Dienas grauds


” [..]mums kā mazām valstīm galvenais drošības nosacījums ir uz normām balstīta pasaules kārtība. Jo vairāk šādu incidentu notiek, jo vairāk tas pārvēršas par normu. Mēs negribētu, lai šāda pasaules kārtība kļūtu par normu. Pēdējos simt gadus pēc Pirmā pasaules kara mēs dzīvojam amerikāņu izveidotajā normu pasaulē, ar Vudro Vilsona redzējumu par Nāciju līgu un diplomātiju bez slepenības un bez kariem. Šobrīd amerikāņi ir tie, kuri daļēji izaicina to sistēmu, kuru viņi paši pirms simt gadiem ir radījuši. Vismaz Trampa personā. [..]”

avots

vara bungas: Cienījamā profesora konstatējums pareizs, bet kāds no tā secinājums? Kamēr mēs cenšamies spēlēt pēc XX gs noteikumiem, pasaule mums apkārt mainās un ne uz to, mums izdevīgo, pusi – RU realizē savas intereses tik tālu cik tai ļauj, US rīkojas kā ienāk prātā, CN pati veido sev spēles noteikumus. Pārējās valstis vairāk vai mazāk veiksmīgi cenšās pielāgoties izmaiņām. Kā mums ar spēju pielāgoties mainīgai videi? IMHO stāvam uz vietas, kamēr perons aizbrauc. Pielāgošanās pēc definīcijas nozīmē pārmaiņas, bet Ko jaunu  ārpolitikā vai aizsardzības politikā mēs esam redzējuši vai dzirdējuši pēdējos gadus 15? Tikai mantras par kursa nemainību, paužot cerību, ka viss sakārtosies un būs kā agrāk.  Tas nav aiz pārliecības, bet aiz neziņas, ko darīt un kur stūrēt. Piemēram aizsardzības jomā mums vispirms būtu steidzami nepieciešama maksimāla militārā integrācija ar LT un īpaši ar EE, kurai, pateicoties ģeogrāfijai,  stipra LV armija ir vajadzīga vairāk nekā mums pašiem.

 

 

 

6 domas par “Dienas grauds

  1. Jau praktiski must think, ka runa patiesībā ir par galīgu Vestfāles sistēmas demontāžu. Vestfāles sistēma vismaz Eiropā atcēla “vēsturiskās tiesības” un “taisnīgās robežas” un pat vismazākajām valstīm piešķīra tiesiska subjekta statusu. Karš arī palika valsts tiesības, bet ar stingru kodeksu, sākot ar obligātu formālu kara pieteikšanu un beidzot ar obligātu miera līgumu, kas deva leģitimitāti kara rezultātiem. Būtībā tā bija feodāļu aristokrātijas uzvedības normu paplašināšana uz valstīm, iespējama tikai sabiedrībā ar kopējām vērtībām un normām.
    Tas viss vienkārši atmirst kopā ar feodāļu normām un jebkādām kopējām vērtībām. Ja vēl 1. pasaules karš bija aristokrātijas karš, tad jau 2. pilnīgi dehumanizēja pretinieku un atcēla jebkādus fiziskus un ētiskus ierobežojumus. Protams, ka tas attiecas arī uz “mieru” pēc tam. “Noteikums ir viens – nekādu noteikumu”. Mazu valsti var pasargāt tikai liela aizbildņa boze vai gatavība pielietot visbarbariskākos līdzeķļus aizstāvībai.

    • kas var būt labāks par aristokrātiem, kuri viens otru indēja ar gāzēm un bija tādas nejēgas, ka vienā dienā šaurā frontē varēja papist 80 000 karavīrus. Labāk tad ar barbariem kopā 😉

      • Kara vešanas līdzekļu nežēlībai nav sakara ar morāles normām. Un rotu un bataljonu komandierīši, kas tajos uzbrukumos krita kopā ar saviem kareivjiem, vairumā tie paši aristokrāti tad vēl bija

  2. “Pēdējos simt gadus pēc Pirmā pasaules kara mēs dzīvojam amerikāņu izveidotajā normu pasaulē”
    IMHO tā nedrīkst teikt, jo US iekšpolitika ir pārāk mainīga un US pati nav tik homogēna, lai izmantotu jēdzienu “amerikāņu”. Daudzi štati ir ļoti atšķirīgi savā starpā. Ne mazāk, kā ES dalībvalstis.
    Un Vilsons bija britu draugs.

Atbildēt uz zz Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.