[..]Diemžēl daudzi ir inerti, pat vienaldzīgi, viņus uztrauc tikai sadzīviski jautājumi, bet ne būtiskas valsts un tautas izdzīvošanas problēmas. Patiesība gan ir tāda, ka, ja mēs nedomāsim par principiālām ilgtermiņa lietām, ar laiku zaudēsim arī to mazumiņu, kas šobrīd šķiet tuvāks un svarīgāks.[..]
vara bungas: Tieši tā, vajag reiz izrauties no vēlēšanas-ik-pēc-2-gadiem cilpas, kas liek partijām par katru cenu izpatikt vairākumam. Varbūt tad politiķi sāks domāt vismaz 4 gadu cikla ietvaros, veikt reformas, pieņemt nepopulārus, bet nepieciešamus lēmumus. Citādi trūkst laika piepacelt galvu, lai ieraudzītu, ka “sile” ir apdraudēta.
vara bungas 
Diemžēl Sila k-gs nodarbojas ar tukšu muldēšanu. Īstenībā visu, ko šis var piedāvāt, Krimināllikums kvalificē pēc 231.panta. (“Huligānisms”). Sils to lieliski apzinās un tāpēc viss tas farss Muceniekos bija bezzobains, tikai un vienīgi ar PR saistīts.
Par “Tēvijas margu” (ne)sagatavotības līmeni liecina vairāki tizli video iekš Youtube. Man pašam būtu kauns likt kko tādu: https://www.youtube.com/watch?v=r3J18scNzWU
Mans verdikts: TS ir profanācija un populisms.
Arī muldot var pasprukt kāds Dienas grauds. Ja abstrahējamies no Sila personības, vai ir kas iebilstams pret novērojumu kā tādu?
Tu aizej pie viņiem uz treniņu un pārbaudi profanācijas līmeni 🙂
Pats citāts ir ļoti pareizs, smuks un universāli attiecināms uz jebkuru valsti. Par to nestrīdos 🙂
Uz mūsu valsti attiecināms īpaši universāli.
“Tieši tā, vajag reiz izrauties no vēlēšanas-ik-pēc-2-gadiem cilpas, kas liek partijām par katru cenu izpatikt vairākumam. Varbūt tad politiķi sāks domāt vismaz 4 gadu cikla ietvaros, veikt reformas, pieņemt nepopulārus, bet nepieciešamus lēmumus. Citādi trūkst laika piepacelt galvu, lai ieraudzītu, ka “sile” ir apdraudēta.”
Nedomāju, ka 4 vai vienalga cik gadu cikls ko mainīs. Ja viņiem nav jāizpatīk, viņi neizpatiks, bet uz pareizo pusi tāpēc nesāks lietas virzīt. Jo priekš kam? T.i. jāmaina cilvēki, nevis cikli. Viņi netic savai spējai aizsargāt sili pret kādu manāmi stiprāko. Viņi lien uz vēdera stiprākam un mīda ar kājām vājāko. Līdz ar to, ja parādīsies stiprais no austrumiem un stiprais no rietumiem mūs nesargās, tad līdīs uz vēdera austrumu priekšā.
Ja jau pašu blici mainīt nav iespējams, tad varbūt vērts manevrēt ar termiņiem. Būs ja ne labāk, tad savādāk. Pašreizējais modelis nozīmē stagnāciju un vēl lielāku atpalikšanu no EE un nu jau LT
Tad es teiktu, ka drīzāk termiņi ir jāsamazina, lai visu laiku džeki ir tonusā 🙂 Aizsardzību, zinātni un citas plašai populācijai nemanāmās lietas tas visdrīzāk nekā nemainīs, toties varētu uzlabot ceļu stāvokli, pensijas un medicīnu, jo to lielākā daļa jūt ikdienā.
Mans risinājums kā novērst jātniekus baltos zirgos, pupulistus, nodrošināt stabilitāti un vienlaicīgi zināmu stresa līmeni, ir ieviest vēlēšanas pa apgabaliem katru gadu. Proti, ir 5 gadu parlamenta vēlēšanu cikls, katru gadu vēlēšanas ir savā vēlēšanu apgabalā: Rīgā, Kurzemē, Vidzemē, Latgalē, Zemgalē. Tātad no vienas puses saglabājās pēctecība un ierobežojumu kādam jaunam spēkam visu izjaukt, no otras puses politiķi jūt zināmu stresu, jo tiek vērtēti katru gadu. Nesaku, ka tas ko būtisku dos, jo kā jau uzsvēru, primārais ir cilvēks, nevis sistēma, bet, manuprāt nedaudz labāk paliks. Vēl viens uzlabojums ko savulaik piedāvāja Vēlēšanu reformu biedrība un kas man šķiet labs ir vēlēšanu apgabalu samazināšana, lai no katra apgabala tiktu ievēlēti ne vairāk kā 5-7 deputāti. Tas nepieciešams, jo šādu daudzumu vēlētāji varētu pazīt personīgi. Bet šo, tāpat kā mažoritāro vēlēšanu sistēmu nevar ieviest, kamēr SC ir tāda popularitāte, jo jebkāda vēlēšanu apgabalu mazināšana nospēlēs par labu stiprākai partijai, mūsu gadījumā SC.
Tik tālu neesmu aizdomājies 🙂
Labāk, katru gadu vēlēšanas 25 deputātiem, randomā izlases kārtā. Nekad nezini, vai nebūsi nākošais. To nonusa varēs apdirsties 🙂
ASV ik pēc diviem gadiem pārvel 1/3 no kongresa (mandāts uz sešiem gadiem), senatorus ievēl uz diviem gadiem.
Ja gribas piemēru, cik sakarīgi notiek pārvaldība, ja katru piektdienu ir jaunas vēlēšanas, laipni lūdzu papētīt Grieķijas piemēru. Tur attiecīgi divi varianti:
1)Visi lēmumi ir populāri lēmumi, līdz beidzas nauda
2)Kāds lēmums nav populārs – notiek protesti, sasauc jaunas vēlēšanas – un iebalso kādus, kas pieņems tikai populārus lēmumus
Pretējais piemērs – Šveice. Tur katru gadu referendumi par n-tajiem jautājumiem un daudzus jautājumus izlemj kantonu sapulcēs klātienē kādā lielā stadionā. Šveice ir ļoti labi pārvaldīta valsts ar ilgtermiņa stratēģiju.
Fakts, bet manā ieskatā gan viņu ķengāšanās ar referendumiem apliecina, ka, ja valsts eksistenti jau ilgstoši nekas neapdraud, tad arī var bez īpaša stresa ar kaut ko tādu īsināt laiku.
Kā arī man kaut kā aizvien vairāk liekas, ka, par nožēlu, politiskās attīstības ziņā mūsu vēlētājs ir tuvāks grieķim, nevis šveicietim.
Viņiem referendumi un balsošanas laukumus ir jau no viduslaikiem, kad viņi bija apdraudēti.
Par pēdējo arī fakts.
Prezidentu Šveicē arī ievēl uz vienu gadu.
Paldies, šodien uzzināju ko jaunu. Bez ironijas.
Prezidenta kā tāda nav. Reprezentācijas pienakumus uz gadu uztic vienam no līdzīgajiem valstsvīriem.
Tā nu viņš saucās https://en.wikipedia.org/wiki/President_of_the_Swiss_Confederation cita lieta, ka pēc būtības viņš ir kaut kas līdzīgs pirmajam ministram, kuram īsti varas nav ārpus sava departamenta (ministrijas).