Dienas grauds


В гибридной войне скорость физических действий опережает скорость понимания происходящего и, соответственно, принятия решений. Атакующая сторона движется по запланированной ими траектории, в то время как атакуемая сторона воспринимает это движение как случайное и неподдающееся пониманию.

Модель непонимания противником того, что происходит, хороша для атакующей стороны еще и тем, что под такую реакцию мимикрируют те, кто вообще не хочет или боится реагировать. Они оказались также чисты перед законом, ни один человек не понес наказания, например, за сдачу без единого выстрела Крыма.

Георгий Почепцов

45 domas par “Dienas grauds

  1. Nu tas jau ir izsenis zināms, ka karošana nav ar vāli skriet pret pretinieku, bet liela tās daļa notiek informatīvajā telpā.

    Viduslaikos jau karoja ar karoja hibrīdkarus, tikai tur informācijas kara upuri bija nevis parastie zemnieki, kas darīja, ko kungs lika, bet kungi, vasaļi utjp. Toreiz reliģija un mahinācijas ar to bija jājamzirdziņš. Tagad informatīvā kara lodes lido pa visiem sabiedrības locekļiem.

    Visādi analītiķi mīl uzburt tādu mītu, ka krievija nav prognzējama, tieši otrādi, tā ir ļoti prognozējama. Tiklīdz apzinies savas vājās puses, saproti, ka tās tiks izmantotas, lai uzbruktu, vai gatavotos uzbrukt. Krievi redz, ka mums nav pretgaisa aizsardzības, sāk spiest uz airomobilitāti, redz, ka piektā kolona, strādā ar to, redz, ka mums tie bēgļi neiet pie sirds, sāk vērpt informatīvo karu, ka pie tā vainīga ir ES un ASV, paši tikmēr bombardē un vēl vairāk vairo tos bēgļus, nebūs bēgļi, izdomās ko citu. Spēle ļoti redzama, ja grib to redzēt. Savulaik es arīdzan domāju, nu tad laikam miers uz pasaules, krievi laikam paliek civilizēti, bet nekā, izrādās tur viss ir abinieka varāna instinktu līmenī, ja runājam stratēģiskā līmenī. Ir iespēja uzbrukt, uzbruks, nav iespējas uzbrukt, pagaidīs.

    Tā nav ilgi dzīvojoša stratēģija, jo nevairo krievijas bagātības, uzkrājumus dedzina nost, kad tie izsīks, tad abinieks metīsies uzbrukumā, neaprēķinot kas būs, jo pienākusi ir ziema un abiniekam gals klāt šā kā tā.

    Un tad būs lielas ziepes visiem. Lielie onkas tagad domā kā tikt galā ar to abinieku, lai tas neuzbrūk nedz aiz pārākuma apziņas, nedz aiz izmisuma. Piekāpties nebūs pareizi, iesist ar koku pa pieri, arī ne, jo satrakojies dzīvnieks var mesties virsū jebkam. Krievija ir ļoti saprotama un prognozējama. Tikai grūti savaldāma, lai nenodara sev un citiem pāri.

    • Aimirsu uzsvērt, ka, lai gan stratēģiski krievija ir varāna intelekta līmenī, ar acīmredzamu virzienu pašiznīcināties, taktiskajā līmenī tā strādā uz 9 ballēm no 10 ballēm. Operācijas, ko veic krievu GRU specvienību operatori uz zemes, tā paša karošana Ukrainā, kur bija 100 un viena iespēja visu salaist dēlī, no armijnieku puses tika realizēta lieliski. Atsevisķas izgāšanās karojot vairākus gadus ir nekas. Zābaki uz zemes krieviem, virsnieki, par spīti lielajām problēmām, strādā uz goda. Tas nu ir fakts. Cik liels % no visiem krievu BS ir spējīgs strādāt uz 9 ballēm ir cits jautājums. Bet ar to situāciju un apgādi, kas tiem ir, strādā labi.

