Ģenerālis Pēteris Radziņš par amatniekiem un ģēnijiem

     [..] Tāpēc mazajai un nebagātai Latvijai vajag kara zinātnei un mākslai piegriezt jo sevišķu vērību. Tiesa, gandrīz visiem Latvijas bruņotajiem spēkiem ir diezgan bagāti kara piedzīvojumi, kaujas piedzīvojumi paši par sevi var mums dod tikai amatniekus, pie tam vēl nekādus teicamus. Bez šiem piedzīvojumiem vajadzīgas zināšanas, ļoti pamatīgas zināšanas. Mēģinājumi bez teorijas kara lietās ir tas pats, kas aklam staigāt pazīstamās vietās, bet teorijas bez prakses tas pats, kas redzīgam staigāt svešā vietā. [..]

P.Radziņš

vara bungas: Raksts, ko varētu droši  publicēt šodien un neviens nepamanītu, ka tas ir sarakstīts pirms 95 gadiem. Kara mākslu ir jāuzlūko kā zinātni, jāpielieto un jāattīsta, pretējā gadījumā turpināsim bakstīties tumsā. Šajā jomā NAA kapacitātes trūkumu aizpilda citas NATO kara skolas (piem.Baltdefcol), kur mācīties ir iespēja  gandrīz katram virsniekam.  Ir bijuši gadījumi, kad  labi apmācītiem virsniekiem  nākas vilties (līdz pat aiziešanai no dienesta), ja iznāk dienēt sliktāk apmācīta komandiera pakļautībā, kas ar aizdomām uztver jauninājumus.  Diemžēl vēl nav nomainījušās NBS virsnieku paaudzes, kuru zināšanu background ir atšķirīgs. Bet vismaz  var cerēt, ka situācija uzlabosies dabīgā ceļā.

P.Radziņš “Tehnika un kara māksla”

Jaunākās ziņas. 12.06.1920. (Nr.132), 14.06.1920. (Nr.133), 15.06.1920. (Nr.134), 16.06.1920. (Nr.135)

132.

Katrā jaunā karā tiek izlietoti kādi līdz tam vēl nepazīstami tehnikas līdzekļi. Ziņas par šo jauno līdzekļu darbību, caru presi daudzkārt nepareizā apgaismojumā iekļuvušas plašās ļaužu masās, arvienu atstāj lielu iespaidu. Plašās publikas masas nekad nemeklē pēc uzvaras vai sakaušanas patiesiem iemesliem. Tas viņām nākas grūti, viņas parasti tiecas meklēt uzvaras vai sakaušanas iemeslu kādā viegli aptveramā, kaut arī fantastiskā apstāklī: jaunos lielgabalos, flintēs, gāzēs, tankos, nodevībā u.t.t. Tāpēc rodoties jauniem tehniskiem līdzekļiem, šiem pēdējiem parasti piešķir izšķirošo nozīmi karā. Attīstot tālāk šo ideju, cilvēki, kam kara māksla sveša, nonāk pie slēdzieniem, ka kara likteni izšķir tehniski līdzekļi un ka nākotnes karos galvenais būs – tehnika un matemātisks aprēķins. Dažkārt šādas idejas iekļuvušas arī speciālā kara presē, kad pavirši kritiķi centušies izskaidrot uzvaras vai sakaušanas iemeslus ar kādām acīs krītošām parādībām, neiedziļinoties lietas būtībā.

