Par vērtībām

1928.gada janvārī Latvijas kreisie politiķi uzsāka pret Latvijas armijas komandieri ģenerāli Pēteri Radziņu vērstu difamācijas akciju ar mērķi atbrīvot viņu no armijas komandiera amata. Kā formālais iemesls tika izmantots virsleitnanta J.Ikšes izplatītās baumas, ka ģenerālis P.Radziņš ar citiem virsniekiem gatavo militāru apvērsumu saistībā ar PSRS un Latvijas tirdzniecības līguma ratifikāciju.

1928.gada aprīlī P.Radziņš pameta komandiera amata „sakarā ar veselības stāvokli”, kas tika iztulkots kā viņa vainas atzīšana.

Pirms demisijas 1928.martā tika publicēts ģenerāļa P.Radziņa  raksts „Karaspēka apmācība un audzināšana pie saīsinātā obligatoriskā dienesta laika” , kas  ir tapis, kad pāri lepnā ģenerāļa galvai bija savilkušies melni mākoņi un viņam kā karavīram bija jāpieņem smags lēmums. Lasot šo rakstu nepamet sajūta, ka ģenerālis P.Radziņš paredzēja, ka armijā pie teikšanas nāks „miera laika” virsnieki un „kara laika” virsnieki tiks  nostumti malā vai „pieradināti”. Viņš nekļūdījās, kad 1940.g. vajadzēja aizstāvēt savu valsti, tautu un tās vērtības par kurām savas dzīvības atdeva strēlnieki un brīvības cīņu karavīri mums bija palikusi tikai „miera laika” virsnieku sagatavotā „parādes armija”.

Ģenerāļa P.Radziņa raksta „Karaspēka apmācība un audzināšana pie saīsinātā obligatoriskā dienesta laika” sadaļa „Audzināšana” joprojām ir aktuāla arī mūsdienu armijas karavīriem, kā jebkurā citā armijā. Katram armijas kareivim, instruktoram un virsniekam miera laikā ir jāveic sava izvēle starp „kara laika” un „miera laika” karavīra vērtībām. Un kā vēsture mūs māca, ka izvēle par labu „kara laika karavīra” vērtībām neglāba pat vienu no Latvijas dižākajiem ģenerāļiem, kurš vadīja mūsu jauno armiju Brīvības cīņās, ieguldīja milzu darbu tās veidošanā un bija tās komandieris.

majors A.Purviņš

„Karaspēka apmācība un audzināšana pie saīsinātā obligatoriskā dienesta laika”
Audzināšana.

Audzināšanas ziņā īsais obligatoriskā dienesta laiks sagādā vēl lielākas grūtības, nekā apmācības ziņā; viena vai pusotra gada laikā nav iespējams pilnīgi pāraudzināt cilvēku. Ir iespējams tikai: a) pastiprināt to jauno cilvēku īpašības, kuri nav mājās izaudzināti valstiski-kareiviskā garā, b) tos jaunos cilvēkus, kuru noskaņojums nenoteikts – noskaņot valstiski-kareiviskā garā un c) varbūt vienu otru nevalstiski noskaņotu cilvēku – pārvērst par valstiski domājošu. Ja kareivju audzināšanai ir tik maz laika, tad viņu audzinātājiem ir jābūt labi sagatavotiem un vispirms tiem pašiem ir jābūt labi audzinātiem: tā tad virsnieku un instruktoru audzināšanai piegriežama vislielākā vērība, lai tie kara laikā, zem lodes, varētu turpināt audzināšanu un iedvest padotiem kareivisko garu.
