“normal fucking day”


vara bungas: Pamazām lien laukā informācija no 6.janvāra notikumu dalībniekiem, kas cīnījās Kapitolija apsardzes pusē. Pagidām no zemākā līmeņa. No viņu perspektīvas sanāk, ka visu (atkal) nogulēja izlūki, bet tiešā vadība vai nu sabruka zem stresa vai nodeva padotos. Oficiālas izlūkinformācijas šķietami nebija, lai gan tā bija acīmredzamanedēļas pirms notikumiem un trampistu organizētās grupas sen ir cauraugušas ar FIB aģentūru, koordinētas aizstāvības nebija, katra ēkas spārna apsardze cīnījās par savu bloku vai stāvēja dīkā, ekipējuma trūka, esošo izmantot neļāva vai savlaicīgi atņēma, papildspēki kavējās, vadība pazuda no sakariem. Izlasot rakstu līdz beigām sāk likties, ka Kapitolija policijas apsardzes vadība paņems vainu uz sevi un US izlūkošanas sabiedrībai nebūs jāpiedzīvo kaunu kā tas bija pēc 9/11 vai ar Sadama kodolieročiem. Pats es esmu pārliecināts, ka ne tagad, ne minētajos gadījumos izlūkošana nav neko nogulējusi, bet atkal un jau ar savu reputāciju sedz politiķu vai augstāko komandieru informētus lēmumus. 6.janvāŗa notikumu dabiskā izcelsme man no paša sākuma šķiet neiespējama, jo aizsardzības neplānošanu arī ir jāplāno un jāpamato. Savukārt plānojot kā minimums tiktu apturēta maiņu rotācija (all hands on deck), par papildspēku pieprasīšanu nemaz nerunājot. Visticamāk plānošana notika, bet kas vai kurš to ietekmēja, kurš pieturēja izlūkinformāciju un NG, pasvieda viltus spridzekļus, izjauca sakaru shēmu? Kādreiz varbūt uzzināsim. Indikatori: FIB vadības nomaiņa vai paaugstināšana, apsardzes priekšnieka karjera, reformas Kapitolija apsrdzes sistēmā.

Izziņa: Atstādināto Kapitolija apsardzes priekšnieku Stīvenu Sundu raksturo šādi: “Sund is a recognized expert in critical incident management and active shooter preparedness and response. “His experience involves being the on-scene incident commander on the 2009 shooting at the National Holocaust Museum, the 2012 shooting at the Family Research Council, and the 2013 active shooter incident at the Washington Navy Yard. In addition, he has handled dozens of criminal barricade and hostage situations with a record of zero fatalities.” Sund also has instructed the U.S Secret Service “in the area of major events planning and has taught Incident Command System at the George Washington University as an adjunct professor.” S.Sunda paskaidrojums.

S.Sunda padoto liecības:

Over the last several weeks, ProPublica has interviewed 19 current and former U.S. Capitol Police officers about the assault on the Capitol. Following on the dramatic video of officers defending the building that House lawmakers showed during the first day of the impeachment trial of former President Donald Trump, the interviews provide the most detailed account to date of a most extraordinary battle. [..]

avots

[..]Officers said the Capitol Police force usually plans intensively for protests, even if they are deemed unlikely to grow violent [..]

[..]To many of them, it felt like no one was in charge of the Capitol’s defense. All they could hear on the police radio were desperate cries for help.[..]

[..] But the intelligence the unit relied on to make that judgment was not widely shared within the department. Several officers assigned to other commands told ProPublica they received no warning whatsoever going into Jan. 6. “We went to work like it was a normal fucking day,”[..]

[..] Several weeks before Jan. 6, many officers were ordered by their leadership to return their helmets because they were so old, the officers said. [..]

[..] ProPublica also obtained four daily reports from the department’s intelligence division that were shared widely among commanders of the force, spanning the dates Jan. 4 through Jan. 7. The documents make no mention of expected extremist groups or the possibility that demonstrators would be armed. Instead, they note simply that “folks could organize a demonstration on USCP grounds.”The intelligence reports provide a kind of threat scale that gauges the likelihood of arrests. The Jan. 6 rally was scored as “improbable,” meaning it had a 20% to 45% chance of resulting in arrests. Two small anti-Trump counterdemonstrations organized by local left-wing and antifascist groups were assigned the same risk level. [..]

[..] The entire intelligence community seems to have missed this.”[..]

[..] another riot squad was in even worse shape. These officers had been dispatched to help quell a group of protesters gathered near a monument west of the Capitol. But they had been instructed by their superior officers to leave their gear on a bus. Now they were separated from the bus, defenseless.[,,]

[..] They heard calls on their radios for “all available units.” But officers at fixed posts didn’t know what that meant. “How the fuck am I supposed to know if I’m available?”[..]

[..] Lt. Gen. Walter Piatt, the director of Army staff, remained skeptical. “I don’t like the visual of the National Guard standing [in] a line with the Capitol in the background,” Piatt said, suggesting that the guard relieve Capitol Police officers from their fixed posts instead.[..]

“I Don’t Trust the People Above Me to Make Decisions to Bring Me Home Safe”

Viena doma par ““normal fucking day”

  1. Lasu un nevaru atkauties no kliedzošām līdzībām uzbrukumam Kapitolijam ar OMON kaujinieku uzbrukumu PSRS IeM Minskas Augstākās skolas Rīgas fakultātes izietojumam Zeļļu ielā 8 1991. gad naktī no 14. uz 15. janvāri ( protams, mērogi citi): visa vadība zināja, ka uzbrukums būs, it sevišķi pēc kopējās sapulces, kurā cita starpā kursanti pacēla jautājumu par fakultātes šaujamieroču likteni. Arsenāls bija pieklājīgs: līdz 50 AKMS automāti (7,62×39 kalibra, ar kuriem pēc Karabahas konflikta nomainīja pirms tam esošos AKS-74U ar 5,45×39 kalibru), aptuveni 4 PKM ložmetēji, dažas SVD snaiperšautenes un pat RPG7- skaitu neatceros. Protams, ar visu vajadzīgo munīciju pieteikamā daudzumā.

