Kabdultaxi


vara bungas: Ja kāds plāno pieteikties taksometra šofera amatam Kabulā ( mūsdienās viss var gadīties) , šī dienesta instrukcija var būt noderīga. Autors nezināms.

Всё, что стоит, едет или идёт у обочины потенциально может ёбнуть. Держись подальше.
• Контроль по зеркалам каждые 15 секунд.
• На обочине, суки могут чё то закопать, если есть возможность держи дистанцию с обочиной, если не желаешь быть очередной новостью о Road Side Bomb Attack.
• Кто-то идёт на обгон? Ускорься. Нет возможности? Разорви дистанцию или вообще на узкой дороге не давай обогнать.
• Если останавливаешься в пробке или перед блокпостом у обочины, прижимайся ближе к бордюру, чтобы рядом с тобой не могли проезжать велосипеды и мотоциклы.
• Велики, мото, груды камней, насыпи земли, ремонтные работы – все опасно. Объезжать на расстоянии.
• Лучше пристёгиваться. И под рукой иметь стропорез или нож. Может бахнуть так, что машину крутанёт в воздухе. И парадокс, что от взрыва выживешь, но умрешь вылетевши с машины и разбивши голову об бордюр. Пример полетов машин от взрыва и не пострадавших от того, что были пристегнуты достаточно.
• Двери держи закрытыми. Полиция на чекпоинтах любит подергать за ручки, при этом мы не всегда уверены в том, true они или не true полиция.
• При себе минимум два турникета (žņaugi – VB).
• Видишь припаркованную машину возле лежачего полицейского, объезжай десятой дорогой.
• Кто-то медленно переезжает через лежачего полицейского, держи дистанцию сзади. Если нужно обогнать, дистанция и проезд на скорости, похер что кто-то въебётся головой в крышу. Не обращай внимания.
• Есть возможность гонять по пустой встречке? Вперёд. Джаст ду Ит. Ну для приличия аварийку все же включи.
• Попал в пробку, не беда. Всех и себя в том числе активизируй, и рубите внимательно по сторонам глазами. Есть камера заднего вида, включай. Будет видно, какие бородатые шарятся сзади и не планируют ли чего тебе примагнитеть.
• Есть возможность альтернативного пути, не испытывай судьбу в надежде рассасывания пробки, газуй.
• Попрошайки на дорогах. Особенно в парандже. Объезжай десятой дорогой и на скорости. В пробке подбирается? Молись. Если сука с бомбой, навряд ли сможешь что-то сделать.
• Соблюдай скрытое ношение (low profile) своей амуниции и тех кто с тобой. Не привлекай внимание открытой броней, кепками с флагами сша и тактическими солнцезащитными очками.
• Если ты на переднем пассажир, ноги сдвигай в левую сторону, а вообще лучше сидеть, как на стуле, держа ноги под собой. Есть вероятность, что от взрыва у передней части авто, боковина и щиток передка войдут в салон и поламают нахрен ноги.
Советов ещё много, но самый главный – никогда не забывай, что ты в Афганистане.

vēl (taktiskais minimums)

 

98 domas par “Kabdultaxi

  1. Bet par duhiem Afganistānā – sen zināms viens no iespējamajiem bīstamības parametriem – ja no tirgus laukuma vai no kādas citas konkrētas vietas pazūd visi vietējie ar saviem išakiem, saksaulus (tpu, es gribēju teikt – aksakalus) ieskaitot, tad tā vieta jāuzskata par potenciāli bīstamu.
    Līdzība – ja tu Rīgas centrāltirgū nedzirdi “spirķik, vodka, sigareti”, tātad tirgū ir policijas reids…

  2. Bet viena lieta gan… man jau sen rada “paniku” un es to neesmu atrisinājis – lielākai daļai automašīnu ir logi ar servopiedziņu.
    Tas nozīmē, ka iegāžoties ūdenskrātuvē (modelēsim situāciju – mašīna guļ uz sāniem, augšpusē esošās durvis deformētas, nav atveramas), kā izkļūt no automašīnas!?
    Man keisā ir miniatūrs stiklu sitamais (der arī kā pašaizsardzības līdzeklis, otrā galā, atskrūvējot uzgali, miniatūra pilspalva).
    Bet ja man ir traumētas rokas, šoks un kontūzija (piem. uzbraucis uz improvizēta spridzekļa) spēka pietiek, lai mehāniski norullētu logu, bet pietrūkst sava fiziskā resursa, lai izdauzītu logu (neesmu to logu dauzāmo notestējis, nav bijusi pagaidām iespēja), kā rīkoties, lai saglabātu savu nožēlojamo dzīvību?
    Varbūt kādam ir zināšanas un pieredze? Tas ir būtiski, ik pa laikam var lasīt, ka kādi noslīkuši iebraucot padziļā grāvī/kanālā/karjerā.
    Padalieties savās pārdomās par šādu teorētiski iespējamo situāciju!

    • Jā, vēlreiz par tiem automašīnu logiem, man tā tēma ir PILNĪGI NESKAIDRA un moca kā lietuvēns jau sen (es pat brīnos, ka citiem tas nešķiet svarīgi!!!) – kā iekrītot ūdenskrātuvē atvērt durvis vai izdauzīt automašīnas stiklu!?
      Sižetus no jutubes lūdzu nepiedāvāt, viņi ir dezinformējoši (piem. ķīniešu sūda – logu dauzāmā reklāma ar to lodītes/atsperes dauzāmo! Nopirku, izmēģināju, nedarbojas, uzrakstīju protesta vēstuli, naudu atmaksāja un pats galvenais – izņēma no tirdzniecības kā dzīvībai bīstamu!)
      Gan jau šeit ir latviešu puikas, kuri strādā visādos darbos, ar visādu pieredzi! Piem. mašīnas priekšējo stiklu vispār izsist nav iespējams (mana pieredze – noķeram utainos švaļus zagtā mašīnā, šie avarējot “ielīmējas” priekšējā stiklā, priekšējam stiklam tikai saplaisājuši burbuļi tiblu pieres formā). Durvju stiklus ir nācies sist, bet no ārpuses. Ir izdevies izsist.
      Tiešām lūdzu, padalieties zinošie latviešu puikas ar saviem vismaz viedokļiem un pieredzi!
      Tas kādreiz var izglābt citu latviešu dzīvības!

    • Man savulaik mācīja, ka loga izsišanai jāpaņem galvas atbalsts. Tam parasti ir divi metāla stieņi, manam auto arī. Tad lūk ar to jāsit stikls.

      • Variants ar skoču pielīmēt loga sitāmo kautkur pa rokai piemēram durvju kabatas iekšpusē (lai ikdienā nebojā estētisko dizainu). Man laikam gadījās tādas mašīnas, kur galvas atbalsts ir pamatīgi nostiprināts un nemaz tā vienkārši uz augšu nav izraujams, kur nu vēl guļot kājām gaisā, šokā un vardes apkārt lēkā.

        • Es esmu kādreiz nopietni nodarbojies ar zemūdens sportu, pats esmu mēģinājis zem ūdens kaut ko sist. Man ir čoms, kurš bija jūras diversants (amats/militārā profesija), viņš arī pauda, ka zem ūdens izsist rūdītu stiklu ar atvēzienu ir praktiski neiespējami.
          Jautājums par to, kā jūs glābsiet šādā situācijā apsargājamo personu, sevi, savu sievu, savu bērnu, sievasmāti, paliek atvērts diskusijām līdz reālam situācijas atrisinājumam…
          Tas ir nopietni, turpinam meklēt risinājumu…
          Un vara bungām un pārējiem – tā ne vienmēr var būt jūsu automašīna, kur jums ar skoču kaut kur ir pielīmēts punktāmurs (kurš pēc trieciena var būt atrāvies un aizlidojis Dievsviņuzinakur). Kāds risinājums, lai glābtu sevi, savu sievu un bērnu (par sievasmāti piemirsu, kura pēc tam jums katru nakti spokosies). Kāds risinājums?

          • Un vēl – automašīnas salonā esoši priekšmeti, piem. mobilais telefons uz paneļa, minerālūdens pudele uz gŕīdas, pulkstenis uz rokas, punktāmurs kaut kur, ja automašīna sāk rotēt pa gaisu, var jums vai jūsu bērnam, vai apsargājamai personai, pat kurpe kura jums noraujas no kājas (tāpēc jau profesionāli miesnieki (viens no iemesliem) izmanto ne kurpes, bet puszābakus, pat karstā vasarā) nodarīt tādas traumas, ka maz neliksies).
            Es esmu bijis šādos kūleņos. Sākot mašīnai kūleņot, uzliekot vienai personai plaukstu uz galvas, lai pēc iespējas novērstu šamējai personai traumas caur sasisto lūku, traumēju personas sprandu, ka persona pēc tam mēnesi mocījās ar spranda sāpēm.

