Izdzīvojušā paradokss


vara bungas:  Tas kantoris par ko tiek stāstīts ir Citiem vārdiem, efektīvāk mācīties var  no neveiksmēm, nevis no uzvarām, jo neveiksmju statistiski ir vairāk, bet  par tām nav/maz  liecību, ko likt pētījumā.  Normālās militārajās mācībās (pēc to aktīvās fāzes noslēguma) neveiksmes tiek analizētas  ne mazāk, vai pat vairāk kā veiksmes stāsti. Mācības bez fakapiem, kur visi ir uzvarētāji, neviena vienība nav izgāzusies, visi sasniedza plānotos mērķus ir tipiska  Potjomkina sādžas pazīme.  Skatu priecē, bet dzīvot nevar. Arī civilajā dzīvē gatavniekiem ieteicams pētīt masu bojāejas un katastrofas, nevis izbēgšanas vai izglābšanās stāstus. Izprotot kādēļ kāds ir gājis bojā, ceļš uz glābšanās algoritmu būs īsāks un precīzāks. Google jums palīgos.

vēl

12 domas par “Izdzīvojušā paradokss

    • lai karo leģions, arēnā cīnās gladiatori, bet lēmumus pieņem patrīcieši. Senā Roma Republikas laikā. Ar ko viss beidzās?

      “Ar lielu rūpību kādreiz izveidotā, no grieķiem pārņemtā likumdošana patiesībā vairs nedarbojās, jo jebkuru tiesas lēmumu bija iespējams nopirkt. Pirktas un pārdotas tika arī Senāta balsis. Sullas reformas, kas nostiprināja Romas aristokrātijas, patriciešu varu, deva tai iespēju ekspluatēt provinces ar vislielāko nežēlību, ko tā arī jau drīz vien darīja bez mēra sajūtas. Nauda, materiālie resursi straumēm plūda uz Romu, kur bagātība uzkrājās šaura patriciešu, biznesmeņu un pērkamu politiķu slāņa rokās, bet provinces grima arvien lielākā nabadzībā un postā. Savukārt biznesmeņi, aristokrāti, senatori sacentās savas bagātības klajā izrādīšanā.

      Bagātības pārpilnībā augstākā šķira arvien vairāk degradējās. Kā liecina seno vēsturnieku apraksti, senatori vārtījušies pa gultu līdz pat pusdienām. Daudzi to dēli, tā vietā lai nodotos mācībām vai cīņas prasmes apgūšanai, ģērbās un izrotājās ar dārgakmeņiem raibi kā papagaiļi. Salaistījušies ar smalkām smaržām tie klīda pa ielām kā kurtizānes. Par modes lietu kļuva no grieķiem patapinātās biseksuālās attiecības, pirtīs līdz vēlai naktij risinājās geju spēles un rotaļas. Romieša ģimeni neviens necienīja, ja tai nepiederēja vismaz viena pils, papildus vēl arī villa kādā iecienītā kūrortā, kur saimniekus, to draugus un viesus apkalpoja un izklaidēja vergu pulki — kalpi, istabenes, ziņneši, sekretāri, muzikanti, ārsti, dzejnieki, pavāri utt.

      Arvien nestabilākas kļuva arī ģimenes. Laulāto draugu neuzticība un laulību šķiršana bija parasta parādība, daudzi vīrieši un sievietes dzīvoja kopā neslēdzot laulības. Bagātajās romiešu ģimenēs bērni bija arvien retāka parādība, šinī ziņā „izpalīdzēja” kāda inovācija — kontracepcijas metodes. Arī daudzas pārtikušo romiešu sievietes savu dzīvi un brīvo laiku daudz labprātāk veltīja mākslai, literatūrai, poēzijai vai vienkārši patīkamai, dīkai laika pavadīšanai, nekā bērnu audzināšanai. Tai pat laikā prostitūcija pilsētās plauka un zēla, pērkamas sievietes un smukulīgi jaunekļi bija dabūjami jebkurā dienas un nakts stundā.

      Romā bagātības, pārticības un greznības koncentrēšanās šaurā sabiedrības augšējā slānī arvien vairāk kontrastēja ar nabadzības izplatīšanos plašā vienkāršo iedzīvotāju vidē, nemaz nerunājot par beztiesiskajiem vergiem”
      avots

      PS Šis tas no romiešu paražām arī man visnotaļ patīk. Piemēram vārtīties pa gultu līdz pusdienām 😉

    • Par sportu – itkā jau tās lietas kļūst labākas, lai arī ne tik labas, kā gribētos. Tas, ka, piemēram, kiprieši mums ieliek, mani pārsteidza.
      Bet, atkal, jāsāk domāt, cik liels iespaids uz to visu ir bijis tas, ka sporta federācijas ir labs veids, kā bijušajiem apgūt tautas naudu. Ja ir vecās federācijas, kur pie varas ir bijušie komunisti ar savām smaržīgajām sporta trenēšanas metodēm un galveno rūpi par naudas pareizu iztērēšanu, un piedevāmt viņiem to naudu arī piešķir partijas, kas arī ir ieinteresētas šo naudu pareizi iztērēt, tad tautas sporta (kā orientēšanās vai skriešana) attīstība paliek pašas tautas rokās. Tomēr, nenoliedzami, ka laika gaitā ir radušās dažādas labas iniciatīvas, kas piesaista cilvēkus un padara sportošanu arvien stilīgāku.

        • Man liekas, ka ne viens, ne otrs nav sports. Medības ar loku kā sports – tas nozīmē, ka sporta pēc jānošauj iespējami lielāks dzīvnieku skaits? Skaties, ka drīz VB neparādās Dzīvnieku brīvības kauna lapā līdzās sprostos turētu olu izbarotājiem.

          • Jautājums ko uzskatīt par sportu. Vai ejot pārgājienā vienmēr būs mērķis noiet pēc iespējas vairāk? Es teiktu medības ir tuvāk makšķerēšanai, pārgājieniem vai golfam, kur svarīgs ir process.

          • Airsofts nav sports? A kas tad vispār ir sports. Ja darbība saskaņā ar noteikumiem ir balstīta uz fizisko slodzi un cilvēku kopdarbību komandā, tad ar ko aisrofts atšķiras no hokeja? Abos gadījumos taktika un fiziskā sagatavotība ir noteicoša (nejaukta paintbolu). Medības ar loku ir sarežģītākais un fizisko formu prasošs, kas vispār var būt, pamēģini pietuvoties dzīvniekam šāviena attālumā un vēl trāpīt… Pārējais ir atļauju jautājums, ko regule valsts. Ja nebūtu mednieku dzīvnieku draugi paši skrietu vaimanādami pa pasauli, jo bez cilvēka regulācijas savairotos ne tas un ne tur un ne tā un krietni sarežģītu dzīvi pilsētniekiem par lauciniekiem nemaz nerunājot.

Leave a reply to arī zemessargs Atcelt atbildi

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.