Ar ko atšķiras apbruņots bars no Armijas


vara bungas: Atzīmējot ģenerāļa Pētera Radziņa 142. dzimšanas dienu, garš, bet svarīgs citāts no viņa tatikas grāmatas. Labākā ilustrācija rakstam – notiekošais karš Ukrainā.

ģenerālis P.Radziņš

T A K T I K A

Valsts Prezidenta ČAKSTES kunga Virsnieku kursa lekciju un tulkojuma fonda II pārlabotais izdevums Rīga 1924.g.

“[..] KARASPĒKA SAGATAVOŠANA.

  1. Audzināšana.
  1. Ļaužu bars un karaspēks.

Apbruņoti un saorganizēti ļaudis nav vēl karaspēks, bet ir tikai apbruņots ļaužu bars, ar visām ļaužu baram piemītošām īpašībām. Ja kur nebūt sanāk kopā daudz ļaužu un ja nu šiem ļaudīm ir viens un tas pats mērķis, vai tieksmes, jeb tie nejauši nokļūst  zem viena un tā paša iespaida, tad katrs atsevišķs cilvēks zaudē savas atsevišķās īpašības, visus pārvalda vienas un tās pašas jūtas. Katrs atsevišķš cilvēks vairs nedomā un nedara tā, kā viņš domātu un darītu, ja viņš būtu viens pats, bet pilnīgi jūt līdz baram. Barā cilvēks ļoti bieži dara tādas lietas, kuras tas nekad, būdams atsevišķi, nedarītu. Atrodoties barā , izdauza logus tādi cienījami kungi, kuri vispār logu izdauzīšanu uzskata par mežonību.

Ir pilnīgi vienalga no kā sastāv ļaužu bars – no visizglītotākajiem, jeb vistumšākajiem: ka vieni, tā otri pilnīgi pazaudē savas individuālās īpašības un jūt tikai to, no kādām jūtām ir aizkustināts viss bars.

   Bars nekad nedomā, bet tikai jūt. Bars ticēs visfantastiskākam nostāstam, ja tas būs tērpts skaistos, skaļos un baram patīkamos vārdos, bet neticēs visskaidrākam, loģiskam pierādījumam, ja tas būs vienkāršs un ikdienišķs. Ja teātrī kāds uzkliedz: “ Bēgat, teātris deg!” un vai nu viņš pats, jeb otrs atkārtos šo kliedzienu vairāk reizēm, tad visi metīsies bēgt, viens otru spiezdami, grūzdami un ar kājām mīdami. Karsta mītiņa klausītāji aplaudēs pirmajam nepazīstamam runātājam un pilnīgi tam piekritīs, ja tas skaistā un pasakainā veidā apgaismos lietas, no kurām bars ir aizņemts, bet ja iznāks otrs un skaļi, pārliecinoši uzkliegs: “Nost ar viņu, viņš, viņš ir nodevējs un tagad grib jūs apmānīt un nodot!”  ļaužu bars ticēs otram un var būt, ka arī piekaus pirmo runātāju.

Baram vienmēr ir savs vadonis. Bars neierobežoti padodas sava vadonim un verdziski izpilda viņa rīkojumus. Vadonis var vest baru kur grib un darīt ar to kas patīkas, bet tikai tikmēr, kamēr vadonis spēs un mācēs turēt baru rokās. Ja vadonis kritīs – bars pats viņu samīdīs, radīsies jauns vadonis, kuru bars atkal tā pat dievinās. Ja nekārtībā izklīdušam par sādžu jeb mežu karaspēkam kāds uzkliegs: “Bēgat, – ienaidnieks no sāniem!”  Visi metīsies bēgt. Bēgošā karaspēka starpā arī visdrošsirdīgākos pārņem tādas baiļu jūtas, kādas tie nekad nesajūt būdami vienatnē, jeb kārtīgā organizētā karaspēka starpā. Ļaužu bars nedomā, bet tikai jūt. Ļaužu bars labāk tic visfantastiskākajiem skaļiem vārdiem, nekā visskaidrākiem pierādījumiem, ja pēdējie ir vienkārši un tērpti skaļos vārdos. Ļaužu baru var viegli sajūsmināt uz vislielāko noziegumu un nežēlību un arī uz vislielāko varoņu darbu, bet šī sajūsma ātri pāriet. No Karenska runām sajūsminātie pulki ar vislielāko drosmi devās uz fronti, bet pa ceļu līdz frontei visa sajūsma jau bija pazudusi un tie atkal palika par vienkāršiem aizmugures varoņiem.

Bars sajūt sevi par pilnīgi neatbildīgu. Bars nekad nedomā par to, vai tas, ko viņš dara ir likumīgi, jeb nē; bars dara visu, kas tam patīkas pilnīgā pārliecībā, ka viņam ir tiesības to darīt (izdauza logus, piekauj jeb pat nogalina savus pretiniekus).

Bars ir mežonīgi nežēlīgs: barā tiek izdarītas tādas nežēlestības, kuras katrs cilvēks, būdams ārpus bara, atzītu par pilnīgu nežēlību (samīda cilvēku ar kājām, moca, spīdzina, dedzina cilvēku u.t.t.).

Katram cilvēkam piemīt, tā sauktais, pašaizsardzības instinkts, jeb vienkārši, katrs cilvēks baidās no nāves. Tādēļ, ja ļaužu bars arī apbruņots ļaužu bars nokļūst zem ienaidnieka uguns, tad visi ļaudis tiek apvienoti vienām un tām pašām jūtām – briesmām, kuras visiem vienādi draud. Caur to arī visiem kopīgā briesmu sajūta top ļoti liela un nepārspējama no citām, katra cilvēka atsevišķām jūtām.

   Tā tad, ja mēs apzīmēsim nāves bailes ar burtu a un ikkatrā cilvēkā atsevišķi nāves briesmām pretdarbojošas jūtas ar burtiem c, d, e u.t.t., tad iznāks, ka visā barā a būs tik daudz cik ir bārā cilvēku, pieņemsim – 300; iznāk – a 300, kuram pretdarbosies kādas c – 100, d – 75, e – 75 un kādas citas f – 75. Tātad barā nebūs nevienas tik spējīgas jūtas, kā a, tas ir nāves bailes, jo citas jūtas ir nedalītas, kamēr nāves bailes visiem ir kopīgas.

Tādēļ bars arī padodas šo jūtu varai un paniski bēg. Kamēr apbruņotiem ļaudīm piemīt bara īpašības, tikmēr viņi nav spējīgi ar sekmēm veikt kara un kaujas uzdevumus.

Lai apbruņotus ļaudis padarītu par karaspēku, vispirms vajadzīgs atsvabināt viņus no visām bara īpašībām. Kas ir sasniedzams caur to, ka organizētā karaspēkā tiek iedvestas citas jūtas, arī kopīgas visiem un kuras strādā pretim nāves bailēm. Šīs jūtas ir:

  1. Gatavība upurēt sevi tēvijas, dzimtenes, savas tautas būtības un neatkarības labā;
  2. Kara disciplīna ar iztekošu no viņas pavēļu un rīkojumu izpildīšanu pēc sirdsapziņas un vispārīgo likumību;
  3. Drošsirdība un kareiviskas goda jūtas;
  4. Gatavība izturot un pārnesot visas grūtības, kuras karā nāk priekšā;
  5. Savstarpīga izpalīdzība visgrūtākos gadījumos: viens par viesiem un visi par vienu.

Šīs ir tās jūtas, kuras ir spējīgas izdzīt nāves bailes. Ja šīs jūtas mājo visos karavīros, tad viņas būs stiprākas par nāves bailēm. Šīs jūtas ir tas spēks, kurš pārvērš apbruņotus ļaudis no ļaužu bara par karaspēku.

Audzināšana ir svarīgāka par apmācīšanu. Ko palīdzēs vislabāk apmācītais ložmetējnieks pie vislabākā ložmetēja, ja viņš pēc pirmā šāviena atstās savu ložmetēju un metīsies bēgt vai noslēpties.

            Audzināšanas uzdevums ir – attīstīt un nostiprināt cilvēka morālo enerģiju; tā ka morālā enerģija ir zināmā mērā saistīta ar fizisko enerģiju, tad ir vajadzīgs nostiprināt un attīstīt arī cilvēka fizisko enerģiju.

            Kad divi cilvēk ar dūrēm kaujas galu galā, viens no viņiem griež muguru un sāk bēgt.

            Ikviens no viņiem ir dabūjis krietnus sitienus no otra; tas, kurš pagriež muguru un bēg projām, nebūt nav zaudējis ne rokas, ne kājās, tā tad viņš ir pilnīgi spējīgs turpināt kauju, bet viņš bēg. Kamdēļ? Tikai tamdēļ, ka viņš ir zaudējis cerību sakaut savu pretinieku.

            Kad armija jeb zināma karaspēka daļa ved kauju ar apmēram tik pat lielu ienaidnieka armiju jeb karaspēka daļu, tad arī viena no kauju vedošām pusēm sāk atkāpties. Atkāpšanās sākas ne tādēļ, ka šī karaspēka daļa nebūtu spējīga kauju turpināt: viņā ir vēl diezgan kara vīru, ir lielgabali, ložmetēji, šautenes un visi citi kara rīki un zaudējumus ir nesušas abas puses un apmēram vienādus zaudējumus. Atkāpšanās iesākās ne tādēļ, ka karaspēks nevarētu kauju vest, bet tāpēc, ka karaspēks ir zaudējis cerību uzvarēt: ir pietrūcis ne materiālā, bet morāliskā spēka.

