vara bungas: iesaku intervijas otro daļu tur vēl daudz kā interesanta. Galvenais, ka nosacīta pārticība un sāta sajūta degradē sabiedrības pašsaglabāšanās instinktu, notrulina modrību un saprātīgu piesardzību, kā tas jau bija pirms dižķibeles. Tagad jauna dižķibele uz apvāršņa tikai cita veidola un lielāka mēroga.
- Komentārs
- Reblog
-
Abonēt
Subscribed
Already have a WordPress.com account? Log in now.
vara bungas 
Diemžēl viņam taisnība. Liberālā pārticīgā sabiedrība degradē (kaut gan mums līdz pārticīgai tālu), bet tāpat daudzi cilvēki vairs neatceras kā bija, kad nekā nebija, un daļa nemaz nezina ka tas bija.
Daži + gan ir- vismaz no savas pieredzes zinu, ka mūsu karavīri (vismaz kaujas vienībās) ir sagatavoti kā pirmās palīdzības sniedzēji (vismaz 1.līmenis), žņaugus pielietot māk visi, daudzi māk ievadīt IV, utt., ne tikai vienkāršākās manipulācijas. Tas ir tikai pateicoties tam, ka pāris uzņēmīgi instruktori 2009.gadā sāka attīstīt militārās medicīnas konceptu LV, kas uz 2015.gadu jau ir nesis zināmus augļus
-ja nemaldos 3 gadus studējot Stradiņos, karavīrs iegūst sertifikātu ar ierakstu KARAVĪRS-Glābējs/Paramediķis vai tml., kas dod tiesības sniegt paplašinātu pirmo palīdzību ne vien karavīriem, bet arī nepieciešamības gadījumā, civilajiem. Varu teikt tikai to, ka daudzi karavīri, kas ir pabeiguši 3.līmeņa karavīra glābeja kursus ir zinošāki par daudziem ārstiem, feldšeriem un māsām tieši Emergency Medicine, kas ir pats svarīgākās etaps SHTF vai kara situācijā.
paldies. te vēl bija jautājums tev par barefoot running – vai šādas skriešanas piekopšana ietekmē/novērš tulznu veidošanos, kad zābakos, daudzus km, ar mugursomu, slapjām kājām, ilgstoši.
Par Barefoot running ietekmi uz tulznu veidošanos/neveidošanos man nav tik lielas empīriskas pieredzes tieši skrienot basām kājām, bet ar minimālajiem apaviem skrienot šķiet, ka nekas daudz nemainās. Skrienot basām gan, teorētiski ir iespējams, ka pietiekami bieži skrienot, ir iespējams uzaudzēt tik biezu ādas slāni, ka tulznas nemaz uz tada nespēj veidoties 😀
bērnībā staigāju basām kājām. nostaigāju tā, ka saspraudi papēdī nejutu. pilnībā no tulznām tas neglābj – vnk tās veidojas dziļāk un neplīst, bet var sajust. neglābj arī no starppirkstu traumām, kur ādas slānis biezāks neveidojas, piem., staigājot pa labības rugājiem.
nu tad apavus pēc izmēra, dārgākos ko var atļauties, ienēsātus , spec. zeķes, talks, higiēna, rezerves zeķu žāvēšana uz vēdera (nav joks).
mums savā laikā bija recepte zābakos- kokvilnas zeķe+vilnas pa virsu. kokvilna negriežas pēdā, vilna neļauj uzberzt tulznu.
gājieniem slapjā laikā- +celefāna maisiņi. kāja ātrāk sasvīst, bet ne tik ātri. var vilkt arī slapjos zābakos. biežāk tik zeķes jāmaina!
Neesmu dzirdējis, ka ZS notiktu kas līdzīgs, tikai sanitāru apmācība batiņā, pēc tam laikam kaut kāds eksāmens un sertifikāts.
Gribētos arī pašam apgūt nedaudz padziļinātāk to pirmo palīdzību gan ikdienai, gan, pasarg dies, SHTF situācijām.
Tu nekad nevari zināt, kad var nākties pielietot šīs zināšanas dzīvē un tas var izglābt dzīvību vai nu pašam vai arī kādam uz ielas!