            Man atmiņā ir trīs tādi kara laikmeti: angļu-būru karš, krievu-japāņu un Lielais pasaules karš. Visos šais karos kā vispārējā prese, tā arī pavirši kara preses orgāni lūkoja izskaidrot uzvaru kādā nebūt kaujā tikai ar to, ka uzvarētājas šai kaujā lietojis kādu jaunievedumu. Pa angļu-būru kara laiku un pēc tam visā pasaulē nodibinājās uzskats, ka jaunlaiku ātršāvējas plintes padara karu gandrīz neiespējamu, bet agrākos kara vešanas paņēmienus nelietojamus: nelielās būru nodaļas, rīkodamas atsevišķas patruļas un bez kādas frontes un kara mākslas iekārtas, angļus bieži vien stipri sakāva. Slēdziens te bij skaidrs: frontes vairs neder, pie tagadējiem uguns ieročiem var rīkoties tikai atsevišķi cilvēki, visā agrākā kara taktika atmetama kā nederīga, jo ieroču uguns ir tik nikna, ka nekāda ķēde, nerunājot par vairākām līnijām, to nevar izturēt. Zem plinšu uguns nav iespējams uzbrukt. Kā pierādījumu tam pieveda angļu zaudējumus. Šos spriedumus izlietoja pacifisti (pasaules miera idejas veicinātāji) un Blonža grāmatā tika matemātiski pierādīts, ka karot vairs nav iespējams. Krievijas atklātības domas tam zināmā mērā noticēja un krievu-japāņu karā dabūja atmaksu par šo lētticību. Vajadzēja paiet vairāk gadiem, līdz vācu militārā prese pierādīja angļu neveiksmju patiesos cēloņus: angļi cieta zaudējumus aiz pilnīgas nemākulības kara taktikā. Būri uzvarēja, ne pateicoties savai mākslai, bet ar visai trūcīgām zināšanām kara mākslā. Ja būri būtu bijuši vairāk izglītoti kara mākslai, tad angļi būtu cietuši vēl lielākus zaudējumus – būri neprata uzbrukt, neprata vadīt kara pulkus. Krievu-japāņu kara sākumā domas par nespēju uzbrukt izzuda un krievu-japāņu karš pierādīja, ka uzbrukt ir iespējams. Bet krievu-japāņu karš izvirzīja jaunu faktoru: ložmetējus, ierakšanos, kad tā bija vajadzīga, un smagā artilērija nebija viņu sekmju galvenais cēlonis, bet gan krievu trūcīgā kaujas gatavība.

            Pasaules kara sākumā aizraušanās ar ierakšanos bij jau pārgājusi un galveno vērību piegrieza vispārējai kaujas gatavībai, manevrēšanai un uzbrukuma taktikai. Tāpēc 1914. un 1915.g. notika jo sparīgas un asiņainas kaujas. Manevrēšana, sevišķi krievu frontē, notika visplašākos apmēros. Bet tad iestājās parādība, pilnīgi līdzīga tai, kāda bij krievu-japāņu kara beigās: abas puses abās frontēs nostiprinājās apcietinātās pozīcijās un sākās tīri tehnisks karš. Tā kā šī sēdēšana pozīcijās iedzima visu kara otro pusi, tad daudzi arī piedzīvoja tikai pozīciju karu un ieguva pārliecību, ka tagadējais karš katrā ziņā bij pozīciju karš, kurā galvenā loma piekrita tehniskiem līdzekļiem, kā aizstāvoties tā uzbrūkot.

            Bet nepārtrauktas, bezgalīgi garas apcietinātās līnijas kara mākslas vēsturē nav nekas jauns, tās arvienu iezīmēja kara mākslas pagrimšanas laikmetus. Kad tauta kļūst pārāk izsmalcināta, mīkstčaulīga, kad tā sāk izvirst, kad tikumība un morāle iet uz leju, tad tautai trūkst apņemšanās aizstāvēt tēviju, viņa slēpjas aiz apcietinātām līnijām un meklē glābiņu pie tehniskiem līdzekļiem. Bet tikai garā stipra tauta var aizstāvēt tēviju – pozīcijas un tehnika nekad nav zemi glābušas.

            Mandžūri ieņēma Ķīnu, neskatoties uz lielisko, slaveno Ķīnas mūri. Romas valsts arī aizsargājās aiz lieliskām pozīcijām, kuras vēl tagad atstāj lielu iespaidu un stiepjas simtiem verstu tālumā (daļu no tādas pozīcijas, zem nosaukuma „Trojas valnis” var redzēt Besarābijā), taču .vaļņi un pozīcijas neglāba Romu un tā tika iekarota no jaunām, morāliski stiprām tautām. 17. Gadusimteni nepārtraukti apcietinājumi bija uzcelti uz robežām starp Vāciju un Franciju, no Ziemeļu jūras līdz Šveices kalniem. Tie visi bij kara mākslas pilnīgs pagrimums.