            • Vēl – pie kūleņošanas žaketes augšējā kabatā esošais mobilais tā iebliezīs pa ribām, ka sirds arī dabūs triecienu. Sirds pēc tam būs nopietni jāārstē. Bikšu kabatā esošais atslēgu pušķis (derīgs kā aukstais ierocis) ritīgi sadauzīs cirksni, knapi varēsiet paiet. Ja rācija pie sāniem, rokudzelži, stobrs, papildus aptveres, teleskopiskais steks, lukturītis, piparu gāze, varbūt traisers un vēl hren viņu zina kas, tie jūs tā atskaldīs mašīnai rotējot, ka jūs to neesat sajutuši nekādā sparingā.

          • Modernie stikla sitēji darbināmi ar atsperes spēku (atvelk un palaiž belzni) un ir efektīvi, ja sit pareizā vietā (sānloga apakšējā stūrī) un ja sānloga stikls nav laminēts. Laminētiem stikliem sitēju nav. Ja mašīnā logi ir ciet ūdens aizpildīs salonu 30 sek – 1 minūtes laikā, tas ir laiks rīcībai. Vairs te nav ko piebilst izņemot to, ka US gadā šādā veidā noslīkst 400 cilvēki tātad 0.0001% (1 uz miljonu) no populācijas,kas brauc daudz aktīvāk par LV autobraucējiem. Tā kā var arī droši paļauties uz laimi + savlaicīgi nomainīt sānstiklus pret rūdītiem +iegādāties to ķīniešu sūdu. PS sievasmātes problēmu tas protams neatrisina.

            • Es jau rakstīju – modernie logu sitēji ar atsperi nekam neder. Labi izskatās tikai reklāmās. Ir pārbaudīts praksē.
              Un pat ja tev būs pasaulē labākais logu sitējs ar atsperi, vienmēr atceries Mērfija likumus un Mērfija “sviestmaižu likumu”, ka ja sviestmaize krīt, tā vienmēr kritīs ar sviestu uz leju – ja var notikt kas sliksts, tas noteikti notiks. Un tieši tad kad tev vajadzēs izmantot šo logu sitēju ar atsperi, tas ieķīlēsies!
              Bet bez visa tā, atkārtoju – es esmu mēģinājis testēt šos modernos logu sitējus ar atsperi. Tie labi darbojas tikai jutubes reklāmās, reāli tie nestrādā un tādejādi apdraud cilvēku dzīvības!

              • Labi, nemocīšu jūs, meklēšu pats problēmas risinājumu.
                Viena no iespējamām metodēm – pielieciet sava multitūla plaķeņu spico galu, vai multitūla īlena galu (es runāju par kvalitatīvu multitūlu, kurš ir ar asmeņu bloķētāju), pielieciet pie stikla un tieši stūrī, kā saka un māca vara bungas un ar strauju sitienu uzsitiet pa spalu. Var izdoties.
                Bet tomēr labāk vijebonus ar logu surdopiedziņu nomainīt uz mehāniskajiem pacēlājiem vai “krītošajiem” logiem, kurus vispār maz kas zina un kuri tiek izmantoti tikai specmašīnās.
                Vienmēr atcerieties par sievasmāti, kura, ja neizglābsiet, spokosies!

                • Kanāls un kanalizācija ir divas dažādas lietas. Tāpat kā manis iepriekšējā komentā pieminētā “survopiedziņa” pretstatā servopiedziņai…

                • Dārgais variants nokļūšanas gadījumam zem ūdens – mazais balons ar saspiestu gaisu, ko var pielikt pie lūpām un kādu brīdi elpot.

                  • Jutubē ir šie mazie baloni, man viens pazīstams policists tādu izmanto braukājot pa Pasauli un nirstot (sevišķi šim patīk Grieķija un Latvijas ezeri, kur (ir noslīcis tanks/debešīna).
                    Es esmu lietojis padomju litrīgo balonu, bet nevis liekot pie mutes, bet “plauša” mutē, balons ar augstspiediena šļauku uz muguras, vai pie svina jostas. Ja nav svina josta, var izmantot kādā somā saliktus akmeņus.
                    Žēl naudu tam jutubes balonam, bet gan jau nodzīšu skopumu. Es nedzīvoju upes krastā un neaudzēju marihuānu, kur šāds balons varētu derēt panikas evakuācijai. Ja dzīvotu upes krastā un būtu draudi, ka boļševiku nkvdešņiki savāks, tad gan dikti labi var noderēt… kopā ar virzienmīnu vispār ideāli…
                    Bet pats balons ar “plaušu” neko nedod, vajag kompresoru ar gaisa filtriem, jo ja balonā sakačāci gaisu no tehniskā kompresora, jau pēc trīs minūtēm plaušās/mutē sajutīsi eļļas garšu. Pēc tam ilgi kleposi.

                    • Nevis jutubē, bet aliexpresā! Man jūk tie jūsu angļu vārdi, latviešu puikas! 🙂

          • pirmkārt, ja cilvēks ir piesprādzējies un mašīna ir ar riteņiem uz augšu, tad lielākā iespēja nomirt ir laužot sprandu, kad atsprādzējas. tāpēc jāatceras, ka vispirms ir jānoliek kājas un rokas uz jumta (no iekšpuses) un tad jāatsprādzējas.
            ja mašīna ir zem ūdens, man mācīja, ka jāgaida līdz pēdējam, kad mašīna piepildās ar ūdeni un tikai tad jātaisa durvis vaļā, jo līdz tam ūdens spiediens ir pārāk liels, lai atvērtu. teorētiski abās pusēs ir durvis, tāpēc vienām būtu jāveras, ja nav salocītas. ja neverās, tad atliek tikai ar kājām, atspiežoties ar muguru pret sēdekli, spiest priekšējo stiklu ārā. protams, ir panika, kuru grūti sevi kontrolēt. bet tā jau tikai teorija…
            kad pavasaros kajakisti peld pa upi ar galvu uz leju, tad pirmā doma ir atstreļīties un dabūt galvu virs ūdens, jo ir aukstuma šoks un bailes, ka atsitīs galvu pret akmeņiem. tad nu jaunie skaita līdz trīs vai desmit un tikai tad mēģina vienreiz un otreiz taisīt eskimosu (griezties apkārt).

            • Daudz kur tev ir taisnība. Daudz kas ir atkarīgs no katra cilvēka individuālajām īpašībām. Ja tu esi trenēts, tad karājoties ar kājām gaisā tas trieciens no desmit centimetru augstuma sprandu nepārlauzīs. Grūtāk ir atsprādzēt drošības jostu, bet priekš tam ir multitūlam tā saucamais “stroporezs”. Durvis avārijā tā mēdz nobloķēties, ka hren viņas atspārdīsi vaļā. Ūdenstūrismā daudzas kustības ir atstrādātas gan Amatā (daži posmi 3. grūtības pakāpe), gan ūdenstūrisma mačos kādreiz trasē Misā. Karēlijas un Kaukāza upēs neesmu bijis).
              Bet par to padomu par priekšējā loga izspiešanu varētu nostrādāt, būs jāizmēģina, paldies!
              Bet tu tomēr neatbildēji – ko darīsim ar sievasmāti uz pakaļējā sēdekļa!? 🙂

              • Ja vizina sievasmāti, tad pirmais, kas nāk prātā- sastādīt brauciena maršrutu, izvairoties no ūdenstilpnēm tajā:) Ja no ūdenstilpnēm maršrutā izvairīties nevar, tad atliek viņu vizināt, pielietojot miesassargu VIP auto mašīnas vadītāja braukšanas principu: nepagāzt pilnu ūdensglāzi brauciena laikā, kas novietota uz paneļa/ konsoles. Protmas, tas negarantē pret to, ka kāds cits “alternatīvi apdāvināts” autovadītājs maršrutā neizraisa avārijas situāciju. Ta djāmeklē ci varianti, kā “glābt sievasmāti” (atkarīgs no situācijas, paša iemaņām un pieredzes, kā arī zvaigžņu stāvokļa un sievasmātes taktiskās sagatavotības līmeņa;))

                Un tas pie nosacījuma, ja konkrētā sievasmāte nav “vellamāte”;)

                • Kādreiz dažās militārās struktūrvienībās bija Operatīvās plānošanas štābs, kurš plānoja maršrutus un ņēma vērā visu, gan ceļā esošās ūdenskrātuves, gan sievasmātes iespējas un izdzīvošanas spēju koeficientu.
                  Tagad sievasmātes ir panākušas savu un nekautrējasslēpt un izrādīt savu vellamātes dabu un bieži komandē parādi… 🙂
                  Eh, Gvardes leitnant, ko es stāstu, pats esi ar tādu dzīves pieredzi, ka pats visu labi zini…

    • Labs paziņa tā ar visu ģimeni aizgāja bojā. Uz slidena ceļa saslīdēja, apgāzās uz jumta un ielidoja ūdenī. Un tas viss notika tumsā, decembrī. Daļa no ģimenes priekšējos sēdekļos pēc trieciena bija atslēgušies un nereaģēja. Paziņa sēdēja aizmugures sēdeklī. Viņš pa aizmugures logu centās izdabūt ārā māti, bet tā iesprūde, jo bija ģērbusies ziemas drēbēs, un noslēdza izejas ceļu. Mašīnai gandrīz visi logi bija izbiruši, bet “peļķes” apakšā bija dubļi – durvis nevarēja atvērt un pa durvju logiem fiziski nevarēja izlīst ārā. Jumta priekšējā daļa arī deformēta un pa priekšējo logu izglābties nevarēja. Skumīgākais, ka tālumā brauca smagais un redzēja kā pazūd mašīnas gaismas – šoferis negribēja līst iekšā ūdenī un kabināt pie citušās mašīnas trosi. Viņš paziņoja par negadījumu policijai un aizbrauca.
      Parasti tikai filmās ir skaista izglābšanās. Reālajā dzīvē ir situācijas, kad nav variantu un jāmirst.

