Septembrī mums bija iespēja nodrošināt pretinieka lomu 1. novada mācībās Kurzemē, Kalvenes pusē. Visās kājnieku rotās jau bija noslēgusies pamatapmācība un vadus pamatā veidoja jauniņie, kas gan vēl nebija izgājuši pat nodaļas līmeni. To centāmies kompensēt ar pieredzējušāku komandējošo sastāvu. Izbraucām rotas sastāvā piektdien pāri desmitiem. Kā vadinieks sēdu priekšā blakus šoferim. Pa reizei aizmiegu, bet pasažiera sēdeklis Skānim tāds neērts. Jāuzvelk galvā ķivere un tad tā jāatstutē stūrī, tā vēl kaut kas sanāk. Patīk tas skats, ka 6 kravas mašīnas brauc kolonnā. Kaut kur tuvāk Kalvenei sāk līt. Ierodamies, atkal rotas patruļbāze lielā, klajā laukā. Šitā te spēku koncentrācija klajā apvidū man nekad nav patikusi, ukraiņi tā ir zaudējuši pa kādai brigādei. Nu neko, izkāpjam un kārtojamies naktsmieram, ir ap diviem. Puikas atsien pončo pie mašīnu bortiem, bet mēs ar Aināru salaužam mietiņus un uzslienam patvērumus turpat klajā laukā. Tuvumā ir kaut kādi koki, bet līdz tiem grūti tikt…
Skatīt ziņu 2 165 more words
vara bungas 
VB: “Reksis” komentārs, kas paredzēts šim ierakstam:
” Rakstu izlasīju. Principā viss ir tā, kā ir. Žetons rakstītājam.
Kādu brīdi atpakaļ rakstīju, ka lielākā daļa LV ZS izmuktu no meža pirmajā nedēļā, mazākā pirmajā mēnesī. Atlikušie 8 uz 100 karotu un varonīgi ietu bojā, pamatā no aukstuma slimībām, pārtikas un munīcijas trūkuma.
IzklāsTĪšu savu pasaules uzskatu:
Karavīram, un, taisnību sakot katram cilvēkam nepieciešama attīstība. Attīstību es nosacīti iedalu tehniskajā, fiziskajā un psiholoģiskajā.
FIZISKĀ – lielai daļai karavīru ir apmieriņoša/laba fiziskā sagatavotība, lielai daļai LV jauniešu ir neapmierinoša/apmierinoša. Bet to var uzdzīt. Var sevi normāli sagatavot, vajag tikai gribēt. Respektīvi – jābūt motivācijai (skatīt pie PSIHOLOĢISKĀS).
TEHNISKĀ – tās ir visas zināšanas, prasmes, iemaņas, ko sniedz karavīram militārā apmācība un turpmākā pašattīstība, kā arī militārie izaugsmes kursi. Civilajam tā būtu izglītība un turpmākais darbs ar sevi, attīstot un pilnveidojot sevi. Arī ekipējuma esamība un prasme to izmantot ir tehniskās sagataotības daļa. Un, lai gan karavīri, sevišķi PD mums ir tīri labi apmācīti, tomēr lielākā NBS daļa – ZS ir slikti apmācīti. Un smagi pietrūkst atbilstoša un moderna ekipējuma. Zviedru humpalas ir novecojušas. Kā saka, var jau arī ar karoti rakt zemi, bet ir taču arī FISKARS lāpsta. Tur gan, pamatā, nav viņu vaina.
PSIHOLOĢISKĀ – un te ir mūsu Ahileja papēdis. Latvieši ir zaudējuši ticību valstij, elitei, varai, u.t.t. Nav ticības mērķim, kā rezultātā nav motivācijas gatavoties aizstāvēt to, kam nav ticības. Jo karavīra darbs ir ziedošanās, pēc savas būtības. Savas veselības, laika, ģimenes un varbūt pat dzīvības ziedošana augstākam mērķim. Cilvēki netic. Un, pamatoti.
Labs piemērs ir ziedošana ZS. Ir jau skaisti sludināt un ziedot tādam cēlam mērķim, bet akcija rāda, ka liela daļa iedzīvotāji, un droši vien arī paši NBS dienošie paņirdz par šo akciju. Un, man liekas, pamatoti. Kāda velna pēc man jāziedo, kad valsts turpina tērēt visādām herņām – http://apollo.tvnet.lv/zinas/straujumas-valdiba-neapdomigi-sadalijusi-53-miljonus-vienotibas-un-zzs-vaditajam-lielajam-pilsetam/709349
Pirmkārt – jau AM budžeta ietvaros varētu sameklēt finanses gan karavīru indviduālajam ekipējumam, gan apbruņojumam, gan nakts kauju kapacitātei. Vai tad kāds beidzot tiem AM ministriem, valsts sekretāriem, studentmeitenēm un želejpuikām, kā arī pašam santehniķim var paskaidrot, ka mums vajag tikai to, ko karavīrs var panest uz savas muguras? Kāpēc pirkt smagas HITEC ierīces, kuģus, sistēmas, kas kļūs par pirmajiem mērķiem, garantēti??? Tas droši vien ir baigais noslēpums, ko atklāšu, bet jau ar tagadējo budžetu var nodrošināt vasts aizsardzību ar asu, mobilu, profesionālu un kaujasspējīgu armiju. Ir tikai viens bet – trūkst AM un augstāko virsnieku izpratnes par to, jo viņi vienkārši nesaprot, jo ir militārie analfabēti. Un tagad mēs nonākam pie otra jautāuma – kāpēc vlasts aizsardzība tiek uzticēta santehniķiem, vetārstiem, ambiciozām studentmeitenēm un želejpuikām???