      Kopaina ir Ukraina: neko nedod taktiskas uzvaras un spīdošas operācijas, ja stratēģiskais līmenis ir pilnīgās auzās. Taktiski viņi smuki nostrādāja, bet stratēģiski, ilgtermiņā …

      Stratēģiski mēs palūkojamies: cik Ukrainas pilsoņu grbēja pievienoties NATO pirms 5 gadiem, un cik tagad. Stratēģiski mēs palūkojamies starptautiskās attiecības krieviem ar pasauli piecus gadus atpakaļ un tagad.
      Stratēģiski pirms 5 gadiem NATO baltijā aizsargājās “pa jokam”, tagad tiešām sāk gatavoties “pa īstam”. Stratēģiski tie ir lieli zaudējumi. Vienīgā stratēģiskā diskutablā uzvara, uz daudzo zaudējumu fona, manuprāt, ir Krima, jo, fakts paliek fakts, ir iekarota teritorija. Teritoriju par naudu nenopirksi. Bet no otras puses, Krima bija labs augonis ar vatņiku indi, kas ietekmēja visu Ukrainu. Tākā, te nav īsti skaidrs.

      Pirmkārt, jābūt labai stratēģijai, tikai tad labai taktikai. Ar pliku taktiku tālu netiksi. Un tā tas arī ir praksē novērojams.

      Vēsturi izmaina tikai stratēģiskas uzvaras, taktiskās uzvaras paliek filmu scenārijos. Mums daudz bīstamāka būtu krievija ar labu stratēģiju, bet sliktu taktiku.

        • Šis ar Girkinu ir īsti sirdsdraugi, abi jau kādu pusgadu ienīst Putinu, lai gan ne vienmēr saka to atklāti.
          Par to taktisko līmeni īsti nepiekrītu. Krimas operācija nemaz tik gluda nebija, pat neskatoties uz to, ka Ukraina bija tobrīd pilnīgi bezspēcīga. Kādu mēnesi viņi tur krāmējās ap tām ukraiņu bāzēm, tas bija ļoti ilgi. Arī Donbasā nemaz tik spoži negāja, it sevišķi Slavjanskas un Mariupoles zaudēšana, kaut ukraiņiem armijas īsti vēl nebija.

          • Nu atbruņot bez lieliem upuriem vājas, demoralizētas, bet tomēr bruņotas un skaitliski lielas armijas daļas, tā, lai nav kautkas līdzīgs kā Doņeckas vai Luhanskas lidostās, ir, grozi kā gribi, 9 balles. Šaušanas sākšanai pietiek vienu dzirksteli, un tad jau aizies. Atceries, ka jebkuram karavīram padoties gūstā bez kaujas ir liels slieksnis, ko pārkāpt sev dvēselē. Ieņemt objektu X bez zaudējumiem sev, naidniekam un infrastruktūrai, ir tas, uz ko tiecas jebkurš komandieris. Uztaisīt staļingradas līmeņa drupas un cilvēku radītu ārprātu, kur zeme ar debesīm iet kopā, ir labi priekš filmām, bet militāri tas nav tas, uz ko tiecas ģenerāļi. Ideāls karš ir karš bez lielas šaudīšanās.

            Slavjansku tā īsti nezaudēja, manliekas tur bija noslēgta vienošanās – Jūs mūs palaidiet ārā, bet neuzbrūkiet Doņeckai, Jums labi, mumsīm labi. Krievi novilcināja laiku un paspēja nostiprināties Doņeckā, sagāzt iekšā resursus. Pirms Slavjanskas atbrīvošanas Doņecku varēja paņemt ar plikām rokām, nebija nopietnas aizsardzības pilsētai, kļūda tika labota.

            Mariupole tas tiešām bija taktisks fēleris, bet tas jau uz kopējā fona tāds izņēmums. Ja kāds saka, ka krieviem slikti ir tie zaudējumi no cilvēku un tehnikas puses – tad viņš nezin ka krievi karo. Tehnikas un cilvēku, vismaz pagaidām, tur ir tas, kas ir pietiekami. Taktisks fēleris bija arī ielaist ukraiņus Doņeckas lidostā un Debaļcevē, par ko pēcāk nācās maksāt dārgi. Bet tie ir izņēmumi uz kopējā fona, kur taktiskā iniciatīva visu laiku bija krievu ĢŠ. Atceries. ka rokas krievu ĢŠ tika atsietas pa īstam vaļā tikai gadu atpakaļ, kad atļāva sagāzties tā pa īstam iekšā, bet tas bija stratēģiskā līmeņa fēleris. Ģenerālis strādā ar to, kas tam ir pieejams. Tas nekas, ka stratēģiski tas viss tāpat bezjēdzīgi.