    Patriotiskie kursanti krimināltiesību pasniedzēja apakšpulkveža V. Rudzīša vadībā (viņš bija arī darba grupā, kas izstrādāja pirmo netakarīgās Latvijas Kriminālkodeksu un Kriminālprocesuālo kodeksu- side note,tā teikt), ņemot vērā situāciju Rīgā un barikāžu aizstāvju reālo mazapbruņotību un šaujamieroču katastrofālo trūkumu, kā arī operatīvo situāciju, ieteica ieročus izdalīt kursantiem fakultātes izvietojums aizardzībai, kā arī nosūtīt bruņotus kursantus barikāžu aizstāvju pastiprināšanai. Fakultātes priekšnieks ģenerālmajors (ja pareizi atceros) Anrijs Karlovičš Kavalieris paziņoja, ka regulāri bruņotiem formējumiem kursanti nepretosies! Pēc šīs atbildes plkv. Rudzīša vadītās grupas kursanti piedāvāja visus ieročus un munīciju aizvest uz Ministru Padomi in nodot tos patriotiskās valdības apsardzes rīcībā, lai kaut tādā veidā pastiprinātu barikāžu aizstāvju aizsardzības iespējas. Arī šis priekšlikums tika noraidīts.

    Ieročus OMONs sagrāba nākošajā rītā, sākot uzbrukumu plkst 02:00.

    Uzbrukumu koordinēja viens no milicijas skolas pasniedzējiem, apakšpulkvedis Stepans Iljičs Siņagins, kurš atklāti neieredzēja latviešu kursantus. Protams, ka arī kursantu vidū bija OMON simpatizētāji un informatori, kuri pēc uzbrukuma pievienojās OMONam.

    Ļoti zīmiga un acīs cērtoša atšķirība bija starp sardzes un patruļu organizāciju fakultātē 1988-1989. gados, kad mēs sardzē gulējām (maiņa,kas atpūtās)ar saviem AKMS-iem, PM-iem ar pilnu kaujas komplektu, bet armēņu un aizerbaidžāņu kursanti tika atstādinati no sardzes pienākumu pildīšanas (“vecā” Karabahas konflikta laiks), plus vēl gaisā virmoja iespēja tikt pašiem aizsūtītiem uz Karabahu ( tas gan nenotika). Tajā laikā bieži bija kazarmu režīms un arī sēdēšanas operatīvajā rezervē attiecīgā gatavības pakāpē. Tāpat, kā 1990. gad 15. maijā, kas kursanti sēdēja operatīvajā rezervē un televizoros skatījās, ka tas pats OMOM aizstāv Augstākas Padomi pret “mierīgajiem” civilajiem krievu protestētājiem, kuriem visiem bija apbrīnojami vienāds vecums un stila izjūta- īso griezti mati, sportiska miesas uzbūve un saliedētas darbības AP ieņemšanas mēģinājumā. Ar OMON arī viss nav tik vienkārši ( lūdzu neuztvert kā viņu vēlākās rīcības attaisnošanu!)- sākumā tur bij cits kontingents un tas bija lojāla jaunajai republikai. Bet tad jaunais IeM Vaznis pieļāva, manuprāt, “vēžaino” kļūdu un publiski paziņoja, ka cik tur gadus no viņa karjeras iekšlietu orgānos tāda vienība kā OMON nav bijusi vajadzīga un dotajā brīdī vēl jo vairāk nav vajadzīga. Uzskatu, ka publiski tā izteikties par vienību, to iepriekš neatbruņojot, ir apbrīnojama vieglprātība. Rezultātā šī vienība pārgāja no LPSR (LR) IeM pakļautībā pa taisno PSRS IeM pakļautībā, kļūstot par PSRS ērtu rīku savu mērķu īatenošanai neskaidrā situācijā.

    Patiesības labad jāpiebilst, ka Rīgas fakultāte, tāpat kā pārējās milicijas skolas, nebija pakļautas republikāniskajām IeM, bet pa tiešo PSRS IeM, veidojot ministra personīgo gvar…rezervi.

    Kliedozšā atšķirība fakultātē sardzes dienesta nodrošināšanā starp 1989. gadu un 1991. gadu bija tā, ka 1991. gada janvārī situācijā, kad neapbruņoti (savā vairākumā) cilvēki uz barikādēm ir gatavi stāties pretī apbruņotām naidīgām vienībām, šaujamieroči kursantiem netika izsniegti, lai gan uzbrukuma iespēja bija lielāka nekā pirms 3 gadiem. Patruļas bija ar gumijas nūjām- stekiem, dažiem bija bruņuvestes. Kazarmu režīmu bija praktiski “optional”, operatīvās rezerves pēc būtības nebija. Kad tās liktenīgās nakts sardzes priekšniekam sakarā ar situāciju valstī un pilsētā kursanti, kuri bija norīkoti sardzē, lūdza izsniegt gan bruņuvestes, gan trirecienšautenes, šis apakšpulkvedis atbildēja, ka “darīsim” 50:0″- bruņuvestes izsniegsim, bet automātus- TŠ nē.” Šis lēmums tad arī izšķīra to kursantu likteni uzbrukukuma laikā, kuri bija dienas laikā sapulcē pieprasījuši izniegt ieročus, kā atī pašu ieroču likteni- tie pēc pāriešanas OMON nelikumīgā “valdījumā” uzpeldēja Piedņestrā.

    Un infa par notiekošo un prognozējamiem notikumiem bija -un viss kā parasti atdūrās vadības rīcībā ar šo infu.

    Tāda, lūk, reminiscense un pieredzētās analoģijas ar Jaunāko Laiku “vēstures” notikumiem.

    P.S. Vēlākie notikumi rāda, ka ja OMON būtu zinajuši, ka var dabūt pretī, viņi nebāztos. Bet nu tas tā- iespējamības/ varbūtības teorijas līmenī.