Nu tad, vai nu atzīstam, ka esam sabraukuši auzās, ka jāsāk gatavoties un radikāli mainam sistēmu, vai turpinam ļurkāties tāpat kā līdz šim. Un varabungas var rakstīt uz velna paraušanu – AM personāls vai nu neizpratnē parausta plecus, vai atklāti ieņirdz par VB un līdzīgām aktivitātēm. “
Kā saka, nevaru nepiekrist. Bet trūkst pozitīvas programmas, ko darīt, lai zemessargi nebristu pa purviem tuksneša zābakos, ko viņiem ar pompu pasniedza ZS “stiprināšanas” ietvaros, lai nekvalitatīvu salūtmunīciju neutilizētu izšaujot, lai pirktu ieročus, bruņas, BPLA un termovīziju vispirms un infrastruktūru pēc tam. Man pašam nav šādas programmas, bet ir sajūta, ka jo vairāk LV pilsoņu iestāsies ZS un uz savas sačokurotās ādas iepazīsies ar reālo “stiprināšanas” saturu, jo lielāks būs atbalsts tiem, kas turpina dienestu vai atrodoties amatos izprot reformu nepieciešamību.
njaa man pašam tikko nesen bija mācības ar AK4 salūtmunīcijas šaušanu (man tādas pirmās). Ar ar to sarkano sūdu ir jāmin , mož izšaus, mož nē un būs kļūme. Man vidēji bija apmēram 3-5 kļūmes uz magazinu. Pēdējā dienā nonācu pie tā, ka es nemaz negribēju šaut jo nevēlējos katru reizi čakarēties un masturbēt to rokturi un patron telpu. Tā jau rokas nogurušas rokot ierakumus pusi nakts, vēl ar šito ņemties galīgi nebija vēlēšanas.
Stāvu sardzē, ap kādiem 6 no rīta pienāk ”pretinieks”, nobļaujos, sāku šaut. 1 patronu izšauju, otrā kļūme, fuck it, ārā tumš neko neredzu, uzlieku drošinātāju noņemu magazīnu, kādas 3 minūtes ņemos un taustos kamēr dabūju to sūdu ārā un viss. Lai kāds cits šauj, man pietika.
Tas vēl nekas, pirmos 10 pastāvēšanas gadus ZS salūtmunīcija bija retums, un šaušanu imitēja ar muti – “pah, pah, pah, trrrrrrrrrrrrrrrrrrrrr, bladāc, bums” tā kā jau manāms progress 😉
Tad mauca ar kaujenēm, tikai ņēma bišķīt augstāk 😉
Lai šautu ar sarkano, jāzin dažādas fīčas: jābūt piedirstai patrontelpai, labi ieeļļotam aizslēga rāmim, pareizajam (sudrabkrāsas ar regulējamu urbumu) un pareizi pieregulētam kompensātoram. Nedrīkst būt uzstādīts čaulīšu atsitējs. Pēc intensīvākas sērijas patrona no patrontelpas ārā, aizslēgs vaļā, lai dzesējas. Vēl ir variants izņemt aizslēga noslēdzējrulīšus, tad iet simtprocentīgi, ja ir ievēroti ieroču apkopes pamatprincipi.
labāk lai visiem dot M/45 uz mācībām, cik esmu dzirdējis tiem ar mācību mūnīciju problēmu nav, tīrīt ar vienkārši esot. Kad nešauj lai dot staigāt ar AK4, kad mācības kurās jāšauj lai dot M/45, problēma atrisināta.
Jā, jūtu līdzi- reizēm laikam nav tik slikti būt Nodrošinājuma bataljonā 😀 Mācības pagāja esot VW Iltis šoferim un stāvot uz posteņa, pēc tam atpūta telpās, un kāršu spēles. Nav ļaunuma bez labuma. Mūsu rotai tagad mācībās tiek izmantotas Carl Gustaw M/45 mašīnpistoles- iet kā Šveices pulkstenis.
Kājnieku rotai? M45? Tas nav nopietni. Šoferotājiem OK.
Es neesmu kājnieku rotā.
Tā es arī domāju 🙂 bet vienalga anahronisms
Aizmugurniekiem jau pietiek, turklāt no Iltisa vieglāk izlekt ar tādu, nekā AK-4, eskortēšanas, konvojēšanas uzdevumiem laikam var iztikt…?
Es, godīgi sakot, būšu tikai priecīgs, kad iedos kājniekiem kompaktākus ieročus, jo staipīt apkārt tās AK4 pagales ir murgs, transportā iekāpt, izkāpt normāli nevar, braukt transportā, ja vien tā nav Scanias vai Vikinga/Volvo kaste, nav ērti, jo pagalei vienkārši nav vietas, staipīt apkārt, ja esi CG operators vai arī RBS70 šāvējs, arī ir idiotisms.
Citiem vārdiem sakot, vajag īsāku un viss.
Nu tagad jau, ja es pareizi saprotu, ZS pamazām pāriet uz G-36, tā ka šajā ziņā ir vismaz virzība progresa virzienā.
Manā batā M45 ir ļoti maz, līdz ar to nedod nevienam.
Kā Tev patika tīrīt pēc tam to ieroci pēc tā sarkanā tripera 😀 ?
Manējais aizslēgs bija tā nocepies, nācās SKRĀPĒT nost to sūdu.
Laikam pagājušajā reizē gana labi nebija ieeļots pēc tīrīšanas, ja jau piecepās, tiesa, man gāja salūtene ļoti labi, uz urrā, varēju kapāt uz full auto bez problēmām, kamēr munīcija beidzās.
Es gan cenšos šaušanas vajadzību novest līdz minimumam, proti, kamēr vismaz vienu reizi neesmu izšāvis mācību laikā, cenšos nešaut bez liekas vajadzības, bet ja nu esmu izšāvis, tad ko tur vairs, ierocis tāpat piedirsts pilns ar to sarkano šļuru, tad laižu uz nebēdu 😀 !
nu vismaz man tīrijās kaut cik labi, bet dažiem citiem bija galīgi slikti. Mums kādām 4 šautēnēm tās sarkanās patronas iesprūdi tik traki, ka bez instrumentiem nevarēja dabūt ārā.
