Eiropas aizsardzības aģentūra – EAA (apvieno 27 ES valstis, bez Dānijas, bet ar Norvēģiju), kuras uzdevums ir veicināt ES sadarbību bruņojuma jomā, ir apkopojusi interesantus datus par ES valstu (EAA daļibvalstu) kaujas un aizsardzības spējām. Faktiski tie ir dati par Eiropas Savienības militāro potenciālu (nejaukt a NATO), kas ir reti sastopams apkopojums. Viss ir ļoti interesanti, bet VB uzmanību piesaistīja šīs grafiks:
Ko var teikt:
“Štābistu” skaits Eiropas Savienības armijās 7 gadu gaitā samazinājies, kaujasspējīgu vienību (deployable) personāla skaits gandrīz nav mainījies (tas jau ir liels sasniegums), tas pats sakāms par personālu kaujasgatavās vienībās (sustainable ir deployable sastāvdaļa) .
Bēdīgāk ir skatoties uz bildi absolūtajos skaitļos – tikai trešdaļa Eiropas armiju personāla atrodas vairāk vai mazāk kaujasspējīgās vienībās, bet nosacītā gatavībā (no dažām dienām līdz vairākām nedēļām) atrodas tikai desmitā daļa no 1,5 miljona karavīru. Tas nav ne daudz, ne maz, tas ir, rupji rēķinot, salīdzināms kaujasspējīgu vienību skaits ar to, ko var deploy & sustain ES drošības “partneris” – RU.
Līdz ar to US spēku klātbūtnes faktors Eiropas drošībai atkal (joprojām) ir izšķirošs, tāpat kā US ārpolitiskais kurss. Un tā viss paliks bez izmaiņam kamēr:
a) briti nebūs gatavi izbāzt degunu no savas salas;
b) vācieši nebeigs flirtēt a RU;
c) francūži nesakārtos bikses un nenokratīs kruasānu drupačas no stratēģiskām kartēm;
d) visi kopā nepārskatīs nacionālo armiju struktūru atbilstoši kopīgiem principiem un kritērijiem.
vara bungas 
Nu ieliec to grafiku klikšķināmu
nevaru nez kāpēc, skaties iekš paša dokumenta.
Labais peles taustiņš rakstā pieliktajam attēlam – atvērt jaunā cilnē, cilnē izdzēšam visu, kas aiz .jpg un smuks, liels attēls gatavs.
nez kas tam lēcies, agrāk pievienoto uzklikšķinot vēra vaļā īstajā izmērā. pieļauju, ka wp eksperimenti. labais klikšķis nekādas jaunās cilmes nepiedāvā.
Kas liek domāt, ka krieviem proporcija ir atšķirīga? Domāju diezgan reāli, ka ja viņu BS ir 700k, tad kaujasspējīgās vienībās varētu būt tie 200k un kaujasgatavās vienībās 50-60k. Krimā un Donbasā kopā iesaistīja kādus 40k, kuri bija jālasa kopā no visas plašās un nedalāmās. Ja tā, tad Eiropai varētu būt divkārtīgs pārsvars, bet ar amerikāņiem potenciāli tas varētu pieaugt līdz 3:1. Žēl, protams, ka tie skaitļi nav sīkāk atšifrēti, sevišķi interesanti būtu poļu cipari.
Kā ar Baltiju? Varētu parēķināt. Latvijai BS 5300, Igaunijai 6000, Lietuvai 15500, kopā gandrīz 27000. Formāli ZS ir NBS sastāvdaļa, kurus pieskaitot sanāk 34000. Mums proporcija ir atšķirīga nekā Es un Krievijai, jo faktiski nav ne aviācijas, ne flotes. Kaujasspējīgās vienības mums ir 1. kājnieku brigāde+SUV+štāba bataljons (?)+studentu bataljons(?)+augstas gatavības vadi(?), tie ir kādi 2500 cilvēku, lietuviešiem kādi 4-5 tūkstoši (?), igauņiem kādi 2-3 tūkstoši (?). Kopā sanāk 8-10 tūkstoši. Kopā ar izvietotajiem amerikāņiem Baltijā sanāk kādi 10-11 tūkstoši.
proporcija varbūt tā pati, bet kaujasspējīgo ir tikpat cik EU un pat nedaudz vairāk. Līdz ar to veidojas paritāte 1:1, ko it kā par labu EU nosver tehnoloģiskais pārākums, bet ne Irākā ne Afganistānā tehnoloģijas neko nevar padarīt ar motivāciju un morāli. EU vajag vairāk niknu kaujāsspējīgo un kaujasgatavo, tehnoloģijas ir pšiks, ko darīs bez GPS un Magelāna ja kas?
