Biedrības “SOS palīdzība Ukrainai” (armijai) jaunumi

“damarkos” raksta:

Tikko aizvedām 9. kravu…
Bildītes var redzēt soc. tīklos:
https://www.facebook.com/groups/sos.ukrainai/permalink/1729108847312196/
https://www.draugiem.lv/group/18626222/sos-palidziba-ukrainas-armijai/?f_tid=5998978

Te apraksts… DUK 5. batkoms satraucošas lietas arī pacēla…

Pienācis laiks sniegt atskaiti par kārtējās — nu jau devītās — kravas nogādāšanu Ukrainas patriotiem, kuri joprojām aizsargā savu zemi pret okupācijas spēkiem.
Kravas vākšana neritēja viegli. Saprotams, no kara nogurst visi, izsīkst arī līdzekļi. Tā tas ir Ukrainā un tā tas ir arī Latvijā. Taču mums atkal izdevās līdz ūkai piekraut busiņu! Un tas savā ziņā ir brīnums, ko paveicāt jūs, draugi!

Ceļš uz Ukrainu, kā ierasts, neiztika bez negaidītiem pavērsieniem. 13 km no Polijas-Ukrainas robežas “izģērbusies” aizmugurējā riepa, riteņa nomaiņa lietū… Tālāk — jautrāk. Robežkontroles punktā poļu ierēdņiem nebijām interesanti, arī ukraiņu robežsargiem ne. Bet muitniekiem… Robežpunktā pavadījām visu nakti, jo muitnieki baidījās piezvanīt guļošajam priekšniekam, lai pārliecinātos, ka esam ielaižami Ukrainā. Nebija sliktuma bez labuma. Varējām nosnausties, lai atgūtu spēkus turpmākajam ceļam. Septiņos no rīta mūs pamodināja muitnieka klauvējiens pie loga — priekšnieks esot pamodies, sazvanīts, atļauju arī devis…
Iebraucot Kijevā, uzreiz devāmies uz 13. DUK bataljona mācību centru, kur mūs sagaidīja patrioti, kuri tagad lielākoties ir aizņemti ar Krimas blokādes nodrošināšanu. Saskaņā ar oficiālo versiju, viņu forntē “nav” Izdevās satikt un aprunāties ar leģendāru personu — bataljona komandieri Besu. Viņš ir kiborgs, kurš kopā ar savu vienību savulaik Doņeckas lidostā licis pamatīgi trūkties Omskas specnaziešiem. Esat dzirdējuši par šo gadījumu? Pēc tam separātisti par viņa galvu piesolījuši 100 tūkstošus dolāru. Reti ieturēts, inteliģents vīrs, garā stiprs cilvēks.
Atdevuši 13. bataljonam paredzētās mantas, devāmies pie Oļega, kurš regulāri uzņem mūs pie sevis mājās, kad esam Ukrainā. Cīņubiedrs, brālis — kopā pārdzīvojām par Debaļcevas katlu, citām vietējo varturu nodevībām, kā “vergi un saimnieks” braucām cauri blokposteņiem, bēgām no Grad zalvēm…

Pirms doties uz Marusjas poligonu, vienu īpaši labu uzkabi atdevām kādam izlūkam no 3. atsevišķā speciālo uzdevumu pulka, kas bāzējas Kirovogradā. Tāpat Ineses pasūtītie 5 zābaku pāri no Kijevas pa pastu tika aizsūtīti “Dņipro-1” bataljona Sarmat vienības vīriem, kas tagad atrodas Peskos. Lai labi karojas!

Maza atkāpe par Marusjas poligonu. Marusja ar visu kādreizējo 11. DUK bataljona komandu ir izstājusies no Labējā Sektora rindām un dara to, kas viņiem sanāk vislabāk — gatavo desantniekus 79. bruņoto spēku brigādei. Patriotisms? Tā viņos ir tik daudz, ka var iedegt arī remdenos.

Marusjas poligonā ieradāmies dienā, kad uz 79. brigādi tika sūtīta kārtējā sagatavoto karavīru grupa. Mūsu atvestais bija īsti laikā. Siltās jakas tika uzvilktas turpat uz vietas. Marijas kundzes sagatavotais speķis tika paņemts līdzi — kāds spēcīgāks uzturs pirmajam laikam! Poligonā jutāmies kā gaidīti draugi — sarunās ar Marusju un Lāci pagāja ilgs laiks.

Visaizkustinošāk bija noraudzīties, kā zēni tiek pavadīti uz austrumiem — Marusjas pārmests krusts, apskāviens, skūpsts. Uz atvadām arī kolektīva atspiešanās no zemes par kāda kareivja satraukumā nepareizi atņemtu saukli. 🙂

Pēc Marusjas poligona gatavojāmies braucienam uz austrumiem — 5. DUK bataljona bāzi Veļikomihailovkā, kas atrodas 90 km no frontes līnijas. Pārkrāvām šim bataljonam paredzēto lielākā busiņā.

Izbraukšana naktī. Austot rītam, tie paši skati, kas pagājušajā ziemā, kad pabijām Ščastjē. Novembris, pelēcība, padomju elpa aiz katra stūra, taču arī cerību stari Ukrainas karoga krāsu veidolā.