    • Es kursantu vietā ieročus paņemtu bez jautāšanas. Ja kāds man traucētu – pacienātu ar svinu.

      • Nepaņemtu. Noliktava tika attiecīgi apsargāta. Pēc sardzes reglamenta. Negribu nevienu aizvainot, bet iespējamība pašam tikt pacienatam ar svinu apstākļos bija ievērojami lielāka.neka potwncialajam stobru ņēmējam cienāt kādu citu. Tada bija realitates atšķirība pret iedomām/ fantāzijām.

      • Krimināltiesību pasniedzējs Milicijas skolā tad nu arī mācīja kursantiem, ko darīt ar tādiem, kuri gatavi citus nogalināt…
        Vēlāk viņš arī piedalījās Krimināllikuma izstrādē (kur paredzēts sods arī par slepkavību).

    • Sistēmu var apsteigt tikai ar ātrumu – ja ir “kvorums”, ieročus paņemt un nogādāt pēc ieskatiem. Par to uzpeldēšanu piedņestrā – ņemot vērā, cik miljonu stobru tika izbērti ukrainas stepē, izvedot no vācijas un varšavas pakta, nav baigais arguments

      • Apsteiguma ātrumam, pēc personiskās vēlākās pieredzes, ir vajadzīgas vismaz divas lietas: a) savlaicīga infa par gatavotu “uzbraucienu” un b) izlēmīga rīcība. Nu, un- ne bez gatavības uzņemties atbildību. Kā arī jābūt attiecīgiem cilvēkiem lēmumus pieņemošajos amatos. Atkārtoju- no personiskās pieredzes situacijānar šādu uzbrukumu un gadu vēlāk ar neveiksmīgu mēģinājumu- kadri izšķir visu.

        Par to, ka nav arguments stobru uzpeldēšana Piedņestrā- pat nebija domāts, tikai faktoloģiska ilustrācija situācijas tālākai attīstībai.

    • Tavuprāt, krimināltiesību pasniedzējs Rudzītis varēja efektīvi vadīt nepietiekami militāri apmācītu kursantu pašizveidojušos bruņotu formējumu?

      Otrkārt, žēlojoties, ka tev jaunības karstumā neiedeva šaujamieroci, neaizmirsti, ka tajā OMON iebrukuma gadījumā neviens kursants netika nogalināts vai sakropļots…

      Treškārt, “visa vadība zināja, ka uzbrukums būs” ir retrospektīva ilūzija. Tajā laikā neviens neko droši nezināja, jo lēmumi tika pieņemti strauji un to pieņēmēji bija daudzi, bet savstarpējā koordinācija starp dažādas intereses pārstāvošām pusēm slikta vai nekāda.

      Jāpiekrīt gan, ka daudz jēdzīgāk būtu bijis aizvest tos ieročus atdot barikāžu aizstāvēšanai, nevis nezin kādam mērķim turpināt glabāt skolas pagrabā. Tādu šaujamieroču arsenālu vispār skolā nebija vajadzības glabāt, kur lielākā daļa ir neapmācīti kursanti un pasniedzēji.
      Taču būtu naivi cerēt, ka milicijas skolas priekšnieks, lai vai kādi būtu tā politiskie uzskati, tā uzreiz piekritīs pēc kursantu ierosinājuma atdot viņa atbildībā esošu šaujamieroču arsenālu kādam. Tu viņa vietā būtu tā rīkojies?

      Tāpēc viss, kas tur notika, bija tikai likumsakarīgi.

      Par to, ka OMON mainīja uzvedību tikai dēļ Važņa viena paziņojuma, arī ir naivi teikts. Var padomāt, ka OMON kaujinieki pēkšņi, gluži kā tādas sārtvaidzīgas jaunkundzes, būtu apvainojušās, ka viens cilvēks viņiem nepietiekami komplimentus izsaka…

      • Nenoliedzams fakts bija tas, ka OMON sākumā bija lojāls AP. Domāju, ka ne tikai Vazņa viens teiciens viņus pievērsa citai pusei. Iemesls gan jau bija vairāku faktu kopums to skaitā Važņa un Godmaņa attieksme.
        Igaunijā netika veikti OMON uzbrukumi muitas punktiem, kā Latvijā, jo tos aizstāvēja igauņu OMONs. Tur es pilnībā piekrītu GL, ka ja OMON zinātu, ka var atrauties uz bruņotu pretestību, tad neuzbruktu. Nemaz tādi idejiskie varoņi viņi nebija! Kas attiecas un nepietiekami militāri apmācītiem kursantiem, tad tādi bija arī viņu vecuma puiši, kuri tika sūtīti uz Afganistānu un pie tam arī OMON nebija militāri apmācīts.
        Ja jau reiz Milicijas akadēmijā glabājās ieroči, tad tie bija no turienes jāaizvāc vai arī jāpastiprina apsardzi. Pie AP bija Afganistānas kara veterānu grupa un pietiktu ar vienu nodaļu pastiprināt kursantus un nekāds OMONs tur tuvumā nerādītos. Bet šādus lēmumus jau čekistu draugs Godmanis nebija spējīgs pieņemt. Tieši tāpat kā Augusta puča laikā izformēt “Baltās beretes” vai sūtīt tās mežu, kur tām uzsākt bruņotu pretestību. Viņš tās paturēja MK, lai tās “siltas un iepakotas” nodotu Krievijas armijas desantniekiem.

      • Naichezam

        Atvaino, bet Tev ir tendence izteikt apgalvojumus par situāciju, par kuru Tev nav ne mazākās informācijas no “pirmajām rokām”, nemaz nerunājot par to, ka Tu pats tur būtu bijis. Bet apgalvojumus un spriedumus izsaki tā, it kā būtu tur bijis- tā tāda nepamatota, bravūrīga pašpārliecinātība un viszinība no Tavas puses – atvaino. Ir tāds teiciens: kurš ar mani nav bijis tur, tas nav man tiesnesis. Palūgšu neuztvert šo teicienu tieši, bet pēc būtības.