Viss nav tik slikti. Ir dažas augstas raudzes vienības 🙂 , kuras palīdz ZS sanitāru apmācības programmā pēc augstiem standartiem. Nezinu, kādi ZS cilvēki tur piedalījās (vai tikai no atsevišķiem bataljoniem/novadiem, vai kā atsevišķas personas no visas ZS), bet zinu tikai to, ka apmācība bija intensīva, ja nemaldos, nedēļas garumā.
Vismaz kaut kas 😉 !
Par sabiedrību. Sabiedrība nevis notrulinās, bet pielāgojās. Ja būs ekstrēmi apstākļi, tad cilvēki mobilizēsies. Jāatceras, ka karu uzvar nevis profesionāli karavīri, bet cilvēki, kas tiek rekrutēti notikumu gaitā, jo starp parastiem cilvēkiem ir ļoti daudz talantu. Iepriekšteiktais ļoti nepatīk profesionāliem karavīriem, bet ir viena zināma patiesības, ja armija nekaro vismaz 5 gadus, tad tā pārveršas par birokrātisku aparātu. Pēc būtības, ja Latvijas armija grib būt tiešām karotspējīga, mums ir jāiesaistās kādā Austrumu vai Āfrikas konfliktā, ciniski, bet patiesi.
par birokrātisku aparātu 100% taisnība. Pašreizējais NBS modelis “maza profesionāla armija” vislabāk izpildās attiecībā uz “maza”, kas nevar būt nekāds pozitīvs rādītājs attiecībā uz armiju. Sabiedrību jāgatavo tās lomai valsts aizsardzībā pat tad ja pati sabiedrība to neapzinās, jo tad kad būs jāmobilizējas mācīties būs par vēlu.
Piekritīšu par mobilizāciju. Pēc manām domām, noteikti būtu labi organizēt apmācības kursus visiem LV iedzīvotājiem, kur tiktu mācīti vismaz pamati pirmās palīdzības sniegšanai, disciplīnai utt. Protams skan utopiski, bet uz to varētu tiekties. Vismaz Izraelā iedzīvotājiem ar militāro sagatavotību ir krietni labāk, kas nozīmē, ka pēc būtības tas ir iespējams, vajag tikai gribu no valsts.
Nu ar IL mēs esam pretējos flangos, domāju korektāk salīdzināt ar EE vai LT. Pagaidām atpalicība no LT ciešama, bet ja tā turpināsies, drīz varēsim prasīt mūsu fīreriem, kā viņi pamato tādu atšķirību rīsinājumos, vai jāatzīst, ka abi kaimiņi ir idioti, bet mēs čempioni.
”vai jāatzīst, ka abi kaimiņi ir idioti, bet mēs čempioni” – šo droši vien varētu attiecināt arī uz mūsu partizānu taktiku 😉
Latvijas gadījumā mums nebūs laika pielāgoties! Mūsu atrašanas vieta liek mums dzīvot ar “šauteni zem gultas” kā Izraēla vai DKoreja. Pretējā gadījumā mēs pārstāvim pastāvēt. Šveice un Singapūra tā dzīvo arī ar samērā mierīgiem kaimiņiem (Singapūrā gan kaimiņi mierīgi palikuši tikai 90-tajos). Somija ilgstoši dzīvoja, bet 90-tajos palaidusies, tagad notiks atgriešanās pie gatavības stāvokļa.
Ģenerālis Pēteris Radziņš:
“Ja Latvija vēlas armiju ne priekš skaistuma un reprezentācijas, bet priekš tiešām īstām varbūtīgām kara vajadzībām, tad Latvijai arī jāorganizē tāda armija, kura būtu piemērota viņas ģeogrāfiskam, politiskam un saimnieciskam stāvoklim. Bet ir taču vairāk kā skaidrs, ka Latvijas stāvoklis diktē armijai kā pirmo prasību – ātru mobilizāciju un stipru kaujas spējību jau pirmajās kara dienās.”
Mūsu viedais ģenerālis Kažociņa kungs vienā diskusijā apgalvoja ka ģenerāļa Radziņa domas ir novecojušas. Nezinu vai tajā brīdī viņš runāja kā AM padomnieks vai kā ģenerālis, bet manuprāt šādas vienkāršas patiesības nenoveco.