Audzināšanas mērķis – iedvest kara laika karavīra garu: es pastrīpoju kara laika, jo ir liela starpība starp labu miera un kara laika karavīru. Ko mēs prasām no laba miera laika karavīra? Lai tas būtu laba auguma, lai tas mācētu braši nostāties un droši iet, lai tas visgrūtākās dienesta darīšanās nezaudētu pašsavaldīšanos, lai tas būtu kareiviski godkārīgs un savus dienesta pienākumus censtos saprast un izpildīt labāki par citiem; lai tas būtu ļoti lepns uz savu kareivisko ietērpu, veikli un pieklājīgi izturētos, smaidītu un vienmēr skatītos savam priekšniekam acīs.
Slikti tiek novērtēts miera laikā tāds karavīrs, kurš iztaisa kādu joku (disciplinārpārkāpumu – A.P.), ja arī no tā necieš ne dienests, ne valsts, ne privātdzīvotāji, slikts būs tas miera laika karavīrs, kurš uz pašierosmi iemaisās kādā padarīšanā, kura nav reglamentā paredzēta, lai arī ar labu nolūku, vai tas būtu dienestā, vai arī ārpus dienesta. Sevišķi stipri tas ir sajūtams mūsu laikmetā: ja karavīrs atļauj sev kādu joku, vai vieglprātību, kura privātam pilsonim absolūti nav aizliegta, tad par to raksta visos laikrakstos; tamdēļ arī daži augstākā priekšniecībā bieži vien ir tādos ieskatos, lai karavīrs būtu mūks vai „blagorodnaja institutka”, bet ne kā cilvēks ar stipru enerģiju, uzņēmību, drošību un dzīves priecīgumu. Tie galvenā kārtā novērtē karaspēka daļas uz parādēm un pēc laikrakstu ziņojumiem par notikumiem tādā un tādā garnizonā. Tagad apskatīsim, kādam jābūt labam karavīram kara laikā. Ir jāpiezīmē, ka nekādus tipus nav iespējams uzstādīt: tipus var uzstādīt tehnikā, bet tos nevar attiecināt uz dzīviem cilvēkiem – nav neviena cilvēka, kurš būtu gluži vienādas koka lapas. Tamdēļ, atcerēsimies kaujas darbību frontē. Tur cilvēki tika pārbaudīti, kā nekur dzīvē; kā viņš smējās, lamājās, dziedāja un klusēja. Tur bija ļaudis ar apbrīnojamu pašsaprašanu. Viņi izjuta ļoti daudz un ļoti smalki – daudz vairāk, nekā mēs to iedomājamies. Daudzie kara liktenīgie momenti galīgi noskaidroja viņiem karavīra attiecības pret savu „es”. Cīņa uz dzīvību un nāvi kala šos raksturus. Zināms vajadzēja būt labam tēraudam, bet vajadzēja būt arī labai smēdei.
Redzot šo cilvēku darbu, cīņas, asinis, nāvi, vai izturību līdz galam, bija jāapbrīno viņu uzticība pienākumiem. Ja pēc perioda beigšanas šiem ļaudīm tika izteikta pateicība, tad viņi no pateicības nejutās ne glaimoti, ne lepni, bet viņu acīs bija redzama izbrīnēšanās un pateicību viņi uzskatīja itin kā atvainošanos: pēc viņu ieskatiem valstiski domājošam pilsonim ir jānes katrs upuris tēvijas labā. Īstam karavīram ir patīkami, ja priekš kaujas tam tiek izteikta uzticība un uzslava – jo tas dod viņam morālos spēkus uzvarēt neģēlīgo ienaidnieku. To saprata un tā darbojās Napoleons.
Kara pienākumi ir tik labi saprotami, ka nevienam nevar būtu šaubas, ja tikai viņa raksturs grib šos pienākumus izpildīt. Īstie karavīri pārzināja šos pienākumus neapšaubāmi. Kaujā neviens nedos pavēles uzbrukt no sāniem šaujošam ienaidnieka ložmetējam, bet īsts karavīrs to darīs. Uzbrukuma iesākšanās stunda tiks noteikta no augstākās priekšniecības, bet katrs karavīrs lems pats, vai viņš ies durkļu cīņā ar pretinieku, vai izvairīsies.