“PSIHOLOĢISKĀ – un te ir mūsu Ahileja papēdis. Latvieši ir zaudējuši ticību valstij, elitei, varai, u.t.t. Nav ticības mērķim, kā rezultātā nav motivācijas gatavoties aizstāvēt to, kam nav ticības. Jo karavīra darbs ir ziedošanās, pēc savas būtības. Savas veselības, laika, ģimenes un varbūt pat dzīvības ziedošana augstākam mērķim. Cilvēki netic. Un, pamatoti.”
Tas ir pilnīgs bleķis. Cilvēks ierakumos turās dēļ biedriem, kas blakus, kaut kādus “es iešu mirt par valsti” neatradīsi nevienā pasaules armijā, ja atmet teātri un atsevišķus ar novirzēm. Jaunieši iet uz armiju intereses dzīti, pēctam tiem iedzen smadzenēs to biedriskuma garu, izdzenā pa dubļiem līdz jau ir vienalga, kam mesties virsū kopā ar biedriem. Uz ZS/PD iet, lai mums pa ielām neskraidītu bārdaini čečeni, kas “vienmēr dzīvojuši Kurzemē”, citam vienkārši patīk. Tas ir tikai sākuma impulss. Tad jau iekšā iedzen citu “bāzi” – biedriskumu. Dzinulis smagajos apstākļos ir biedri, tavs bars, kas tev riņķī.
Var lasīt intervijas vai literatūras klasiķus, kas bijuši karā, 90% ir nospļauties uz patriotismu, dzinulis ir biedri un naids, ko rada sliktie apstākļi. A.Grīna putenī jaunie puikas krītot pēc mātes sauc, neba pēc valsts vai ordeņiem.
Aptaujāsi jebkuras valsts iedzīvotājus, pateiks, ka vadība ir cūkas, nodokļi lieli utt. Kāpēc somi raujas uz armiju? Nejau patriotisma dēļ, bet tur jauniešiem iet uz armiju ir stilīgi, kopēji pieņemts un biedriskums. Bara instinkts.
Cilvēks nav visai tālu no pērtiķa ticis un visādas augstās matērijas viņam ir svešas, pārsvarā tas ķēmojas līdzi baram. Ja vidusskolā skaitīsies topā armijā iet, kā tas ir Somijā, tad ies, jo tā dara citi. Ierakumos sēžot tavs bars ir tavi biedri, turēsieties un karosiet kopā. Augstās matērijas sākas un beidzas komfortablos apstākļos dzerot gardu tēju ērtā beņķī.
“Un tagad mēs nonākam pie otra jautāuma – kāpēc vlasts aizsardzība tiek uzticēta santehniķiem, vetārstiem, ambiciozām studentmeitenēm un želejpuikām???”
Nu te jau aiziet emocijas. Kad emocijas ieslēdzas, veselais saprāts aizbrauc otrajā plānā. Tas paliek par tādu lauku dzērāju stilu: vainīgi visi citi, valdība, štābs, hipsteri, kaimiņi. Vienmēr vainīgos atradīsi.
“Nu tad, vai nu atzīstam, ka esam sabraukuši auzās, ka jāsāk gatavoties un radikāli mainam sistēmu, vai turpinam ļurkāties tāpat kā līdz šim.”
Nu feini, kāpsim uz barikādēm, nodedzināsim AM, visu no 0 utt. Un kad šādi pasākumi ir beigušies labi? Bet kas tas būtu jādara? Konkrētus piedāvājumus, nevis: štābu likvidēt, sapirkt labas uzkabes un x gabalus y? Mazāk emociju, vairāk veselā saprāta.
Jebkurš no mums var sākt raudāt par jebkuru tēmu, tas jau atšķir vīru no ņuņas, vīrs meklē saprātīgus risinājumus, nevis taisa publisko paraudāšanu ar visai abstraktiem ieteikumiem ko darīt.
pilnīgi piekrītu – motivācija ir nepieciešama, lai iestātos. tālāk karos par biedra zābakiem.
labs raksts. tā arī lietainos apstākļos būs.
dabūju kārtīgi pasmieties par ”rastjašku” – elektrisko ganu un cimdu izmantošanu 😉
slapjā laikā izmirks jebkuri zābaki.- ko var darīt – ziemā pirms 10 gadiem izmēģinājām gan papīra dvieļus ap pēdām satīt, ļoti orģināls risinājums bija dubultie rimi maisiņi kājā un tad zābakā un kronis visam gortex zeķes(no 60 večiem tikai vienam). papildus tam katru vakaru bija labi kāju apstrādāt ar spreju laikam amicos saucās. lai kājas pa nakti sasiltu izmantoju arī muskuļu sildošās ziedes. reiz uzsmērēju par daudz bišķi dega- bija jāpaspārdās bet tik un tā patīkami. protams varēja būt vēl sliktāk piemēram atrasties mālainā ierakumā 😉
VARBŪT KĀDS ATCERĒSIES PAR GUMIJAS ZĀBAKIEM – 10 eiro, gribās labākus vēl bišķi var piemest un pats galvenais ka mājās arī tos var izmantot. Par šito pašam būs vēl japadomā.
Par sagatavotību piekrītu Reksim- esmu ”lēti, labi un ar bagātu izdomu” entuziasts.
mans risinājums sausām kājām = apvidum piemēroti,labi zābaki+ labas zeķes + gaiters vienmēr + galošas pēc vajadzības
Tu jau paķēri dārgo galu 😉 nesaimnieciski 😉 vajag tādu, ko daudzi var atļauties.
kas tur bija no dārgā gala? Galošas? LV vēl ražo.
cik viss attēlā redzamais komplekts kopā maksā? zābakam ja paliek brīva virspuse- tāpat pievilksies ar ūdeni. agrā jaunībā bieži sanāca mežā strādāt- gumijnieki neizmirka 😉
Tu jau paķēri no dārgā gala 😉 visiem labumiem šitā nepietiks
Paptovē iegoglēt “Sealskinz” zeķes 🙂 Tā ir manta, kas risina kāju problēmas slapjā laikā. http://www.sealskinz.com/UK
youtubē ir video kur demonstē šīs hitek zeķes.