        Kas attiecas uz Tavu apgalvojumu, ka uzbrukuma laikā neviens netika sakropļots vai nogalināts- tas vien liecina par to, ka Tev, maigi sakot, ir virspusīga un ļoti neprecīza informācija par doto notikumu- šajā uzbrukumā tika nežēlīgi piekauti kursanti, kuri vispirms bija nostādīti ar seju pret sienu un viņiem tika prasīti uzvārdi (OMON kaujinieki prasīja). Un sisti tika tie, kuri manis iepriekš minētājā sapulcē jautāja par ieroču izsniegšanu.

        Tāpat, bija arī neprovocēta OMON kaujinieku nežēlīga izrēķināšanās ar vienu no klusākajiem kursantiem- igauni, kurš uzdrošinājās OMON kaujiniekiem aizrādīt par neprovocēto fizisko vardarbību un uz to, ka tipa esam “vienā” ( likuma) pusē. Igauni sita 3 (trīs) omonieši ar AKS-74U laidēm VIENLAICĪGI, līdz asins peļķe bija aptuveni 2 kv/m platībā, kam sekoja citas eksekūcijas- brīžiem bija tā, ka šķita, labāk būtu tikuši nogalināti. Par citām ņirgāšanās epizodēm minētā notikumā sakarā šeit sīkāk neizplatīšos, lai gan esmu kvalificēts. Pašās beigās tika “performēta” kolektīvā Mock Execution, tikai tajā brīdī neviens nezināja, kā tā būs “mock” (izņemot pašus OMON-iešus)- vairāki kursanti nokrita, kad saņēma 5,45×39 mm salūtpatronas plastisko lodi mugurā – acīmredzami tās triecienu sajutuši padomāja, ka tās ir kaujas lodes! Vai zini atškirību starp šīm divu tipu 5,45×39 mm lodēm (Salūtpatronas un kaujas. Protams, kaujas ložu tipi ir vairāki, arī šim kalibram)?! Tas bija retorisks jautājums. Tā, ka ne Tev spriest pa manu “žēlošanos” par kaujas ieroča neizsniegšanu. Starp citu, kaujas ieroči (PM pistoles) tikai izsniegtas gan “КПП”- Check Pointa kursantiem, gan dežūrējošam virsniekam un viņa palīgam (skaitā trīs -maksimums), bet tas saprotamu iemeslu dēļ nepalīdzēja).

        Kas attiecas uz pulkvedi Rudzīti un Tavu jautājumu par viņa spējām efektīvi vadīt, kā Tu izsakies- “nepietiekami militāri apmācītu kursantu”- atbildu pēc būtības:

        Pirmkārt, Tas bija praktiski vienīgais virsnieks – latvietis, kurš bija vairāk nekā lojāls jaunajai republikai.

        Otrkārt, tas bija vīrs ar padomju militāro pieredzi – viņam bija aiz muguras ne tikai obligātais militārais dienests.

        Treškārt, viņš bija cienīts profesionālis- ne tikai latviešu tautības kursantu vidū, bet arī krievvalodīgo un cit-valodīgo, tajā skaitā no Kaukāza republikām un Afganistānas Demokrātiskās ( tolaik tā tā saucās) Republikas.

        Ceturtkārt, viņš bija tas, kurš uzturēja personiskos kontaktus ar toreizējās Ministru Padomes valdības Apsardzes patriotiskās daļas vadību, kurai tika piedāvāti ne tikai skolas šaujamieroči, bet arī patriotiskie kursanti kā HR papildspēks.

        Ceturtkārt, viņš bija VIENĪGAIS, kuram kursanti uzticējās un kurš uzņēmās tajos apstākļos kaut kādu vadību situācijā, kad pārējā vadība ģenerāli Kavalieri ieskaitot palika kursantus zem OMON sitiena un izvēlējas skolas izvietojumā uzbrukuma laikā neatrasties, kad līdzīgās, bet mazāk draudīgās situācijās agrākajos gados viņi tur atradās (1988.-1989.gadi un notikumi Karabahā).

        Piektkārt, pulkvedis Rudzītis bija viss, kas tajā laikā, vietā un tajos notikumos bija pieejams (“available”, ja patīk).

        Tālāk- par Tevis apzīmēto “nepietiekami militāri apmācītu kursantu pašizveidojušos bruņotu formējumu” kā zinošs un saprotošs šo notikumu kontekstā nekautrīgi atļaušos Tevi informēt:

        Pirmkārt, kursantu vairākums (apmēram 70+%) bija dienējuši obligātajā obligātajā militārajā dienestā padomju Armijā, tā ka kāda-nekāda sagatavotība bija viņiem (vismaz vairumam), noteikti pamatīgāka (vairāk vai mazāk, atkarībā no karaspēka vieda un ieroču šķiras) nekā nozīmīgai daļai no šodienas LR “rezervistiem” un arī zemessargiem.

        Otrkārt, kursantu vidū bija arī Afganistānas kara veterāni, tiesa, viņu bija maz, bet bija. Dažus par psiholoģisko nelīdzsvarotību pat atskaitīja (PTSD, tā teikt).

        Treškārt, VISI kursanti dienesta gaita uzsākot, izgāja jaunkareivja kursu ar “milicijas piesitienu”, arī “staroslužaščije”. Šajā kursā atsevišķas nodarbības vadīja arī OMON virsnieki, daži no kuriem bija bijušie “krapoviki” (kapteinis Krotovs, piemēram, kuru vēlāk nošāva tipa “savējie”. Ļoti labs un zinošs virsnieks bija, turklāt nekāds ne PSRS kvēlais “stutētājs”).