 133

 Kara lietās, tāpat kā katrā citā arodā, strādā dažādu kategoriju ļaudis. Viens no kara lietu rakstniekiem kara lietās darbiniekus šķir trijās kategorijās: ģēniji, talanti un amatnieki. Kara mākslas ģēniji rodas ārkārtīgi reti – daudz gadusimteņos pa vienam, talanti bieži sastopami, bet pārējā masa ir amatnieki. Kad karā rodas kāds jauns tehnisks līdzeklis, amatnieki ir tie, kuri šim līdzeklim piešķir izšķirošu lomu karā un kaujā. Kar lietu amatnieki arvienu spriež par kauju pēc tās iznākumiem. Ja kāds kaujā uzvarējis, tad tas nozīmē, ka viss, ko viņš darījis, bij pareizi, bet ja kāds ticis sakauts, tad visa viņa rīcība pierāda, kā nevajag darīt. Kara lietu amatnieki ir tie, kuri kritizē karu un kaujas pēc tam, kad abu pušu stāvoklis ir jau noskaidrojies, lietpratēju tonī aizrādīdami: „Vajadzēja rīkoties tā un tā, tad kaujā būtu panākta uzvara.” Tas ir tikpat viegli kā pie karšu spēles, redzot abu pretinieku kārtis, aizrādīt, kā vajadzēja spēlēt tā un ne citādi. Tā ir profānu, neprašu kritika, kas nav pamatota uz iepriekš zināmo lietu patieso stāvokli, tā ir kritika, kas neņem vērā apstākļus kādos kauja tika vesta, kas piemēro ne savu, ne ienaidnieka stāvokli. Kritiķi nerēķinās ar sekām, kādas varēja iestāties pie citādiem rīcības veidiem. Par lielu nožēlošanu, tamlīdzīgām kritikām sabiedrībā arvienu ir liela piekrišana un tāds kritikas profāns iegūst karā lielu autoritātes slavu. Tā bieži nākas dzirdēt, ka par sakaušanu pie Soldavas visu vainu uzveļ ģenerālim Samsonovam, protams, tagad, kad apstākļi, kādos abas puses atradās, ir zināmi. Bet visi šie kritiķi-profāni pilnīgi aizmirst tos apstākļus, kādos ģenerālis Samsonovs rīkojās. Es esmu tālu no tā, uzskatīt ģenerāli Samsonovu par varoni, bet viņa personu es katrā ziņā stādu augstāk par daudz citiem krievu ģenerāļiem, kuri apbalvoti ar dažādu šķiru Jura krustiem un izpelnījušies varoņu slavu, skaitot viņu starpā arī ģenerāli Korņilovu.

Bet kara mākslas amatnieki arvienu mēdz meklēt vainu tehnikas trūkumos. „Kā mēs varam cīnīties, kad pretiniekam lielgabali labāki par mūsējiem, kad viņam ir gāzes, aeroplāni, tanki u.t.t.” Nav nekā muļķīgāka par tādiem aizrādījumiem, ja ņem vērā seno romiešu izteicienu: „Ja mūsu ienaidniekam zobeni garāki nekā mūsējie, tad pieejat ienaidniekam par vienu soli klātāk.” Tā ir ne ģēniju, bet tikai kara mākslas talantu gudrība. Aprēķinat procentos kritušos no gāzēm, tankiem u.t.t., salīdzināt iznākumu ar kopējiem zaudējumiem, un jūs redzēsat, ka te nekā nopietna nav; ko panāca Sabiedrotie ar saviem tankiem – arī neko. Līdz tam laikam, kamēr Vācija nebij izdzēsusies revolūcija, Sabiedroto tehnikas pārākums neko nespēja izdarīt. Tehnisko līdzekļu pārākums, jo lielos apmēros bij Sabiedroto pusē jau kopš tā laika, kad uzstājās Amērika. Bet karā uzvar ne matērija, bet gars, un kamēr centrālās valstis nebij izcēlusies revolūcija, t.i. kamēr kaujas sajūsma nebij zudusi, Sabiedrotie ar visu savu tehnisko līdzekļu pārākumu neko nespēja panākt. Salīdzinot visas Sabiedroto uzbrukuma operācijas ar vācu uzbrukuma operācijām līdz 1918.g. beigām, kad tā sauktās centrālās valstīs sākās revolūcijas. Kara mākslas amatnieki ar savu ļaunprātīgo kritiku cenšas gāzt augstāk stāvošos, lai ieņemtu viņu vietas un iegūtu svaru sabiedrības acīs, pie kam viņi kritizē, bet paši neko nedara, jo viņi nav spējīgi kaut ko labāki izdarīt profānam nākas visai grūti. Amatnieka cenšanās iziet uz to, lai vairāk nopelnītu, palielinātu savu dienas maksu. Šā nolūka sasniegšanai viņš upurē visu, jo zaudēt viņam nekā nav. Kara mākslas amatnieks cenšas visu pārņemt no pretinieka, iegūt visas viņa priekšrocības; ja pretiniekam zobens garāks, tad viņš centīsies sadabūt vēl stiprākas gāzes; ja pretiniekam ir tanki, viņš lūkos dabūt vēl labākus tankus u.t.t.