Es par to eletrisko žogu un šo sāku zviegt. – Otrā mašīnas galā izlūki viņu iesauc vienkārši par kuci. Kam Riekstiņš, kam kuce. 😀
Raksts ļoti labs.
Man te uzradās jautājums. – Labāk kara gadījumā iet zemesardzē vai ķert ieročus un bez maz vai terorsistu taktiku izlikt pret iebrucējiem, kā civilajam ar saviem komrādiem laukos?
Man personīgi 1.variants atkrīt, veselības problēmu dēļ. Visticamākais if shit happens visiem būs pajāt to veselību un ņems visus kuri gribēs karot. 🙂
Īstenībā jaunieši ir tīri kaujinieciski noskaņoti laukos un mazpilsētās, nezinu par lielajām pilsētām. Te rēali būtu motivācija ar saviem čomiem sadot pa tauri iebrucējiem. Ir jau šeit daži hot hedi kuri aci pret aci neapbruņoti censtos kādu enemy nožmiegt. 🙂
Zinu dažus dēļ tā, kuri ir iepriekš sodīti gribētu pievienoties zemesardzei vai armijai.
Man draugu lokā dalās domas, bet pārsvārā kādi 50% domā bēgt, es gan viņiem cenšos pastāstīt, ka bez kaut kādām elementārām zināšanām un sagatavotības neizdosies , bet daži tiešām tic , ka aizskries uz lidostu un sēdīsies lidmašīnā !
Nu no pārējiem cik esmu runājis, skatītos kā viss atīstās, bet pārsvarā ņemtu ieročus, protams, ja kāds dotu.
Starp citu VB a ko kara laikā dara Omega un Alpha ?
Omega ir tik kruti, ka var darboties kā SF, bet Alfa atbalsta Militāro policiju (vai otrādi) kaujas zonā un stiprina aizmuguri (sab.kārtība).
Par Omegu tik ļoti nesatrauktos, bet par Alfas lojalitāti valstij gan gribētos parakt dziļāk…
Ņemot vērā, ka Omegu izveidoja un vadīja bijušais LPSR VDK darbinieks Grabovskis(tas ir publiski un vispār zināms fakts, no VP aizgāja tikai ap 2010. gadu), segvārds, Kurmis, par Omegu es īpaši nelolotu cerības.
Sarūgtināji 😦 😀
ko darīt uz savu galvu? – dibināt brīvprātīgās “mednieku družīnas” tipa brīvprātīgie. vēlamais ieroču kalibrs 0.308 tas laikam tas pats 51x 7,62- tātad ar munīciju nebūs problēmas un to varēs dabūt pa velti.
jāpiesit tikai kante zemīšiem (mums), dzīvot pozīcijās netālu no mums un bez kompleksiem uzsēsties uz astes 😉 haļavnā paika. Pašiem nav jāmeklē, vai arī var meklēt retāk. Var nepakļauties kāda Napoleona uzbrukuma shēmas “halucinācijai” un veselīgi padomāt ar galvu.
Pašam arī šis variants simpatizē- tikai kā veģetārietis neesmu iestājies mednieku kolektīvā 😉 un ieroci labāk paņemu no noliktavas nekā pērku pats.
Te reti kuram tik lieli šaujamie.
Labākajā gadījumā bise. Doma jau no tuvuma nomet improvizēto, vai sapūt acīs pipareni, piekauj un atņem visu. 😀 Ir jau riskanti, bet zinot tos cilvēkus visādi pigori ir. 😀
Šeit jau batiņš patālu, takas jau vietējie zin labi.
Šeit īpaši naski uz spridzināšanu ir.
Batiņi visi ir patālu, rēķini pats, Rīgā/tās tiešā tuvumā veseli 3+1(StBn, 17.PGA, 19.Nodr.+54.ItBn Ogrē), bet citur ir īsti lauki, jābrauc gabals ir visiem, neko darīt ;)!
Ja Tu esi vecis kam veselība nav galīgi sabeigta – jākaro!
Ne pa tēmu ,bet iznāca 1 sērija norvēģu seriālam Okkupert.
http://bigcinema.tv/series/okkupirovannye-serial-2015-occupied.html
Paldies. Interesanti kā okupāciju redz NATO valsts.
Noskatījos. 5.pantu scenārija autori apgāja šādi – USA paši pirmie izstājās no NATO, ES līderi – pragmātiskie nodevēji DE vadībā ir uz vienu roku ar RU, jo baidās no zinātnes atklājumiem un jaunām tehnoloģijām enerģetikas jomā, kas var izmainīt esošo pasaules kārtību. Divas pēdējās tēzes nav nemaz tik fantastiskas. Kopumā seriālu jāskatās visu laiku iztēlojoties mūsu politiķu, mūsu karavīrus, mūsu žurnālistus un mūsu sabiedrību līdzīgā situācijā. Nepatīkami, bet vajag.
nedaudz ne pa tēmu
https://www.youtube.com/watch?v=oBvDOBANERA
interesants ieskats dažu krievu dzīves uztverē. Pilnīga visa sliktā noliegšana un ignorēšana, pilniga visa labā parādīšana un izpušķošana. Maksimālisms cik vien daudz var būt. Aj vai tiešām cilvēki neredz līdzību ar totalitāriem režīmiem kuri viņus pašus nemaz tik sen mēģinaja novākt. Krieviju tiešām ar prātu nevar saprast…..
Dž. Orvela utopijas atainojumā romānā “”1984” bija interesanta devīze valdošajai diktatūrai- Tas kurš pārvalda pagātni- pārvaldīs nākotni. Kas valda tagadnē- pārvaldīs pagātni. Iespējams šis ir tas gadījums 🙂 Visnotaļ interesanta lasāmviela.