Karavīrs, kura nervi visu to izturēja, auga pats savās acīs, bet savu vienkāršo dienestu ierakumos vai sardzēs, tas izpildīja tāpat, kā visi citi. Viņš nekrita tā acīs ne ar savām morāliskām, ne fiziskām spējām. Viņam bija tikai veselīgs cilvēka saprāts un viņš bija fiziski veselīgs. Arī viņš lamājās un smējās, bet uz savu priekšniecību viņš skatījās ar citādām acīm, nekā citi karavīri. Tāda karavīra skats bija mierīgs, skaidrs, silts un pašaizliedzīgs, bet tomēr viņš negribēja, lai ieskatās viņa acīs dziļāki: tādi bija kara laika varoņi karavīri. Salīdzinot kara un miera laika karavīrus, mums jācer, ka labs miera laika karavīrs būs labs arī kara laikā; otrādi šis jautājums nevar tik uzstādīt, jo mēs audzinājām karavīrus ne miera, bet kara laikam.
Par kara laika karavīru mēs varam, no piedzīvojumiem, sastādīt gluži noteiktu ieskatu, bet par miera laika karavīriem mēs varam sastādīt tikai labus teorētiskus ieskatus par viņu spējām uz kaujas lauka. Ļoti bieži nāk priekšā tāda parādība, kad nelielas daļas priekšnieks (rotas, vai bataljona komandieris) karā ir izrādījies par varonīgu; pēc tam miera laikā viņa karjera ir spīdoša un nākošam karam sākoties viņš jau lielas vienības (divīzijas, korpusa vai armijas) priekšnieks un šinī nākošā karā viņš izrādās par pilnīgi nederīgu: Visi krievu-japāņu kara varoņi pasaules karā izrādījās par pilnīgi nederīgiem. Katram dienesta amatam ir savas prasības.
No laba karavīra nevar prasīt ārējās formas (Pēters I.Suvorovs, Napoleons, Moltke, Fošs, Hindenburgs, Ludendorfs), bet ir jāuzstāda divas prasības: fiziska u garīga veselība, un nosvērtība, un zināma porcija vieglprātības. Kas attiecas uz dzīves priecīgumu, to tagad absolūti atteic, gribot, lai mēs būtu mūki. Mēs tomēr esam karavīri; mums var atņemt visu, bet ne mūsu kareiviskās sirdis, tikai mēs nekad nedrīkstam aizmirst starpību starp zināmu vieglprātību un priecīgu laika pavadīšanu.
Lai gan miera laikā mēs cenšamies sagatavoties uz karu, attīstot savas prāta un fiziskās spējas, tomēr savu padoto pazīšana stāv visaugstāki, jo tikai caur šo mēs varam kara gadījumā pārvērst miera laika karavīrus par stipriem kara laika karavīriem.
Ja mēs tagad ņemam jauno karavīru un sevišķi virsnieku audzināšanu, tad ko mēs redzam? No viņa tiek prasītas ārējas formas un zināma zināšanu programma, kura tiek izvesta teorētiski, un kuru divas nedēļas pēc eksāmena neviens nezina; kareiviski intelektuālas īpašības netiek ņemtas vērā: vislabāki kareiviski noskaņotais kareivis aiziet uz karaspēka daļu pilnīgā nesaprašanā par to, kas viņam jādara.
