Spoki, sēras un tuvcīņas snaiperi


vara bungas: Fakts ir tāds, ka separi no bataljona “Prizrak” vienā epizodē zaudējuši visu blokposteņa (н.п. Голубовское) maiņu. Pasākums notika dažas stundas pirms RU valsts svētkiem – Krievijas dienas. Sakritība? Nedomāju. Vienkāŗši čaļi svinēja. Viss pārējais šobrīd ir spekulācijas, jo separu oficiozs klusē par detaļām, bet soctīklos baumo, ka blokposteni iztīrīja specgrupa, ko sauc par “izcils bardaks uz kopējā disciplīnas trūkuma fona”, kas sakrīt ar UA versiju. Normāli organizējot dienestu tāds fakaps nevarētu notikt, lai cik lieli profesionāļi būtu UA SSO. Lūdzu izdarīt secinājumus.

Separu versija preparēta šeit

Viena doma par “Spoki, sēras un tuvcīņas snaiperi

  1. Ienaidnieka (nevis pretinieka) blokposteņus daudzos gadījumos var iztīrīt ar attiecīgas “kvalitātes” šnabi. Es jau kādreiz šeit rakstīju par Latvijas dabā sastopamajiem augiem ar neitralizējošu ietekmi… .
    Un parakos par pretkājinieku un citām mīnām. Ja atceraties ko rakstīju, biju pilnīgs pretkājinieku mīnu pretinieks. Tagad parokot info, paanalizējot dažādus vēsturiskus kariņus, ņemot vērā, ka pretkājinieku mīnas ir modernas ar attālo likvidēšanu, ņemot vērā to, ka paradigma ir mainījusies un tās nekaisīs haotiski un kur pagadās, es pamazām kļūstu par mīnu lauku piekritēju, bet – tās izsējot konkrētā robežjoslā.
    Bet – ja ienaidnieks zina mīnu izsēšanas robežas, mūsdienu ienaidnieka inženiertehniskie spēki ar atbilstošu tehniku un pretmīnu spridzināšanu un sapieri mīnu laukos izveido trases pusstundas laikā.
    Es tikai nedaudz esmu saskāries ar mīnēšanu ierobežotā teritorijā, ar virzienmīnām frontālās aiziešanas nolūkos.
    Gribētos, lai kāds zinošāks (nevis jutubes teorētiķis) ko pastāsta. Varbūt Gvardes Leitnants varētu parakt šo tēmu…

    • atmīnēšanas tehniku diez vai desantēs no gaisa, un speciālie naži garos reidos arī ar tiem nedosies. Un te ir izmaksu un laika asimetrija – par viena spike cenu var nomīnēt puslatviju

      • Tieši tādēļ LV pa galvu pa kaklu iestājās Otavas konvencijā un par pretkājnieču izmantošanu varam tikai teoretizēt. Jo pašierobežošanās ir mūsu otrais vārds.

        • Pieņemot ka blokposteņi tiešām iztīrīja specnazs, nevis bojarišņiks, tad būtu viņiem apkārt mīnu lauks, pretinieka plānošana būtu tāda, ka nav vērts riskēt.

          • Protams, ka specvienība. Vienu utaino noņēma no gabala, uz viņa neatrada pulverlādiņa pēdas un pārējie utainie tika noņemti no tuvas distances (uz viņu pauriem bija pulverlādiņa pēdas).
            Zinot, ka karavīri guļ tikai ar vienu smadzeņu puslodi un pat miegā dzird vismazākos trokšņus, man dikti interesē, kas tie bija pa stobriem un kas tie bija klusinātāji, ka pat, ne vien šaušanu (pat minimālu, pat pistoles aizslēga troksni utainie nedzirdēja), kādi tie bija stobri un kādi klusinātāji uz stobtiem… .

            • daunbasītu ekspertīzei var ticēt tikpat, cik baltkrievu dispičeru ziņojumiem par bumbu uz borta: vajag – atradīs pulvera pēdas kopā ar Jaroša vizītkarti, nevajag – visiem sirds mazspēja.

              • Pieņemsim vienu kurš uz vakts novāca no attāluma, pārējie gulēja. No gūstā saņemšanas būtu vairāk jēgas, pazemojums tāds pats. Nelīmējas te specoperācija.

                • gūstā saņemt tomēr lielāks risks nekā ātri nokopt – tie alkaši un narkomāni vēl delīrijā sāks spirināties pretī.
                  Varbūt varētu apmainīt pret kādiem UA patriotiem, bet tagad oficiāli pamiers, ej nu izskaidro, kā tiki pie gūstekņiem.
                  Stāsts vispār dīvains – kāpēc sūtīt speciālistus pret kaut kādu vientuļu kontrolpunktu? Operācija itkā veiksmīga, bet kur ir kaut vai taktiska mēroga ieguvums?