          • Bet saproti mani pareizi, krieviem 9 balles tikai taktiskajā līmenī, stratēģiski viņiem ir 0 balles.

            Ukrainas armija, no efektīvi pielietojamajiem durkļiem, kas atbilda Latvijas BS izmēriem, ir kļuvusi par milzīgu spēku, ar nopietnu armiju.

            Ukrainas spēle lēnam spēlējoties un novilcinot laiku ir nesusi stratēģisko uzvaru – nu jau praktiski krieviem nesasitamus BS. Ja, protams, kremlis negrib kārtīgu slaktiņu, kur paši pazaudēs neatvietojamus resursus.

            Tāpēc krievi ir zaudējuši. Nu jau pat ar labu taktisko līmeni viss ir auzās.

            • Es dotu taktiskajā līmenī nevis 9, bet kādas 6-7 balles un stratēģiskajā 3-4 nevis 0. Bet tas tāds ļoti subjektīvs jautājums, kā kurš ko vērtē, kā redz, ar ko salīdzina. Mums jau nav pilnīgas informācijas, lai novērtētu, cik labi lēmumi tika pieņemti attiecīgajos apstākļos un kāda īsti tiem bija motivācija, tā ka tas viss ir ļoti subjektīvi.
              Taktiskajā līmenī jau bija vēl vairāki “fēleri”: boings (nu nebija vajadzības nodot Bukus separiem, bet tomēr nodeva); neveiksmes Harkovā un Odesā; nespēja pilnībā pārņemt robežu līdz augustam (pat ar visām apšaudēm no Krievijas teritorijas) u.c.
              Stratēģiskajā līmenī, neskatoties uz visiem grandiozajiem zaudējumiem, ir tomēr Putinam daži ieguvumi. 1) Ukrainā vēl arvien tiek saglabāta nestabilitāte, sabiedrība stresā, terora akti utt.; 2) Putina popularitāte Krievijā, kas bez Krimas, Donbasa un Sīrijas būtu daudz zemāka; 3) Sīrijas destabilizācija, kas dod nestabilitāti arī Eiropā (bēgļi) un naftai neļauj tik strauji krist, kā tas būtu, ja nebūtu ne Asada, ne Islama valsts. Gan jau vēl kaut ko varētu atrast.

              • Es uzskatu, ka RU stratēģiskais uzdevums nepieļaut UA iestāšanos NATO ir izpildīts par kādiem 50-70% – jautājums atlikts uz nenoteiktu laiku, un panākumus var labot uz vienu vai otru pusi. Taktiskais izpildījums ir gandrīz izgāšanās, jo karu pret UA bija plānots izkarot ar pašu UA pilsoņu rokām, iedodot šajās rokās RU ieročus, bet atbalsts izrādījās krietni zemāks par plānoto. Tas ir kādi 20-30%, ja ņem vērā krimas 100% sasniegumus. Kopumā vājas 3-4 balles no 10.

                • Cik plaši skatās par tiem uzdevumiem, īstermiņa vai ilgtermiņa, stratēģiskie jau ilgtermiņā. Es skatījos taktiski no militārās puses.

                  Vispār jau krieviem stratēģiski ir tikai viens variants – UA ir viņu satelītvalsts, kaut kādi varianti no sērijas “atlikta iestāšanās NATO” nav ilgtermiņa opcija, tas faktiski ir zaudējums. Zaudēta milzīga vēsturiska ietekmes teritorija. Tas, ka tur viss ir slikti un vateņi arvien ir daudz, jau ir tikai mierinājums. Fakts paliek fakts – no draudzīgas valsts ar iekšējām problēmām, UA ir kļuvusi par ļoti nedraudzīgu valsti, bet ar tādām pašām iekšējām problēmām. Tur vienmēr budžets ir bijis uz robežas.

                  Es te vairāk no taktiskās puses vērtēju RU BS taktisko darbību donbasā un krimā, kā šie tika galā ar uzdevumiem, to, ka civilie izlūki šupo Odesu, ir cita opera, tur taktiskā līmenī krieviem ir fēleris. Iedeva pārģērbt armijniekus un lika karot ar to, kas bija pieejams, par to lieku 9. Ne katras valsts armija ir spējīga pārģerbties un karot pret nepārģērbtu otras valsts regulāro karaspēku nesalaižot visu auzās.