            Kara lietu talanti arvienu cenšas atrast tādus pārlabotus taktikas paņēmienus vai tehnikas līdzekļi pa lielākai daļai ir pakaļdarinājums agrāko laiku slaveniem kara vadoņiem, piemērojot viņu paņēmienus šolaiku apstākļiem. Pie tam viņi, protams, nekad nespēs sasniegt tādas sekmes, kādas guvuši tie meistari, kurus viņi ņem pa paraugu. Tā 1870./71.g. vācieši piemēroja Napoleona paņēmienus, kamēr franči Napoleona stratēģiju bija aizmirsuši un tikai 20.gadu simteņa sākumā par jaunu ieveda Napoleona kar vešanas metodes. Lielu kara vadoņu – ģēniju idejas ir vienkāršas, bet viņu piemērošana ārkārtīgi grūta. Tāpēc jo lielāks ir karavīra talants, jo tuvāk viņš pats stāv ģēnijam, jo vieglāki un labāki viņš piemēro lielu kara vadoņu idejas – kara mākslas idejas, kamēr vājāki talanti, nespēdami šīs idejas izlietot, aprobežojas tikai ar ārēju formu piemērošanu, t.i. viņi seko ne idejām, bet formām. Jo vairāk tiek piegriezta vērība formām, bet ne idejai – garam, jo vairāk kara māksla iet uz leju, jo katra forma novecojas. Agrāko formu stipra kopēšana priekš armijas kaujas spējām ir viena no visbīstamākām parādībām, pareizāki sakot, viena no kara lietu amatnieku visbīstmākām uzvedībām – tā noved pie smagas zaudēšanas. Talanti sekodami lielu kara vadoņu paņēmieniem, ārējām formām, pārveido šīs formas, piemērojoties šolaiku apstākļiem, bet amatnieki stipri kopē šīs formas, pavisam nerēķinoties ar pārgrozītiem apstākļiem. Tas arī bij pār iemeslu angļu neveiksmēm būru karā, kā arī krievu neveiksmēm krievu-japāņu karā. Tiesa, pēc vairākkārtējas smagas sakaušanas, kā angļi, tā arī krievi atmeta savas noviesojušās formas, bet mācīšanās pa karu laiku maksā daudz asiņu. Tiesa, kara māksla ir grūta tai ziņā, ka zināšanas/slēdzienus nevar pārbaudīt ar mēģinājuma palīdzību, nevar sarīkot mazus karus, lai pārliecinātos, vai armija pieņemtie taktiskie paņēmieni ir noderīgi vai ne. Tomēr ir arī iespējams tīri intuīcijas ceļā, bez asiņainiem mēģinājumiem, turēt savas armijas taktiku vajadzīgā augstumā. To pierādīja Vācija, kur pēc 1871.g. neveda nevienu karu, bet vācu armijas taktiskie paņēmieni tomēr bij augstāki nekā citās armijās, ieskaitot še arī armijas, kas veda karus. Krievija 1877-78.g. un Anglija un Francija – veda pastāvīgus koloniju karus. Taisni zinātne atsvabina mūs no visai asiņainām un dārgi maksājošām kara neveiksmēm. Tāpēc kara zinātni nevar likt novārtā, jo par to tā smagi atriebjas, pat tik tālu, ka tauta var zaudēt savu patstāvību.