        Ceturtkārt, kursantiem bez visām slepenajiem režīma mācību priekšmetiem (kā, piemēram, “ОРД”- оперативно розыскная деятельность), bija tāds māсību priekšmets kā “ТСП” -тактико специальная подготовка. Tur daudz ko interesantu mācīja – sākot no atsevišķu “tēvzemes” un ārzemju šaujamieroču uzbūves un pielietošanas līdz Rietumu speciālo spēku struktūrai, uzbūvei, bruņojumam un taktikai līdz pašu taktikai ( operācijām) šo spēku neitralizēšanā. Tāpat bija speciālā fiziskā sagatavošana, kur īpašu uzmanību pievērsa kursantu sagatavošanā pašaizsardzības un cīņas paņēmienu izmantošanā, kuri bija jāizmanto taktiskajās mācības bruņotu un citādi aprīkotu noziedznieku aizturēšanai- pēc iespējas saglabājot aizturēto “preces izskatu” un spēju verbāli un rakstiski sniegt liecības, turklāt darot to diskrēti sabiedriskās vietās (piemēram, autobusu pieturā vai viesnīcā). Es šeit nerunāju par KGB/FSB līmeņa “operatoriem” vai “speciālajiem nažiem” (lai gan bija atsevišķi indivīdi ar tādiem raksturlielumiem), bet padomju OMD līmenis tas noteikti nebija. Tā ka par “nepietiekami militāri apmācītiem kursantiem” Tu pārsteidzies. Kas ir saprotami.

        Par Tevis minēto “retrospektīvo ilūziju”:

        Pirmkārt, lēmumu pieņēmēju varbūt arī bija daudz, bet ne tuvu ne visiem viņiem bija pauti un citi resursi šo lēmumu īstenošanai- realizēšanai. Vienīgie lēmumi, kuri toreiz tika realizēti, pa lielam nāca no LR Augstākās Padomes (neatkarības piekritēji) un no Maskavas (PSRS “fanāti”). Visas pārējās iesaistītās personas un organizācijas (Tautas Fronte, Ministru Padome, LR prokuratūra, LR IeM patriotiskā daļa no vienas puses un Interfronte, Baltijas Kara Apgabala Štābs, LPSR prokuratūra, un OMON no otras puses) bija tikai izpildītāji.

        Otrkārt, informācija bija un tika “apdeitota” regulāri- par operatīvo situāciju republikā, gan no republikāniskajiem info -dienestiem, gan no PSRS struktūrām Maskavā- viņiem informatoru arī netrūka. . Un lai gan milicijas skola nepakļāvās LR IeM, bet pa taisno tieši PSRS IeM, tajā bija nozīmīgs un vērā ņemams skaits neatkarībai simpatizējošo- pretējā gadījumā neredzu jēgu OMON uzbrukumam un ieroču sagrābšanai, kuri ne tikai teorētiski varēja nokļūt neatkarību atbalstošo/ barikāžu aizstāvju rīcībā, kas vērā ņemami sarežģītu PSRS fanu pretdarbību. Jo, ja nesarežģītu- kāda mārrutka pēc iespringt ar uzbrukumu un ieroču “konfiskāciju”?!

        Treškārt, ja nebūtu savlaicīgas infas par iespējamu uzbrukumu, nahren ģen. Kavalierim stāstīt kursantiem, ka “regulāriem bruņotiem formējumiem mēs nepretosimies!” ? Un pat ja infas nebūtu (kas ir nonsenss)- uzbrukumu un ieroču izņemšanu VAJADZĒJA paredzēt, it sevišķi tajos apstākļos un situācijā!

        Ceturtkārt, ja nebūtu savlaicīgas infas par gaidāmo uzbrukumu, skolas vadība nebūtu notinusies un atstājusi tikai dežūrējošo virsnieku ar sardzes maiņu bez ieročiem, bet būtu uz vietas un apbruņojusi ne tikai sardzi,bet arī operatīvo rezervi, kura iepriekšējos gados sēdēja kazarmu režīmā, kad operatīvā situācija bija saspringta vietās, vairāku tūkstošu kilometru attālumā no Rīgas.

        Kā es būtu rīkojies ģen. A. Kavaliera vietā?

        Viņa galvenā atruna pēc uzbrukuma bija ka viņš neapbruņoja kursantus tāpēc, ka negribēja upurus kursantu vidū. Vai tas neatgādina 1940. gadu- savā ziņā? Jā, nogalināts neviens netika, bet bet psiho-fiziska izrēķināšanās “ņēma vietu”, tā teikt. Un šis viņa arguments neattaisno ieroču ne-izvešanu uz Ministru Padomi, ja reiz tā gribēja pasargāt kursantus! Un ja reiz viņš bija tāds “gādīgais tēvs” kursantiem, ko tad tik sarežģītā politiskā un sociālā situācijā, kāda valdīja Latvijā un Rīgā 1991. gada janvārī, vinš personiski neatradās sava “karapulka” priekšgalā un kopā ar to izvietojumā?! Viņam nebija infas par gaidāmo uzbrukumu?! Nonsenss. Un pat ja tiešām nebija- viņš bija tas, pie kura kā pie fakultātes priekšnieka bija jānonāk informācijai par operatīvo situāciju gan no republikāniskajiem orgāniem, gan no Maskavas. Ja tāda nenāca viņa ausīs, tad bija jāieslēdz veselais saprāts un komandiera- tēva ētikas kodekss un viņam būtu bijis jābūt kopā ar saviem apdotajiem- tieši gadījumam “A ja nu kas notiks?!”