            Uzvarēt var tikai tāds karaspēks, kurš ir pārņemt no tik ciešas gribas uzvarēt, ka ir gatavs pats krist, lai tikai būtu uzvara.

           

            Tādēļ kareiviskās morālās audzināšanas uzdevums sastāv iekš tam, lai tā nostiprinātu karavīra morālo enerģiju, ka viņš būtu spējīgs un gatavs upurēt savu dzīvību uzvaras iegūšanai. Šāda pašuzupurēšanās ir sasniedzama caur ieaudzināšanu katrā karavīrā:

  1. Tēvijas mīlestības,
  2. Kara disciplīnas,
  3. Pienākumu izpildīšanas un likumības,
  4. Drošsirdības,
  5. Gatavības pārnest visas grūtības,
  6. Savstarpējas izpalīdzības jūtu.
  • Kareiviska tēvijas mīlestība.

Kareiviskā tēvijas mīlestība ir vienīgā patiesā tēvijas mīlestība, kura sastāv ne iekš spožiem vārdiem, skaļām runām un skaistiem vārdiem, bet iekš tam, ka karavīrs upurē visu, ieskaitot arī dzīvību tēvijas labā. Šī nav tikai vienkārši tēvijas mīlestība, – šī padevība tēvijai.

   Latvju tauta iekarodama savu neatkarību, ir peirādījuse savu lielo padotību tēvijai, bet šo padotību – gatavību sevi upurēt tēvijas labā – nedrīkst aizmirst, pamazināt jeb nonicināt. Tēvijas mīlestība ir vislielākā sakarā ar vispārīgo tikumību un reliģiju: kas neatzīst Dieva, tas neatzīst arī ģimenes, kas neatzīst ģimenes, tas neatzīst tautības un valsts (internacionālisti – komunisti).

Kad tik tikumība sāk tautā krist, tad tiek nicināta arī tēvijas mīlestība. Ja cilvēkam nav nekā svēta un dārga, tad, zināms, arī sava tēvija, sava tauta un viņas labklājība nebūs tādam cilvēkam svēta un dārga un viņš it neko ne upurēs savas tautas labā, ka varbūt tikai skaistas runas un skaļus izteicienus, ja apstākļi to paģērēs.

Tautas un valsts spēks pastāv iekš tēvijas mīlestības, gatavības upurēt sevi tēvijas labā, kā visas tautas, tā viņas katra atsevišķa locekļa nākamība un labklājība atkarājas vienīgi no tautas un valsts spēka. Ja labi iet visai tautai, tad arī katram atsevišķam tautas dēlam ies labi.

  • Kara disciplīna.

Disciplīna ir kara organisma sirds. Ja viņa nav prātīgi nostādīta un netiek stingri izlietota, tad armijas nav, bet ir bars, vairāk bīstams savai valstij, nekā ienaidniekam. Jo stingrāka disciplīna, jo spēcīgāka ir armija uz varonību. “Daudzi priekšnieki domā, ka jau viss ir padarīts, ja pavēles ir atdotas; redzēdami daudz nekārtības, viņi atdot daudz pavēles. Tas ir nepareizs princips tādā ceļā nekad nav iespējams pacelt zaudēto, jeb vāji palikušu disciplīnu. Vajag atdot maz pavēles, bet ar vislielāko uzmanību sekot, lai tās tiktu izpildītas un sodīt, negriežot vērību ne uz dienesta pakāpi, ne uz stāvokli, citādi jūs tiksiet ienīsti”. Tā rakstīja XVII gadu simtenī par disciplīnu Saksijas maršals Moritcs. Īsta disciplīna var būt tikai tad, ja viņa ir pilnīgi vienāda visiem no augšas līdz apakšai. Disciplīna nevar tikt ievesta un uzturēta uz sodu pamata: tā būs tikai ārēja disciplīna, kura nozudīs pirmā kaujā. Pat Vācijas armijā, kura tika uzskatīta par vislielākā mērā padotu priekšnieku ieskatiem un sodiem, valdīja ieskats, ka armija, kuras disciplīna dibinājās tikai uz sodiem, karā neuzvarēs.

Disciplinārie sodi ir tikai viens no disciplīnas ieaudzināšanas līdzekļiem. Disciplinārie sodi jālieto ļoti prātīgi. Vajag katrā gadījumā izpētīt iekš kam pastāv pārkāpums, vai tas ir pārpratums, nezināšana, jeb nolaidība un neuzmanība, vai varbūt tas ir tīši un apdomāti izdarīts pārkāpums; atkarīgi no tā ir jāuzliek arī sods, tad šis sods nesarūgtinās neviena, neizslēdzot arī sodīto. Ja disciplīna būs dibināta tikai uz sodiem, tad karā viņa ātrā laikā nozudīs. Kara nav laika domāt par to, kāds sods draud par vienu, jeb otru disciplīnas pārkāpumu; ja karavīrs sāks domāt par to, kāds sods viņam draud, tad viņš par šo laiku būs palaidis garām izdevīgo jeb vajadzīgo darbošanās acumirkli.

Kara ļoti bieži ir apdraudēta dzīvība. Ja karavīrs izpilda savus pienākumus – viņš var krist; ja viņš savus pienākumus neizpilda – arī sods nevar būt lielāks, bet gan mazāks, par nāvi: tādēļ, ja karavīrs domās tikai par sodu, tad viņš izpildīs pavēles, bet tā, ka lai viņa dzīvība nebūtu apdraudēta no ienaidnieka puses, tas ir, viņš uzbrukumā virzīsies uz priekšu, bet ļoti lēni; viņš vedīs ugunī, bet šaus tikai uz to pusi, nemērķēdams, lai tik pats būtu noslēpts no ienaidnieka uguns. Kara laikā karavīrs ļoti bieži atrodas stāvoklī, kur viņu darbību neredz neviens priekšnieks un neviens viņa darbu nekontrolē, tā tad tam ne par kādu darbību nedraud nekāds sods.

Īstai kareiviskai disciplīnai jābūt ieaudzinātai. Disciplīna ir jāsajūt, ka svēts pienākums, nedomājot ne par sodiem, ne par atlīdzību.

Disciplīna ir jāsajūt instinktīvi tāpat kā cilvēks instinktīvi jūt, ka nav labi, nemanot paņemt un piesavināt kaimiņa naudas maku, jeb aizdedzināt kaimiņa namu. Tikai tad, ja disciplīna tiks sajusta instinktīvi, būs iespējams ar saucienu: “ Stāvēt” apturēt zem ienaidnieka uguns atrodošos karavīrus un īsu komandu virzīt uz priekšu. Šādos gadījumos nevar būt runa par domāšanu, bet var būt tikai instinktīva izpildīšana. Tādēļ disciplīna ir jāieaudzina, bet ne tikai jāiemāca disciplinārais reglaments.

Audzināšanā lielu lomu spēlē priekšnieka piemērs, jo disciplīnas noteikumi ir vienādi priekš visiem no apakšas līdz pašai augstākai priekšniecībai.

Kā priekšnieks grib lai izturas viņa apakšnieki, tā jāizturas viņam pašam.

Audzināšanā lielu lomu spēlē priekšnieka piemērs, jo disciplīnas noteikumi ir vienādi priekš visiem no apakšas līdz pašai augstākai priekšniecībai.

Kā miera, tā sevišķi kara laikā apakšnieki pastāvīgi redz to, ka viņa tuvākie priekšnieki izpilda savus pienākumus, ka tie izturas pret augstākiem priekšniekiem un ka šie augstākie priekšnieki izturas pret sev padotiem mazākiem priekšniekiem. Šīs attiecības un izturēšanās tiek ātri uzķertas no apakšniekiem, kuri tūliņ ņem piemēru kā labā tā sliktā virzienā.

Sevišķi no liela svara ir pavēles izpildīšana. Katra karavīrā ir jābūt ieaudzinātam par vissvētākām jūtām tas ka katra pavēle un rīkojums ir jāizpilda bez apdomāšanas un jāizpilda svēti, ne priekš priekšnieka acīm, bet pēc sirds apziņas.

Atdot pavēli nevar būt  pielaista doma, ka šī pavēle varētu palikt neizpildīta. Tamdēļ nav labi, ja atdodot pavēli, priekšnieks atklāti seko tam, vai šī pavēle tiek jeb netiek izpildīta, jo ar to priekšnieks pielaiž varbūtību, ka pavēle var tikt neizpildīta. Tomēr atradīsies nedisciplinēti ļaudis, kuri mēģinās neizpildīt pavēli. Pats pavēles neizpildīšanas fakts ir no liela svara, bet vēl svarīgāks būs tas apstāklis, kad citi apakšnieki redzēs, ka pavēle ir dota, bet izpildīta netiek. Tādus faktus nedrīkst pielaist. Katram priekšniekam ir jāatmin, jeb jāpiezīmē, kādas pavēles un rīkojumus tas ir devis un tādā veidā ir jāpārbauda viņu izpildīšana.

Katrs likums paģērē un dod; katrs pienākums ir savienots ar tiesībām.

Katram priekšniekam ir jāuzstājās tik pat neatlaidīgi stingri kā uz to, lai apakšnieks izpildītu savus pienākumus, tā arī uz to, lai apakšnieks baudītu visas pēc likuma viņam piešķirtās tiesības.