 134

             Bet kara mākslas ģēniji? Ģēnijs nekopē pretinieka paņēmienus. Ģenialitāte arvienu ir vienkārša un tāpat ģēnijs vienkāršs, tāpēc viņa laika ļaudis ne arvienu viņu atzīst, tāpēc viņš necenšas aizsteigties pretiniekam priekšā tehnikas līdzekļos, taktikas paņēmienos un apmācībā, bet viņš arvienu atrod līdzekļus padarīt uz tehniskiem līdzekļiem dibinātu pretinieka, pārākumu par nekaitīgu. 2000 gadus pirms Kristus piedzimšanas kara ģēnijs Hanibāls atrada līdzekli, kā padarīt pilnīgi nenozīmīgu romiešu pulku daudz pārāko apbruņojumu un taktisko sagatavošanos kaujā pie Kannas (tas notika ar visās iepriekšējās kaujās, bet jo redzami tas parādījās kaujā pie Kannas). Tāpat gandrīz 2000 gadu vēlāk Napoleona ģēnijs atrada līdzekļus padarīt nenozīmīgu austriešu labo apbruņošanos un taktisko sagatavošanos 1796. un 1797.g. karos Itālijā, kā arī visas vēlākās kaujās ar austriešiem, prūšiem, angļiem un krieviem. Kara mākslas poēzija taisni ir tā – atrast līdzekļus paralizēt pretinieka stiprās puses. Bet to spēj tikai kara lietu ģēniji. Šī poēzija pieejama tikai tiem, kuri mākslas dēļ nodarbojas ar kara lietām, bet nekad ne tiem, kuri meklē kara lietās materiālus labumus un lētu popularitāti.

            Še no ģēnijiem izvirzītie līdzekļi, ar kuriem viņi paralizē savu pretinieku stiprās puses, arvienu ir morāliskas, bet ne materiālas dabas faktori. Tās ir tādas jaunas idejas, kuras atņem nozīmi visiem tā laika kara vešanas paņēmieniem: Napoleona ģēnijs kara lietās sacēla veselu revolūciju un ar viņa radītām idejām mēs dzīvojam vēl šodien. Bet tā kā radušies arvienu jauni un atkal jauni tehniski līdzekļi, tad daudzi no Napoleona paņēmieniem un lietotām idejām tagad vairs neder; šolaiku darbinieki neprot atrast jaunus paņēmienu, kuri būtu piemēroti tagadnes apstākļiem, – tas padara neiespējamu vai ļoti grūti izvedamu pašu šo ideju izlietošanu un tā sākas kara mākslas pagrimšana. Jaunradušos apstākļu masā, kurā liela loma piekrīt arvienu jauniem tehniskiem līdzekļiem, vidēji ļaudis apjūk un neatrod ceļus jaunu ideju piemērošanai kara mākslā.

            Karš ir tautu cīņa, kurā liek uz spēli visu tautas nākotni, tāpēc tautai vajag še pielikt visus savus spēkus līdz augstākai pakāpei: tauta upurē visu bez izņēmuma un riskē ar visu. Tā tas bij, kad sākās karš 1914.gadā. Sākās asiņainas kaujas Napoleona gara’. No visām pusēm ielenktā Vācija pārsvieda gandrīz visus savus spēkus uz rietumu fronti, iebruka Francijā, bet tālākā gaitā piedzīvoja neveiksmi. Lai saņemtu spēkus un atsvabinātos no krievu armijas, kura mācās virsū no austrumiem, vācieši nocietinājās Francijā un daļu spēku pārsvieda uz austrumu fronti, kur līdz 1915.g. rudenim turpinājās asiņainas manevrēšanas kaujas. Tad vācieši iebruka tik dziļi Krievijā, ka nepārtraukta tālāka došanās uz priekšu kļuva neiespējama; pēc tam abas puses nocietinājās arī šai frontē. Kara mākslu līdz ar to nogāza no skatuves un sākās tehnikas cīņa. Centrālās valstis izrādījās par nespējīgām priekš tam, lai pārietu izšķirošā uzbrukumā pret angļiem-frančiem, bet krievi frontē tālā uzbrukums nevarēja novest pie izšķirošām sekmēm aiz tā iemesla, ka Krievijas teritorija pārāk liela. Protams, ja vācu armijas priekšgalā būtu radies ģēnijs, tad viņš būtu atradis līdzekļus, kā paralizēt Sabiedroto valstu pārākumu tehnikā un skaita ziņā. Kaut gan Sabiedroto pusē bij liels tehnikas un cīnītāju skaita pārākums, bet viņi arī nevarēja apņemties iet izšķirošā kaujā, lai tādā cīņā karu izbeigtu – tā tad karš izvērsās par cīņu dēļ apcietinātām pozīcijām. Šī pozīciju cīņa, kāda kara vēsturē jau vairākārt piedzīvota, liecina par kara mākslas atslābumu, pagrimšanas laikmeti arvienu sakrīt ar tikumības, kultūras un progresa pagrimšanu. Lielo pasaules karu arī nevarēja izbeigt ar kaujām, to izbeidza ar revolūcijām. Karš beidzās, bet ne tikai uzvarētāju zemēs, bet arī uzvarētās valstīs līdz šim nav redzam atgriešanās pie normālas dzīves – visur tikumības pagrimšana un nekādas cenšanās atgriezties pie normāla kulturela darba. Šī pagrimšana nav kara sekas, tā pastāvēja jau agrāk, pirms kara, tikai karš deva iespēju tai atklāti parādīties.