Uz NBS tu skaties pārāk optimistiski un EE pārāk pesimistiski. Bet kopumā visi šie rēķini attaisnojas tikai tad, ja mēs runājam par vismaz salīdzināmi ar pretinieku ekipētām un bruņotām vienībām. Līdz ar to B3 armijas neskaitās vispār. Radari diemžēl nešauj.
Nu ja EU spēki skaitļos ir vismaz līdzvērtīgi Krievijai, man liekas tas vien ir sasniegums 😀 . Vismaz tehnoloģijas līmenī EU valstis ir stipri priekšā. Bet nu protams loģiski domājot EU valstīm vajadzētu būt visur pārākām par RUS, kā nekā te dzīvo 500 miljoni un Krievijā tikai 100 miljoni. Ieviešot 2% aizsardzībai visās dalībvalstīs militārais buģets un karavīru skaits EU ”armijā” varētu pārsist pat ASV.
Ģenerālis P.Radziņš:
“Daži karaspēka organizācijas jautājumi.
A. Fronte un aizmugure.
Karaspēks tiek sagatavots un uzturēts kara un kaujas vešanai. Tā tad pats par sevi saprotams, ka visas tās karaspēka daļas un iestādes ir nepieciešams ļaunums – viņas nākas uzturēt priekš kaujas vedošā karaspēka apkalpošanas. Tādēļ, jo mazāk būs šo apkalpotāju – jo mazāks būs šis nepieciešamais ļaunums, jo labāk. Kaujas vedošo karaspēku mēdz saukt par štikiem (bajonetēm) un viņu lielumu aprēķina ar štiku skaitu. Ir karaspēks, kurš nav štikos ierēķināms, bet kurš tomēr ņem tiešu dalību kaujās: jātnieki, artilērija, tanki, lidotāji un dažas citas tehniskās karaspēka daļas. Tādēļ plašajiem tehniskiem karavešanas līdzekļiem, štiku skaits vairs neraksturo armijas spēku, un tādēļ arī štiku skaita lielums procentos (ņemts no visa uz uztura skaitāmā karaspēka skaita) nevarot raksturot organizācijas lietderību; jo štiku skaits var tikt pamazināts, palielinot tehniskos kara vešanas līdzekļus. Tas tā var gan notikt, bet tikai zināmā un ļoti ierobežotā samērā. Galvenie karavedēji ir tie, kuri ir spējīgi pastāvīgi un patstāvīgi un visos apstākļos vest karu un kauju; – tādi ir kājnieki – štiki: ko darīs tanki purvainā rajonā, ko darīs dažādi motociklisti un automobilisti pavasara un ūdens lietainos periodos? – Tie gulsies, kā smagi bluķi uz kājnieku pleciem. Tad visu aizmugures daļu un iestāžu karavīru skaita procenta lielums, bez šaubām, raksturo organizācijas nepilnību, jeb pilnību. Še nedrīkstētu būt runas par kādiem sevišķiem nacionāliem apstākļiem; še ir jaskaita par likumu: jo mazāka ir valsts, jo šaurākas valsts finanses, jo taupīgākai tai ir jābūt attiecībā uz aizmugures organizēšanu, – t.i, nekarojošā karaspēka uzturēšanu. Ka viss šeit atkarājas no labas gribas un organizācijas spējām, to pierāda lielais pasaules karš.
1916.gada pavasarī (ap 1.maiju) Krievijas sauszemes karaspēks bija 4 ½ miljonu liels; Francijas un Anglijas sauszemes kara spēki, kopā ņemot, arī bija 4 ½ miljona (Francijas – 3 miljonu un Anglijas – 1 ½ miljona). No šiem 4 ½ miljoniem bija štiku: Krievijā – 40%. Francijā 50% un Anglijas armijā 52%.
Tā tad, iznāca, ka pie viena un tā paša karaspēka lieluma, Krievijā štiku bija par ½ miljona mazāk, nekā Francijas ar Angliju ņemot kopā. Zinām, Krievijai bija daudz lielāks kavalērijas skaits, nekā Francijas un Anglijas armijās, bet toties daudz mazāks tehnisko līdzekļu skaits.
Tā lauku lielgabalu franču-angļu armijās 8.58,0 krievu armijā 5.880
Smago 5.306, 1.569
Ložmetēju 21.000 7.129
Lidmašīnu 2.120 568
Tātad tehniskā karaspēka daudzums franču-angļu armijās visādā ziņā pārsvēra krievu kavalērijas daudzumu, un tādēļ krievu armijas mazais štiku procents pierāda organizācijas trūkumu.