Disciplinētā armijā kara laikā nenotiek nejaušu pārsteigumu: paniska atkāpšanās, karaspēka daļu izklīšana, pakaļpalikšana maršā, pavēles izpildīšanas nokavēšana u.t.t. Disciplinētā karaspēka rajonā ir kārtība, klusums un nav zagšanas un laupīšanas. Disciplinēts karspēks izturas ar cienību pret svešu īpašumu un mierīgiem iedzīvotājiem, ka savā, tā ienaidnieka zemē.

Disciplinēts karaspēks izturas korekti pret ievainotiem un gūstā kritušiem ienaidnieka kareivjiem. Ir gods uzvarēt cīņā, bet ir negods aizskart to, kas nepretojas.

  • Drošsirdība.

Katram karavīram jābūt drošsirdīgam. Pašupurēšanās gatavība bez drošsirdības ir nepietiekoša: ne karavīra nāve dod tēvijai brīvību, bet gan karavīra uzvara. Ne mirt, bet uzvarēt, pat ja tam būtu jāmirst.

Cilvēks var mierīgi ļaut sevi nodot nāvei tēvijas labā un mierīgi pieņemt šo nāvi, bet tam var trūkt drošsirdības aizsargāties, jeb uzbrukt ienaidniekam, lai nogalinātu arī kādu ienaidnieku. Karavīrs var būt spējīgs sēdēt ierakumos, sēdēt zem visstiprākās ienaidnieka uguns, jeb gulēt uz klaja lauka, zem visstiprākās uguns, bet zem tā paša uguns neuzdrošināties pāriet uzbrukumā. Sanākot tuvi ar ienaidnieku, karavīrs var labi apzināt, ka vienīgais līdzeklis palikt dzīvam ir – uzbrukt un iznīcināt pretinieku, un tomēr tam var pietrūkt drošsirdības izmēģināt šo vienīgo līdzekli: tas ir drošsirdības trūkums, pie lielas pašupurēšanās gatavības.

Otrādi: cilvēks, baidoties no nāves var neizturēt sēdēt zem stipras uguns ierakumos, jeb gulēt zem stipras uguns uz klaja lauka, bet var būt spējīgs zem tā paša uguns pāriet uzbrukumā, – iznīcinot pretinieku, tas cer atsvabināties no draudošām nāves briesmām. Še cilvēkam pie mazākās pašupurēšanaš gatavības ir lielāka drošsirdība.

Pirmās Serbijas brīvprātīgo divīzijas pulki 1916.gada augustā un septembra kaujās Dobrudžā vairāk reizes, sēžot pozīcijā neizturēja ienaidnieka uguns un sāka atstāt pozīciju, bet kad tanī paša laikā tiem tika dota pavēle pāriet uzbrukuma, tad tie zem tā paša uguns saka strauju uzbrukumu.

Še drošsirdība bija lielāka par pašupurēšanās gatavību.

Krievu karaspēka daļās tas vienmēr mēdza būt otrādi: bija pašupurēšanās gatavība, bet drošsirdības bija mazāk.

No dabas drošsirdība vienam cilvēkam piemīt lielāka otram mazākā mērā. Katram karavīram nākas caur audzināšanas līdzekļiem palielināt drošsirdību. Drošsirdības ieaudzināšana nav viegla. Lielu lomu pie drošsirdības spēlē priekšnieka piemērs. Galvenais drošsirdības ieaudzināšanas līdzeklis ir karavīru goda jūtu attīstīšana. No seniem laikiem visās tautās drošsirdība tiek uzskatīta par karavīra atsevišķa goda īpašību.

Kareiviska drošsirdība tiek cienīta un kara laikā tiek atzīmēta ar balvā, ordeņiem. Miera laikā audzināšana katrā gadījumā ir jāpaģērē, lai karavīrs būtu drošsirdīgs un drošsirdības pierādījumi ir jāpabalsta. Katra bailība, gļēvulība un vispār drošsirdības trūkums ir jāatzīmē, kā karavīra negods.

Bailīgais nekad nevar būt par cienījamu karavīru.

Kareivisko goda jūtu iznīcināšana bija viens no lielinieku līdzekļiem Krievijas armijas sagraušanai 1917.g. rudenī: bēgļi un aizmugurniekitka cildināti par varoņiem un īsti karavīri tika nicināti.

Karavīru starpā jāvalda ieskatam, ka katra bailības pierādīšana ir karavīru zaudēšana.

Cilvēks var zaudēt visu, bet tikai ne godu.

Drošsirdības audzināšana lielā mērā var tikt pabalstīta caur fizisko audzināšanu. Fiziskais spēks, izveicība, veiklība – viss tas lielā mērā palielina drošsirdību. Stiprs, veikls cilvēks vairāk uzticās saviem spēkiem un tādēļ satiekoties ar ienaidnieku, viņš cenšas to uzsvērt, bet ne slēpties no tā. Bez tam spēka un veiklības iegūšana ir savienota ar zināmu drošsirdību: vingrošanā ir vajadzīga zināma drošsirdība.

  • Gatavība pārnest visas grūtības.

Kara laikā grūtību pārnešana zināmā mērā atkarājās no cilvēka fiziskās izturības un spēka, bet tikai zināmā mērā, jo galveno lomu še spēlē morālā izturība. Bez šaubām krievu zemnieks ir izturīgāks, nekā vācu skolotājs, tirgonis, jeb pat fabrikas strādnieks un tomēr lielajā Pasaules Karā krievu zaldāts nepierādīja lielākas izturības savā parastā klimatā un apstākļos par vācu zaldātu, kuram, kā klimats, tā visi dzīves apstākļi bija neparasti.

   Austrieši miera laikā dzīvoja pilnīgi tādos pašos apstākļos, kā vācieši, bet kara tie izrādīja par daudz mazāk izturīgiem, nekā vāciešu zaldāti.

   Grūtumu pārnešanas gatavība lielā mērā atkarājas no tā, par cik svētu tiek turēts karavīra pienākumu un pavēļu izpildīšana, kā arī no tās apziņas, ka mērķis ir jāsasniedz, cik grūti arī tas nenāktos. Miera laikā karaspēku ir grūti pieradināt pie visu to grūtību pārnešanas, kādas sastopamas kara laikā, bet daudzas no šām grūtībām ir iespējams un nepieciešami vajadzīgs parādīt tās un pieradināt pie tām (grūti marši, bezmiega naktis, aukstums un t.t.t.).

Karspēks ir jāpieradina pie tā ieskata, ka karā tam būs jāpārnes vislielākās grūtības.

Ļoti sliktu iespaidu uz visiem dara sūdzības par pārciestām grūtībām, pat tad, ja šīs sūdzības nāk no ļoti ierobežota skaita. Sūdzējošos skaits ātri palielinājās gadijumos, kad karaspēkā nav dziļi iesakņojusies disciplīna un saprašana par pavēļu izpildīšanas svētumu. Ne grūtības izsauc disciplīnas krišanu, bet disciplīnas krišana izsauc sūdzības par grūtībām un trūkumiem.

Priekšnieku priekšzīme grūtos apstākļos vislielākā mērā palīdz grūtības pārvarēt bez kurnēšanas. Priekšniekiem ir pilnīgi jādala visas grūtības un pēdējais salmu klēpis. Priekšnieks nedrīkst ne tikai kurnēt, jeb izteikt kritiku par to, ka rīkojumi ir neizpildāmi, grūti, bet priekšnieks nedrīkst rādīt, ka tas kādreiz būtu noguris, nosalis, neēdis, tam jābūt pastāvīgi apakšnieka priekšā jautram un enerģiskam un arī pašam ne no kādām grūtībām nebaidīties. Inteliģentam cilvēkam ir vieglāk pārnest grūtības; par inteliģentu sauc tādu cilvēku, kura prāts pārvalda pār visām zemām un zvēriskām tieksmēm – prāts pārvalda un aptura arī visas noguruma, izsalkuma, miega un citas vājību jūtas; inteliģents ir tas, kura augstā morāle tiek izvesta dzīvē no stipra gribas spēka.

  • Savstarpējā izpalīdzība.

Karš jau pēc savas iedeja ir savstarpīga izpalīdzība: viens par visiem un visi par vienu. Tā tautas daļa, kura iet uz karu – armija – uzņemas upurēt savu dzīvību par labu mājās palikušai tautas daļai; karavīrs ir gatavs mirt, lai aizsargātu sava tēva, mātes, brāļu un citu mājās palikušo radinieku tiesības. Tādēļ pašā armijā šim savstarpīgās izpalīdzības jūtām jābūt attīstītāmvislielākā mērā un tās ir jānostāda uz viena augstuma ar karavīru goda jūtām. Neizpalīdzēt kara biedram ir negods, atstāt biedru briesmās ir vēl lielāks negods.

Visa kara vešana ir dibināta uz to, ka viens par visiem un visi par vienu. Uz posteņa stāvošais karavīrs apsargā savus biedrus, kuri atpūšas; ja viņš apgulsies, tad kā viņš, tā visi viņa biedri var tikt nogalināti; un otrādi – ja ienaidnieks uzbruks uz posteņa stāvošam kareivim, tad visi viņa biedri steigsies palīgā. Šīs savstarpējās izpalīdzības jūtas ir audzināmas karaspēka vienību dzīvē; savā rotā, baterijā.