  3. Pastāvīga situācijas kontrole, situācijas analīze, kontrolēta panika (nejaukt ar paniku civilistu izpratnē), pastāvīga IESPĒJAMĀS bēgšanas un atkāpšanās taktika, veselīga paranoja (pretstats pofigismam) ir vajadzīga vienmēr un visur.
    Arī civilajā dzīvē.
    Piem. mans dēls, būdams skolnieks, iemācīts domāt, analizēt, izvērtēt un RĪKOTIES, šādi neatdeva treniņtērpa biksēs un nomītās lakkurpēs tērptiem kolorado urkām savu mobilo, bet sāka diskutēt ar šiem, jau galvā izstrādājis rīcības scenāriju – stiepdams laiku, iedams kopā ar urkām novirzīja šos tuvākās vēstniecības virzienā, tur pieskrēja pie vēstniecību apsargājošiem policistiem (tad jau vēstniecības sargāja policija), urkas tika aizturēti, izrādījās par vairākiem noziegumiem meklēšanā esoši.
    Citas iespējamās situācijas – caca automašīnā, durvis nav nobloķētas, pienāk urkas, cacu aiz matiem izrauj no mašīnas, paši iekāpj, aizbrauc.
    Cits – sākot kustību ar automašīnu, vadītājs konstatē, ka tukša riepa (parasti no šofera puses), izkāpj skatīties, kamēr pēta un meklē bagažniekā rezerves riteni, urkas no pasažieru puses nozog koferi ar dolāriem.
    Par improvizētajiem spridzekļiem – tas var būt jebkas – uz trotuāra, uz ceļa nomales, veikalā, pastā, jebkur atstāts nepiederošs priekšmets. Uz ielas/ielas malā/ceļa malā tas var būt betona stabiņš, betona plāksne, ķieģeļu čupa, jebkas.
    Tas var būt arī ceļa malā stāvošs bērns platā vējjakā, vai ar mugursomu.
    Kad Latvijā bija Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizīte, viņa miesnieki pie pāvesta nepielaida nepārbaudītu bērnu. Un pa gaisu aizlidināja vienu nekaunīgu žurnālistu ar lielu videokameru, kurš līda kur nevajag.
    Vēlreiz saku – veselīga, nepārspīlēta un pastāvīga paranoja ir ļoti veselīga un derīga!

    • Jā, vēl viens iespējamais faktors, bet ne obligāti – pie tās betona plāksnes/ betona stabiņa/ ķieģeļu čupas vai cita, uz brauktuves var būt kāds šķērslis – paliels zars vai kas cits, kas jūs piespiestu samazināt ātrumu pie improvizētā spridzekļa. Vērtējiet un domājiet…

  4. Un tagad par tādu situāciju no cita skata punkta – sieviete atbrauc mājās, iebrauc garāžā, ieiet mājā un saka vīram – “Vīriņ, man notika nelaime, braucu, bija troksnis, apstājos, skatos, no mašīnas nolūzusi kaut kāda detaļa, knapi iecēlu bagāžniekā!”
    Vīrs aiziet uz garāžu, atnāk atpakaļ, saka : “Sieviņ, ar mašīnu viss ir kārtībā, bet to kanalizācijas lūkas vāku gan lūdzu aizved atpakaļ!”.

  5. Man vēl viens jautājums, varbūt ne tik specifiski saistīts ar tēmu – izlasīju delfos, ka Alūksnē jaunie karavīri apgūst prasmes. Cik zinu no tās tēmas, vienmēr viens un tas pats, kā no filmas par Forestu Gampu – kad pārvietojas pa meža ceļu, vienmēr pārvietojas protams ar stobriem vērstiem potenciālā pretinieka virzienā. Un tikai. Kāpēc gandrīz nekad un nekur nemāca, ka pārvietojoties šādā taktiskā kaujas izvietojumā, ir jābūt meža patruļai, kura pārvietojas paralēli pamatkolonai, čekojot mežu? Vai es kļūdos?

    • Paralēli parvietoties (kolonna pa ceļu, patruļa pa mežu) nav iespējams dēļ dažādiem pārvietošanās ātrumiem. Tomēr kad situācija to prasa (jautājiet S2) izsūta patruļas uz atslēgas punktiem (kurus iesaka S2) pirms kolonna tos sasniegs. Tad izlūki atkal dragā pa priekšu uz nākamo KeyPoint un tā “lēcieniem” pārvietojas. Šādu gemoru nosaka situācija , ja draudu līmenis zems (par to jautājiet S2), šāda ņemšanās nav vajadzīga. Vēl ir flangu apsardze, bet tas mehanizētiem vai motorizētiem kājniekiem no Coy+ vai bataljona uz augšu.

      • Jā, tev ir taisnība. Tikai – mēs katrs runājam par dažādu vienību dažādām taktikām.
        Zini kur deviņdesmitajos auzās iebrauca ar mācībām Ādažu poligonā, es runāju par to laiku, kad tika izdota pirmā NATO koordināšu karte un tā bija ĀDAŽU POLIGONAM.
        Toreiz bija skandāls presē, ka specvienība iebruka vienas privātmājas pagalmā ārpus Ādažu poligona. Specvienība visu izdarīja pareizi, tikai – tā kā šīs kartes bija izdotas mazā apjomā, Viņuaugstlabdzimtības štābā deva koordinātes pēc NATO standarta, neņemot vērā, ka specvienībai ir iedotas vecās krievinieku ģenštāba kartes, kur koordināšu sistēma nedaudz atšķirās no NATO koordināšu sistēmas.
        Tas pats mūsu sarunā – mēs runājam par vienu un to pašu, tikai netika ņemts vērā, ka mūsu sarunā atšķirās nianses, tāpēc tu nesaprati manis teikto. Tehniska problēma, kas kaujas situācijā var būt apslacīta ar bezjēdzīgi nogalinātu karavīru asinīm…
        Mana vaina, ka es pieredzi neņēmu vērā. Un tava vaina, ka tu neiedziļinājies sīkumos.

        • Tāds gudrinieks, ka bail paliek 🙂
          Tad pastāsti kā kājnieku vada, kurš pārvietojas pa mežū to vajadzētu taktiski darīt? Vai visa iepriekš veiktā apmācība taktikā NBS ir garām un kāpēc? Tikai bez liekvārdības un pieredzes stāstiem.
          Atceries, ka Alūksnē apmāca kājnieku…

          • Atkarībā no apdraudējuma pakāpes: divās kolonnās pa ceļu, ja apdraudējums lielāks, tad kolonnās pa mežu, ja vēl lielāks, tad ķēdē uz priekšu. Ir arī starpvarianti: divās kolonnās pa ceļu, bet priekšā, sānos un aizmugurē pa diviem novērotājiem 50m attālumā.

              • Nevis Lektors, bet Liktors, bidla. Jā man ir zināmas citas metodes. Bet tava ironija liecina, ka tu neesi aprobēts militārai sistēmai. Tādi kā tu, miera laikā tiek lauzti, reālu militāru operāciju laikā nemaz līdz tām netiek, jo
                tiek atfiltrēti jau sākumposmā, vai ja viltīgi un melīgi izlien caur filtru, tiek atfiltrēti reālos kaujas apstākļos un paliek grāvī vai zem sūnām, lai slēptu demaskējošās pazīmes, paliek guļot ar pārgrieztu rīkli.
                Tu domā, ka esi unikāls, bet tā nav. Militāristiem jau sen ir pieredze kā rīkoties ar tādiem kā tu.

                • Es ceru, ka Tu Liktor, pašapmierinies rakstot savus komentārus, jo galīgi švaki iet ar argumentiem 🙂
                  Un Tavi pieņēmumi nezinot cilvēku arī man ļoti patīk. Jau pēc tiem var spriest, ka dzīvē daudz nepamatotus spriedumus izdari. Arī savā militārajā karjerā esi tik pat daudz kļūdijies? Pēc Taviem spriedumiem, spriežot nu galīgi neliekās augsts intelekts vai militārās zināšanas Tev, piedod.