        Ģen. A.Kavaliera vienīgajam juridiski formālajam attaisnojumam varu tiekt tikai to, ka formāli fakultāte (milicijas skola) tajā laikā pakļāvās tieši Maskavai, un nevis Rīgai ( tātad, arī skolas ieroči bija nevis LPSR/LR IeM balansā, bet PSRS IeM balansā, bet kuru tas interesētu, ja nebūtu rūpes par izdienas pensiju?). Un no dienesta stāža un izdienas pensijas saglabāšanas viedokļa viņam vajadzēja rīkoties tieši tā, kā viņš rīkojās. Bet manuprāt, Ja viņš patiesi būtu norūpējies par kursantu likteni, tad nevajadzēja viņus turēt “diētiskā” kazarmu režīmā, bet atlaist visus mājās un sagatavot visu ieroču nodošanai iespējamas OMON vizītes gadījumā, nepakļaujot viņam padotos kursantus nevajadzīgām veselības un dzīvības briesmām. Tā es būtu darījis. Vai arī būtu darījis tā, kā darīju pusotru gadu vēlāk (cita vienība un cits statuss)- pēc informācijas, ka draud uzbrukums ar atbruņošanu- izsludināt pakļautajā apakšvienībā kaujas trauksmi, apbruņot vienību un pārņemt kontrolē izvietojuma/ bāzes apsardzi un sekmīgi atsist atbruņošanas mēģinājumu. Jo- atbruņojošai pusei arī negribējās mirt, kad viņi uzzibināja, ka pa kluso atbruņot nesanāks. It sevišķi pēc viņu izlūku neitralizēšanas. Bet tas jau ir cits stāsts.

        Nezinu, kur Tu smēlies informāciju par to, ka es apgalvoju, ka OMON mainīja uzvedību TIKAI Važņa paziņojuma dēļ, nezinu. Bet tā nav man sāpe.

        Protams, ka ne tikai Važņa paziņojuma dēl, bet arī viņa pieņemtā un izsludinātā lēmuma par OMON atbruņošanu un nespēju to realizēt dēļ.

        Bija arī citi faktori. Pirmkārt, OMON personālsastāva nomaiņas dēļ. Runāju, par ko zinu personiski, jo līdz apmēram 1990 gada vidum ( viņi vēl maijā aizstāvēja neatkarīgās LR parlamentu- Augstāko Padomi) OMON bija lojāļs neatkarīgajai Latvijai. Tika novākti (fiziski likvidēti) daži virsnieki (manis pieminētais Krotovs), daudzi aizgāja. OMON komandieri majoru Limaru nomainīja Česlavs Mliņņiks (Afganistānas kara veterāns), kuru uzmanīja “kantora” kurators(-i) no Maskavas. Tad arī sākās negatīvas kadru un politikas maiņas OMONā.

        Galvenā problēma, manuprāt, bija tā, ka parastie kareivji, vai tie būtu “neatkarības”, vai “impērijas”, bieži kļūst par politikāņu (nejaukt ar politiķiem) spēles ķīlniekiem un sīknaudu. Gan tie, kuri ar sirdi un dvēseli atbalsta savu pusi, gan tie, kuri attiecīgo pusi izvēlas citu iemeslu dēļ. Bet pārsvarā cieš tieši pirmie.

        Tā, ka nē – OMON un sārtvaidzīgām jaunkundzēm nu tiešām nav nekā kopīga.

  2. vajag saprast, kas hierarhijā ir virs Sund, nebrīnītos, ja kāds politiskais ieliktenis. ASV sistēmā ir kaudzēm politisko amatu, kas maina piederību pēc velēšanām. Trampisti nedeva izlūkinformāciju uz leju, un deva pavēles neiesaistīties/neizmantot pūļa kontroles ekipējumu utt.
    Tas smird nevis pēc politiskās atbildības, bet kriminālās

  3. Nevis “izlūki nogulēja”, bet nebija izlūkinformācijas, kas ir mazliet kas cits. Citējot šo pašu avotu,

    “It was only through Pittman’s testimony at a closed Congressional briefing on Jan. 26 that most Capitol Police officers learned that the force did in fact have intelligence warnings of possible violence. She admitted that the department failed to adequately act on it.”

    T.i. raksta novērojums galīgi nav par to, ka izlūki nogulēja, bet gan (tiešā tekstā nepasakot, bet ar piemēriem parādot) ka konkrēti cilvēki vadībā parūpējās, lai to informāciju nepielietotu, lai aizsūtītu cilvēkus mājās, nebūtu papildspēki, utt.

    • Pittmane putrojas liecībās un sākumā apgalvoja, ka inormācijas nebija, vēlāk, ka bija. Ne velti viņa tagad ir acting chief. Ar izlūkiem šajā gadījumā es saprotu nevis Pittmanes necilo departamentu, bet gan FBI, kas ir atbildīgie par iekšējo drošību un DHS, kas apkopo visu no visiem izlūkiem. Lasot komandiera paskaidrojumu (4.lpp 2.rindkopa) viņš apgalvo, ka čiekuru brīfinģā 5.janvārī kurā piedalījās t.sk arī FBI pārstāvji viņš nesaņēma nekādus brīdinājumus un arī ne no DHS. Melo? iespējams. Pittmane melo? Iespējams. PS Mani pavisam neinteresē rakstā izdarītie secinājumi, bet gan citētie policistu viedokļi.

      • informācijai bija jāaiziet līdz tam FBI/DHS līmenim, kur notiek informācijas apmaiņa, un tad uz leju otrā hierarhijā līdz Capitol Police. Failure bija tajā vietā, kur informācija apstājās.
        Varbūt informācija neapstājās, bet pavēle bija neko nedarīt, un gan Capitol Police, gan DC National Guard kā apzinīgi kareivji neko nedarīja

        • NG pilnīgi droši čiloja, ierindas Kapitolija poliči gan cīnījās bezcerīgā situācijā, bet tieši to arī vajadzēja TV bildei. Ar diviem gājieniem a)liedzot informāciju un b) liedzot papildspēkus, Kapitolijs tika padarīts par vieglu un iekārojamu mērķi pūļa iebrukumam. Kādam zinot ka trampistiem nav realu plānu par apvērsumu un nav arī atbalsta armijā/NG Kāds vai Kādi varēja būt droši, ka iebrukums beigsies ar iebrukumu. Ar sekām, bet bez turpinājuma. Pēc kārtības ieviešanas (bez pūlēm) vēlēšanu sertifikācija aizgāja kā smērēta, bez garam debatēm, lai gan dienas sākumā “bija varianti”.