Pulks ir sava ģimene. Priekšnieki ir vecākie ģimenes locekļi, unpēdējiem ir jābūt par tādiem; pulka komandierim vajaga būt tēvam, bet ne patēvam priekš visa sava pulka. Priekšnieks – tēvs paģērē no apakšniekiem un arī rūpējas par tiem. Kurš vairāk rūpējas, tas būs arī spējīgs vairāk paģērēt un tikai tāda priekšnieka – tēva paģērējumi tiks izpildīti labprāt un apzinīgi.

No priekšnieka puses šī savstarpējā izpalīdzība sastāv iekš tam, lai viņš darītu visu iespējamo apakšnieku labā, sākot no ēdiena, drēbēm, novietošanas un beidzot ar kaujas vadīšanu. Kur priekšnieks izrāda rūpes, strādādams enerģiski vienmēr būs labāki paēduši, apģērbušies, atpūtušies un kaujā tie nesīs mazākus zaudējumus, sasniedzot lielākas sekmes.

Pievestie audzināšanas pamata punkti ir tie līdzekļi, caur kuriem apbruņots ļaužu bars tiek pārvērsts par karaspēku. Šo jūtuiepotēšana un ieaudzināšana ir tie līdzekļi, ar kuriem var pārvarēt ļaužu bara jūtas, kā paniku, masu nepaklausību (kā Kerenska laikā), mazu laupīšanu, trokšņošanu un citu slikto instinktu izplatīšanos karaspēka.

Tagadējās armijas īsā aktīvā dienesta laika dēļ audzināšana nav viegli izvedama dzīvē, bet taisni tādēļ, ka dienesta laiks ir īss un audzināšanas rezultāti ir no vislielākāsvara, ir jāpieliek vislielākā enerģija, lai šinī īsajā laikā varētu panākt labus rezultātus. Kad agrākos laikos bija garš aktīvā dienesta laiks, tad audzināšanai netika piegriezta vērība; garā dienesta dzīve deva karavīram tās īpašības, kuras tagad ir vajadzīgs iedvests īsā laikā. Caur to arī izskaidrojās tas, ka tikai pēdējos gados priekš lielā karas tika piegriezta vērība audzināšanai, kamēr agrāki tika vesta tikai apmācība.

Audzināšanas izvedēji dzīvē ir virsnieki, tādēļ virsniekiem vispirms pašiem ir jābūt labi audzinātiem. Virsniekiem ir jāmāk audzināt iesauktie uz neilgu termiņu aktīvā dienesta kareivji.

            Virsniekam jābūt kareivja audzinātājam, bet ne tikai apmācītājam un vadītājam kaujā. Komandēt un dot rīkojumus nav vēl visa tagadējā virsnieka darbs: ja virsniekam ir pastāvīgas priekšnieka tiesības pret saviem kareivjiem, tad pilnīgi tāpat viņam ir pastāvīgi un nemitoši pienākumi. Ja iesaukta karavīra labās morālās īpašības netiks stiprinātas un audzinātas no virsnieka,  ja virsnieks nebūs spējīgs, jeb negribēs veikt šo grūto darbu, tad, bez šaubām, kareivis nokļūs zem ļauno elementu iespaida un viņa morālo spēku attīstīšana dabūs ļaunu virzienu. Ir vajadzīgs pilnīgi un galīgi atsacīties no ieskata, ka jauniesaukto  un vispār kareivju apmācīšanu ved instruktori, ne virsnieki. Katra apmācīšana ir savienota ar audzināšanu un tādēļ šis darbs ir ļoti smalks; viņu var vest tikai virsnieki. Instruktori  – nevirsnieki var vest tikai pilnīgi no virsnieka norādītu un ierobežotu šauri tehnisku apmācību un zem pastāvīgas virsnieka kontroles.

Fiziskā audzināšana. Fiziskās audzināšanas mērķis ir attīstīt fizisko karavīra spēku un veiklību un padarīt karavīru izturīgāku kara grūtību pārnešanā. Fiziskā audzināšana ir ciešā sakarā ar morālo – sevišķi gribas spējas nostiprināšanu. Galvenais spēka un veiklības audzināšanas līdzeklis ir vingrošana, kā arī visas ierindu mācības. Jo stiprāks un veiklāks ir cilvēks, jo vairāk tam ir pašpaļāvības un tādēļ arī aktīvas drošsirdības. Priekš tam, lai iegūtu spēku un veiklību – lai varētuizpildīt dažādus vingrošanas paņēmienus – ir vajadzīga zināmā mērā gribas spēja un drošsirdība. Tā tad še iet kopā fiziskā ar morālo audzināšanu.

            Izturības audzināšana sastāv iekš tam, lai sagatavotu karavīru uz tām grūtībām, kuras nepārdzīvo mierīgie iedzīvotāji, bet kuras kara patstāvīgi nāk priekšā; lieli marši nesot uz sevis to svaru, kāds karavīram ir jānes kara laikā; bezmiega naktis un nepārtraukta uzmanība; aukstums, karstums, lietus un dažas citas grūtības. Izturība ir cieši saistīta ar gribas spēju – morālo spēku.

Zināms, fiziski ļoti vājš cilvēks, bet ar ļoti lielu gribas spēju tomēr nevarēs izpildīt vislielākos maršus; bet arī otrādi – fiziski stiprais, bet ar ļoti vāju gribas spēju arī neizpildīs vislielākos maršus. Fiziskā darba strādniekiem, kā fiziski stiprākiem, vajadzēja visvieglāki izturēt kara grūtības. Novērojumi pierāda, ka fiziski daudz vājākie inteliģenti ar stipru gribas spēju ir karā izturīgāki un vieglāki pārnes kara grūtības, pat tādas, kuru pārnešanai ir vajadzīgs tikai fizisks spēks – lieli marši; tad fiziskās sāpes, bezmiega naktis, aukstums un karstums, ēdiena trūkums, katrā gadījienā vieglāki pārnes tas, kuras ir lielāka gribas spēju, tādēļ katram virsniekam jābūt izturīgākam par kareivjiem un izturības ziņā ir jārāda kareivjiem piemērs.

2) Karaspēka apmācīšana.

            Karaspēkam jābūt miera laikā tā apmācītam, ka lai karam sākoties, nebūtu nekas jāatmet no tā, ko tas ir miera laikā mācījies un ne būtu nekas jauns jāmācās, jeb vismaz būtu ļoti maz jauna jāmācās. Mācīšanās uz kara lauka ir ļoti dārga – tā maksā daudz asinis.

            Miera laika armija sastāv no divām daļām a) no pastāvīgi atrodošamies dienestā virsniekiem un instruktoriem (kara speciālistiem) un b) no katru gadu iesaucamiem apmācībā obligatoriskā  dienesta kareivjiem.

            Pirmie ir skolotāji – audzinātāji un apmācītāji, otrie apmācāmie skolēni. Bet lai skolotāji varētu sekmīgi veikt savu darbu, tad tiem arī pašiem ir labi jāsagatavojās. Tādēļ apmācīšana dalās uz virsnieku apmācīšanu un kareivju apmācīšanu.

  1. Virsnieku apmācīšana.

Virsniekiem visādā ziņā jāstāv ļoti augsti. Virsnieki ir karaspēka daļas galva un sirds; viņi ir tas avots, no kura karaspēka daļa smeļ enerģiju, drošsirdību, zināšanas un mākslu. Jo augstāku dienesta pakāpi ieņem virsnieks, jo vairāk tiek no tā paģērēts zināšanu un morālā spēka.

No virsnieka tiek paģērēta plaša vispārīga izglītība, jo citādi viņš nebūtu spējīgs būt par kareivju audzinātāju un apmācītāju. Speciālai kara izglītībai ir jābūt virsnieku starpā ļoti augstai. Virsniekam ir pamatīgi jāpārvalda kara zinību teoriju un visos sīkumos jāzina teorija un praktika tā ieroču šķirā kādā viņš dien.

Virsniekiem jāpārvalda kara zinības un mākslas, bet ne tikai kara darbības paņēmieni – pēdējos ļoti labi pārvalda virsdienestnieki – nevirsnieki. Kara zinības māca ne paņēmienus un formas, kuras ir padotas pastāvīgām pārmaiņām, bet kara darbības pastāvīgos, nemainošos likumus un principus, pašu kara dabu un būtību. Kurš pārvaldīs pēdējos, tam nebūs grūti atrast un piemērot pēc vajadzības jaunas formas un paņēmienus, bet kurš zinās tikai formu un paņēmienus, tas pilnīgi nezinās ko darīt, kad mainīsies apstākļi uz kara lauka.

Karot var mācīties tikai karā, bet tas nenozīmē, ka katrs, kurš, ir bijis karā, ir jau pilnā mērā izmācījies karu vest, ka tas pārvalda kara zinības.