                  Mans priekšnieciskais tonis bija tikai tāpēc, ka Tu tēlo lielu gudrinieku apšaubot citu viedokļus, bet nevienu sakarīgu argumentu pats nevari piedāvāt, tik mētājies ar augstprātīgiem pārmetumiem un gudrībām. Šeit bija Tava iespēja.

                  ”Man vēl viens jautājums, varbūt ne tik specifiski saistīts ar tēmu – izlasīju delfos, ka Alūksnē jaunie karavīri apgūst prasmes. Cik zinu no tās tēmas, vienmēr viens un tas pats, kā no filmas par Forestu Gampu – kad pārvietojas pa meža ceļu, vienmēr pārvietojas protams ar stobriem vērstiem potenciālā pretinieka virzienā. Un tikai. Kāpēc gandrīz nekad un nekur nemāca, ka pārvietojoties šādā taktiskā kaujas izvietojumā, ir jābūt meža patruļai, kura pārvietojas paralēli pamatkolonai, čekojot mežu? Vai es kļūdos?”
                  Pamatīgi kļūdies. Pēc šāda Tava ieraksta vispār apšaubu elementāru sapratni par kājnieku taktiku.

                  Un lai kā Tev gribētos runāt ar savu iedomu ienaidnieku – gurķis/zaļais gurķis/vītols, tagad Tu runā ar pilnīgi citu personāžu. Šizofrēnija vai paranoja? Izvēlies Tu!

              • Un es jau sapriecājos, ka kremļa tibla gurķis/zaļais gurķis/vītols ir pazudis, bet re ka šis ar niku manštein ir atkal klāt.
                Kremļa tibla, nesaki “mums”. Tu esi viens, bet mēs latvieši esam daudz. Tieši mēs varam teikt, lai tu MUMS paskaidro, kā uzdevumā tu darbojies.

                • Man šķiet, ka šim pasaku personāžam jāliek perma-bans. Palags pēc palaga un visur rādās tiblas, gurķi un vēl sazin kādi praidu pedarasti. Nevar normāli palasīt komentārus, ja pie raksta 60+ komentāru, kur teju katrs otrais komentārs ir par tēmu iz jaunības atmiņām un tiek aizpeldēts hvz kādos atmiņu purvos ne tajā virzienā, kura tēmā ir dienas raksts, pie kura komentārs tiek klabināts, tas vēl būtu sīkums, bet kad tas pārvēršas jau vairākās rindkopās un katrā tematā un pēc tam tiek pļūtīts virsū citiem komentētājiem, nu, ziniet, pietiek vienreiz.

          • Es neesmu eksāmenā un tu neesi eksāmenu pieņēmējs, lai ar mani runātu tādā priekšnieciskā tonī un man kaut ko pieprasītu. Ja tu nezini, tad tev ir nevis jācenšās eksaminēt mani, bet jānokaunās un ja pats nespēj ar problēmu tikt galā, pazemīgi jālūdz padoms. Tikko to darīsi, ja es jutīšu, ka tavs vaicājiens nav ar mērķi,mar mēģinājumu, lai mani pēc tam apstrīdētu, tad es tev izskaidrošu elementāru, praksē aprobētu taktiku.
            Gaidu tavu lūgumu palīdzēt uzlabot savas zināšanas.

              • Gurķi, beidz onanēt ar Mārtiņa bildi, saprotu, ka jāsēž mājās dēl vīrusa, bet nu, kaut kā jau izdomā, kā tikt vaļā no spriedzes, neesi tāds fucking zīdainis savās izpausmēs.

            • Un vispār jau Tev būtu jānokaunās, jo nezini un uzdod šos klaji stulbos jautājumus. Sevišķi izlasot Delfu rakstu.
              Vai būtu jāsāk apšaubīt Tavas militārās zināšānas?

  6. Tikko izlasīju ziņu, ka Mūžībā 96 gadu vecumā devies Visvaldis Lācis. Lai gaiša Debesu Valstība!

  7. Runājot par stiklu tēmu, ja ventilators turpinās griezties, būs vērts izskatīt vecā laba čuguna bobika iepirkšanu. Tad līst laukā varēs pa jebkur šķirbu 🙂
    Vai, ja rocība u,c, atļauj kaut ko no Defenderu klases. tobiš kārtīgu dzelzs un trošu autiņu.

      • Kāpēc sapnis? Līzings+rāmis pa virsu=win, ja jau vajag kārtīgus ratus, tad vajag. Vienīgi remontēt tāpat vajag, kā jau visu nojāto tehniku.

    • Par bobiku – es muļķis par pusotra tūkstoša oirām no pilsētas dzīvokļa kaimiņa nenopirku tjūningotu bobiku. Muļķis, kas muļķis. Es šnabim gandrīz tērēju vairāk. Muļķis. Būtu nopircis un kaut uzlicis uz konservāciju vietējās zemessardzes pagalmā. Varētu noderēt.
      Vēl par bobiku – kad kādreiz sensenos laikos dzīvoju Siguldā un man viena no darba mašīnām bija bobiks, ar to uzbraucu Satezeles pilskalnā. Velk labi, ne pa velti zagts un taisīts no jeņķu Villija.
      Vienreiz braucu no Siguldas uz Aglonu un atpakaļ, tur gan izjutu visas vibrācijas un visus trokšņus.

      • “Par bobiku – es muļķis par pusotra tūkstoša oirām no pilsētas dzīvokļa kaimiņa nenopirku tjūningotu bobiku. Muļķis, kas muļķis. Es šnabim gandrīz tērēju vairāk. Muļķis. Būtu nopircis un kaut uzlicis uz konservāciju vietējās zemessardzes pagalmā. Varētu noderēt.” – VB vai turpmāk drīkst uzrunāt Liktoru par muļķi, bez bana riska?

      • Kad te panesās saruna par”bobikiem” un “Land Roveriem”, nevaru nepieminēt dažus faktus no senas personīgās pieredzes:

        Pagājušā gs. 90- to sākumā dienēju vienībā, kura no Uļjanovskas bija dabūjusi “bobika” militāro versiju (“nullītes”)- viņi pat bija militāri zaļajā krāsā un no tā laika RU kontingenta LV atsķīrās tikai ar numura zīmju krāsu salikumu (mums bija melni cipari+burti uz balta fona, RU armijniekiem: balti burti+cipari uz melna fona) – kas ar mani izspēlēja interesantu joku: poligonā, kuru “dalījām” ar tolaik tur esošo RU armijas daļu, mums bija mācības bruņotu noziedznieku aizturēšanu bez šaujamietoču un citu speclīdzekļu pielietošanas. “”noziedzniekus” spēlēja mūsu rotnieks un vēl divi citi virsnieki. Mums bija jāpatur mašīna uz taisna, tālupārskatāma un asfaltēta ceļa ar priežu silu abās pusēs. Mūsu grupai tika norādīts noteikts laiks, kurā “”noziedznieki” brauks pa mašrutu. Finālā noteiktajā laikā pamanījām braucam “bobiku” militāri zaļā krāsojumā- gluži kā mūsu rotnieka. Tā kā binokļus un rācijas mums arī neļāva izmantot (apzināti), tad tikai pēdējā brīdī (un jau par vēlu, jo biju devis norunāto signālu trieciengrupai) pamanīju, ka nummura zīmes ir…BINGO- melnas ar baltiem cipariem un kirilicas burtiem! RU apakšpulkveža seju atceros vēl šodien- pēc tam, kad viņš atjēdzās ar seju asfaltā, un viņa šoferītis- seržants- arī. Mūsu rotnieks piebraucā pēc 2 minūtēm un ilgi smējās. Atvainojiet, novirzījos no tēmas.

        Tā kā esmu braucis arī ar “bobika” civilo versiju, tad šis (militārās versijas) aparāts bija praktiski no citas klases: savā laikā pat sēdējām “astē” BMW (modeli neatceros, varbūt 512-tais) pie-Rīgā. Plus vēl šoferi mums bija tiešām Dieva doti, talanatīgi un motivēti.

        “Fast forward” 2 gadus uz priekšu- viens no ZS bataljoniem. Tobrīd runa gāja par pinīgi jaunu “bobiku” iepirkšanu no RU, jo tad vēl prezidents viņiem bija Boriss Nikolaja dēls un attiecības ar RU bija labas. bet Viedie Virsvadoņi- Stratēģijas Priesteri paziņoja, ka ” no potenciālā pretinieka neko nepirksim!!!” un vispār: “Mums drīz būs Land Roveri!!!”.