          • Lauza durvis policijas ielenkumā? Dīvaini,maigi izsakoties. Un šāva nevis tuvākais policists,bet no attāluma. Jeb mēs runājam par divām atsevišķām sievietēm?

            • nošāva pogainais no 5m attāluma, kad tā kuce līda cauri aizbarikādētām durvīm. Pēc VB video ziņā kapitolija policists, citur lasīju, ka secret service miesītis. Pēdējais ir ticamāk, jo bija civilā, un capitol police bija izcili ierobežoti savās darbībās, kamēr miesītim ir konkrēts uzdevums – aizsargāt VIPu, un pavisam cita chain of command, kurā acīmredzami nebija pavēle “neko nedarīt”

              • Vai nebija dikti tālu no sava sargājamā? Es saprastu,ka nošāva,ja bruktu viceprezidentam virsū,bet tā

                  • Tomēr dīvains tas video ar Babbitas sašaušanu. Video sākuma pie durvīm stāv divi policisti, kuriem uz to visu acīmredzami pohuij un nekā nedara, kaut vai formāli aizkavētu. Pēc tam kad tika sašauta Babbita, izrādās burtiski aiz viņas stāv SWAT tipa policijas vienība, kas tad nu pēc šāviena sāk iesaistīties.
                    Kas būtu noticis, ja tomēr tas VIP personas apsargs nejauši trāpītu SWAT policistam??

                    • Iedomājies sevi tā šāvēja ādā, stress, tu iespiedies durvju ailē, bet aiz sadauzīta stikla notiek kaut kāda burzma, informācijas 0, norādījumu 0, tikai zināms ka notiek vardarbīgs iebrukums, tev noteikti ir tiesības lietot ieroci, tev aiz muguras VIPi un paša pakaļa, barikāde-perimetrs jau šūpojas un te kāds(-a) uzlec uz barikādi lai to pārvarētu… līdz tavam stobram daži metri un iespējams pēdējā iespēja izdarīt tēmētu šāvienu pirms tevi samīs.

                    • Jā, stress tādās situācijās ir multi-dimensionāls un lēmumu pieņemšana ( it sevišķi izsvērtu, ātru un situācijai atbilstošu) un to īstenošana prasa extrordināru psiho- fizisko sagatavotību, kura Kapitolija sargiem acīmredzot nepiemita adekvātai rekacijai uz tieši šādām situācijām, turklāt jāņem vērā, ka viņu spēja pildīt uzliktos uzdevumus līdzīgās situācijās tika apzināti/ neapzināti ierobežota un pat sabotēta (savlaicīgi). Vienīgie attiecīgi sagatavotie ļaudis tieši šādām situācijām, manuprāt, varētu būt “Neivī Sīļi”, ” Delta Forse”, “Jū Es Sīkret Servise” vai šie “kadri”:

                      Savā laikā ir nācies veilt nedauz cita rakstura vingrinājumus ar kaujas munīciju pēc principa ” force on force” un, manuprāt, tā ir visvarīgākā un efektīvākā, kā arī tuvākā metode kaujas apptākļiem pirms dalības īstā kaujā. Tā arī (bez liekas reklāmas, protams) trennējām savā laikā attiecīgās arodskolas jaunsargu kursa kursantus. Tas viņi vēlāk (pēc atsauksmēm) noderēja misijās Afganistānā un citur. Protams, ka šī metode ir bīstama un riskanta ( bet tāda jau ir arī kaujas darbība), bet pie šāda vingrinājuma izpildes jau jaunkareivjus un VAM “rezervistus” nepielaiž.

                    • Pateicoties adrenalīnam ne pārāk trenētam indivīdam iestājas “tuneļa redzes efekts“, domāju katrs no mums to ir piedzīvojis dzīves grūtajos brīžos. Kapitolija poliči btw jau agrāk sūdzējās par neadekvātu un retu apmācību.
                      PS Piebildīšu, ka Capitolija policijas arodbiedrība ar 92% pārsvaru izteica neuzticību visai savai vadībai ieskaitot tagadējo priekšnieci Pittmani, kas arī vadīja visu pasākumu 6th janvārī.

                    • Bet par to tieši arī stāsts – paldies. Un savā iepriekšējā kontraktā esmu redzējis tieši tādu pašu “avosj proņesjot” attieksmi no NATO bāzes drošības/ apsardzes amerikāņu menedžmenta puses: viņi dara tikai “bare minimum” no tā (un vēl mazāk , kas paredzēt kontrakta uzdevumu- pienākumu listē ( ja nekļūdos CPW-Contract Performance Worksheet). Jo “te taču nekas nenotiek un diez vai notiks!” Protams, potenciālās 5. kolonnas iespējamā darbība bāze apsardzes rindās arī netiek ņemta vērā ( tas pārsvarā ir CI darbiņš, tiesa gan). Par cik biju nozīmēts arī jaunā kompānijas personāla apmācībai un kvalifikācijas pārbaudījumu kārtošanas fiksēšanai, tad zinu ne pēc nostāstiem: ikgadējais fizo tests ( kurš jau tā ir smieklīgs -ASV armijas standarts uz to brīdi) daudziem pēc izkrišanas tajā tika “piedots” uz 3 mēnešiem, kuru laikā “nespējniekiem” bija jāsaved sevi kārtībā un jākārto šis tests atkal. Un ir kadri kuri nenokārto un izmanto “medical condition”- slimības lapas. Līdzīgi bija arī ar M9 un M4A1 ikgadējiem un pusgada kvalifikācijas praktiskās šaušanas pārbaudījumiem. Protams, bija un ir mūsu vidu savas lietas fanāti, kuri regulāri trennējamies gan fizo (sporta zāle, krossfits, kross ar bruņuvesti utt.) sausie treniņi ar stobriem, dažiem brīvprātīgajiem pat vadīju tuvcīņas un “combat conditioning” nodarbības- bija iespēja kopā ar viņiem trennēties un papildus uzturēt sevi formā. Bet tādu bija maz , bet tieši viņi “vilka” kontraktu.