Karš visa savā būtībā ir tik plaša lieta, ka to praktiskā nav iespējams aptvert. Katrs nākošais karš  atšķiras no iepriekšējā pēc ārējām formām; caur ko vienā vietā ir iegūta uzvara, caur to otrā gadījumā nāk neizdevība. Ja mēs nostādīsim par pastāvīgiem tās formas un piemērus, kuri dažās pēdējās kaujās ir izrādījušies par idzdevīgiem, tad droši vien nākošā karā pie citiem apstākļiem, viņi izrādīsies par pilnīgi nederīgiem. Izmācīties kara mākslu un zinības tikai uz kara lauka ir tik pat neiespējami, kā izmācīties medicīnu strādājot slimnīcā. Tādēļ Suvorovs teica par Napoleonu, kad Suvorovam tika uzstādīts jautājums: caur ko ir izskaidrojamas Napoleonas sekmes: vedat karu, kā Aleksandrs, Hannibāls, Cezars, GustafsAdolfs, Turenns, Princis Eugems un Fridrichs. Lasāt viņu 83 kara gājienu vēsturi, lasāt viņu vēl reiz, pārdomājat viņu, tas ir vienīgais ceļš tapt par lielu kara vadoni un iedziļināties kara mākslas noslēpumos. Kara zinība dibinājās uz kara piedzīvojumiem un novērojumiem. Bet šo piedzīvojumu un novērojumu izlietošana ir ļoti smalks un uzmanības paģērošs darbs. No kara piedzīvojumiem nevar ņemt gatavas formas un receptes, bet katru gadījumu ir vajadzīgs ļoti smaki izpētīt un tikai tad taisīt slēdzienus. Tikai tie slēdzieni, kuri būs taisīti uz dziļiem pētījuma pamatiem, dos lietderīgu aizrādījumu kā ir karš un kauja jāved un kā jāapmāca karaspēks.

Uzvara jeb neizdevības fakts vel maz ko rāda: ir vajadzīgs zināt iemeslus un apstākļus, kā vienā tā otrā pusē. Ja kaujā viens bataljons ir sakāvis vienu ienaidnieka bataljonu, tad tas fakts pats par sevi vēl nepierāda, ka pirmais bataljons ir strādājis taktiskā ziņā priekšzīmīgi un sakautā bataljona taktika nav bijuse nekur derīga. Izpētot , var izrādīties, ka sakautam ir pietrūcis patronu, tas nav vairāk dienas dabūjis ēdiena, tam pienākušas ziņas, ka tas ielenkts un tamlīdzīgi gadījumi varbūt būs devuši uzvaru pirmam bataljonam, bet ne būt ne viņa māksla. Tādēļ, lai karazinību vispār n taktiku atsevišķi pastiprinātu ar piemēriem no kara vēstures, ir vajadzīgs ļoti nopietns darbs ar dziļu izpētīšanu un pārdomāšanu.

Virsnieks nevar ierobežoties ar formu, paņēmieniem un parašu zināšanu, viņam ir jāzin kara lietas pēc viņu būtības. Bez tam virsnieki ir tie, kuri izstrādā un izpēta visas kara lietas. Beidzis kara skolu, jeb kursus, jeb visus kopā, virsnieks nedrīkst domāt, ka viņš ir beidzis savu kara izglītību, ka tas jau visu zina un tādēļ tam atliek tikai kara dienesta praktiskā puse. Skolas un kursi tikai norāda ceļu par kuru nākas iet tālāk; iesāktais un aizkustinātais skolas darbs ir jāturpina: kas neiet uz priekšu, tas iet atpakaļ, jo dabā nekas uz vietas nestāv. Jo lielāku vietu ieņem virsnieks, jo vairāk viņam ir jāstrādā priekš savu zināšanu paplašināšanas, citādi viņš zaudēs autoritāti un līdz ar to arī uzticību. Zināt nav grūti, bet ļoti grūti ir mācēt, to vajaga katram iegaumēt.Ļoti viegli ir iemācīties kara mākslas principus, bet ļoti grūti ir mācēt izlietot šos principus.

   Virsnieku apmācības karaspēka daļā un lielākās vienības notiek caur:

  1. Priekšlasījumiem. Katram virsniekam tiek uzdots izstrādāt kādu nebūt jautājumu no taktikas jeb kara vēstures un tad izdarīt priekšlasījumu; caur to katrs virsnieks ir spiest nopietni nodarboties priekš sava jautājuma izpētīšanas un no otras puses katrs virsnieks dabon dzirdēt no citiem izstrādātus un izpētītus jautājumus un tā paplašināt savas kara zināšanas.
  2. Taktiskiem uzdevumiem un kara spēli – tiek virsnieku starpā paplašinātas teorētisko taktisko zināšanu izlietošana un piemērošana apstākļiem.
  3. Taktiskām lauku mācībām – visus tos pašus taktiskos uzdevumus un darbus, kuri tika izpildīti uz plāniem un kartēm, izpilda uz lauka, bet bez karaspēka, jo karaspēku ir vērts vest uz manevriem tad, ja uz to ir sagatavoti virsnieki.

Īpaši no liela svara ir kara spēles un taktikas lauka mācības priekš augstākiem priekšniekiem.

Virsniekiem ir vajadzīgs ne tikai pašam zināt, bet arī vajadzīgs mācēt apmācīt savus apakšniekus, īpaši kareivjus, tā kā visu kareivju apmācīšana jāved virsniekiem personīgi.

  • Kareivju apmācīšana.

Kareivju apmācīšana sadaļās iekš:

  1. atsevišķa kareivju apmācīšanas un;
  2. kareivja apmācīšanas karaspēka vienībās – posmā, nodaļā, vadā u.t.t.

Vissvarīgākā un kā pamats visai apmācībai ir atsevišķa kareivja apmācība.

Pie kareivja apmācības ir jāpieņem sekoši galvenie noteikumi: a) kā mācīt tikai to, kas ir vajadzīgs karā, b) mācīšanu vest tādā kārtībā, ka lai no mācīšanas gaitas redzētu apmācības mērķi un c) mācīt ar rādīšanu praktiski, bet ne stāstot un teorētiski mācot.

Šautene un ložmetējs kareivim tiek dots priekš šaušanas, tādēļ vispirms ir jāmāca un tad citi pienākumi. Mācīšanu vest ar rādīšanu, ko un kā darīt un tikai nepieciešamos gadījumos ar stāstīšanu, jo katrs cilvēks labāk saprot to, ko redz, nekā to, ko viņam stāsta. Uz reizi nekad daudz jauna nerādīt, bet pakāpeniski, pamazām, lai šo mazumu labi saprastu un uzņemtu. Mācīt pa priekšu svarīgāko un tad mazāk svarīgo.

Ar ko kareivis vispirms ir jāiepazīstina? Ar visu to, kas no kareivja tie paģērēts karā un ar ko karaspēks izšķiras no apbruņota ļaužu bara, tas ir:

  1. gatavību upurēt sevi tēvijas, dzimtenes, savas tautas neatkarības un brīvības labā;
  2. kara disciplīna ar iztekošu no viņas pavēļu izpildīšanu un vispārīgu likumību;
  3. drošsirdību un kareivisko godu;
  4. gatavība izturēt un pārnest visas kara grūtības un;
  5. savstarpējā izpalīdzība.

Kas kareivim ir jāmāca un kas no tā tiek paģērēts kaujā un vispār kara laikā?

Viss tas, kas kareivim ir jāmāk darīt:

  1. mācēt veikli izlietot savus ieročus;
  2. mācēt izpildīt dažādus taktiskos uzdevumus;
  3. mācēt saskaņot savu darbību ar savu kaimiņu darbību;
  4. mācēt pārvarēt dažādus šķēršļus un pievienoties (pielāgoties) apvidum.

1. Ar tehnikas progresu kareivju ieroči tiek vairāk un vairāk komplicēti un arī tiek ievesti dažādi ieroču veidi. Tā tagadējam kareivim ir jāmāk izlietot: šautene, vieglie un smagie ložmetēji; revolveris, rokas un šautenes, lāpsta, cirvis, gāzes maska, drāts griežamie rīki, visdažādākie mīnmetēji, dažādi auksti ieroči un ļoti daudz citu kara vešanas rīku.

Galvenie zaudējumi ienaidniekam tiek izdarīti ar uguni – vairāk par 90%; tas pierāda šaušanas mākslas lielo nozīmi. Kaujas vešana tiks aizrādīts, ka tikai labi mērķētai ugunij ir lieli rezultāti. Tādēļ šaušanai jāpiegriež vislielākā vērība visas ieroču šķirās, kuras šaujamie ieroči. Bet šaušanas apmācībai jābūt tādai, kāda tiek paģērēta karā. Šaušana šaušanas dēļ, t.i. šaušana apstākļos, kuri karā priekšā nenāk, bet kura pat par sevi ir skaista, ir ne tikai lieka, bet kaitīga, jo atņem laiku, kurš varētu būt izmantots priekš lietderīgas šaušanas apmācīšanas.

Katram ierocim un katram kara vešanas rīkam ir nozīme tikai tad, ja māk viņu derīgi un veikli izlietot, pretējā gadijienā vislabākais rīks būs kaitīgs – lieks svars priekš vadāšanas un lieki cilvēki priekš šī rīka izlietošanas, ja šie rīki nekad, jeb tikai ļoti reti ņem dalību kaujā.

2. Tagadējā karā kareivji uz kaujas lauka atrodas samērā lielā attālumā viens no otra un no sava tuvākā priekšnieka, tādēļ viņiem jāmāk apzinīgi izpildīt visu to, kas katram uzdots. Pēc komandām nākas darboties. Tāpēc kareivjam jāmāk patstāvīgi rīkoties: ugunsvešanā, virzīšanās uz priekšu, ierakumu taisīšanā, šķēršļu pārvarēšanā, viss tas vislielākā mērā atkarājas no tam, cik lielā mērā kareivji ir apmācīti taktiskā ziņā.Katris izdevīgs moments un apstāklis ir jāizmanto, katra grūtība un šķērslis jāpārvar. Kāto izdarīt, to vislabāki redzēs tie, kuri ir tuvumā – kareivji, jeb posmu un nodaļu priekšnieki; ja viņi to nemācēs un katra gadījumā gaidīs priekšnieka aizrādījumus, tad pa lielākai daļai būs jau par vēlu – izdevīgais moments būs jau palaists garām.