 135.

             Tādā kārtā tehnisku līdzekļu visplašākā attīstība un, tā sakot, cenšanās visu panākt karā ar tehniskiem līdzekļiem, rodas tad, kad kara māksla pagrimst: ļaudis cenšas savu morālisko spēku trūkumu aizpildīt ar tehniskiem spēkiem. Cilvēka fiziskā spēka vietā var likt mašīnu, bet morāliskā spēka vietā – nekad, jo mašīnu arī taču nākas vadīt tam pašam cilvēkam. Tāpēc morāliski stipra armija arvienu būs daudz mazāk atkarīga no tehniskiem spēkiem, nekā morāliski vāja armija. Atminoties, ko izdarīja karotājas puses 1916.-1918.g. ar visiem saviem vareniem tehniskiem līdzekļiem: daudz mazāk, nekā 1914.-1915.g., kad šo tehnisko līdzekļu abām pusēm bij daudz mazāk. Napoleons dažos mēnešos nokļuva no Francijas Maskavā bez dzelzceļiem, automabīļiem, telegrāfa, telefona, radiotelegrāfa; aeroplāniem u.c. tamlīdzīgiem līdzekļiem, bet ar šiem līdzekļiem četru gadu laikā vācieši nespēja noiet līdz Maskavai un franči līdz Berlīnei. Vai tas neliecina par starpību kara mākslā?

            Tāpēc mazajai un nebagātai Latvijai vajag kara zinātnei un mākslai piegriezt jo sevišķu vērību. Tiesa, gandrīz visiem Latvijas bruņotajiem spēkiem ir diezgan bagāti kara piedzīvojumi, kaujas piedzīvojumi paši par sevi var mums dod tikai amatniekus, pie tam vēl nekādus teicamus. Bez šiem piedzīvojumiem vajadzīgas zināšanas, ļoti pamatīgas zināšanas. Mēģinājumi bez teorijas kara lietās ir tas pats, kas aklam staigāt pazīstamās vietās, bet teorijas bez prakses tas pats, kas redzīgam staigāt svešā vietā. Nevajag aizmirst arī Napoleonu, kurš pēc 1812.g. žēlojās, ka viņam nav ģenerāļu – tā tad pēc tik daudziem kariem un tik bagātīgas prakses ģēnija vadībā. Ja palasa 1813.-1815.g. karu vēsturi, tad kļūst saprotams, kāpēc Napoleons žēlojās: līdz 1812.g. viņš pats personīgi varēja, rīkot kaujas, bet sākot ar 1813.g. slavenajam Napoleona maršaliem nākas vadīt atsevišķas patstāvīgas operācijas, un šie maršali uz katra soļa piedzīvoja neveiksmes, pareizāki sakot, nodarīja muļķības un sabojāja Napoleona stāvokli. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Napoleons pazaudēja cīņu 1814. un 1815.g. – bij Napoleona maršalu neprašana vest karu pārgrozītos apstākļos, neprašana, kas cēlās aiz pilnīgas teorētiskās sagatavošanas trūkuma, neskatoties uz bagātīgiem kaujas piedzīvojumiem.

P.Radziņš

rakstu no vecās drukas adaptēja maj. A.Purviņš

PS ģenerāļa P.Radziņa biedrība ir publicējusi pirmo atskaiti par ziedojumu vākšanas progresu grāmatas izdošanai. Interesentiem vēl ir iespēja ziedot un saņemt grāmatu. Kad metiena apjoms tiks apstiprināts šāda iespēja zudīs uz nenoteiktu laiku līdz nākamajam izdevumam.