Ja igauņu ZS uzreiz dot šitātu ekipējumu jau uz pirmajām mācībām, tad es esu zili melns no skaudības
……mes pēc nabagiem/ubagiem izkatamies salīdzinājumā
Neiespringsti. Kuperjanova Bataljons ir elites PD/OMD vienība.
”Vietām vēl govis ir atstātas ganībās un sanāk iekāpt dabiskajā mīnā. Mums vēl mierīgi, bet 3. vada patruļa stāstīja, ka pēc kontakta kāds vadā ir sapinies un dabūjis 18 sitienus pa kāju, kamēr atbrīvojies. Savukārt izlūku nodaļa gandrīz paņēmuši aizsegu aiz buļļa, jo tumsā nekustīgu lopu var arī sajaukt ar siena rulli. Pēc tam vēl bullis nesies virsū, bet sabremzējies pie gana. Jebkurā gadienā uz šitā lauka tas elektriskais gans radīja nopietnākus šķēršļus nekā pretinieka inženiertehniskie risinājumi, ja tādi vispār kaut kur bija.” – heheh, ajj šitais kā anekdotē 😀 .
Man pa šito tekstu daži jautajumi (varbūt liksies stulbi). Kas īsti ir tas ”Gortex” pa ko viņs tur runā??? Tā ir tā pikseļa virsjaka???
un man kā jauniņajam pa tiem formāciju izmēriem vēl nav skaidrības.
nodaļa – tas ir kādi 8 cilveki cik saprotu. Vismaz mus mācībās tā sadalija, trijiem vēl iedava papildus pienākumus – 1 bija komandieris (tam bija jādod pavēles šaujot), 1 radio vecis (tam loham vispār nekas grūts nav jādara, tikai japosto ka 16 gadīgai meitenai ko daram un kur ejam), un viens nelaimīgais (es) tika iecelts pa navigatoru (tam visgrūtākais uzdevums, visa tā varza jāizved līdz norādītajam punktam, un ja nepaspēj laikā vai nomaldies tad protams vainos un sodīs tevi un nevienu citu
).
vads – tas ir kādas 3 nodaļas kopā laikam???
rota – mums vismaz rotā ir kādi 80 cilvēki, tātad 3 vadi ???
nodaļa , rota , bataljons – var būt ar aizpildītām štata vietām (kā paredzēts) vai nepilna sastāva kā ir vairumā gadījumu. Cik pēc štata tavā rotā apjautājies komandierim, varbūt pateiks. Bet principā rotā (atkarībā no struktūras) jābūt virs 100 līdz 200. Striktu noteikumu nav, katra valsts zīmē struktūru pēc saviem ieskatiem un iespējām. Arī vadu skaits rotā var atšķirties, tāpat kā rotu skaits bataljonā, visu nosaka štata struktūra un tās aizpildījuma %. Rotas, bataljona struktūru vai mainīt atkarībā no konkrēta uzdevuma uz noteiktu laiku, tad, ja apakšvienībai pieliek klāt no citām apakšvienībām to atzīmē ar (+), bet tās kurām ir atņemtas spējas/personāls ar (-). Piemēram 1.rota (+), 2.rota (-), 3.rota (-).
Iegugļo Gore-Tex un krāj naudu tas ir ļoti labs materiāls, varbūt par daudz skaļš izlūkiem, bet infantērijai OK. Ja jau tevi ielika par navigatoru, tad centies atbilst augstai uzticībai.
http://arsenal.lv/lv/lietotas-preces/udensnecaurlaidigs-kostims-bw-camo-lietots
http://arsenal.lv/lv/apgerbi/udensnecaurlaidigs-apgerbs/britu-armijas-jaka-gore-tex-dpm-woodland
http://arsenal.lv/lv/apgerbi/udensnecaurlaidigs-apgerbs/jaka-parka-gore-tex-fr-cce-camo
njaa, lēts tas prieks nav. Droši vien ka laba manta, noderetu ne tikai militarām lietām.
izvairies no “gore-tex analogs” un pērkot skaties birkas citādi var iegrābties. Nelaiž iekšā ūdeni un ļauj iztvaikot sviedriem. Nekas labāks nav izgudrots.
https://varabungas.wordpress.com/2015/04/05/ka-pareizi-mazgat-gore-tex-r-virsdrebes/
No savas pieredzes varu teikt, ka ar GORETEX vispār iet patruļās, utt. neiesaku- kā jau VB minēja GORETEX ļoti čaukst, tāpēc ejot/ lienot/ brienot pa mežu, tas ir ļoti labi dzirdams. NEKAD(!) neesmu devies uzdevumos ar GORETEXu (arī ja līst lietus). Tās stundas uzdevumā var iztikt bez. Pēc tam jau drošā vietā var pārvilkt ko grib.
Nu ja jau aiziet par drānām, tad es ar.
Var rakstīt gari un plaši, bet īsumā:
Brendos neiegrimšu, ražotāji ir daudz, bet labas mantas ir dārgas. Gore-Tex vairāk ir lietus mebrāna, nevis standarta membrāna kā eVent, bet tas manuprāt. Jo lietusizturīgāka membrāna, jo mazāk elpo un vairāk problēmas uz ādas. Es Gore-Tex vilktu tad, ja tiešām gaidāms lietus.
Galvenais likums fizisko aktivitāšu drānām skan šādi – APĢĒRBAM IR JĀELPO. Un apģerbs ir jākombinē, nav univerāla komplekta.
Tipiski ir saģerbties “pēc sajūtām” ar neelpojošu jaku, veļa – kokvilna, beigās sviedri tek pa piedurknēm, kokvilna sasūcas kā sūklis un nabaga humanoīds nosalst tā, ka gals klāt.
Teorija, kas pārbaudīta praksē izskatās šādi:
1. līmenis – veļa, kas ir speciāli ražots sviedru pumpis.
Kategoriski ne kokvilna!!!!! Es saprotu, ka daudzi skraida ar kokvilnu, bet tas ir pilnīgas auzas.