3. Karš sastāv iekš tam, ka tūkstošu, desmit tūskotšu un simtu tūkstošu darbībai ir jābūt virzītai vienai kopēja mērķa sasniegšanai. No šā iztek tas, ka katrai karavīra darbībai ir jābūt saskaņotai ar kaimiņa darbību. Vislielākā varonība un drošsirdība neatnesīs ne mazākā labuma, ja viņa nebūs saskaņota ar vispārīga mērķa sasniegšanu un tādēļ arī kaimiņa darbību.

Tā, ja viens posms visdrošsirdīgāki virzīsies uz priekšu tanī laikā, kad citi stāvēs uz vietas – viņš pados nāvei tikai savus drošsirdīgos ļaudis, un otrādi: viens posms drošsirdīgi izvirzīsies uz priekšu  vispārējā uzbrukam laika ar savu flanga uguni pabalstīs un faktiski dos iespēju padzīt ienaidnieku uz plašākas frontes.

Lai gan šīs darbības saskaņošana pieder pie vispārīgas taktikas apmācības, bet tai ir sevišķa nozīme un tādēļ tā ir jāizceļ, jo tikai tādā gadījumā , ja būs šī saskaņotā kopdarbība, ir iespējama noteicošas sekmes.

4. Bieži vien uzbrukuma laikā pienāk ziņojumus, ka karaspēka daļa ir nogājuse līdz tādai un tādai vietai un tālāku nevar tikt: priekšā ūdrēnu pilns grāvis, jeb ienaidnieka aizžogojuma uguns, drāšu aizžogojumi, vienkārši ļoti stipra uguns, jeb kas nebūt tamlīdzīgs. Patiesībā tas notiek tā: kareivji iet uz priekšu un negaidot tie satiek šķēršli, kurš, tādēļ ka tas ir negaidīts, pārsteidz tos un no pārsteiguma tie paliek uz vietas, ziņo priekšniecībai un gaida rīkojumus. Še nu ir no svara šķēršļu pārvarēšanas apmācība: varbūt grāvis kādā vietā ir viegli pārejams; uz atklātas vietas ir labāk no zaudējumiem var izbēgt caur ātru pārskriešanu pa šo vietu, tāpat caur ienaidnieka aizžogojuma uguns – uguns pauzes laikā; varbūt drāšu aizžogojumus var pārvarēt, jeb apiet u.t.t. Galvenais še ir mācēšana neuztraukties  no pārsteiguma. Kas  attiecas uz pievietošanos – piemērošanos pie apvidus, tad galvenā kārtā ir vajadzīgi un nepieciešami apmācīt: pievietošanai – piemērošani priekš uzbrukuma iešanas, atrast izde’vigas vietas, par kurām varētu tikt uz priekšu. Kas attiecas uz piemērošanos lai būtu noslēpts no ienaidnieka uguns, tad šo pievietošanos iemāca vienā acumirklī ienaidnieka svilpojošās lodes, bet tomēr arī še ir derīga apmācība, lai nebūtu lieku zaudējumu.

Slēdziens par karaspēka sagatavošanu.

  1. Karaspēka audzināšanai un apmācīšanai jābūt tiešām virsnieku darba laukam. Instruktori – virsdienestnieki var būt tikai par virsnieku palīgiem un darīt tikai to, kas viņiem ir no virsnieka norobežoti uzdots un zem virsnieka vadības.
  2. Audzināšanas un apmācīšanas veids nedrīkst būt atkarīgs no viena jeb otra priekšnieka personīgiem ieskatiem; visā armijā jābūt vieniem un tiem pašiem ieskatiem uz karaspēka audzināšanu un apmācīšanu. Tādēļ arī visās kara skolās un kara mācības iestādēs jāpasniedz vieni un tie paši racionāli karaspēka sagatavošanas pamati, ieskati, jau nerunājot par vadiem principiem.
  3. Armija ir jāsagatavo uz karu pēc pēdējiem karazinības paģērējumiem; armijai neatlaidīgi jāseko līdzi kara zinības progresam. Lai to patiesi varētu ievest dzīvē, ir vajadzīgs ierīkot kursus priekš periodiskas virsnieku apmācīšanas; šo kursu uzdevums būtu iepazīstināt virsnieku ar visiem jaunievedumiem, kā karaspēka sagatavošanā, tā kara un kaujas vešanā un atkārtot visu to, ko virsnieki reiz jau mācījušies.

Ja nav iespējams ierīkot tādus kursus, tad vismaz ir nepieciešami uzrādīt virsniekiem tos mācības līdzekļus, no kuriem tie varētu iepazīties ar visiem jaunievedumiem un tad ir vajadzīgs periodiski izdarīt virsnieku pārbaudīšanu – vai tie ir padomājuši un iepazinušies ar jaunām metodēm un paņēmieniem un vai tie nav aizmirsuši to, ko reiz jau iemācījušies. Tie laiki ir sen pagājuši , kad bija diezgan pabeigt kara skolu un tad varēja mierīgi soļot uz priekšu, sasniedzot dienesta pakāpes vienu pēc otras, betpaliekot uz tās pašas karzinību pakāpes, jeb pat vēl aizirstot to, ar kuru  tika pabeigta kara skola. Kas neiet uz priekšu  – iet atpakaļ.

  • Karspēkā sagatavošanā ir noteikti jāizšķir atsevišķa karavīra sagatavošana no karaspēka vienību sagatavošanas, un katras mazāks vienības sagatavošana no lielāku vienību sagatavošanas. Kamēr mazāku vienību un priekšnieku sagatavošana nav pabeigta, tikmēr nedrīkst iesākt lielāku vienību sagatavošanu, citādi tas būs kaitīgs laika tēriņš.
  • Ka kareivju, tā virsnieku paaugstināšanas kritējām jābūt visu no karavīra paģēramo īpašību pārvaldīšanas, bet ne kādu nebūt atsevišķu nozaru ļoti laba zināšana: labs šāvējs, bet nolaidīgs citās nozarēs; (labs vingrotājs, bet citu neko nepratējs u.t.t.). Bez tam no virsnieka visādā ziņa jāpaģērē stiprs raksturs un karaspēka pārvaldīšanas spēja.
  • Miera laikā karaspēkam ir vajadzīgs atrasties veselīgos un patīkamos apstākļos, bet nedrīkst karaspēku izlutināt: karaspēkam jau miera laikā jātop norūdītam.
  • Priekšnieku un padoto attiecības jādibina uz visstingrākās likumības pamata. Ja likuma nozīme tiks izvesta praktiskā dzīvē, tad katrs būs ieinteresēts pabalstīt likumību.

Karaspēks, kurš karā paspēlē kauju, ir jau sen pirms kara paspēlējis šo kauju. Karavīrs kara dara tikai to, ko tas ir ieradis darīt miera laikā, bet dara to sliktāki, nekā miera laikā.

Viss izteiktais ir viegli saprotams un tamdēļ arī ļoti viegli ir to zināt. Lai lietderīgi izlietotu to, kas ir zināms, tad ir vajadzīgs mācēt: katram priekšniekam zināt ir maz, – katram priekšniekam ir jāmāk. [..]

63 domas par “Ar ko atšķiras apbruņots bars no Armijas

  1. Labu laiku lasu blogu, bet nekad neesmu komentējis, bet ar interesi vienmēr izlasu rakstus un komentārus.
    Paldies par šo blogu un ierakstu, atliek vien nobrīnīties cik liela aktualitāte cauri laikiem P.Radziņa rakstītajam – viena vienīgi patiesība!

  2. Njā, proti, vēstījums, ka 20d/g zemzāgi ir tuvāk apbruņotā bara spektra galam, nevis karavīra galam…auch 😀

    • Vnk jārēķinās, ka no tā excvel tabulas zs skaita būs vēl atbirums psihoemocionālo iemeslu dēļ. Tādēļ armijai ir jābū cik vien iepoējams lielai,lai kompensētu zaudējumus tsk no audzināšanas trūkuma.

      • Šitais neiet kopā ar Arestoviča skandināto, ka cilvēku pietiek un tie stāv rindā, jo nepietiekot bruņojuma.

        • UA ir simtiem tūkstošu liela sagatavota (!) rezerve no kuras var izvēlēties kārtās gan brīvprātīgos kas stāv rindās, gan ar nūju dzenāmos. Ja ru veiks savu mobilizāciju un sāksies attrition karš, ua paņems vispār visus kurus varēs apbruņot un pa šo laiku apmācīt. Fakts ka rez.karavīriem trūkst strēlnieku ieroči neko labu neliecina par ua mob.rez.sistēmu, ka tik mums nav jāsāk arī par to domāt.

          • Rodas jautājums, ko ēdīs tie simti tūkstoši ukraiņu rezervistu pēc iesaukšanas un kas uzturēs viņu ģimenes? Kā visa UA sevi uzturēs, bez simtiem tūkstošu darba roku? Nav dzirdēts, ka UA būtu nopietnas pārtikas un naudas rezerves. Nāksies mums uzturēt visu UA.

                • ASV pagàjušonedēļ pielēma 30Mjrd – 20mjrd militārajai palīdzībai, 10mjrd ekonomiskajai. UA budžets ir nedaudz pāri 30mjrd.
                  Pabarot – pietiek ibiopiedevu degvielai par procentpunktu samazināt, un pāri paliks.