Nokļuvuši bāzē, jutāmies kā savējie. Liela daļa kravas tika artilēristiem, arī mehāniķiem, snaiperiem. Tikām iepazīstināti ar karavīru sadzīvi, ēdināti bataljona ēdnīcā, redzējām, ar ko vīri nodarbojas ikdienā. Varu apliecināt — brīvprātīgie intensīvi gatavojas aktīvai karadarbībai. Pastāvīgi notiek mācības, bez darba nesēž neviens, brīvajā laikā — futbols.

Pārnakšņojām, posāmies atpakaļ uz Kijevu, taču pirms tam notika tikšanās. Ar Čorniju, bataljona komandieri. Sarunā ar viņu dzirdētas drūmas, drīzāk reālistiskas prognozes — tagad Ukrainas austrumos ir tik blīvas un labi nocietinātas aizsardzības līnijas, ka okupantam nav cerību izveidot katlu vai pārraut fronti. Piedzērušajam krievu lācim arī Sīrijā nesokas, kā gribētos. Tas meklēs jaunas iespējas destabilizēt situāciju savu robežu tuvumā. Mums te, Baltijā, ir jāgatavojas sliktākajam, jo esam ļoti iekārojams kumoss. 3. pasaules karš rit pilnā sparā. NATO? Dod Dievs, lai vajadzīgā brīdī tas paspētu pielikt (pieliktu?) savu plecu.

Ar šādām dalītām jūtām arī atgriezāmies Latvijā. No vienas puses ir prieks par to, ka varējām sagādāt un nodot Ukrainas patriotiem vajadzīgās lietas, no otras — vēl vajadzīgs tik daudz. Tāpat redzētais un dzirdētais Ukrainā liek domāt, ka notiekošais ir tikai lielu satricinājumu un pārmaiņu sākums.

Savu darbu nekādā gadījumā neapturēsim. Tagad kā vēl nekad mūsu palīdzība ir vajadzīga tiem, kas cīnās pret agresoru Ukrainas austrumos. Nobeigumā Ukrainas aizstāvju vārdā vēlamies pateikties tam vismaz 91 ziedotājam — ieskaitot lietuviešu draugus no grupas https://www.facebook.com/suukraina/?fref=ts , kuru adītās zeķes arī nodevām karavīriem, –, kas pielika roku šīs kravas vākšanā un nosūtīšanā. Tie ir 4 Ineses, Maija, 2 Ingas, 3 Mārtiņi, 6 anonīmi ziedotāji, Nora, Brigita, Zane, Māris, Maruta, Anda, Indulis, Dita, Rūta ar ģimeni, Ervīns, Aiva, 3 Jāņi, Andris, Agris, 2 Mareki, 4 Raimondi, Sandris, Andrejs, 2 Ivari, Ilze, Ginta, Emīls, 2 Normundi, veikals Milcamp.eu, veikals virulietas.maksimuss.lv, Madars, 2 Vitas, Nataļja, 2 Ievas, Vilnis, Gatis, 2 Lauri, Arnis, Roberts, Uldis, 2 Uģi, Tatjana, Ingus, Elmārs, Marija, 2 Rasmas, Gerda, Irma, Anita, Elīna, zemessargi no Studentu bataljona, Janīna, Ilmārs, Onute, Baiba, Eldars, dbg un draugiem.lv lapa “Degpunktā: Fakti, Notikumi, Komentāri”, Arnolds, Antra, Imants, Sandis, Mārcis un Rihards.
Slava Ukrainai! Varoņiem slava!

vara bungas: Paldies Čornijam par brīdinājumu, pat tad, ja tas balstās tikai uz nojausmu. Sildot pakaļu ofisa krēslā un štukojot, kā dabūt katrā otrā teikumā  darbības vārdu “stiprināt”,  var viegli pazaudēt “čuju”, kas brīžiem ļoti noder. Ierakumos gan tas uzplok. Atzīšos, ka ar visiem ZS ziedošanas maratoniem esmu nedaudz palicis parādā  jūsu biedrībai. Labošos.

Tikko lasīju Timčuka blogā

[..] Военные, которым мало того, что нельзя отвечать на обстрелы, так еще и укрываться от этих обстрелов приходится в блиндажах, накрытых, извиняюсь за выражение, «веточками» вместо необходимой сосны-кругляка диаметром ну хотя бы 15-20см.

Почему именно сосна? Потому что это смолянистое дерево по своим качествам лучше всего сохраняет свои свойства в сырой земле, чем другие породы дерева. Ну и толщина соответствует необходимым потребностям по безопасности. Это само собой. Вот только не растет сосна в степях Донбасса. А «военторгов», где можно купить лес-кругляк, поблизости нет.[..]

Acīmredzami, ka baļķēnu kravu organizēt nav viegli, bet varbūt der padomāt… Problēma būtu tikai ar nogādāšanu (muita, mašīna, formalitātes), varbūt atrastos mežinieki, kas atdotu kādu kravu par pašizmaksu. Vai savādāk, savākt naudu un nopirkt uz vietas…