Kokvilnu var vilkt vasarā kā krosa krekliņu, vai braucot rudenī/ziemā ar trolejbusu. Kokvilna neder kā veļa, jo neizvada sviedrus, tā tos uzsūc un forši glabā sevī iekšā. Ir sintētiskā veļa, kas ir lētāka, un merino(dārga dabiskā vilna, kas pumpē sviedrus) – dārgāka. No pieredzes saku, ka sintētika nav nemaz tik slikta. Merino, protams, ir tas, ko iesaku vilkt, ja maks atļauj, nenožēlosiet. Ziemā 1. līmenis var būt papildus siltināts. Merino bonuss ir tas, ka tā arī slapja ātri iztvaikos un sildīs.
2.līmenis, ja auksti – speciāli ražota termo veļa. Principā, ja nav auksts pietiek ar 1. un 3., ja sanāk apstāties uz laiku, uzvelkam 2.
3.līmenis – laba jaka, kas aiztur vēju un nedaudz lietu(ja plānojas nopietns lietus, tad šo jaku aizvieto ar ELPOJOŠU lietus jaku, kura līdz ar to nav tik labi elpojoša).
Viss. Teorijā un praksē pasaulē pieņemtas vērtības, neko jaunu neizgudrosi.
Veļu un konsultāciju var dabūt 5.debespuse veikaliņā uz Avotu ielas, tur veikala īpašnieki paši ir alpīnisma entuziasti. Pēc cenām kopā sanāks dārgi, jāpērk pa gabalam apģērbs. 1 gab. labas veļas maksā no 30(sintētika)-70 eiro(merino), bet te jāsaka, ka šī veļa labi kalpo un nav jāmaina pārgājienos dienām, bet tas kā kuram. Merino var svīst dienām un nesmird, tāda interesanta īpašība. Tur ir arī zābaki, bet tā jau cita tēma.
Cotton kills!
Tieši tā!! Tāpēc jau kopš OMD laikiem es gan vasarā, gan ziemā valkāju kārtīgas latviešu vecmāmiņu adītas vilnas zeķes 😀 Gan ikdienā, gan garos pārgājienos, citas zeķes nemaz neesmu lietojis.
Labs ir arī tīkliņkrekls. Var vilkt gan pa taisno uz miesas, kustoties tvaiks iziet ārā pa atpogātu apkakli, ja guli uz vietas – sapogā un būs papildus siltā gaisa slānis.
Mīnuss: izskaties no reiva izkāpis. Īpaši ja vasarā, un sanāk novilkt frenci.
Vasarā tam kreklam nav tīk lielas nozīmes. Parastie frenči ir pietiekami biezi lai ods arī bez tīkliņkrekla neizkostu cauri.
Ai, ai, Limpene, te nu Tu nošāvi greizi, tā kā darījis esmu teju visu Tevis aprakstīto kaut kādā mērā vai nu mācībās sausajā vai arī mācībās dzīvajā, tad varu pateikt, ka neviens no Tevis nosauktajiem amatiem nav medus maize.
Komandieris domā ar galvu un pieņem lēmumus, no kuriem atkarīgas visas jūsu dzīvības.
Sakarnieks ir atbildīgs par to, lai visu laiku būtu sakari ar vadu/rotu/bataljonu/brigādi un ja šo sakaru nav, tad nodaļa ir dirsā – nebūs ne pavēles, ne pārapgādes, ne medivacs, nekas. Ne velti mūsējie tūlīt tērēs 60 miljonus sakaru sistēmām. Tiesa, parasti nodaļā sakarnieka kā tāda nav, rācija ir pie nodaļnieka un tikai vadā sakarnieks skaitās jau kā amats.
Navigatoram nav pats grūtākais darbs, ja cilvēks kaut ko sajēdz no kartēm, tad tas nav nekāds grūtais darbs, ja ir galva uz pleciem, bet tik pat atbildīgs, kā pārējiem.
Pamēģini uzprasīties uz kādām mācībām, lai iedod izmēģināt arī citus amatus, redzēsim, ka neesi ne ar ko labāks par citiem. Ieteiktu šādus te izteikumus un domas, ka kāds ir lohs aizmirst, jo par Tevi to pašu var padomāt un ej nu Tu sazini, kurš kurā situācijā tiešām ir lohs, bet kurš dara savu darbu ;-). Ja jau esi iestājies zemessargos, tad mācies arī tādu lietu kā biedriskums un kolektīvā ieguldījuma nozīmīgums, kur katrs pielek klāt savu artavu.
Ja nu gadījumā kāds tiešām ir lohs tīri kā cilvēks, tad tā ir cita lieta, bet nonivelēt vienu amatu pār otru ir muļķīgi.
Tik pat labi var pateikt, gan CG apkalpe vispār ir “haļavščiki”, izbliež pāris reizes no savas trubas pa BTR vai kājnieku pozīcijām un viss, vai arī virtuves pavāri, tie tak, maitas tādi, vispār fronti nekad neredzēs, nu riktīgi nīkuļi!
Bet rīt ta pašam gribēsies pilnu muti, nu tad skaties, neaizrijies ar kādu kumosi no “haļavščiku” gatavotām pusdienām ;-)!
Nu, parastajiem strēlniekiem varbūt tiešām skaitīsim par lielāko haļavu. Kamēr CG ar savu padsmit kilo trubu + AK4 mēģina izskraidīt līdzi pārējiem, ložmetējnieks ir ar lentēm sapinies krūmā, sakarnieks izmisīgi mēģina sasniegt vadinieku no ieplakas, navigators sērīgi skatās purvā, kur bija jābūt ceļam, un nodaļnieks apsver suicīdu.
Tas, protams, jumors.
Jautru ainiņu uzbūri.
Tiešām jautru 😀 !
…kad štābā nepareizi uzzīmē vienu bultiņu un tad no rīta savas kļūdas sekas vari skrāpēt no asfalta, tad savādāk sāc domāt par bultiņām un mācībām…
Nesadusmojies – nerakstu, lai baigi Tev uzbruktu, bet tāpat, kā Hmm, nespēju silti neieteikt šos izteikumus par amatiem un lohiem aizmirst un turpmāk tā vairs nedarīt.
