[..]— Но значение массовых армий уже не так велико.
Марк Галеотти
vara bungas: Galeoti vērtējumā no RU armijas 750 000 aktīvā dienesta personāla tikai ap 100 000 veido kaujas spējīgas vienības (7:1) . Pirms Maidana UA BS bija 85 000 karavīru, no tiem tikai 7-8 000 atradās kaujas spējīgās vienībās (10:1). Nedomāju, ka mūsu NBS ir izņēmums, formāli NBS ir 13 000 karavīru, bet kaujas spējīgu vienību attiecību pret “balastu” (tālāk no RU un tuvāk UA pirmskara rādītājam), izvēlieties paši, pēc nojausmas un sirdsapziņas. Rezultāts būs spēks ar ko varam rēķināties X stundā, ja nekas netiks mainīts jau tuvākajā laikā.
Neapšaubāmi , ka armijas, kas “top kaujās”, ātri mācās, par to maksājot ar personāla dzīvībām, tādēļ nav nekā labāka par savlaicīgu un nesteidzīgu attīstību “par naudu” miera laikā.
vara bungas 
Ģenerālis Radziņš:
Daži karaspēka organizācijas jautājumi .
A.Fronte un aizmugure.
Karaspēks tiek sagatavots un uzturēts kara un kaujas vešanai. Tā tad pats par sevi saprotams, ka visas tās karaspēka daļas un iestādes ir nepieciešams ļaunums – viņas nākas uzturēt priekš kaujas vedošā karaspēka apkalpošanas. Tādēļ, jo mazāk būs šo apkalpotāju – jo mazāks būs šis nepieciešamais ļaunums, jo labāk. Kaujas vedošo karaspēku mēdz saukt par štikiem (bajonetēm) un viņu lielumu aprēķina ar štiku skaitu. Ir karaspēks, kurš nav štikos ierēķināms, bet kurš tomēr ņem tiešu dalību kaujās: jātnieki, artilērija, tanki, lidotāji un dažas citas tehniskas karaspēka daļas. Tādēļ ļoti bieži mēdz teikt, ka pateicoties tagadējiem plašajiem tehniskiem karavešanas līdzekļiem, štiku skaits vairs neraksturo armijas spēku, un tādēļ arī štiku skaita lielums procentos (ņemts no visa uz uztura skaitāmā karaspēka skaita) nevarot raksturot organizācijas lietderību; jo štiku skaits var tikt pamazināts, palielinot tehniskos kara vešanas līdzekļus. Tas tā var gan notikt, bet tikai zināmā un ļoti ierobežotā samērā. Galvenie karavedēji ir tie, kuri ir spējīgi pastāvīgi un patstāvīgi un visos apstākļos vest karu un kauju; – tādi ir kājnieki – štiki: ko darīs tanki purvainā rajonā, ko darīs dažādi motociklisti un automobilisti pavasara un ūdens lietainos periodos? – tiek gūlsies, kā smagi bluķi uz kājnieku pleciem. Tad visu aizmugures daļu un iestāžu karavīru skaita procenta lielums, bez šaubām, raksturo organizācijas nepilnīgu, jeb pilnību. Še nedrīkstētu būt runas par kādiem sevišķiem nacionāliem apstākļiem; še ir jāskaita par likumu: jo mazāka ir valsts, jo šaurākas valsts finanses, jo taupīgākai tai ir jābūt attiecībā uz aizmugures organizēšanu, – t.i. nekarojoša karaspēka uzturēšanu. Ka viss šeit atkarājas no labas gribas un organizācijas spējām, to pierāda lielais pasaules karš.
1916.gada pavasarī (ap 1.maiju) Krievijas sauszemes karaspēks bija 4 ½ miljonus liels; Francijas un Anglijas sauszemes kara spēki kopā ņemto, arī bija 4 ½ miljona (Francijas – 3 miljonu un Anglijas – 1 ½ miljona). No šiem 4 ½ miljoniem bija štiku: Krievijā – 40 %, Francijā 60% un Anglijas armijā 52%.
Tā tad, iznāca, ka pie viena un tā paša karaspēka lieluma, Krievija štiku bija par ½ miljonu mazāk, nekā Francijas un Angliju ņemot kopā. Zināms, ka Krievijai bija daudz lielāks kavalērijas skaits nekā Francijas un Anglijas armijās, bet to tiesu daudz mazāks tehnisko līdzekļu skaits.
Lauku lielgabalu franču – angļu armijās 8.580, krievu armijā 5.880
Smago 5.306, 1.569
Ložmetēju 21.000 7.129
Lidmašīnu 2.120 598
Tā tad tehniskā karaspēka daudzums franču – angļu armijās visādā ziņā pārsvēra krievu kavalērijas daudzumu, un tādēļ krievu armijas mazais štiku procents pierāda organizācijas trūkumu.
Tā kā rietumu frontē karš arvienu vairāk un vairāk pieņēma pozīciju raksturu un caur to tika lietots vairāk un vairāk tehnisko līdzekļu, tad 1917.gada pavasarī (aprīlī) arī franču un angļu armijās štiku procents bija pamazinājies: franču no 50% uz 49% un angļu no 52% uz 46%. Lielākā pamazināšanās angļu armijā ir izskaidrojama ar to, ka jau 1917.g. angļu armijā cilvēku trūkuma nebija, un Anglija varēja rīkoties izšķērdīgi, ierīkojot ērtu dzīvi šai armijai.