                • Man liekas tu tieši nenovērtē Rietumu ekonomikas spēku un Amerikāņu militāro industriju…….Rus nespēj turēt sveci ar ASV šajā jomā pilnīgi un galīgi, un tas pat tagad ir redzams (smagie ieroči līdz UA armijai vēl pat nav atnākuši un jau Rus armija buksē). Pārtiku un apgādi Rietumi nodrošināt var ar uzviju : Afganistānu un Irāku tak vai 10 gadus turēja pie dzīvības un tas bija vispār nekurienes vidū kalnu ieskautā izolēta valstiņā. MRE fabrikas tulēt nobers visu Ukrainu ar ēdienu

                  • Nenovērtēju, jo Rietumu pašiem lielas problēmas – milzu inflācija. Gan jau pats redzi kā cenas ceļās. Lūk ASV novembrī būs vēlēšanas kongresā un visi eksperti saka, ka demokrātus tur gaida sagrāve un viens no iemesliem inflācija, sevišķi attiecībā pret degvielu. Ja karš ievilksies, Rietumiem būs grūti paskaidrot savām tautam par ko tām jācieš un jāmaksā. Pasaulē daudz kur gaidām bads, kā ziņo visādi ANO, ta kā diez vai tik viegli būs pabarot UA. RU kā reiz ir viena no lielākajam minerālmēslu ražotājām. Kam viņa tos pārdos? MRE fabrikām arī kaut kur jāņem tie produkti, kuru ražotājiem izdevīgāk nobērt ar pārtiku Ķīnu, kura labi maksā, nevis UA kura neko nemaksās. ASV protams var sadrukāt naudu cik grib, lai sapirktu pārtiku priekš UA, bet tas vēl vairāk pacels inflāciju. Irākai ir sava nafta, no kuras tā pārtika, bet Afganistānā Rietumi baroja tikai vietējo armiju un eliti, kamēr vienkāršā tauta turpināja dzīvot kā vidusslaikos un pārtika no narkotiku audzēšanas. UA tauta tā nespēs, tā pieradusi pie daudz lielākā komforta līmeņa. Jā Rietumu sākuši piešķirt smagos ieročus, bet RU jau iznīcinājusi daudzkārt vairāk UA ieroču nekā tiek piešķirts. Ja piegādes kļūs pārāk intensīvas RU var vienkārši iznīcināt tiltus pār Dņepru vai visu UA dzelceļu, kas būtiski traucēs jebkādām ieroču piegādēm. Lūk kā RU pēdējā laikā sākusi iznīcināt UA dzelceļa elektropiegādes apakšstacijas. Vakar esot trīs tādas sašāvusi ar raķetēm, kas tur apturēja dzelceļa satiksmi. Ja runājam par RU armijas buksēšanu, tad ir viedoklis, ka RU vienkārši gaida, kad UA ekonomika pilnībā nobruks, kas būtiski samazinās tās aizsardzības spējas, tikmēr RU nesteidzīgi samaļ UA profesionālo armiju.

                    • Rietumiem ļoti viegli saviem iedzīvotājiem būs paskaidrot, kāpēc pret krievijas fašismu jācīnās.
                      Bet tu joprojām vari sapņot savus slapjos sapņus par ru orku uzvaru un UA sagrāvi…

                    • Man gan liekas otrādi – ukraiņi nesteidzīgi samaļ ru elites vienibas, pārsvarā palikusi tikai gaļa – katru dienu pa balatjonam. Pie tam, tuvāko nedēļu laikā pienāks R smagais bruņojums. USA nodīlos ar arābiem un nodzīs lejā naftas cenas+ embargo pret Ru gāzi+naftu. Vai kāds vēl atceras kā sabruka PSRS? Ru tauta sāks bļaut un varoņeposs par kartona tankiem un sarkano podziņu, pamazām izplēnēs. No septembra RU būs d…ā, kas rezultēsies ar esošās varas gāšanu/pilsoņu karu un dekorāciju maiņu, cerams, uz prātīgākiem personāžiem. A mums atliek nostāvēt un pārdzīvot nākamo ziemu. Kā saka klasiķis: Draugi, būs labi! Visiem Priecīgus un Saulainus Valstssvētkus!

                    • “RU gaidišana” tā padārgi tai sanāk tajā “viedoklī”. Informācija par “daudzkārt vairāk iznīcinātajiem UA ieročiem”, kā vienmēr, no klauna konašenkova?

                    • Pipar, pat otrādāk – vācijas vēlētāji pieprasa darbus, kamēr politiķi bremzē.
                      Atslēgas vārds: Buča. Pēc tās nekas vairs nevienam nav jāskaidro, livestream genocīds 21. g.s. nav modē.
                      Un galvenais, ka UA cīnās – būtu fait accompli, visi būtu deeply concerned un atpakaļ pie business as usual. Tas arī mūsu varnešiem jāsaprot attiecībā uz LV

                    • UA runas vīrs Arestovičš šodien paziņoja, ka jāgatavojas ilgam un asiņainam karam ar RU, kurš varot ilgt mēnešiem. Uzdodiet sev jautājumu, ja jau krievi zaudē savas elites vienibas un pārsvarā palikusi tikai gaļa, bet Konoščonoks melo par iznīcinātajiem UA ieročiem, tad no kurienes tādi Arestoviča paziņojumi. Krievi taču mobilizāciju nesāka, viņu spēki UA nav lieli un pielīdzināmi UA armijai, bet ja rēķina UA folkšturmu un rezervistus tad krietni mazāki, tomēr īpašas UA uzvaras neredz, Hersona nav atkarota, par Mariupoli nemaz nerunājot. Starp citu, ir nepārbaudīta informācija, ka zaudēti sakari ar UA karavīriem, kuri atrodas zem Azovstaļ. Runājot par Rietumu spēju ieskaidrot tautai, kapēc jāsavelk jostas, lai redzētu, kā UA tiek pārvērsta drupās, jo kaujas pārsvarā notiek apdzīvotās vietās, teikšu: dzīvosim redzēsim. Man subjektīvi par to ir šaubas. Covid arī neviens nav atcēlis un Bils Geits jau sola jaunus bīstamākus Covid vīrusa paveidus.

                    • Cilvēkiem, kas ir tēmā nav sev jāuzdod šādus jautājumus, jo atbilde ir kā uz delnas. RU sāka operāciju UA ar +- 150K karavīru, vēlāk pieveda vēl 50K, uz doto mirkli zaudēti (KIA + WIA) ap 50K RU karavīru. Atlikums tie paši 150K – papluinīti, gandrīz bez bruņutehnikas, zaudējuši uzbrukuma potenciālu, bet joprojām vērā ņemami, ja ir ierakušies. Pret viņiem, lai pārietu uzbrukumā. UA būtu jānodrošina x3 pārsvars, tas ir ap 500K lielu armiju, kuras UA pagaidām nav, kas turklāt līdzvērtīgi apbruņota (process iesākts). Tādēļ gaidāms ilgs un grūts karš, UA balva ir lielāka par jebkādām drupām – tā ir neatkarīga ukraiņu valsts starptautiski atzītās robežās. Par ko cinās krievi tu mums pastāsti.

                    • > Krievi taču mobilizāciju nesāka

                      Krievi “mobilizē” visu laiku, tikai ne vispārējā kārtībā..

                      > teikšu: dzīvosim redzēsim

                      Neko tādu tu nesaki, kādu mēnesi pļurksti 1:1 to pašu saturu no KisieļTV.
                      Pēdējais tavs patapinātais domu gājiens par to, ka krievi tagad tik “ātri” neuzbrūk tāpēc, ka (no)gaida UA ekonomikas sabrukumu ir tādā pašā garā..

                    • to varabungas
                      Tu kļūdies. Lai pārietu uzbrukumā jānodrošina x3 pārsvars tikai uzbrukuma vietā, nevis skaitliskais pārsvars pār visu ienaidnieka armiju. Lai UA atkarotu kādu ciemu tai nevajag 500K vīru. Pie kam vēsture rāda, ka x3 nav obligāts nosacījums uzvarai. Lūk piemēram kauja par Franciju 1940. gadā. Tad Vācijai ne tuvu nebija x3 pārsvara, bet gan bija 3 350 000 pret 3 300 000 vīru. Vācija uzvarēja, jo tai bija labāka taktika un stratēģija, arī pārāks kaujas gars. Tālāk. Mans viedoklis, ka UA nekad vairs nebūs neatkarīga, pat ja RU atkāpsies no tās teritorijas, jo UA pēc kara būs kritiski atkarīga no Rietumu finansiālās un militārās palīdzības, tādēļ, ka RU turpinās to apdraudēt un UA ekonomika būs izpostīta. Kas maksā, tas pasūta mūziku. Par neatkarību tādos apstākļos nevar būt runa. Par ko cīnās krievi pastāstīt nevaru, jo tas var izskatīties pēc kara attaisnošanas.