Ja pilnā mērā dabūsi izbaudīt sakarnieka maizi, noteikti nožēlosi pateikto.
Un normālā gadījumā arī dabūsi, jo normālā gadījumā katram ir vismaz zemā vai vidējā līmenī jāizmācās visi amati.
nu labi labi es jau nedomāju to tik nopietni, vienkārši tieši šitajās mācībās tā sanāca ka kartes vīram visvairāk darba un atbildības bija, mums tā teritorija bija diezgan maza un plakana un sakari visu laiku bija perfekti. Pie katra kontrol punkta bija klāt instruktors kas visu konkrēti paskaidroja komandierim kā un ko pavelēt un ta tālāk. Tapēc tā, ka tieši navigatoriem visvairāk sanāca domāt ar savu galvu un nebija mežā vidū kam paprasīt palīdzību. Gan jau ka ja būtu lielākas mācības, tad arī radio vecim būtu jaiesvīst un jāskrada apkārt lai atrastu labu signālu.
Tu tā ļoti vienkāršoji visu 😀 !
Būs interesanti palasīt Tavas atziņas vēlāk, pēc citām mācībām.
Ģenerāli Pēteris Radziņš:
“Pie bruņoto spēku sagatavošanas miera lakā jāatzīmē sekošas darbības nozares, kuras prasa ļoti lielas teorētiskās zinības un kara piedzīvojumus:
1) Bruņoto spēku organizācijas kā karā tā miera laikam. Nevar vienkārši ņemt par paraugu otras valsts organizāciju un tai sekot: Krievijas armija pabeidza karu tikai sīkumos, pārmainot to organizāciju, ar kuru tā sāka karu. Vai tas pierāda, ka Krievijas organizācija ir bijusi laba? Vācija un Francija kara laikā stipri mainīja savas organizācijas un karu beidzot šās organizācijas stipri atšķīrās viena no otras. Kādēļ viņas mainīja organizāciju? Kurai no viņām karu beidzot bija izdevīgāka organizācija – Vācija jeb Francijai? Te nākas izpētīt tos iemeslus, no kuriem atkarājas šāds jeb tāds organizācijas veids; ar šiem iemesliem jāsalīdzina savas valsts finansiālie, nacionālie, teritoriālie un kulturālie apstākļi, lai varētu nāk pie slēdziena, kāda būtu visizdevīgākā miera un kara laika organizācija, ievērojot, ka reiz ieviesto pamatprincipos grūti mainīt.
2) Karaspēka pāriešana no miera uz kara stāvokli – mobilizācija. Šis darbs prasa vislielāko nopietnību un noteiktību. Latvijas armijai nozīme tikai tad, ja viņa visdrīzākā laikā var pāriet no miera uz kara stāvokli. Mobilizācijas plāna izstrādāšana ir darbs, kurā visos sīkumos ir jāparedz visi īstenības darbi, kuri jāparedz pat stundās; ja kāds aprēķins izrādīsies nepareizs, izjuks visa mobilizācija.
3) Karaspēka apmācīšana. Karaspēks jāsagatavo tā, lai karalaukā tam nebūtu jāpārmācās. Tas ir ļoti grūti: ko mācīti, kā mācīti, kad un cik daudz mācīti. Ir jāizmanto lielā kara plašie piedzīvojumi kā rietumu tā austrumu frontē; no šiem piedzīvojumiem jānāk pie slēdzieniem par varbūtībām nākošos karos un no tā izejot jāpieņem apmācības veidi. Jāseko kara zinātnei un literatūrai ārzemēs un no viņas izejot jāsagatavo kā zemākie tā augstākie priekšnieki. Visa apmācībai jāiziet no viena centra, no vieniem principiem, lai karalaukā nebūtu nesaprašana: sadursmju augstāko priekšnieku starpā, neuzticība no „augšas” uz „apakšu” un otrādi – parādība, kura sākas krievu armijā jau pēc pirmām kaujām, tādēļ ka krievu armijas apmācība (sevišķi augstākas priekšniecības) nebija apvienota.
4) Kara sākšanas plāna izstrādāšana un izejot no viņa, karaspēks novietošana miera laikā. Priekš tik mazas valsts kā Latvija kara sākuma operācijas var būt izšķirošas priekš visa tālākā kara. Še no svara arī kara satiksmes organizācija: dzelzceļi tagad ir kļuvuši par vienu no kara vešanas līdzekļiem.
5) No liela svara ir arī armijas kopdarbība ar krastu apsardzību;
6) Ziņu ievākšana par citām armijām un, sevišķi, par varbūtējiem ienaidniekiem un šo ziņu izmantošana priekš armijas.
7) Jautājums par valsts sagatavošanu uz karu (tagadējos karus ved visa tauta), kuros ietilps nocietinājumi, ceļi, dažas rūpniecības nozares, rezervistu apmācība, jaunatnes sagatavošana u.t.t.
Šās ir tās galvenās nozares, kurās vajadzīgas lielas teorētiskās un praktiskās zināšanas un nopietnība, sevišķi ievērojot, ka visi šie darbi pilnīgi jāsaskaņo ar valsts ekonomisko stāvokli. 10 collīgie lielgabali ir ļoti labi, bet ja mūsu finanses atļautu pirkt tikai divus tādus un ja viņi izmaksātu tik cik 24 lauka lielgabali, – ko lai pērk? Valsts ekonomiskais stāvoklis atļauj iesaukt apmācībā visus virsniekus, sasniegušus 20 gadu vecumu uz 6 mēnešiem, jeb daļu vien uz 18 mēnešiem, kas ir izdevīgāk: iesaukt viņus visus uz 6 mēnešiem, jeb daļu vien uz 18 mēnešiem? Tamlīdzīgu jautājumu ir ļoti daudz un no vislielākā svara ir pareizo pamatprincipu ne tikai ievērot, bet izvest dzīvē.