                  “Taktiskais izpildījums ir gandrīz izgāšanās, jo karu pret UA bija plānots izkarot ar pašu UA pilsoņu rokām, iedodot šajās rokās RU ieročus, bet atbalsts izrādījās krietni zemāks par plānoto.” manuprāt tas nav akmens krievijas BS dārzā, bet civilo izlūku dārzā.

              • Sīrijas šmuce nav krievu nopelns, tur to visu rosolu ievārīja vietējie spēlmaņi – sākot no Izraēlas, beidzot ar persiešiem, arābiem no pussalas, osmaņu mantiniekiem. Krievi nozaga tur šovu tā sacīt.

            • Nez, atkarīgs no stratēģiskā mērķa. Ja pieņemam, ka tas nebija iekarot Donbasu, bet gan sapist visu jaunajai Kijevas varai – tas gājiens vēl nav zaudēts.

              Liela armija UA ir, tiesa – un tā ir jāuztur, brūkošas ekonomikas apstākļos. Valdības popularitāte arī nav diez kāda – sistēma sapuvusi, reformas stagnē, ar čunguru sūdīgi. Ja UA sabrūk no iekšienes, pat ar noturētu fronti, tā ir stratēģiska uzvara.

              P.S. varāns ir rāpulis, nevis abinieks.

              • abi ir aukstasiņnieki un savā intelekta attīstībā tālus viens no otra neatrodas – viens dzimst ūdenī, otrs uz sauszemes i viss

              • Piedodiet par rāpuli.

                Stratēģiski mērķis krieviem ir tikai viens – visas Ukrainas kontrole.

                Sačakarēt kautko esošajai varai tas ir civilo izlūku taktiskais gājiens, manuprāt, bet, protams, cik plaši definē. Problēmas ar naudu un valdību tur ir bijušas vienmēr un tas nav krievu nopelns, tur ekonomika ir bijusi vienmēr brūkošos apstākļos, citreiz ar kredīta piepindzelētu fasādi stāvējusi relatīvi smuka.

                Krievijas BS taktiskais uzdevums bija pārģerbties, karot ar to kas iedots, konkrētos rāmjos un termiņos – manuprāt sanāca ļoti labi.

                • Tak viss vēl nav zaudēts attiecībā uz pilnu kontroli par UA, tikai smalkāk būs jāstrādā. Bet tas ilgi, dārgi un mokoši. Ņemot vērā sagatavotības līmeni un bruņojumu abās pusēs izredzes bija par labu separātistiem. UA izglāba a)tās izmēri kurus nevar nosegt ar separu spēkiem neatklājot RU dalību, b) vatņiku kūtrums uz bruņotu sacelšanos Odesa, Dņepropetrovskas un Odesas reģionos c)RU neuzdrošināšanās atklāti iebrukt d) ukraiņu karavīru augstāka morāle

                  • Es piebilstu, ka UA bija lieli iekšējie resursi(kuru mums nav), kas nospēlēja lomu. Bija no kā mobilizēt un lūžņi, ko atjaunot.

      • RU ar labu mil stratēģiju un švakāku taktiku būtu Ķīna :-D. visādi citādi var piekrist visam teiktajam, ja neskaita, ka kaukā vēsturiski ar visu sūdīgo stratēģiju RU ir lielākā valsts pasaulē (pēc teritorijas). viņi ir apcirpuši Moldāviju, Gruziju , UA un viņiem pirmo reizi bik piegrieza skābekli ar sankcijām + nepaveicās (?) ar naftas cenām un ekonomikas kleptokrātisko modeli. ja krievi uztaisīs Sīrijā vēlēšanas, tad viņi atkal būs cienījami pasaules pārstāvji.

        protams, Baltiju varēja turpināt pārkrievot, UA EU asociācijas līgums pavērsa plašas iespējas korumpēt ne tikai UA, bet arī EU. bet tas ir ilgi un neinteresanti un vēl šitā pietaisīt dvēseli – pēc foršas olimpiādes sarīkot maidanu.. 😀

        • vēlēšanas Sīrijā alavīti zaudēs. Vai tāds ir RU plāns? Diez vai, kā jau teicu viņiem ir visas izredzes saglabāt piekrasti Asada/alavītu/savā kontrolē uz ilgiem gadiem.