Pēc ilgāka laika dzīves prakse parāda tam, kas un kā ir jādara, bet tas prasa lielu enerģijas un nervu spējas patēriņu. To, ko kara laikā īsts karavīrs izjūt vienā dienā, atrodoties zem viesuļu uguns, to miera laikā var panākt tikai daudzos gados; pie kam, kā pirmā, tā otrā gadījumā cīņa iet uz vienu un to pašu mērķi un konsekvencēm – vai ir, vai nē īsts karavīrs. Kad karaspēka daļā ienāk jaunie virsnieki tikko beiguši karaskolu, tad zināms, lielākai daļai no viņiem ir griba būt par labiem karavīriem, jo citādi viņi nebūtu gājuši karaskolā (zināms, es še nerunāju par tādiem kungiem, kuri iestājas karaskolā, lai izbēgtu karaklausību kā kareivis, iegūtu zināšanas un dienesta pakāpi un pēc tam rīkoties kā patīk: es runāju par godīgiem pilsoņiem), bet viņu dienests neko neizšķirsies no citiem, kuru sirdīs nav nekādas vēlēšanās būt par īstu karavīru: miera laikā tikai pēc ilga laika tie varēs to pierādīt, tikai pēc ilga laika būs atmaskoti tie, kuri nav īstie karavīri. Priekšniecībai ir jāvērtē savi apakšnieki no praktiskiem lauka darbiem: klasē – teorētiskos darbos ir spīdošs, bet uz lauka vai patstāvīgā darbā apmierinošs – tas nav īsts karavīrs un otrādi – kas klasē ir apmierinošs, bet uz lauka vai patstāvīgā darbā spīdošs – tas ir īsts karavīrs. Īstam karavīram tikai uz lauka ir patīkami, zināms, viņš var taisīt tur kļūdas, bet viņš atzīsies savās kļūdās; tikai uz lauka atradīs savas cerības, savu centienu mērķus: tāda ir īsta karavīra sirds. Nevis prāts, bet jūtas ir galvenā mēraukla, caur kuru var atšķirt īsto karavīru no neīstā. Kam ir kareiviska sirds, tam ir asi noteikta darbība; kam sit kareiviska sirds, tā ķermenis nepadodas prāta slēdzieniem, bet sirdij. Sirds vienmēr prasa zināmu vieglprātību, sirds prasa arī kaisli, neskaitoties ar prāta domu, tādēļ sirds centieni ir jāievēro. Tamdēļ ja mēs runājam par miera laika karavīru audzināšanu, tam mums vispirms ir jāzina, kā un kur mēs viņa sirdi varam pazīt un kā to izveidot. Vispār mēdz teikt, ka acis esot sirds spogulis. Praktiķa tas gluži nav tik vienkārši: ja otrs grib lasīt manās acīs manu sirdi, tad es arī to redzēšu un tamdēļ savās acīs to neparādīšu. Neviens cilvēks negrib atklāta visu to, kas viņa sirdī ir: īsts karavīrs nemīl skatīties nepārtraukti priekšnieka acīs tad, kad viņš dod atbildi, jo tādā gadījumā viņam ir jāstrādā divos virzienos: pareizi un īsi pateikt un raudzīties priekšnieka acīs, pierādot izteiktā pareizību. Priekšnieka skats atrod vai nu apbrīnojoša, vai apjukuša apakšnieka acu atbildi. Karavīri, kuri visu laiku ir spējīgi nepārtraukti skatīties priekšnieka acīs un dot atbildes, nav pilnā mērā uzticami: tie ir jau priekšlaikā pārdomājuši, kā jāatbild. No acīm nolasīt no padotiem ir ļoti grūti un prasa ļoti lielu praktiku un tomēr nekad nav izslēgti nepareizi slēdzieni. Daudz vieglāki ir nolasīt sirdi izšķirošos apstākļos – dzīves – kara grūtībās.