Man nav zināms, cik liels štiku procents tanī laikā bija krievu armijā, bet ir zināms, ka jau 1916.g. novembrī Krievijas armijā štiku skaits noslīdēja uz 28%. Tā tad, Krievijas armijā bija daudz ēdāju, un mazs karotāju: armija bija pieņēmusi kroplīgu veidu – mazas un sakaltušas rokas un kājas un – milzīgs vēders.
Pa Latvijas atbrīvošanās kara laiku Latvijas armijā štiku procents nekad nav bijis lielāks par Krievijas armijas štiku procentu 1916.gada rudenī. Par iemeslu tam bija ne tik daudz organizācijas trūkums, cik tas apstāklis, ka valsts dzīve nebija nokārtojusies, un armijai bija jaizpilda ne tikai citu valsts iestāžu pienākumi, bet pat tādi darbi, kurus vispār izpilda privātie uzņēmēji (nodokļu ievākšana, vadmalas aušana, konservu sagatavošana, ziepju vārīšana, un pat – malkas ciršana). Tagad, kad visi valsts resori ir jau kārtīgi iesākuši savu darbu, un armijā tiek pārorganizēt, visi šie liekie darbi paši par sevi atkritīs no armijas nost. Latvijas armijā tehnisko līdzekļu bez šaubām nebūs vairāk, kā Francijā;
Latvijas armijai, bez tam, ir jāgatavojas ne uz pozīciju karu, bet uz lauka karu. Tādēļ, pēc tagad izstrādātajiem štatiem, štiku procentam Latvijas armijā nevajadzētu būt mazākam par 50% rēķinot no visa uz uztura skaitāmā karaspēka skaitu.
Štiku procenta pamazināšanas t.i. aizmugures augšana – ir karaspēka visnopietnākā slimība. Ja miera laikā organizācijā ir jau ielaisti šie slimības dīgļi, tad karam sākoties tie attīstās un aug ļoti ātri un viņu apkarošana paliek ļoti grūta. Ar šo slimību slimoja krievu armija, kā tas redzams no pievestiem datiem. Šī slimība bija viens no galveniem iemesliem, kādēļ 1917.gada rudenī lieliniekiem izdevās ātri un viegli pilnīgi iznīcināt pagaidu valdības karaspēku. Latvijas tauta ir pierādījusi vislielākās dzīves spējas un veselību, tādēļ bez šaubām, arī Latvijas armijas sagatavošana notiks uz visveselīgākiem pamatiem, izmantojot visus lielā kara piedzīvojumus.
Latvijas kareivja militārais pielikums Nr.3 (16.03.1921.)
Durkļi, zobeni, lielgabali… tas viss ir ļoti labi.
Nedrīkst domāt, ka kara iznākumu noteiks tikai augstas gatavības vienības un līdz zobiem bruņoti kaujinieki.
Tas ko Tu sauc par balastu, lielā mērā ir tas ko es sauktu par aizmugures atbalstu. Mēs varam diskutēt par attiecību, apmācību utt., bet lai viens karotājs varētu darboties “frontē”, aizmugurē jābūt vismaz četriem, piemēram, – analītiķim, ārstam, pavāram, automehāniķim, ieroču meistaram, advokātam, pirtniekam utt., nerunājot par tiešo rezervi.
Vai visiem viņiem jābūt karavīriem, daļai noteikti nē.
Es saprotu, ka runa ir par vienībām, kuras var uzņemt pirmo triecienu un to lielumu var noteikt tīri matemātiski, ņemot vērā iespējamā pretinieka un pašu spēku iespējas, bruņojuma efektivitātes salīdzinājumu utt .
Ja nav vienību, kuras uzņem pirmo triecienu, bezjēdzīgi ir uzturēt aizmugures dienestus un otrādi diez vai ir jēga turēt kaujiniekus kuriem nav nekāda nodrošinājuma.
Valsts spēju pretoties nosaka nevis kaujas vienību lielums (protams sasniedzot minimāli nepieciešamo līmeni), bet sadarbība starp visām struktūrām.
Balastam nav sliktas nozīmes, tas kalpo kuģa stabilitātei, bet šeit runa tiešām ir par armijas kaujas vienību personāla attiecību pret “analītiķiem un ārstiem”. LV šī attiecība ir nepatīkama un nepieņemama. Bet par nodrošinājuma jomu labāk nesāksim. Viens piemērs, kopš PD sāka izsniegt tuksneša zābakus (ap 2006.) nāca sūdzības, ka tie neder LV klimatiskiem apstākļiem, netur ūdeni, kājas slapjās utt. Šobrīd ir 2015.gads nekas nav mainījies, karavīri skraida slapjām kājām vai pērk atbilstošus zābakus par savu naudu.
NBS par šito atbild šādi: Ūdeni cauri nelaiž tikai gumijnieki…
Pēc maniem aprēķiniem ne vairak par 2500. Kā to labot?? Štāba pūķim galvas nost- visus uz lauka 😀 Bet ja nopietni būtu traģikomiski redzēt poligonā manikirētās grāmatvedes, lielvēderainos pavārus un “sportiskos” noliktavu pārziņus 😀