          • 1) ja Čurovs organizēs vēlēšanas, tad alavītiem būs 146%.

            2) vēlēšanas var organizēt ilgi – vismaz 2 gadus ar pārejas periodu utt. – galvenais, lai sekulārā opozīcija sāk sarunas un beidz šaut.

            3) pat, ja alavīti zaudē, tad krievi ir cienījami cilvēki, kuri ir izbeiguši starptautisko dilemmu ar kuru amīši galā netika.

          • ak jā – būtiskākais tas, ka cīņa notiek par EU. ja krievi pierādīs, ka ir izcili humānisti un novērsuši asiņu upes, EU nebūs iemeslu uzlikt sankcijas. pat, ja dažviet tas izdarīts ar okupācijas palīdzību.

        • Par krievijas izmēriem ir jāpalūkojas cik % ir apdzīvojami vai apsējami. Nemaz tik daudz nebūs.

      • Jap, visspožākais taktiskais panākums bija Doņeckas lidostas šturms 2014. gada 26. maijā 😀 Tur laikam tomēr salaida dēlī pilnīgi visu, ko varēja salaist.
        Bet kopumā, manuprāt, jūs te pārspīlējat uzreiz veselas 2 lietas:
        1) gan Krievijas un tās armijas iesaisti Donbasā konfliktā vispār un, it īpaši, tā sākumposmā;
        2) gan Ukrainas armijas kaujasspējas. Man domāt, ka nav pamata domāt, ka viņas bija TIK drausmīgi zemas; cita lieta, ka pietrūka izlēmības un spējas reaģēt uz situāciju tieši stratēģiskā līmenī.

        • UA nebija TĀDAS armijas, kas morāli būtu gatava šaut RU karavīru vai vispār RU virzienā. Visa virsniecība, PD kareivji bija no vienas ligzdas, turklāt dienests armija nebija populārs etnisko ukraiņu vidū. Personāla ziņā viss bija jāsāk no sākuma. Par RU armijas iesaistes pakāpi nav jēgas strīdēties ne tev ne mums nav pierādījumu.

          • Nevajag aizmirst, ka šī `prokrieviskā armija` savā laikā bija misijā Irākā, kur tā, jādomā, visnotaļ labi sapratās ar amerikāņiem, katrā ziņā diez vai skatījās uz viņiem tā, kā parasti skatās Krievijas armijas miltārpersonas 😉
            Nu katrā ziņā es piekrītu, ka motivācijas/uzticamības/sauc kā gribi faktors Ukrainas armijas spējās 2014. gada pirmajā pusē eksistēja, es drīzāk par to, ka tā nozīmi nebija pārspīlēt.
            Manuprāt, galvenais iemesls, kāpēc Ukrainas armija nereaģēja vispār vai reaģēja slikti konflikta sākumposmā, bija a) politiskās gribas trūkums augšējos ešelonos (gan ģenerālštābā, gan valdībā) un b) negatavība attiecīgam konfliktam tīri doktrīnas ziņā; es droši nezinu, bet sliecos domāt, ka 90. gados un 21. gs. pirmajā desmitgadē Ukrainas armija organizējās un apmācījās pamatā pēc PSRS 80. gadu reglamentiem utt., bet tajos kā reiz šāda tipa karš kā ATO nebija paredzēts.

            • Irakā UA zaudēja 18 karavīrus no tiem 12 dažādos ar kaujas darbību nesaistītos incidentos (avārijas, suicīds, negadījumi).PSRS reglamenti un PSRS stilā apmācīti virsnieki bija un joprojām ir armijas kodols abās pusēs. Daudzi UA karavīri izgāja apmācību PfP ietvaros,pats esmu sastapis. Nekādas atšķirības no LV karavīriem, ja neskaita to, ka LV karavīri nekad nezaga PXos.

                • 🙂
                  Partnership for peace – PfP – NATO apmācības (“indoktrinācijas”) programma kandidātvalstīm un ne tikai, loti laba btw, ar to mēs visi sākām.
                  Post Exchange – PX – Spices lieluma lielveikalu tīkls US bāžu teritorijās, ar ļoti nopietnām atlaidēm karavīriem t.sk. no PfP 🙂 .