Bieži mēdz teikt, ka sportā varot redzēt cilvēka drošsirdības spējas; pie praktiskās salīdzināšanas tas tā nav: cilvēks, kurš no bērna gadiem ir peldējis, lēks ūdenī no 3 metru augstuma bez mazākā riska, bet otrs, kurš pie ūdens nav dzīvojis, izjutīs daudz lielāku risku, lecot ūdenī no 1 metra augstuma. Cilvēks, kurš ir sēdējis zirga mugurā no bērnības parādīs visu jāšanas mākslu ļoti viegli, bet otrs, kurš sastopas ar zirgu tikai kara dienestā, būs ļoti bailīgs jājējs; bet viņa sirds varbūt ir daudz pašaizliedzīgāka, kareiviskāka. Tādēļ galvenais ir – karavīra sirds – garīgo spēju audzināšana. Bet tajā nevar tikt pielaista neievērība, apkaunošana, sliktu īpašību atklāšana un apsmiešana, – caur to var tikai kareivisko sirdi padarīt aukstu un nepieejamu. Ja kareiviskas jūtas var tikt uzturētas, tad viņas arī var tikt paceltas, sevišķi vīriešu starpā no 20 līdz 30 gadiem. Karavīru specialitāte izšķīrās no citām caur to, ka karavīrs nevar būt bez kareiviskām jūtām: kara dienestā iestājās jauni cilvēki, kuriem vēl nav dzīves pamatu problēmas noskaidrotas, tie kuriem nav pamatā kareiviska sirds, nekad nebūs īsti karavīri, ja arī būs iestājušies karadienestā no kāda nebūt praktiska aprēķina. Cilvēks bez kareiviskas sirds ir nelaimīgākais starp visiem, ja viņš ir iekļuvis karadienestā: caur šo karadienests izšķiras no visiem citiem dienestiem caur šo dažs kritizētājs mūs ienīst vairāk, kā kuru citu resoru.
Kā ir jāizaudzina miera laika sirds? Kas nav no dzimuma un bērnības audzināts kareiviska garā, tas arī tāds nebūs, neskatoties uz to, ka tas pat augstās dienesta pakāpēs nēsā kareivisko ietērpu: viņa nepareizie ieskati būs vienmēr redzami darbā, vārdos, rakstos un izturēšanās veidā pret citiem īstiem karavīriem.
Īsts karavīrs nekad nevar tikt audzināts mīkstčaulība un to viņš arī neatzīst. Mīkstčaulību vēlas tikai tie, kuri meklē glābiņu kompromisos. Kareiviskais gars nekad nevar atzīt kompromisus, jo tādā gadījumā viņš atsacītos pats no sevis. Mīksta sirds ir smadzeņu kaite, bet karavīriem ir jābūt stipriem prāta un sirdi.
Nevajagas aizmist, ka priekšniekam padotie ļaudis nav visi vienādīgi: katram ir savas fiziskas un morāliskas savādības, tamdēļ nevar mērot visus vienādi. Un ja mēs runājam par priekšniekiem un teicam, ka tiem vajag būt objektīviem, tad tas ir absurds.
Katram priekšniekam ir jābūt subjektīvi-objektīvam; cilvēks nevar saprast vairāk, kā viņš jūt: objektivitāte ir vislielākā pašapmierināšana. Nevar būt noteikts par pārkāpumu, kāds disciplinārais sods jāuzliek; viss atkarājas no priekšnieka subjektīviem ieskatiem, zem noteikuma, ka priekšnieks labi pazīst savu padoto sirdis.
Lielas vienības priekšniekam nākas izšķirt jautājumu pēc likuma burta, jo viņš personīgi nepārzina visu savu padoto sirdis; mazas vienības priekšniekam ir jādarbojas pēc sava sirdsapziņas. Cilvēce ir viena daļa no dabas un dabā mēs redzam vislielāko dažādību: viens zirgs ies ātri, ja viņam dod pātagu, bet ja otram straujam zirgam dos pātagu, tas sāks trakot. Tas pats ir ar cilvēkiem: lai uz viena darītu iespaidu ir vajadzīgs arests, bet otram pietiks, ja uz viņa priekšnieks neapmierināti paskatās. Kareivji paši to ļoti labi saprot, ka ar tādu un tādu ir vajadzīgs bargi apieties, bet tādu ir vajadzīgs bargi apieties, bet pret tādu un tādu nevajadzētu pielietot bardzību. Ja karavīrs teic, ka viņš ir pilnīgi vienāds – objektīvs – pret visiem saviem padotiem, tad tas ir birokrāts, bet ne īsts karavīrs, kurš pazīst savu padoto sirdis un darbojas attiecīgi viņu īpašībām.