        Tiesa kas tiesa- vēl pēc pāris gadiem Land Roveri parādījās: Man trāpījās 1982. gada izlaidums, kas pēc svaigi krāsotās zaļās krāsas atlupšanas nodevīgi uzrādīja Rovera iepriekšējo dienesta vietu- kaut kur Āfrikā vai Tuvajos Austrumos, spriežot pēc smilšu toņa krāsas apakšā. ZS vadība lepni paziņoja, ka šo veco benzīna dzinēja Roveru uzturēšanai tiek dibināta servisa kompānija ( ZS paspārnē) ar nosaukumu “Labais Krasts”, kura nepilnu 2 gadu laikā veiksmīgi izbeidza savas profesionālās šīszemes gaitas, un ZS batiņos šos Toverus nezkāpēc sāka dzīt pa ZS triāla sacensībām, bez jaunām rezerves daļām, kas likumsakarīgi noveda pie inovatīvas, bet tajā pašā laikā Laika un Visuma Rituma pārbaudītas remota metodes: no diviem nebraucošiem Roveriem salikt vienu, īslaicīgi kustībā esošu. Assevišķs ( ļoti personīgsd) piedzīvojums bija šī Rovera salona siltināšana ziemai- to nevar ne pasakā izstāstīt, ne dziesmā izdziedāt, ne dejā izdejot- auksti bija vienmēr. Tajā pat laikā ( nu ne gluži tajā PAŠĀ laikā) , kaut kādā 1990. gadā braucu ar “bobika” civilo versiju uz Latgali janvārī-ārā sals bija zem mīnus 20, un es iekšā stūrēju, sēdēdams vienā “maikā” – nejaukt ar T- kreklu. Protams, “bobiks bija” arī normāli siltināts, bet arī “apkures krāsns” tam bija jaudīga. Ko nevar teikt par tiem vecajiem benzīna Roveriem.

        Jā, interesanti un ļoti korumpēti tie ZS pirmsākuma laiki bija. Tajā laikā, strādājot vienā firmā, kura nodarbojās ar šaujamieroču improtu no Iževskas rūpnīcas pa taisno, savam batiņam dabūjām pilnīgi jaunus PM-us: sporta versiju (regulējamu mērķekli) – komplektā ar 2 aptverēm, maksti, slauķi. Dabūjām par nieka USD 50 ( jā, piecdesmit amerikāņu naudiņas) gabalā. Bija padomā arī pārējiem batiņiem palīdzēt (vismaz kaimiņu) ,bet ZS virsvadība šo lietu nokāva, jo izrādās, mēs viņiem ” grāvām” biznesu: viņi zemessargiem tirgoja lietotus PMus no IeM noliktavām, bet jau par 80 (astoņdesmit) amerikāņu “rubļiem” gabalā. Tā aprāvās mšu iestrāde dabūt pilnīgi jaunus AKMus no turienes, kā arī PKMus ( ložmetēju tolaik batiņos nebia vispar, RPK neskaitās. Un arī to nebija- vismaz manā tā laika batiņā).

        Par AKMu un RPK iepirkumu no Slovākijas pieredzi šeit jau izplatījos. Tāpat, kā par HK 21E ložmetēju iepirkumu: ložmetējus nopirkām, patronas arī, bet kaut kā izdevīgi aizmirsām lentas pareizās nopirkt (kuras civilie varēja “Zommerā” Rīgā kā suvenīrus iegādāties- pats tās tur redzēju laikā, kad meklējam tās priekš mūsu vienības ložberiem). Kad paši dabūjām lentas no puišiem miera “saturēšanas” misijā Bosnijā, tika izsūtīts cirkulārs pa ZS batiņiem, kurš aizliedza šos ložmetējus pašiem piešaut. Lai gan tajā ZS vienībā, kur tajā laikā dienēju, pats personīgi piešāvu VISUS mūsu “eklērus”, vienlaicīgi salādējot patronās tajās lentās, kuras dabūjām pa saviem kanāliem, ar ZS vadību visppār nesaistītiem. Par saviem vārdiem atbildu.

        Un vēl, “rozīnīti uz gaļas plācenīša”, tā teikt: bija LV valdībai šo 90- to sākumā iespēja iegādāties BTR 70 un 80, kā arī BMP1 no tobrīd LV esosaj;am RU spēka struktūrām- atcerosa sarunu ar savu bataljona komandieri ( lai viņam vieglas smiltis)- RU piedāvājā visus šos aparātus nopirkt(no pulka līmeņa vienības, kurai bija arī uzglabāšanas boksi un remontbāze) par 8 miljoniem vai nu RU rubļu, vai”repšiku”. Atbildīgās LV amatpersonas attiecās, kā rezultātā šī tehnika tika sakrauta ešelonos un aizvizināta uz Karabahu- viņējie, kā teiktu krievi: “za cenoj ņe postojaļi”. Varbūt kāds vēl atceras, bet 90-to vidū LV piedāvāja vai nu nopirkt, vai pieņemt dāvinājumā 3 tankus, T-55, ja nemaldos. No Čehijas, vai? Un ko atbildēja mūsu Viedie Stratēģi? Ka mums nahren uzbrukuma bruņutehnika nav vajadzīga!!!! Lieliski. Un kā ar tādu ķecerīgu domu kā kājnieku iepazīstināšanu ar tanku stiprajām un vājajām pusēm to apkarošanai? Un karavīru psihofiziskajai sagatavošanai cīņai ar tankiem -“obkatku tankami” ( šī iemesla dēļ mūs vienībā šī “obkatka” notika ar vecu BTR , uz asfalta.)?

        Tādas, lūk bija tās ‘bobiku” un “roveru” kaujas 90-to sākumā. Gandrīz aizmirsu- mums taču bija normāla “bobiku” remonta bāze: viena bija Bēnē, otra pie Ogres. Tas tā- par remonta infrastruktūru runājot.

        • Baigi labie stāsti. Šos briesmu un korupcijas stāstus vajadzētu garākās versijās aprakstīt. Interesanti uzzināt to mūsu “pateiotu” gājienus un nedarbus.

          Par tiem T-55 runājot, tos jau paņēma no Čehijas. Mētājās Ādažos vēl tagad, manuprāt. Nekad neesmu dzirdējis, ka tie tiktu izmantoti apmācībā. Bet braucošs viens pat ir.

        • man kā 21.gadsimta jaunietim šādas lietas lasīt protams interesanti…..bet tajā pašā laikā nedaudz arī liekas saprotams kapēc notika, kas notika (protams zinot nākotni). Ja mēs butu iepirkuši kaut vai pilnigi jaunus kalašus un PM un PKM no krieviem, pievienojoties NATO tik un tā viņi būtu jābāž rezervē jo patronas neder, ne tā? Tad varbūt tas arī bija pareizi…

          Par BTR 70 un BTR 80, BMP-1 jau interesantāk filozofēt……priekš 21. gadsimta ari liekas diezgan jau novecojušas grabažas kurām rezerves daļas pietam nāk no Rus, bet ņemot vērā ka vēl šobrīd 2020. gadā ZS vispār nav īsti nekāda bruņota transporta tad maybe tomer būtu labi ja būtu pat tādi.

          Nesen ari palaisiju par Somijas armijas piedzīvojumiem 90. gados, protams viņiem bija citas iespējas un nauda atšķirībā no mums, bet Somi diezgan pamatīgi un gudri uzdzīvojās uz padomju militarā bloka sabrukuma, sev pa lēto savācot visādas noderīgas tehnikas un armijas preces no Čehoslovākijas un bijušās austrum Vacijas armiju noliktavām. 2S1 Gvozdikas SPG, Čehu RM-70 Gradi, MT-LB vilcēji, tūkstošiem bijuso austrumvācu kalašu rezervēm (wikipēdija rakstīts ka 100.000 eksemplāru paņemts), viss pa grašiem ticis iepirkts.

              • 100%. + and then some… ZS G2 dienesta “vadātājs” G.Kandis vien ko ir vērts- daudzu citu tā laika vadošo “patriotu” vidū, kuri nokļuva vadošos amatos, pateicoties spējai “to ride the wave” duļķainajos to gadu ūdeņos…

                  • Zināāniski tas varbūt tā arī ir formulējams, bet es to nezinātniski apzīmēšu kā ” Noziedzīgs “Pārpratums “Laikmeta griežos”. Vispār visi
                    tā laika personāži būtu tiesājami par apzinātu kaujasspēju graušanu un aizsardzības sabotēšanu. Blakus G.Kandim s
                    šajā grozā ir liekamas tādas “olas” kā Ģ.V. Kristovskis, “Dzīvokļa Remonta Sāgas” varonis J. Eihmanis un citi. Ļoti labi atceros virsnieku sapulci mūsu “dumpīgajā” batiņā, uz kuru abi bija ieradušies, lai “atsprindzinātu nokaitēto atmosfēru” , neaizmirstot pamācīt dzīvot un ieskicēt perspektīvas gadījumam, ja nesekosim šīm pamācībām. Pirms tam gan atsūtīja V.Skuju (ZS SUV” Vanags” komandieris) uz pārrunām, ar kuru biju pazīstams pirms tam. Toreiz bija situācija ļoti tuvu tam, ka būtu bijusi klope. Klopes tēma (gakvenā, citu tēmu starpā): kur palika zemesargu saziedotā nauda priekš SKS karabīnēm?! Ar Skuju mums sanāca tieša, kodolīga un priekšmetīga saruna mūsu batiņa štāba telpās. Un ļoti saturīga un cieņpilna- abpusēji. Rezultātā iztika bez klopes- paldiew Dievam. Uz to brīdi divas jau biji piedzīvojis, dažādos statusos un ar dažādu rezultātu, tikai citā spēku veidā. Bet tas jau ir cits stāsts.