                  • To Anonīms – ir tā kā Tu saki. Ne no miloperācijām, bet no USA polismenu pieredzes un uz to balstītajām apmācībām – “paplašinātās apziņas piekritējam – narkomānam” ielaiž korpusā sešas lodes, šis nariks neskatoties uz to, tomēr iemanās uzbrukt polismenim, atņemt tam stobru un polismeni nobliezt no paša stobra.
                    Man dzīvē ir gadījies reāls, uz sevi izbaudīts gadījums – salietojušos narkomānu ar ceļa spērienu pa kājstarpi atrauju apm. 20 cm. no zemes, šis pat nenopurinās, turpina nākt virsū.
                    Stobru publiskā vietā neizmantoju. Tad der tikai fizika un apļveida kustības un fiksēšana…

                    • Vēl cits gadījums – noguldu nariku ar seju pret zemi, šis spirinās. Lai uzliktu dzelžus, paņēmu šā vienas rokas pirkstus zobos, lai man rokas būtu brīvas. Cits no sāpēm būtu kā jērs. Šis izrāva savus pirkstus man no mutes, man pilna mute bija ar viņa ādu, pēc tam spļaudījos kādu pusstundu. Kaut kā, spiežot uz viņa acs, mainot dominanti, izdevās uzlikt dzelžus.
                      Tomēr – tie bija deviņdesmitie un dzelži bija dārgi – šis jeņķu dzelžus (cietais savienojums pa vidu, ar eņģi) salocīja, ka bija jānes pie kalēja taisnot ārā…:).
                      Vēl dzīvē ir bijis gadījums, ka vienu reketieri pieslēdzām pie dzīvokļa radiatoru caurules. Šis iemanījās izlauzt to cauruli savienojuma vietā!:)
                      Esiet uzmanīgi ar tiem “paplašinātās apziņas adeptiem”, viņi taisa to, kas normālam cilvēkam liekas neiespējams!

                    • Zviedru dzelži ar riņķi pa,vidu, vispār ir priekš sex rotaļām, ir bijis, ka tos vecis (uzlikti šim aiz muguras, vienkārši pārrauj).

                    • Tad vēl par citu tēmu – esiet uzmanīgi ar alpīnisma ekipējumu. Rakstīts, ka sertificēts. Man dienesta čoms tā palika par invalīdu – sertificēta karabīne izstiepās kā makarons. Čoms staigā, bet ar dzelžiem mugurā.
                      Nepaslinkojiet – paņemiet šašļikus, viskija pudeli, kādus vismaz piecus maisus, sapieru lāpstu, kopā ar čomiem aizbrauciet kur ekipējumu var izmēģināt – vecs ūdenstornis, vai ģeodēziskais tornis, vai kas tamlīdzīgs. Kamēr cepjās šašļuks, pieberiet maisus ar smiltīm un caur karabīnēm, nolaišanās plāksnēm, krēsliņiem un visām tām pārējām figņām nometiet to svaru (vismaz 300 kg (jūs neziniet kāds jums var būt svars kādu vertikāli evakuējot)) un noetiet, lai kritiena augstums ar šņores triecienu būtu vismaz 20, min 10 metri. Tas var glābt dzīvību un dzīvības!
                      Pēc tam ar mierīgu sirdi iedzeriet viskiju un ēdiet šašļuku! 🙂

        • Kā iestājās Otavas Konvencijā, tā arī divu dienu laikā izstāsies, ja vajadzēs… .
          Vai neizstāsies, bet nomīnēs visu nahren, atrodot robus Otavas Konvencijā un viss būs likumīgi. Ja tik būs ar ko mīnēt… .
          Kad ieroči runā, tad mūzas klusē!

        • Nevis pašierobežošanās, bet pašapgraizīšanās, neievērojot procedūru un pieķerot klāt funkcionālās daļas

    • Jā, vēl par tiem mīnu laukiem – modelēju – būtu labi, ja visa A robeža būtu nosēta ar mīnu lauku. Bet, lai tas notiktu, ir jābūt pārliecībai kā Izraēlam un pārliecībai, ka aizstāvēsim savu zemi, nevis laidīsim “kaujā” trīcošos diplomātus, kuriem svarīgāka karjera. Un kā sauktu bļaut nedasistā interfronte, postsovjetu bidla un visa kremļa 5. kolonna!
      No sākuma jāiemācās nebaidīties no kremļa 5. kolonnas (ko dara SAB, LDD, MIDD) un viņu (kremļa ietekmes aģentu) demagoģiskās kviekšanas, tad varam sākt runāt par mīnu laukiem…

  2. Rakt varētu, bet diemžēl nav ne laika. Dotā incidenta apstākļus neesmu pētījis. Tā dabūtu jāpierakstās separu foemjmos kā kvēlam krievu pasaules mīlētājam un jāpačeko.