Bet kad un kur lai iepazīstas ar padoto un sevišķi virsnieks ar kareivju sirdīm?
Ļoti bieži varam dzirdēt no nemilitāriem, vai militāriem, kuri nēsā militāro ietērpu, ka virsniekiem tas jādara pēc dienesta, ieejot pie kareivjiem un vedot ar tiem sarunas: kas tā izteicas, tie stāv tālu no kareivju psiholoģijas. Ja virsnieks svabadā laikā ieradīsies pie kareivjiem un sāks ar tiem sarunāties, tad katram kareivim būs iespaids, ka virsnieks grib ko nebūt izzināt un tādēļ kareivis būs atturīgs un noslēgts. Tas pats ir attiecībā uz sportu. Vislabākā iepazīšanās ir uz lauka, kad virsnieks ar kareivjiem atrodas gluži vienādos apstākļos, (zem lietu, dubļos, aukstumā) un kad ir jāgaida vai nu gājiena tālākās pavēles, vai pozīcijā. Vai vienkārši, pilnā gatavībā gaidot pavēles, jeb kad pusdienas nav savā laikā izsniegtas un t.t. – tad virsnieks var sarunāties ar kareivjiem, kā vienlīdzīgi – tādos apstākļos, tāpat kā uz kaujas lauka, sarunas un sirdis būs atklātas.
Priekš 1914.g. visās armijās bija 2 -3 gadi obligatoriskā dienesta ilgums, bet tagad 1 – 1 ½ g.; bet jāpanāk ne mazāki rezultāti. Priekš 1914.g. karaspēks netika ļauni lamāts, bet tagad otrādi; tā tad tagad virsnieku darbs ir uz divām frontēm: īsā laikā izdarīt daudz un neredzēt savu vārdu laikrakstu rindās nozaimotā veidā.
Tagadējā virsnieka darbs ir ļoti grūts, ar ļoti augstām prasībām. Kara laikā ir daudz vieglāki iepazīties ar padoto dvēseli, nekā miera laikā, bet ar miera laikā tas ir jāpanāk. Mīkstčaulība un kompromisi nekad nedrīkst tikt pielaisti. Nekad kareivis nesūdzēsies par stingrību, ja tā būs pamatota un taisnīga. (izcēlumi A.P.).
Ģenerālis P.Radziņš.

Piebilde

Diemžēl mūsdienās ģenerālis P.Radziņš ir ne tikai aizmirsts, bet tiek arī nomelnots bez jebkādiem pierādījumiem tikai uz pliku apgalvojuma pamata. Vēstures grāmatā „Latvijas vēsture 20.gs.” Jumava. 2005.g., kura autora kolektīvā ietilpst godpilnā titula „Gada vēsturnieks 2013” īpašnieks Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas un Austrumeiropas jauno un jaunāko laiku vēstures katedras profesors Aivars Stranga un recenziju grāmatai uzrakstījusi eksprezidente V.V.Freiberga. Šajā grāmatā par mūsu ģenerāli P.Radziņu ir teikts: „…, kurš bija pazīstams ar saviem galēji labējiem uzskatiem un amorālo dzīvesveidu”. Tas ir viss ko spēja brīvās Latvijas vēsturnieki uzrakstīt savā Latvijas vēstures grāmatā par mūsu faktisko Brīvības cīņu vadītāju un visu laiku izcilāko ģenerāli P.Radziņu…
Šogad 2.maijā ģenerālim P.Radziņam paliek 135.gadi es ļoti ceru, ka Latvijas patrioti kuri Latviju mīl nevis ar prātu, bet sirdi godinās viņu ar pienācīgu cieņu un godu, ko viņš neapšaubāmi ir pelnījis.

A.P.