                    • “graušana” prezumē, ka bija, ko graut. Zagšana, iekšējās intrigas/cīņa par varu un neinteresēšanās (arī ārēji atbalstīta) par kaujasspēju attīstību – tas gan izklausās ticami. Rakstiet memuārus, biedri

                    • Atceroties deviņdesmitos, ir ļoti daudz nianases. Viens komentētājs raksta, ka somi rīkojās gudrāk, citi, ka varēja no tiblām dabūt kaujas tehniku.
                      Es esmu piedalījies Tērvetes armijas daļas pārņemšanā. Tur vietējiem tika dotas trīs dienas visa derīgā aizvākšanai. Vietējie vilka prom visu, gan ģeneratorus, gan vecas gāzmaskas un vēl veselu kaudzi visādu apšaubāmas kvalitātes nelikvīdu.
                      Zinu, kur no praporščikiem par kasti šnabja tika nopirkts bobiks, par otru kasti šnabja legalizēts.
                      Esmu dzirdējis, kar par trīs kastēm šnabja esot nopirkts arī BTRs. Bet tik daudz krievinieku miltehnikas vienību Latvijā, lai no tām izveidotu kaut vienu kaujas spējīgu rotu, nebija.
                      Skuja ir cilvēks leģenda, tāpat kā Kušķis.
                      Kandis vispār ir atsevišķas apspriešanas vērts, “slepenais”, maķ peremaķ!!!.
                      Bet tas viss ir jāskata tā laika kontekstā. Labi atceros, kā “sirmmāmiņas” man bija gatavas izskrāpēt acis un sita ar saviem mazajiem indiešu lietussargiem pa galvu, kad es viņām skaidroju, kādas būs sekas, ja viņas balsos par “jauko godmanīti” (kāpēc visi savos komentos rakstot par citiem, aizmirst pieminēt Latvijas Noziedznieku NR. 1 !!!???!!!).
                      Vara bungas te nosoda Ruču, tipska Latvijas Ceļa reformkomunistu ideoloģijas propaganda. Ručs un Dobelis rīkojās ļoti pareizi un tā nebija nekāda provokācija.
                      Tas gadījums nevis deva iemeslu Baltijas kara apgabala štābam nevis izrādīt agresivitāti, bet gan parādīja Starptautiskai Sabiedrībai, ka šeit ir padomju okupanti. Un viss beidzās saprātīgi – Vectirāns pārņēma tos divus sovjetu ģenerāļus un brūkošais psrs šos pēc pāris dienām aizsūtīja uz moskovijas kaganātu, lai nebūtu starptautiskā skandāla.
                      Pie tam – ja rakstīsiet atbildes komentu uz manējo, neķerieties pie niansēm, lai tās uzrādītu par “kļūdu”. Toreiz katra diena un katrs notikums bija tā piesātināts, ar tik daudz niansēm un apakšniansēm, ka, lai te uzrakstītu visu, ko piem. es, vai kāds cits zina un atceras no tā laika, tad tur tiešām ir jāraksta grāmata un arī tajā grāmatā viss nebūs pareizi, jo ne visu var ideāli pareizi atcerēties un ne ideāli pareizi izstāstīt.
                      Tas bija tik, ar notikumiem piesātināts laiks, ka tur ieprēkšējo notikumu, kurš vēl nebija beidzies, pārsedza jau trīs citi…

                    • Toreiz deviņdesmitajos Latvijā (izņemot kandi un es nezinu, kāpēc viņu tur ielika (tāpat arī kamaldiņu, tur gan es zinu, kāpēc un cik daudz ļauna viņš nodarīja jaunatjaunotajai Latvijas valstij!)), toreiz Latvijā bija baigi gudri veči, ar milzīgi analītisku prātu un superzināšanām, viņi arī veidoja Latvijas izlūkdienestus un pretizlūkošanas dienestus. Viņi no kremļa puses bija pasludināti par likvidējamiem. Pateicoties brāļiem angļiem, kanādiešiem, austrāliešiem un jeņķiem vatei nekas nesanāca. Un tie veči nekad nenonāca publiski zināmo vidū, pretstatā visādiem tur kandiem un kamaldiņiem.

                    • Es uzskatu Dobeļa un Vectirāna rīcību, ja ne par provokāciju, tad par stulbumu. BRUŅOJUMU vajadzēja ēnmt, nevis ar kaut kādiem ģenerāļiem krāmēties. Vectirānu vispār vajag tiesāt par pavēli nolikt ieročus un iebāzt cietumā līdz mūža galam.

              • LNNK nekādi čekisti nevadīja. Jā, bija salīduši kā utis kažokā, bet nespēja noteikt toni, tika ātri izskaitļoti. Liberālkomunisti un čekas stukači no Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības cilvēkiem baidījās.
                Bet to, ka uzvarēja naivums un muļķība, to es nevaru apstrīdēt.

              • 1991. gadā pēc puča Baltijas kara apgabala komandieris bija gatavs vietējām valdībām gandrīz visu nodot (izņemot kodolieročus un visu kas ar to saistīts, lai gan pašas kodolgalviņas bija izvestas jau 1990. gadā).
                Zvārdes poligona komandieris uzreiz pēc puča bija gatavs atdot vietējai rajona varai poligonu ar visiem nelieliem krājumiem. Atteicās.
                Čečeni paņēma visu bez jautāšanas.

                • “komandieris bija gatavs” – avots? kāda memuāri?
                  “kodolgalviņas bija izvestas jau 1990. gadā” – nesakrīt ar Jundža liecībām

                  Click to access 1_Talavs%20Jundzis_Krievias%20karaspeka%20izvesana.pdf

                  Tiešām no praporiem daudz ko varēja nopirkt un pirka arī, bet tie nebija ne tie kvantumi, ne tā vairuma cena, kas bija vajadzīga = demitiem tūkstošu stobru.
                  Pieļauju, ka “ieroču nepieprasīšana” bija pozīcija sarunās, kas beidzās mums labvēlīgi izņemot mil.pensionārus.

                  • Avots ir personīgi pazīstams cilvēks, kurš tajā brīdī Saldus zemessardzi formēja.Par mil. pensionāriem bija pēc tam. Grābt vajadzēja starplaikā starp 1991. gada septembri un decembri, kad oficiāli pārstāja eksistēt PSRS un Baltijas kara apgabalu pārņēma Krievija.

                    • Es arī tajā laikā ZS formēju vēl lielākā pilsētā, kur nekas par BKA komandiera gatavību atdoties nebija zināms. Paradokss.
                      Tas ir labi teikts par septembri un decembri un kas LV uz to brīdi bija no spēka struktūrām? Absolūti nēkā + škelšanās milicijā. Ja kaut ko “ņemt” tad ņemt varēja miemīlīgie pūļi, kas tolaik tiešām bija lieli un motivēti.

                    • 1. Paņem miermīlīgi jaunās varas pārstāvji to, ko miermīlīgi gatavi atdot.
                      2. Pūļi. Pirms tam pie vārtiem tiek saliktas šņabja kastes un biļetes līdz mājām katram karavīram un tas skaļi tiek atskaņots.
                      3. Ja kāds šaj, nu tad šādu ir jāaplenc un jābloķē.
                      Skat. Čečenijas piemēru.

                    • Atbilde zemeņu sargam par miermīlīgajiem pūļiem – kaut kad astoņdesmito beigās, vai deviņdesmito sākumā (tiešām neatceros) bija gadījumi – viens no tiem, kad Arvīds Ulme, līdzīgi kā Lietuvā (tur daudz lietuvieši ielīda armijas daļā, nokļuva līdz placim, apsēdās uz plača, tiblu armijnieki nezināja komdarīt, lietuvieši pusstundu klusējot nosēdēja, tad pateica uh, suki, piecēlās un aizgāja), Arvīds Ulme ar grupu līdzdomātāju caur šlakbomi ielīda armijas daļā, kad pretī izskrēja prapors un prasīja – kto u vas glavnij, Arvīds atbildēja – u nas vsje glavniji. Arī pasēdēja uz plača, tad aizgāja. Nevardarbīga protesta akcija.
                      Es pie Baltijas kara apgabala štāba ar megafonu tiblas aicināju braukt mājās – uježaiķe domoj, vi nahoģiķes na čužoj tķeritoriji, vi po meždunarodnim zakonam okupanti!
                      Rašas TV mani rādīja kā “latviešu fašistu un buržuāzisko nacionālistj”. Krievinieku armijnieki gribēja mani nobliezt, vairākas reizes pagrieza kalašus manā virzienā, bet kaut kas viņus atturēja.
                      Bet redz, ka tādas atsevišķas akcijas, ja viņas nav kompleksā ar pārējo nevardarbīgo pretošanos, neko nedod.
                      Un nav ko glorificēt čečenus un stāstīt mītus par “čečebu neticamo drosmi”. Tie kuri ar viņiem ir saskārušies reāli, ļoti labi zina, kādi viņi ir īstenībā.