    Man pieredze ar mīnām aprobežojas ar pašmācību, apmācību ( savā laikā) pie “Šārkija” un praktisko pielietojumu ar ļoti lielu devu improvizācijas slēpņos un savas bāzes aizsardzībai. Par prettanku un un pretkājnieku mīnu lauku likšanu ir tikai teorētiskas.

    Ja es būtu atbildīgais par konkrētu iecirkni, pozīcijām un cilvēkiem- to drošību, es izdarīju visu ar man pieejamiem resursiem un veselīgu fantāziju, lai ( neatkarīgi no Otavas konvencijas) padarītu pieeju manām pozīcijām problemātisku- maigi izsakoties. Un, ja Otavas konvenciju ir izgudrojuši vieni “hjumānie bīingi”, tad citi bīingi tāpat izgudros, kā to apiet. Tik īss un tik garš.

    • Nav šaubu, ka improvizēt var un vajag, tuklāt tas nav aizliegts. Tomēr improvizācija neaizstās rūpnieciki ražotu mantu, ne noklājāmās teritorijas platības, ne izvietošanas ērtuma un ātruma ziņā, kā arī sērijveida produkts neprasa no lietotājiem īpašu kvalifikāciju. Lai vajadzības gadījumā varētu garantēti uzspļaut Otavai PK mīnām jābūt iepirktām vai saražotām un noliktavās, bet tieši tas ir aizliegts ar Otavas līgumu.

      • Nu nekādi nevaru nepiekrist. Turklāt, lai improvizētu ( it sevišķi stratēģiski operatīvajā līmenī), arî ir vajadzïga izejmateriālu iepirkšana ( ražošanā) rūpnieciskos apmēros. Individuāli ( to aktuālajā) līnenî u doto brīdi ir varēt un “pieimprovizēt” labi ja viena blokposteņa un pus- patruļāzes (vada līmeņa) pieeju nomīnēšanai. Nemaz nerunājot par mînu ražošanu/ iegādi robežu un kritiskās infras piesegšanai. Un priekšdaebi tam bija jau jāizdara aizvakar, ieskaitot atbildīgo amatpersonu un juristu sagatavotu iesniegumu ar “amendmentiem” Otavas līguma pār- parakstīšanai sakarā ar 3B “unikālo situāciju” RU robežās un uzvedības sakarā,lai “betonētu augsni” mīnu ražošanai un iegādei vajadzīgajos apjomos. Bet tas nenotiks, kamēr, kā te “Likties” minēja, neiztīrīsim savu pozīciju “6” no ” labvēļiem”. Un uz doto brīdi tā nav iztīrīta. Kontrrazvedka mums nodarbojas ar viskautko,bet tikai ne aizmugures tīrīšanu. Var te ļurināt un runāt par patriotismu un Tēvzemes mīlestību, bet kamēr mājas darbi nav padarīti, tikmēr nevienam, arī Liktoram nav 100% tiesību te kādam pārmest dzimtenes mīlestības trūkumu. Šajā sakarā- ja kontrrazvedka netīra aizmuguri,tad kādam tas ir izdevīgi. Un kamēr ” to kādu” nepaņemsi.pie pakaļas- netiks dots tāds rīkojums,viss pārējais ir tikai patriotiskā degsme un ne pārāk efektīva improvizācija dzimtenes aizsardzības kuslos mēģinājumos. Šo novēroju nu jau 30 gadus darbībā.

    • Uz šo brīdi, gandrīz neviens ZS cilvēks nav apmācīts kā uzlikt savu mīnu (nezinu kā PD, varbūt tur labāk)……daži ZS cilvēki ir mācīti kā atpazīt un tikt galā ar iespējamo pretinieku mīnu, bet ne otrādi. Ja savā rutīnā tas nav nekad iestrādāts, grūti ticēt ka kara laikā cilvēks pēkšņi to sāks darīt no plika gaisa. ”Train as you fight, fight as you train” un tā tālāk, ja nav iedrillēts tad to neviens nedarīs (varbūt tikai izņēmumos uz savu galvu)

  3. Iespējams izpildījums diezgan elementārs.

    Pat ar kājnieku mīnām, ja tādas būtu – ilgstošos posteņos ar regulārām maiņām ir iemītas kārtīgas drošas ”briežu takas”. Atliek tikai apiet posteni un pietuvoties no aizmugures. Sāks mīnēt paši savas takas? pie vaļīgas disciplīnas paši biežāk uzies gaisā un var jau palīdzēt to taku nomīnēt 😉

    Ja nošāva snaiperis nepareiza sardzes pozīcijas izvēle + kaut kas demaskējošs. Sardze par mazu, lai lielāka atpūta sargā- tikai viens un vēl jautājums, vai sargāja, vai saldi ….. .Vēl jautājums, ko šis postenis tādu sagrēkoja, ka izvēlējās taisni šo.

Atstājiet atbildi uz Anonīms Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.