[..] The inordinate monetary cost of doing battle is the key to this older concept of limited war, more so than limited objectives. Today we wage limited wars because the human toll of total wars is astounding and horrifying, especially if they involve nuclear weapons. But modern leaders may soon favor this older version of limited war because states cannot accept the potential loss of even some of their military hardware. This form of limited war is the type of warfare Congress and senior defense officials are pushing on the United States, whether they know it or not.[..]
vara bungas: Beidzot kāds to domu noformulēja. Valdības nav ar mieru iesaistīties liela mēroga karos, jo neatkarīgi no šādu kara gala iznākuma ātri atjaunot zaudēto militāro potenciālu būs neiespējami, tas nozīmēs ilgstošu atpalicību un drošu zaudējumu nākamajā karā ar valsti, kas savu augstāko militāro potenciālu saglabāja neskartu. Var viegli iedomāties Ķīnas pārspēku par katru konkrēto šābrīža militāro smagsvaru pēc tam, kad savā starpā izplūksies RU un US…
vara bungas 
Tas arī varētu nākt par labu mums – austrumu sūdulācis negribēs riskēt ar saviem Tālajiem austrumiem un zaudēt pusi teritorijas Ķīnai.
Tieši to pašu gribēju teikt. Tas tā kā varbūt pat varētu būt neliels papildus drošības garants, ka krieviem blakus ir Ķīna, un lielos karos tādēļ RU neiesaistīsies. No otras puses tas palielina iespēju, ka RU spiedīs uz nelieliem, lokāliem konfliktiem, un kaut kādā veidā uztaisa arī te nelielu konfliktu. Un NATO, arī negribot lielā karā iesaistīties, izlemj pilnā spēkā konfliktā neiesaistīties, pat ja ir līgums un 5. pants.
Jebkurā gadījumā, vienalga cik stipra būs mūsu pašu armija uz vietas, liels un galvenais garants tomēr būs dažādu citu NATO valstu karaspēka daļu un tehnikas atrašanās šeit. Tas palielina iespējamību, ka NATO vai drīzāk politiķi, no kuriem atkarīgi NATO rīcības lēmumi, nevarēs mūs tik vienkārši “uzmest”, kā arī tāda situācija spiedīs RU vairāk piedomāt par riskiem iesaistoties šeit konfliktā, jo NATO iesaistes iespējamība būs augusi.
“galvenais garants tomēr būs dažādu citu NATO valstu karaspēka daļu un tehnikas atrašanās šeit” gatavais militārais velkamizmzs 🙂 Tā ir protams, bet es labāk jūtos kā apdraudētais izraelis, nevis kā US apsargātais panamietis.
Es piekrītu, ka militārais velkamisms 🙂 Man arī labāk Izraēlas variants patīk. Bet līdz Izraēlas variantam ir jāizaug, un tas prasīs laiku – ja visu darītu pareizi un ar pilnu atdevi, tad gadi 10 kā minimums. Cilvēki pie domas tādas arī jāpieradina, savādāk pieraduši paļauties uz citiem. Es jau ceru, ka viss aizies, un 10 gadu laikā būsim stipri pietuvinājušies Izraēlas un Šveices variantiem. sasnieguši gan laikam nebūsim. Lai tas notiktu, tad ir jābūt kardinālam pavērsienam domāšanā tuvākā gada-divu laikā.
Bet mums deg šobrīd aizsardzības jautājums, un kamēr izaugsim līdz pašpietiekamībai, nekas cits neatliek, kā piegrūst šeit pilnu ar citvalstu NATO karavīriem un tehniku.
Offtopiks, bet ielikšu – Vai tavi vecāki saņem naudu no Krievijas? Mamma sašutusi par jautājumiem angļu valodas mājasdarbā – http://m.delfi.lv/calis/article.php?id=48014013
Stipri izskatās pēc aptaujas, lai noskaidrotu potenciālos RU atbalstītājus, potenciālo vervējamo sarakstus, īpaši jauniešus, to mantisko stāvokli un ar ko uzpirkt vervējamos. Tiešām nopietni liekas, ka tā ir tā saucamā “hibrīdkara” sastāvdaļa un te būtu darbs Drošības policijai.
Starp citu jā, brīnums ka tālak neaizgaja šī ziņa, varbūt protams man paranoja, bet man tie jautajumi izskatās kā pamatīgs un rupji nepiesegts mēģinājums vākt infu no skolniekiem.