  2. par Ukrainu:
    man šķiet, ka Ukrainu krievi pazaudējuši uz visiem laikiem! domāju, ka Ukraina kļūs par Eiropas slāvu valsti (līdzīgi kā Polija), it kā radniecīga, bet moskaļus neieredzēs. Ja agrāk tur bija svārstīšanās uz vienu vai otru pusi, tad tagad, atņemot krieviskos apgabalus (Krima, iepējams arī Donbass), Ukraina kļuvusi proeiropeiska ar nepārprotamu proporciju- šo varētu nopostulēt par kremļa vislielāko stratēģisko fēleri.
    par Ukrainu Nato:
    vai Ukraina ir Nato vai nav, tas ir pilnīgi nesvarīgi, jo kāds jau ir uzņēmies šefību pār Ukrainas BS. pieņemu (bet nevaru apgalvot), ka arī tur lielie onkas (pāri okeānam) dāļā pendeles un arī konfektes Ukraiņu BS un politiskajai elitei. nez vai tur tāpatvien parādās tehnoloģijas (radari, rec utt.) bez nekādas kontroles, kuru nafig kkad atdot krieviem. Pēdējais par ko pagājušo nedēļ brīnījās Ukrainas žurnālisti- kā Ukraiņi notvēruši bez šaušanas krievu bezpilotu lidapārātu…
    vēlviens lielais plus Ukraiņiem bija, ka viņu bijušie čekisti (lielākā daļa) beigās nosvērās par labu jaunajai valdībai. metodes nav nekādas humānās, bet vatņikus (diversantus, nekārtību organizētājus) saķēra uz nebēdu! par to pat Girkins ļoti sūdzējās. par vēlu tik sāka savu darbu…

    • Pasaules pieredze liecina par ko citu – tautām ir īsas atmiņas – japāņi un amerikāņi, krievi un vācieši, krievi un čečeņi, ēbreji un vācieši, briti un franči, indusi un briti, poļi un leiši, ukraiņi un poļi, bosņaki un horvāti, serbi un horvāti nav viens otru pazaudējuši “uz visiem laikiem”.

      • Putina plāns Ukrainas atjaunošanai pēc Janukoviča 2.0 iecelšanas amatā? Nepatīkami reāli izklausās.

      • poļi-krievi, baltieši-krievi un arī horvāti-serbi nekādi draugi nav. Ja krievi sāks pielūgt “gejropeiskās” vērtības un sāks tiekties uz ES vai viņiem parādīsies afigennākais piķis, tad, protams, ko var zināt?! 😀
        p.s. varbūt kādu kripatu zemes kremlis var vēl okupēt, bet neko vairāk.

      • It kā jau tie nosauktie pāri dzīvo mierā, bet tikai tādēļ, ka nepretendē vairāk viens uz otra teritorijām vai viens pār otru valdīt, un lielākajā daļā gadījumu pāridarītājs ir atzinis savus nodarījumus un atvainojies.

        Bet krievi joprojām pretendē uz kaimiņu zemēm un kaimiņu pārvaldīšanu, un kamēr pretendēs, tikmēr nekas ar krieviem nesanāks. Gan ukraiņi, gan mēs dzīvotu ar viņiem viens pret otru bez pretenzijām, ja krievi nepretendētu uz mūsu zemēm un ja atzītu savus iepriekšējos pāridarījumus un par tiem atvainotos.

        • TU KO?! Atvainoties, atzīt kļūdas?! Ne jau veļikaja ģeržava!
          Tā tauta ir tik ilgi zombēta ar savu Otrā Pasaules kara atbrīvotāju lomu, ka ja viņiem pateiksi patiesību par viņu lomu un zvērībām karā un pēckara periodā, viņiem zudīs JELKĀDA JĒGA eksistēt, jo cita viņiem NEKĀ NAV!

            • Vienīgi vācieši ir viena ceļa otrā grāvī iemaukuši, ja krievs neko neatzīst un negrib klausīties sirdsapziņā(tāda gan jau ka dažam labam tur vēl ir saglabājusies un nav PSRS lopiskās selekcijas rezultātā izzudusi pavisam), tad vācieši pat iedomājoties par Hitleru un 2PK čurā biksēs no kauna un bailēm par pašu sastrādāto vēl joprojām. Tas arī nav nopietni.

Leave a reply to varabungas Atcelt atbildi

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.