          • Pagājušā gs. 90-tie bija ļoti interesanti un intensīvi. Kāpēc daļa PSRS bruņojuma Latvijas teritorijā mums (LV) netika atstāta (kas mums turklāt pienācās likumīgi kā daļā no PSRS “mantojuma)”, bet tika izvests viss, kas nebija “piekrūvēts”- tas ir uz tālaika politiķu mugurkaula lokanības sirdsapziņas: Piemēram, Čecenijā situācija bija diametrāli pretēja (vairāku iemeslu dēļ):

            https://www.google.com/url?sa=t&rct=j&q=&esrc=s&source=web&cd=7&ved=2ahUKEwjsuJL9p_roAhUqzYUKHYoRCZ4QFjAGegQIAhAB&url=http%3A%2F%2Fcaucasustimes.com%2Fru%2Fotkuda-v-chechne-stolko-oruzhija%2F&usg=AOvVaw09j9d5CbnYaUbYIpNFqmdE

            Mums nācās apmierināties ar to, kas bija pieejams pārsvarā LPSR IeM noliktavās un DOSAAAF bāzēs. Atceros, mūsu batiņā pirmie stobri bija mazkalibra šautenes un Margoļina pistoles, mednieku gludstobra bises un šis tas no rūpīgi glabātās 2. Pasaules kara “atbalss”: MG-42 un dažas Mauzera šautenes. Pirmos 4 (četrus) AK -74 un dažus “cinkus” ar patronām mūsējie nopirka par šķidro valūtu no kaimiņu rajona RU karaspēka daļas bruņojuma pārziņa.

            Toreiz, 90-to sākumā, iestāšanās NATO bija labākajā gadījumā slapjā sapņa līmenī, un ieroču tiešām trūka. Toties bija tas, kā nav šodien: elemtāri sagatavotu un kauties gribošu un galvenais- VAROŠU vīru ( lūdzu nepārprast- tagad arī tādi ir, be skaitliski daudz mazāk, seviški jau attiecīgi sagatavotu)- ar tādu vai citādu, be tomēr OMD pieredzi. Šautenes kalibram toreiz nebija izšķirošā nozīme: kādu varēja dabūt, par tādu arī priecājās, es pats tajā laikā, strādājot tajā kompānijā, kas importēja (legāli un likumīgi) stobrus no Iževskas uz LV (kad sagādājām savam abtiņas tos sporta PMus), pats iegādājos poļu ražojuma TT pistoli un arī viņu ražojuma mašīnpistoli PPS – bija kā zemessargam tāda likumīga iespēja iegādāties automātisko ieroci. Plus vēl pats atradu un piepirku klāt 3 papildus aptveres tām 4, kas nāca komplektā. Kad atvaļinājos no ZS, šo ieroci atstāju tās apakšvienības ieroču istabā. Starp citu, Kušķa SUVs šis mašīnpistoles izmantoja mācību grupā. Tā kā ieroču tiešām trūka, tad ZS ietvaros tika organizēta kampaņa zemessrgu personīgo līdzekļu vākšanai SKS karabīņu iepirkšanai, kas realizējās tikai simboliskos daudzumos, pārējai naudai kaut kur pazūdot vai tiekot “pār-investētai” cita aprīkojuma iegādei. Mazāk svarīga.

            Toreiz jautājums par ieroču un munīcijas kalibra savietojamību ar NATO standartiem vēl nebija aktuāls. Bruņojumā bija AKM/AKMS un čehu VZ 58 triecienšautenes (automāti) ar kalibru 7,62×39 un AK74 /AKS74 U ar 5,45×39 mm kalibru (vēlāk tika pieņemts, manuprāt, pamatots un pareiz lēmums Latvijas apvidum piemērotā vienotā kalibra izvēlei – pa rlabu 7,62×39 mm pret 5,45x39mm). Ložmetēji tolaik bija neaizsniedzams sapnis- mācībās vīri ar “kalašu” tēloja ložmetēju. Es tai skaitā, savam AKM sadabūjot RPK 75- patronu “trumuļaptveri”. Priecīgāki kļuvām, kad sāka batiņos paŗrādities RPG-7 prettanku granātmetēji.

            Arī, pārējot uz NATO standartu, mums kā RU robežvalstij vajadzēja saglabāt krievu stobrus ar visiem munīcijas krājumiem. Kas notika ar AKM-iem un munīciju tiem, labāk pajautājiet A. Purviņam-cilvēks vairāk nekā zinošs sajā un citos saistītos jautājumos. Es ar AKM-iem LV ZS rindās saskāros gadus piecus atpakaļ, ka dienā noZS batiņiem veicu izlūku apmācību. Viņiem AKM-i bija saglabāti ne tikai potenciālāpretinieka tehnikas zināšanai un darbība ar to,bet arī šaušanas vingrinājumu veikšanai, paralēli ar HK G36.

            Un šeit atkal jau visnotaļ pozitīvs piemērs no somiem, kurš ir rūpīgas atdarināšanas vērts: viņiem ir savs “kalašs” (Valmets, pēc manām subjektīvajām domām, labākais AK pasaulē-tāpēc arī dārgākais, vismaz ASV tirgū): viņiem bruņojumā ir uz Ak bāze spāšu ražota šautene gan krievu 7,62x 39 mm, gan NATO 5,56x45mm izpildījumā (nemaz nerunājot par Mosina snaiperšauteni):

            https://military.wikia.org/wiki/Valmet_M76
            https://en.wikipedia.org/wiki/RK_95_TP
            https://en.wikipedia.org/wiki/7.62_Tkiv_85

            Apr PKM-iem: savā klasē visuzticamākais un viens no visvieglākajiem GPMG-iem: šeit, VB slejās ne pārāk sen bija publicēti video ar ložmetējnieku sagatvošanas jauninājumiem gan UA, gan SY, kur ložmetējnieks strādā viens, bez pārinieka: pamēģiniet tā “izpildīties” ar M240B/KSP vai vismaz ar MG-3! Ar HK21E vēl varētu- pēc personīgās ierobežotās pieredzes.

            Un kas liedz šadus ložmetējus iepirkt no poļiem, bet ar NATO 7,62×51 kalibru:

            https://en.wikipedia.org/wiki/UKM-2000

            Tāpēc mani personīgi (un ne tikai tāpēc) besīja situācija, kad mums bija iespēja no Iževskas dabūt jaunus AKMus (1993-1994 gads) pilnā komplektā (šautene, 4 aptveres, patronsoma, tīrīsanas komplekts- penālis) par nieka 80 amerikāņu naudiņām (ši summa sevī ietvēra arī firmas peļnu), tāpat arī PKM-us. Lai psiholoģiskā trauma būtu dziļāka, dažus gadus vēlāk, kad jau biju viena no batiņiem S-3 ieks, pieņēmu no ZS konkrētās brigādes ieročnieka tikko no Slovākijas iegādātus “restaurētus” AKMus un RPK patšautenes/ vieglos ložmetējus. Nekavējoties ar savu vietnieku (bijušo Pleskavas desantnieku) ķērāmies pie to piešaušanas. Cik neaprobežots un patiess bija mans neviltotais izbrīns, kad, pārbaudot mērķi (zaļais krūšu siluets) pēc pirmajiem4-5 šavieniem 100m distancē, tajā nebija parādījies neviens caurums!

            Nācās pārcelties uz 50 m distanci un- BINGO: caurumi parādījās mērķī!!! Prieki bija īsi, jo caurumi izrādōjās garena ovāla formā. WTF?! Izrā’das, manam RPK stobr aresurss bija izstādāts, bet pats nav ticis restaurēts. Abi ar vitnieku paņēmām patronu un mēģinājām iebāzt to stobra kanālā no stobra gala. Pārsteigumi nebeidza turpināties: ne tikai patronas lode pilnībā igāja stobrā,b et arī čaulītes pudeļveida sašaurinājums/ kliņš līdz pat čaulītes paplašinājumam! uzrakstiju ziņojumu BN momandierim un viņš tālāk “brigadierim”.