Informācijai http://www.la.lv/nekadas-skelsanas-zs-nav-komente-zs-komandieris/
Tālie Austrumi jau tiek zaudēti, lēnām, bet neizbēgami. 1991.gadā Krievija atdeva ķīnai Damanskas salu, par kuru 1969.gadā starp Ķīnu un PSRS izcēlās neliels kariņš, kurā Ķīna zaudēja. 2008.gadā jau Putina laikā, Ķīnai atdeva Tarabaras salu un Lielās Usurskas salas rietumu daļu (Ķīna par šīm teritorijām pretenzijas sāka izvirzīt jau 1967.gadā), Šīs salas bija apdzīvotas un tur bija arī vasarnīcu (daču) rajoni. Vietējie krievi mēģināja protestēt, bet kurš gan viņus klausīja, izlika no mājām bez liekām ceremonijām. Interesanti, ka šī salu nodošana notika uz 2004.gadā noslēgta un 2005.gadā ratificēta līguma pamata. Tas notika tajā laikā, kad Latvija uzdāvināja Krievijai Abreni, kad krievu politiķi klaigāja, ka mēs ne vienu kvadrātmetru no Krievijas teritorijas nevienam neatdosim.
Tagad Tālajos Austrumos un Sibīrijas dienvidu daļā Ķīna nomā lielas zemes platības cik īsti neviens nezin skaitļi svārstās no 200 t.ha līdz 7,8 milj.ha. Maskavas krievi t.sk. Žirinovskis un viņa partija domā, ka tas var kalpot par iemeslu, lai Ķīna ar laiku šis teritorijas savāktu sev. Tālajos Austrumos legāli un nelegāli dzīvo vairāki miljoni Ķīnas pilsoņi, cik to arī neviens precīzi nezin.
Krievijā ir dažadi eksperti, politiķi, žurnālisti u.c. kuri uzskata, ka Tālo Austrumu zaudēšana ir tikai laika (un ne visai ilga) jautājums.
No ĶTR puses gadu simtiem veca zemju sagrābšanas klasika, kas pēc gadiem rezultēsies tādā pašā hibrīdkarā kā tagad Krimā, Donbasā un daudzās citās vietās pasaulē, kā, piem., turku Kiprā, Ziemeļīrijā ar lojālistu kolonizatoriem utjp. Sasūti kolonistus, kolonisti iedzen saknes, un tad var sākties vecu vecā klasika.
Dižais Pu laikam drosmi saēdies no iespaidīgās nacionālās gvardes plāniem, kuru varēs rotācijas kārtībā sūtīt tur apspiest vietējos ķīnīzerus, kas dedzinās riepas, ieņems policijas iestādes, vietvalžus šaus nost, cels barikādes, spridzinās un buntosies, bet tajā pašā laikā ĶTR to visu nosodīs un par visiem skaļāk ar smīnu sejā klāstīs no ANO tribīnes par:
1) KF teritorijas neaizskaramību un draudzību starp krievu un ķīniešu tautām;
2) miera procesa uzsākšanas nepieciešamību, būs tur vietējie LNR un DNR vadoņu analogi, tikai ar ķīniskiem vārdiem, ar kuriem visi(un jo īpaši ĶTR) mudinās KF veikt sarunas;
3) visādi citādi mētās totālu muļķi un izmantos veto tiesības, ja vajadzēs.
Tālie austrumi dēļ loģistikas un komunikācijām vispār ir ideāls reģions šādu nemieru taisīšanai, jo krieviem nav daudz variantu kā tur pārvietoties. Sāksies ar to, ka vienā rītā pāris simti ķīnīzeru uzgulsies uz kādas no dzelzceļa maģistrālēm, izdemolēs sliedes, tad apmētās ar pudelēm un akmeņiem tos, kas tur gribēs kārtību ieviest, iemeslu izdomāt varēs vienmēr – kāds aizturēts ķīnietis, vai sociālie jautājumi, krievs izvarojis (itkā) ķīniešu puisi vai meiteni, vai vēl labāk – invalīdu, vai kas cits.
Tad nu viss reducēsies uz to, kam būs ilgtermiņā vairāk dukas iekšā: ĶTR, vai KF nacionālajai gvardei. Domājams, ka ĶTR pēc desmitgades ilguša konflikta krievus pieliks pie sienas, spēku samēri ir gluži vienkārši dažādi, noslēgs kaut kādu pamieru, kas vēl pēc desmitgades beigsies ar teritorijas zaudēšanu.
Un nekāda kara nebūs, jo formāli – KF iekšējās problēmas, par kurām visi būs norūpējušies. Apmēram tas pats, kas UA tagad notiek, tikai tur cietēji būs KF. Nianse tikai tā, ka spēku samēri tur būs pavisam citi kā UA/KF cīniņā, kā arī ķīniešu izturība un ietiepība un cītīgums, kas mērāms gadu desmitos.
Ņemot vērā ķīnas kultūru un noslēgto vidi, KF informācijas karotājiem būs gaužām grūti(atšķirībā no UA) tur gūt panākumus dezinformējot un skalojot smadzenes pretiniekam.
Jap, tomēr tas nekādi neuzlabo mūsu situāciju, jo, lai cik novājināta būs RU, viena bojāta zivs priekš mums viņiem vienmēr atradīsies, tādēļ mums vienmēr bija/ ir/ būs jābūt gataviem visādiem pavērsieniem.
Daži Ķīnas zaļie cilvēciņi uzspridzinās dažus tiltus pāri lielajām Sibīrijas upēm un visa satiksme uz dažiem mēnešiem apstāsies.