Ģenerālis Pēteris Radziņš:
“Ir vajadzīgs sagatavot virsniekus-karavadoņus kara vešanai un armijas sagatavošanai uz karu, bet ne štāba darbiniekus-grāmatvežus, kanceleju priekšmetus un t.t.
Mums tagad ir miera laiks un tādēļ ir vajadzīgs pilnīgi atteikties no visām nenoteiktām, pagaidu organizācijām: armija ir jāorganizē pilnīgi noteikti un pastāvīgi, bet ne ar „pagaidu” paņēmieniem.”
Vērtīgs atslepenots dokuments – CIP sabotāžas rokasgrāmata. Nešaubos, ka krieviem ir tādas pašas vai pat labākas. Latvijā notiekošais un nenotiekošais nevar būt tikai “liberālās labklājības” rezultāts. Vai sistēmiskais ietvars būtiskāko nozaru degradācijai veidojies stihiski, vai tomēr ar gudru ziņu, vai abējādi, paliek jautājums.
“Here’s a list of five particularly timeless tips from the Simple Sabotage Field Manual:
Managers and Supervisors: To lower morale and production, be pleasant to inefficient workers; give them undeserved promotions. Discriminate against efficient workers; complain unjustly about their work.
Employees: Work slowly. Think of ways to increase the number of movements needed to do your job: use a light hammer instead of a heavy one; try to make a small wrench do instead of a big one.
Organizations and Conferences: When possible, refer all matters to committees, for “further study and consideration.” Attempt to make the committees as large and bureaucratic as possible. Hold conferences when there is more critical work to be done.
Telephone: At office, hotel and local telephone switchboards, delay putting calls through, give out wrong numbers, cut people off “accidentally,” or forget to disconnect them so that the line cannot be used again.
Transportation: Make train travel as inconvenient as possible for enemy personnel. Issue two tickets for the same seat on a train in order to set up an “interesting” argument.”
https://www.cia.gov/news-information/featured-story-archive/2012-featured-story-archive/simple-sabotage.html
Pamatā stihiski, bet arī ienaidnieks piepalīdz.
Ģenerālis Pēteris Radziņš:
“Dažu mēnešus atpakaļ visi bija gatavi nest upurus, bet tikko briesmas pārgājušas, tūlīt ļaudis tās aizmirsuši. Aizmirsuši, ka Latvija savu brīvību ir izcīnījusi ar zobenu, viņi tagad šo zobenu grib pārkalt par izkapti. Bet par vēlu būs suni barot, kad vilks būs lopos, par vēlu būs izkapti pārkalt atpakaļ zobenā, kad ienaidnieks būs zemē iekšā. Ja cilvēks grib savu mantu nodrošināt pret ugunsgrēka nelaimi, viņa patstāvīgi jāmaksā apdrošināšanas nodeva. Un ja tauta grib dzīvot droši un baudīt mieru, tad tai jatura stiprs karaspēks. Neviens neuzbruks tam, kurš stiprs – uzbrūk tika vājajiem. Ja kādam cilvēkam jāiet gar bailīgu vietu, tas meklē sev stipru biedru; ar vāju un bailīgu tas nebiedrosies. Gluži tāpat neviena valsts neuzbruks otrai, ja zinās, ka pēdējai ir stipra armija; ikviena valsts vai tauta meklē sabiedrību ar stipru un spēcīgu kaimiņu; bet valsts stiprumu mēro pēc viņas armijas. Tā tas ir bijis vispār, bet mūsu laikos, kad visā pasaulē tautu un valstu starpā vēl nav iestājies līdzsvars, vienīgais līdzeklis, ar kuru kāda tauta var uzturēt sev daudzmaz mierīgu un drošu stāvokli, ir – armija. Tikai stipra un katrā lakā karot spējīga armija, var šinīs laikos nodrošināt tautai mieru. Ja nebūs armijas, tad tautas miers līdzināsies uz smiltīm uzceltai mājai, kuru sagāzīs mazākā vētra un lietus.”
Ģenerālis Pēteris Radziņš:
“Tas nav īsts karavīrs, kurš dzen politiku un, ne ar savām militārām spējām, bet ar veiklu politikas dzīšanu, cenšas taisīt karadienesta karjeru, piemēroties stiprāko politisko partiju ieskatiem.”