Tā kā rietumu frontē karš arvienu vairāk un vairāk pieņēma pozīciju raksturu un caur to tika lietots vairāk un vairāk tehnisko līdzekļu, tad 1917.gada pavasarī (aprīlī) arī franču un angļu armijās štiku procents bija pamazinājies: franču no 50% uz 49% un angļu no 52% uz 46%. Lielākā pamazināšanās angļu armijā ir izskaidrojama ar to, ka jau 1917.g. angļu armijā cilvēku trūkuma nebij, un Anglija varēja rīkoties izšķērdīgi, ierīkojot ērtu dzīvi šai armijai.
Man nav zinām, cik liels štiku procents tanī laikā bij krievu armijā, bet ir zināms, ka jau 1916.g. novembrī Krievijas armijā štiku skaits bija noslīdējis uz 28%. Tā tad, Krievijas armijā bija daudz ēdāju, un maz karotāju: armija bija pieņēmusi kroplīgu veidu – masas un sakaltušas rokas un kājas un – milzīgs vēders.
Pa Latvijas atbrīvošanas kara laiku Latvijas armijā štiku procents nekad nav bijis lielāks par Krievijas armiju štiku procentu 1916.g. gada rudenī. Par iemeslu tam bija ne tik daudz organizācijas trūkums, cik tas apstāklis, ka valsts dzīvē nebija nokārtojusies, un armijai bija jaizpilda ne tikai citu valsts iestāžu pienākumi, bet pat tādi darbi, kurus vispār izpilda privāti uzņēmēji (nodokļu ievākšana, vadmalas aušana, konservu sagatavošana, ziepju vārīšana, un pat – malkas ciršana). Tagad, kad visi valsts resori ir jau kārtīgi iesākuši savu darbu, un armija tiek pārorganizēta, visi šie liekie darbi paši par sevi atkritīs no armijas nost. Latvijas armijā tehnisko līdzekļu bez šaubām nebūs vairāk, kā Francijā;
Latvijas armijai, bez tam, ir jāgatavojas ne uz pozīcijas karu, bet uz lauka karu. Tādēļ, pēc tagad izstrādātajiem štatiem, štiku procentam Latvijas armijā nevajadzētu būt mazākam par 50% rēķinot no visa uz uzturas skaitāmā karaspēka skaitu.
Štiku procentu pamazināšanās t.i. aizmugures augšana – ir karaspēka visnopietnākā slimība. Ja miera laika organizācijā ir jau ielaisti šie slimības dīgļi, tad karam sākoties tie attīstās un aug ļoti ātri un apkarošana paliek ļoti grūta. Ar šo slimību slimoja krievu armija, ka tas redzams no pievestiem datiem. Šī slimība bija viens no galveniem iemesliem, kādēļ 1917.gada rudenī lieliniekiem izdevās tik ātri un viegli pilnīgi iznīcināt pagaidu valdības karaspēku. Latvijas tauta ir pierādījusi vislielākās dzīves spējas un veselību, tādēļ bez šaubām, arī Latvijas armijas sagatavošana notiks uz visveselīgākiem pamatiem, izmantojot visus lielā kara piedzīvojumus.
Labs komentārs, Radziņš kā dzīvs būdams komentē šodienas situāciju 🙂
nav ne jausmas par pašu džeku, bet bija interesanti palasīt arī citus viņa FB ierakstus:
šaubīgs, ja būtu tiešām В Пентагоне, где я сегодня работаю, nebūtu ar to šefojis. Common sense.
Jap, pie tam, tas teksts tāds 100% propagandas, nu nebūs tik gludi un neies kā smērēts.
Izskatās pēc RUS un UKR lasītājiem sagatavotas brošūras.
Šim tur komentāri un ieraksti arī par 3B/LV ;)!
Ja nu tomēr ir no Pentagona, tad gan jau ka no propagandas nodaļas.
te arī interesanti cipariņi …
http://yamaha3.livejournal.com/335141.html
надбавки за мое образование, языки опыт, и навыки
tam būtu jābūt arī NBS!
http://www.sargs.lv/lv/Zinas/Dienesta_gaita/2015/11/30-01.aspx#lastcomment kārtējā integrēšanās un sadarbošanās.
kaut tā arī izskatās, ka no rietumeiropas viskareivīgākie un baltiešu problēmu saprotošākie ir briti un norvēģi. šajā kontekstā cvr(t) iepirkums nemaz tik nesaprotams nav.
arī Zviedrija apsver domu pievienoties šiem spēkiem. bet ziemeļvalstīm (ieskaitot Somiju) ir vēl kaut kādi plāni…
Britiem jau gribētos atgūt savu impērijas-lielvaras statusu, lai gan formāli joprojām pārvalda daudzas valstis(tai skaitā Austrāliju un Kanādu), tomēr praktiski aizgājušo laiku spozme ir sen apdzisusi.