            Secinājumus vari (variet) izdarīt pats/ paši. iepsēja tikt pie pilnīgi jau iem ieročiem pret faktiski iegādātiem lietotiem un defektīviem. ja tā nav kaujsspēju graušana ( nav svarīgi, apzonāta vai netīša), tad kas ir?!…

            Par BTR-iem. Pat, ja tos nevarētu plaši izmantot, tos varēja pārdot, izkomplektēt, iekonservēt. Atceros, ka leiši bija ar stingrāku mugurkaulu, kā reuzltātā mūsu batiņs ( un citu batiņu) SUV-ieši brauca pie viņiem mācīties BTR-60 vadīšanu un ūdensšķēršlu pārvarēšanu. Nevar iekonservēt, pārdot izkomplektēt to, kā nava.

            Un visār: tas, kurš grib kaut ko sasniegt, meklē un atrod IESPĒJAS. Tas kurš negrib neko darīt, arī meklē un atrod IEMESLUS.

            • Jā, Gvardes leitnant, traki laiki bija! Es kopā ar saviem domubiedriem arī pret moņkām stājāmies pretī vienā konkrētā situācijā ar margoļiniem un maskalibrenēm un ar stobriem, kuri no bēniņu konservācijas nocelti! Bet moņkas vienalga nomīza. Tas bija Siguldā.
              Varbūt atceries jau vēlāku skandālu (1993. gadā), kad Rīgas ostā ienāca jahta, mēs nolencām, nelaidām klāt kremļa mentus, tur bija stobri no Zviedrijas.
              Viens trimdas latvietis (es neatceros viņa uzvārdu, lai gan bija man labs čoms, no ASV zaļajām beretēm), viņš kūrēja stobru piegādi caur Zviedriju. Viņš bija milkonsultants AM, pret viņu komunistu mēsli pat ierosināja krimināllietu par “nelikumīgu ieroču apriti”. Bet bija jau par vēlu, latviešu puikas bruņojās soli pa solim.
              Stobri bija visādi, gan rumāņu, gan čehu “kalašņikovi”, gan pat ppšā no mežabrāļu krājumiem, tika pārņemti milicijas makarovi, gan no padomju armijas pārpirktie kalaši, pa dažiem kanāliem no mozgovijas kaganāta iepirktie granātmetēji (atceries, cik jutāmies droši, pašpārliecināti un kruti, kad mums jau parādījās prettanku ieroči!?) 🙂
              Man bija RPK (ručnoj poļimjot kalašņikova), jo es “pēc tautības” biju ložmetējnieks un gluži kā krievinieku armijà gulēju ar viņu apķēries kā ar brūti un jutos drošs, pašpārliecināts un laimīgs!
              Vispār traks laiks bija, Gvardes leitnant! Tagad kādam stāstīsi, pat neticēs (un netic), domā ka dirš! 🙂

              • Man no trimdas latviešiem tajā laikā (1992. gadā) , pēc Tevis aprakstītajiem apstākļiem, nācās saskarties tikai ar H.Lindi. Viņš mūsu vienībā ( ne ZS) viesojās ar lekciju par kauju apbūvētā/ apdzīvotā teritorijā un slēpņiem, demosntrēja mums tolaik ik eksotiskos amīšu stobrus, kurus pirms tam biju redzējis tikai uz TTX plakātiem kirilicas parakstā TSP nodarbībā (krieviski “Тактико-Специальная Подготовка) slēgta tipa mācību iestādē pag. gs. 80-to gadu beigās- pirmo reizi dzīvajā redzēju Colt 1911 ar kalibru .45 ACP (11.43 mm) un triecienšauteni AR15 (M16 priekšgājēja). Viņš tolaik piedāvāja savu pieredzi gan IeM, gan vēlāk ZS. Par IeM viņš tā diezgan naivi piegāja- tur bija pilns ar krievu atļauju sistēmas darbiniekiem un viņš viņiem bija noderīgs rikai līdz brīdim, kad pārstāja būt “eksotika”- cik man nācās ar to saskarties.

                Par laivām no SE nezinu- nebija manā “kompetencē” , tā teikt.

  8. Tikko redzēju vērojot no Jelgavas – virzienā no rietumiem uz austrumiem, apm. 50 km attālumā, skatoties no Jelgavas ziemeļu virzienā, apm. 4000 – 5000 m augstumā “gāja” tā saucamais “Antejs” pasaules lielākā debešīna.

      • Vēl – kā man mācīja dāņu mlitārie instruktori – viņi maksā milpensionāriem, lai tie sēž novērošanas torņos (līdzīgi kā putnu vērotājiem) un ziņo par jebkuru aizdomīgu lidojošu un peldošu objektu. Milefektivāte esot 10 – 30 %, bet milpensionāri jūtoties vajadzīgi sabiedrībai.

      • Jà, apm. nedēļu atpkļ. netā bija info, ka šamējais ar humāno kravu lido kaut kur rietumi virzienā. Tātad tagad lido uz dzimto bāzi. Kur iespējamā bāze, varētu aptuveni izskaitļot, zinot pieņemšanas skrejceļa parametrus. Bet nav vajadzīgs, to visu var atrast ppubliskajos saitos.
        Tas, ka tas bija Antens, pat nav apšaubāms, es tik daudz debešīnas esmu redzējis gan gaisā, gan uz zemes, ka es viņas spēju atpazīt “uz garšu un smaržu”.
        Palielīšos – man milarhīvā ir fočene, kur fonā ir Antejs.

        • ”Jà, apm. nedēļu atpkļ. netā bija info, ka šamējais ar humāno kravu lido kaut kur rietumi virzienā. Tātad tagad lido uz dzimto bāzi. Kur iespējamā bāze, varētu aptuveni izskaitļot, zinot pieņemšanas skrejceļa parametrus. Bet nav vajadzīgs, to visu var atrast ppubliskajos saitos.
          Tas, ka tas bija Antens, pat nav apšaubāms, es tik daudz debešīnas esmu redzējis gan gaisā, gan uz zemes, ka es viņas spēju atpazīt “uz garšu un smaržu”.
          Palielīšos – man milarhīvā ir fočene, kur fonā ir Antejs.”

          Kā jau teicu šis ir ļoti nesmuki. Tu klaji melo vai vienkārši nepazīsti lidmašīnas? An-22 Antei galīgi nevarēja atrasties virs Latvijas šodien. Ja tas būtu bijis transporta lidaparāts no ASV, tad tas kā lasāms visur, bija An-124 Ruslan. Tātad joprojām esi pārliecināts vai atzīsties, ka tomēr skaļie vārdi par garšu un smaržu bija tikai bravūrīgs sauklis, kuru izmanto, lai radītu iespaidu, ka tomēr kaut ko zin? Šoreiz garām. Nākamreiz pacenties vismaz papētīt pirms raksti tik pārliecinošas muļķības 😉

        • Pateikšu mazliet priekšā. An-22 ir propelleri, bet ne An124, ne An225 tādu nav. Atšķirības ir diezgan lielas. Tādam ekspertam kā Tu bija jāpārzina tas, sevišķi tik bravūrīgi sludinot, ka esi lidmašīnu eksperts. Esi uzmanīgāks!

          • Jā, par bravūrību piekrītu. Atzīstu, ka varu kļūdīties (sen neesmu ar tām lietām saskāries, vados no atmiņas). Labi māku (tā domāju, mācēju atšķir krievinieku debešīnas). Labi zinu, kuras transportenes ir ar propelleriem, kuras ar turbīnām). Ja esi viņas pietiekoši ilgi redzējis, ir grūti sajaukt. Bet tas, ka es varu kļūdīties, to atzīstu, daudz laika pagājis.
            Tomēr es vara bungām uz viņa noliegumu apgalvoju, joprojām apgalvoju, ka tas ko es redzēju gaisā, bija Antejs.

    • Un atkal Tu kļūdies. An-22 Antei nav pasaulē lielākā lidmašīna un pār Latviju šodien nelidoja. Pasaulē lielākā lidmašīna ir An-225 Mriya un tā pieder Ukraiņiem.
      Cik es zinu, Krievija uz ASV lidoja ar An-124 Ruslan.
      Un visticamākais, ka šodien skatījies uz parastu civilo lidmašīnu. Jautājums, vai vispār spēj atšķirt lidmašīnas un ar kuru no visām pieminētajām lidmašīnām fonā Tev ir bilde ?

      Kā saka, pirms kaut ko šeit komentē zini faktus! Šis bija ļoti nesmuki un atkal neko labu neliecina par Tavu spriestspēju un faktu analīzi.

  9. Ok jātaisa militārs forums, kur katram ir iespēja paust savu viedokli bez cenzūras. Izskatās, ka Vērdiņa kungam grūti uzturēt atvērtu un publisku diskusiju.

  10. Transponders ir vienmēr, sevišķi jau mil/valdības lidojumam, kurš iet pāri citām valstīm.
    Nav maksas trakeris, bet visi Ukraiņu An-22 lidoja citur tajā laikā. Nav nemaz viņu tik daudz.
    Ukraiņu gaisa ceļš ir Ķīna-Rietumeiropa(Francija, Vācija, Itālija).

Atbildēt uz Liktors Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.