                      Pēc gada “nodienēšanas” un situācijas vērošanas aizgāju pie PM (project manager) un teicu viņam, ka, papildus militārajām bāzes QRF viņu reakcija laika dēļ ir vajadzīgs kompānijas savs QRF, lai nodrošinātu perimetra drošību uzbrukuma gadījumā. To darīju tāpēc, ka a) 2 reizes esmu bijis “on reiceiving end ” uzbrukumam bāzēm ar diviem dažādiem šo pasākumu “nobeigumiem” un b) pats esmu piedalījies bruņoti apsargāta objekta sekmīgā ieņemšanā un neitralizēšanā. PM teica, ka viņam daudzi esot iepriekš teikuši par QRF nepieciešamību, bet tagad viņš pirmo reizi dzirdot ideju, Kā TIEŠI to organizēt ,un palūdza man to uzlikt uz papīra. Finālā iesniedzu viņam “Company’s QRF Proposal Plan” uz 9 (deviņām) lappusēm, ko nedaudz piekoriģējot, atzina par “implementējamu” vecākie “supervaizori” ar Afganistānas un Irākas pieredzi. Kopš iesniegšanas brīža 2019. gada martā PM-am līdz pat mana kontrakta beigām pagājušā gada rudenī tā arī no viņa neko nebiju ne dzirdējis, ne redzējis, ne jutis šajā sakarā.

                      Kā krievi saka: kamēr ceptais gailis pakaļā neieknābs, tikmēr vīrs nepārmetīs krustu. Un realitātē esmu pieredzējis to, ka ja kas tomēr notiek, tad pēc fakta nevis tiek veikta objektīva izmeklēšana trūkumu novēršanai,bet tiek ar īpašu iedvesmu un nernogurstošu motivāciju meklēts un veiksmīgi atrasts “atlaišanas āzis”, kuram “uzkarināt visus beigtos suņus”.

                    • aizstāvība bija maksimāli nekoordinēta – nedomāju, ka SS miesītim bija situation awareness par to, kas notiek otrā pusē. pie tam ko tie 4 swatteri ar garajiem stobriem būtu darījušī pret pūli???

                • Ar pistoli jāšauj pa vienam, kamēr rāpjas pāri barikādei – kad pilns koridors ar debīliķiem, tad vajag 50cal

  4. Vai šī ir ticama informācija vai kārtējais fake news ?
    Ņemot vērā, ka pat impīčmentā tika izmantoti safabricēti(!!!) fakti, pārāk lielas ticības ne par ko nav.

    • Lojers uz sabrukuma robežas

      btw Trampam vispār sūdīgi advokāti, impīča prokurori izklausījās krietni labāki debatēs. 2/3 nesavāca, bet vairakums tik un tā bija.

      • 1. tas ir CNN :D,
        2. kur tur ir sabrukuma robeža ? neko tādu neredzu. sk. pirmo punktu.
        3. impīčments izgāzās, kāpēc slikti lojeri ?

        • Dīvaini, dekorācijas tādas it kā viņš būtu Senāta tribīnē. Es varu saprast vieglu psihozi uzstājoties, bet ne kuluāros. Trampa lojeri varēja vispār neuzstāties, balsojuma rezultātu noteica republikāņu iekšējās/partijas intereses un nākones plāni.

      • atkarīgs kādi info avoti un kam tic.
        ja tic fake news tad bija maznozīmīgs sūds.

        savukārt citos avotos tika minēts,
        ka piemēram Trampa uzruna bija pamatīgi editēta un no tās piemēram izņemta frāze “peacefully”.

        man tomēr gribās ticēt – ja pierādījumos būtu maznozīmīgi sūdi – tad tik ātri un viegli viss šis nebeigtos.

        • Mans avots bija Trampa uzstāsanās tiešraidē. Kā POTUS viņš tur sarunāja uz mūža ieslodzījumu, a ja vēl paņem ar iepriekšējo nedēļu, tad uz diviem. Senātā impīčments nesavāca vajadzīgo balsu skaitu pateicoties republikāņu iekšpartejiskām rebēm un interesēm, tas bija diezgan skaidrs jau procesa sākumā. Nu nenotika brīnums, Trampa personību tas neatmazgā. Lai tagad cīnās par comeback.

          • Cik nu es tos demokrātus apsūdzētājus paklausījos, tad man tas impīčments stipri atgādināja kādu PSRS laiku paraugprāvu, kur daudz emociju, faktu interpretāciju, bet ļoti mazs pierādījumu. Kas attiecas uz Trampja advokātiem, tad nedzirdēju tos, bet problēma ir tajā, ka labiem advokātiem aizstāvot Trampu varētu būt arī pēdējā reize, kad viņi kādu aizstāv. Ne jau tikai universitāšu profesorus atlaiž no darba par konservatīviem uzskatiem.

            • Ja uzskati, ka “parlaments nav īstā vieta diskusijām”(C), tad protams imīčmenta procedūra vienas emocijas un interepretācijas. Te vēl ir jāsaprot, ka impīčments nav kriminālprocess un izmeklēšanas par nodomu veikt apvērsumu kā tādas nebija. Trampu “tiesāja” kā amatpersonu, kas būdama amatā publiski aicina uz nekārtībām, pierādījumi bija paša Trampa publiskās runas un asinstraipus te nebija jāmeklē, tikai jāanalizē runas, kas arī notika. Trampa aizsardzība haltūrēja, jo zināja republikāņu senatoru noskaņojumu, savukārt demokrātiem bija jālec ārā no biksēm, lai savāktu 2/3. Vajadzēja Trampam palikt demokrātm, kāds viņš bija līdz apmēram 2009., iznāktu kolosāla kombinācija.

Atstājiet atbildi uz Agris Purviņš Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.