Neviena no augšminētām nozarēm nevar tikt izstrādāta atsevišķi, jo tās atrodas visciešākā sakarā viena ar otras: organizācijas atkarājas no taktikas. No organizācijas atkarājas mobilizācija – kar sākšanās plāns, pirmās operācijas un tādēļ arī karaspēka miera laika novietošana. Tādēļ visu šo jautājumu izšķiršanai jābūt pilnīgi apvienotai un pamatotai uz vieniem principiem.”
+100 Hmm
Sausais atlikums:
1. nakts (un ne tikai) darbībām mežā vai krūmos ieviest aizsargbrilles. Vēl nebūt ne tik sen viņas varēja mierīgi dabūt celtniecības veikalos par tolaik 5-10 Ls gabalā. Pretējā gadījumā pilnīga taisnība VB komentāram pie raksta oriģināla par to, ka agrāk vai vēlāk neizbēgami kāda acs paliks uz zara.
2. Sausas kājas 😀 Gorteksi, un šmorteksi, protams, ir laba lieta, bet, kamēr viņi neietilpst tajā ekvipa daļā, ar kuru zemessargu nodrošina valsts, tikmēr būs saprātīgi pieņemt, ka reāli laukā ne visiem zemessargiem tādi būs. Un attiecīgi, plānot dzīvošanu laukā, izejot no šādiem apsvērumiem. Ko tas praktiski nozīmē – droši vien uzinstalēt apkurināmu telti vai ko tamlīdzīgu, kur uzdevumā (piemēram, izlūkos) pabijušajiem kaujiniekiem atpūsties un sakopties pēc iespējas ērtāk, drošāk un veselīgāk.
2. + Trenēties un rūdīties. Es biju panācis, ka varēju ziemā slapjām kājām (principā es viscaur slapjš biju) dzīvoties lauka apstākļos dienām ilgi bez sevišķām neērtībām un kaitējuma kaujas spējām.
Hmm, vai rūdīšanās līdz arī pret tulznām uz kājām? 🙂
johnyb varētu pastāstīt sīkāk, bet principā staigājot ikdienā basām kājām kur tik var un kad tik var dabūsi tādas pēdas ar kurām var parketu slīpēt.
Nu nezinu gan, es arī pie iespējas vazājos basām kājām, bet ar zābakiem nekad neesmu draudzējies (man viņi vienmēr ir likušies smagi, cieti un neērti, amerikāņu tuksneša zābakus ieskaitot – vienmēr, kur ir bijusi kaut mazākā iespēja, esmu izticis ar botām; ar nosacīti pēdējiem modes kliedzieniem aka `Bates` nav bijis tas gods personīgi iepazīties). Jāatzīst gan arī, ka slapjām kājām parasti ilgāk par 4-6 stundām neesmu vazājies.
arī zemessargs acīmedzot runā par organisma imunitāti pret banālu saaukstēšanos, bet es par pēdu mehanisko dilumizturību. Abi pasākumi kopā dos rezultātu. johnyb kā barefoot skrējējs varētu apstiprināt vai noliegt.
Bet vispār es vairāk par teksta uzdevumu no sērijas `ja pēc 2 mācību dienām cilvēkiem kājas ir splašnajās tulznās, pēc cik dienām vienība zaudēs kaujas spējas pilnībā` 😀 Respektīvi, par organizatoriskiem pasākumiem, kas ļautu cīnīties ar šo problēmu, jo īpaši tad, kad/ja tās vairs nebūs mācības, bet reālā X stunda un neviens nevarēs pateikt, cik ilgi vienībai nāksies mitināties uz lauka.
Taisnība. Pirmais solis būtu atzīt, ka tuksneša zābaki domāti tuksnesim, bet LV pagaidām nav tuksnešu. Otrais solis būtu kādam stradiņu mediķim uzrakstīt maģistra darbu par tēmu, kā saglabat pēdu veselību nepiemērotos vides un slodzes apstākļos. Trešais solis izmēģināt rekomendācijas dabā. Ceturtais solis ieviest NBS pēdu veselības SOP.
Vienkāršāk nav noorganizēt bāzēšanās vietu ar zināmu komforta līmeni, kur, ja ne savādāk, tad vismaz izžāvēt slapjās drēbes, zeķes & apavus un atpūsties sausumā un aizvējā?
Daļa no risinājuma.
Ā, un vēl viena lieta.
Tātad, ja es pareizi saprotu, sižets bija apmēram tāds: izlūki pa nakti aiziet paskatīties, kur atrodas pretinieks, kuram otrā dienā būs jāuzbrūk. Pozīcijas arī uztausta, un otrā dienā tām sekmīgi uzbrūk.
Jautājums: kāpēc aizsardzībā esošie neveica nekādus pretpasākumus pret izlūkošanu? Galu beigās, mūsdienu garā viena no galvenajām lietām, kas nepieciešama, lai izdzīvotu, ir panākt to, lai pretinieks nezin, kur Tu esi. Tiklīdz viņš to zin, tā uz skatuves uznāk artilērija un aviācija (protams, ja tāda ir pieejama). Līdz ar to, izlūkošanas atklāta aizsardzības pozīcija jau lielā mērā ir zaudējusi savu nozīmi – zinot, kur tā atrodas, pretinieks var to gan mēģināt iznīcināt bez tieša kontakta (tā pati artilērija un aviācija), gan arī apiet. Attiecīgi, lai izvairītos, ka pozīcijas priekšlaicīgi atklāj šitādi te nakts izlūki, prasītos viņas papildus aizsargāt ar slēpņiem un/vai patruļām.
Taisnība, bet resursu vienmēr trūkst un komandieru izpratne par SOP ievērošanas nepieciešamību atšķiras uz to arī balstās pretinieka aprēķins. Izlūku uzdevums ir ne tikai izlūkot, bet arī atklāt apsardzes sistēmu, radīt viltus trauksmes un izjaukt aizmugures rutīnu. Tas viss pieder pie lietas.