                    • Ne, tu kļūdies jaucot pārrāvuma vietu, kur jābūt pat 10:1 ar operatīvo uzbrukumu ar pāreju pie aizsardzības. Turklāt runa ir par 800+km garu fronti pret sagatavotu un līdzvērtīgu, atsevišķos jomās pārāku, pretinieku, ko jakompensē. Var ilgi diskutēt kāpēc FR kapitulēja DE, tam nav nekāda sakara ar pašreizējo katu UA. Ja nu vienīgi fašistu un rašistu pašparliecība ir analoģiska, jo balstās pašhipnozē nevis kara mākslas zinātnē. RU atzīst LDNRu “neatkaibu”, RU melo? Tavuprāt pati neatkarīgākā valsts pasaulē ir Z-Koreja, lai gan to uztur CN? No sirds novēlu RU piebiedroties CN protektorātu pulkam, viņi to ir sen pelnījuši. Bet UA kaut kā pārdzīvos atkarību no Rietumiem.

                    • to RR
                      > Krievi “mobilizē” visu laiku, tikai ne vispārējā kārtībā..
                      Vervē jaunus kontraktniekus, tomēr tā nav mobilizācija, arī apmēri ne tuvu nelīdzinās tam ko dotu vispārēja mobilizācija.
                      > Neko tādu tu nesaki, kādu mēnesi pļurksti 1:1 to pašu saturu no KisieļTV.
                      Man grūti to komentēt, jo Kiseļovu neskatos. Tev arī iesaku pātraukt skatīties, jo tur esot daudz propogandas.
                      > Pēdējais tavs patapinātais domu gājiens par to, ka krievi tagad tik “ātri” neuzbrūk tāpēc, ka (no)gaida UA ekonomikas sabrukumu ir tādā pašā garā..
                      Nedomāju, ka Kiseļovs ko tādu saka, jo tas skanētu pārāk piezemēti priekš RU propogandas. Citādi tas ir loģisks secinājums. Okupēto teritoriju uzturēšana un kontrolēšana krieviem izmaksā ļoti dārgi. Acīmredzami, ka RU izdevīgi nogaidīt, lai tauta no plānotām kaujas vietām aizbēg uz ES, nevis to barot. Tas pats ar UA ekonomiku, kuru grauj ostu blokāde un nepātrauktās raķešu apšaudes. Jo vairāk tā nobrūk, jo UA grūtāk karot, kaujas gars arī krītas, spiediens uz UA vadību pieaug. Priekš kam RU ziedot savus karavīrus lielajās pilsētās ielu cīņās, ja UA pati pieved klāt savus karavīrus un tehniku, kur tos var samalt. Tas ir klasiskais attrition warfare jeb “karš uz izturību”.

                    • Īsti nesapratu, ko tu gribi teikt, jo UA taču netaisās uzbrukt visā 800 km frontē. Runājot par neatkarību. Tas, ka RU atzina LDNR neatkarību ir tikai formalitāte, lai izvairītos no saistības ar to, ka LDNR pievienos sev UA teritorijas, kuras atzīst par savām. Ekonomiskā un militārā atkarība var būt dažāda, ar politiskās neatkarības zaudēšanu vai bez tās. Lūk teiksim Ķīna, ir ļoti atkarīga no ASV ekonomikas, bet tās politika ir izteikti neatkarīga. Tas pats ar RU un ES. Savukārt LDNR ir pilnīgi atkarīga no RU, tai skaitā arī politiski. Līdzīga nākotne gaida arī UA. Tā būs tikai Rietumu ekonomiskā kolonija un resursu avots, tagad jau bez kādas politiskās neatkarības, kura līdz šim tai daļēji bija. Visi UA zinātnes un tehnikas sasniegumi, kuri tai bija PSRS laikos, paliks pagātnē. Tāda mana prognoze redzot to kas tur notiek. Runājot par CN. Nav nekādu faktu, ka RU varētu kļūt par CN protektorātu, toties ir fakti, ka CN ar laiku var aizstāt ES attiecībā pret RU ekonomiku.

                    • Tu esi Vangas reinkarnācija, lai tik droši apgalvotu kāda tieši UA neatkarība nākotnē BŪS? Pareģo tad pie reizes RU nākotni, jo cik var saprast tu augstāk vērtē opciju ar UA atkarību no RU.

                    • Viens “izmērdēšanas kars” jau bija, kuru Nasers izsludināja Izraēlai. Ilga 3 gadus, tajā aktīvi piedalījās un cieta zaudējumus arī krievu ihtamņeti. Izraēlas stāvoklis bija daudz drūmāks, jo visas sauszemes robežas bija ar ienaidniekiem, bet okupētajās teritorijās aktīvi darbojās teroristi.

                    • Izraēlai tad arī būtu grūti to “politiski un ekonomiski” izturēt, ja ne arābu atklāti paustie genocīdiskie mērķi. Nu akurāt kā pašlaik krievu valsts propagandā attiecībā uz ukraiņu nāciju. Kā teica Golda Meira – “mēs gribam dzīvot, viņi grib, lai mēs nosprāgtu. Tas neatstāj daudz vietas dialogam”. Un arī tak “radniecīgas” tautas iz Ābrama.

                    • to Truecounter
                      > Viens “izmērdēšanas kars” jau bija, kuru Nasers izsludināja Izraēlai.
                      Kapēc “izmērdēšanas karu” Vjetnamā neatcerējies? Tur viss daudz trakāk gāja. ASV Vjetnamai uzmeta 6 727 084 tonnas dažādu bumbu un izsmidzināja tur 75 700 000 herbicīdu un defoliantus, lai izindētu džungļus, kuros slēpās partizāņi. Zeme tur jorpojām ir saindēta.
                      > Ilga 3 gadus, tajā aktīvi piedalījās un cieta zaudējumus arī krievu ihtamņeti.
                      Nu tak ukraiņu ihtamņeti tur arī piedalījās.

                    • to varabungas
                      Es nepareģoju, bet prognozēju balstoties uz vēsturi un elementāru loģiku. UA no PSRS mantoja milzīgu militāru, rūpniecisku un zinātniski-tehnisko potencionālu un pa lielam to veiksmīgi pairsa līdz karam, tātad pēc kara, tas ir daudz sliktākos apstākļos, pairsīs visu. UA ir daudz labu resursu, bet labklājības galīgi nav, toties ir lieli parādi un UA nepātraukti diedelē naudu un palīdzību. Tātad kur aizplūst nauda un resursi? Atbilde: uz Rietumiem. Tipiska ekonomiskā kolonija. RU nekur nepazudīs, tātad UA, kuras militārās rūpnīcas un smagie ieroči pa lielam būs iznīcināti, paliks atkarīga militāri un ekonomiski no Rietumiem. Praktiski UA jau tāda ir. UA līderi līdz šim nekādu valstisko domāšanu neparādīja, toties visādi centās saņemt Rietumu palīdzību un atzinību, mēli izkāruši centās izpildīt visas Rietumu prasības, tātad pilnīgas ekonomiskās un militārās atkarības apstākļos, kļūs pilnīgi atkarīgi arī politiski. Vēl ir galējs variants. Ungārija un Polija var izmantot UA grūto situāciju un izmantojot kā iemeslu savu tautiešu vai visas UA aizsardzību ievest karaspēku savās bijušajās teritorijās. Tātad prakstiski veikt slēptu aneksiju. Ja vēl RU okupēs UA teritorijas līdz Dņeprai un gar jūru, izveidos tur kādas pseidovalstis, tad no UA maz kas paliks pāri. Runājot, par UA atkarību no RU, es labāk gribētu redzēt UA patiesi neatkarīgu, gan no RU, gan Rietumiem. Diemžēl tā nebūs. Tāds potencionāls tika izliets podā. Bēda :-/ Savukārt RU pārcietīs nopietnas ekonomiskas problēmas, attīstīs rūpniecību, pārorentēsies no Eiropas uz Āziju un dzīvos tālāk. Pagājuši tie laiki, kad RU bez Eiropas nevarēja dzīvot. Tur nav nekā laba priekš mums.

                    • Es savukārt prognozēju, ka UA strauji attīstisies kā nacionāla valsts, kas loģiski orientēsies uz Rietumiem, jo viņi piederīgi rietumiem, bet austrumos ir tikai melnais caurums, puvums, čiks un bezštoks. Līdzšinējie UA līderi un viņus uzturošie oligarhi bija par daudz sasaistīti ar biznesu RU, kas vilka valsti lejā kā dzirnakmens, bet tagad tam ir pienācis gals. HU un PL aneksija ir tikai tavos murgos, tur nav ko apspriest. Melnās jūras piekrasti RU nedabūs, pseidovalstis iespējamas, bet tās gaida Transnistrijas, Dosetijas, Abhāzijas liktenis – iestrēģšana limbo. RU ir eiropeīdi, nekāda pārorientešanās uz austrumiem uz saviem noteikumiem, nezaudējot identitāti viņiem nespīd, jebkurā gadījumā tas aizņems ne mazāk kā gadsimtu, skat TR un dažu turīgu arābu valstu pieredzi “pārorientējoties” uz rietumiem. Kamēr RU “attīstīs rupnicību” un importa aizvietošanu Rietumi sen būs priekšā pavisma citās, nākotni definējošās jomās – infotehnoloģijās, biotehnoloģijās, kvantu skaitļošanā, tuvā kosmosa apgušanā uc kurās RU nespēs tos panākt vispār nekad, jo jau tagad plaisa ir nepārvarama. Drūma, auksta, atpalikusi, mazapdzīvota un ekoloģiski netīra, tāda ir RU nākotne. Tomēr ar kodolieročiem, kuru dēļ vispār ir vērts par RU runāt. Atņem tos un viss, RU būs beigusies.

                    • Es savukārt prognozēju, ka UA strauji attīstisies kā nacionāla valsts, kas loģiski orientēsies uz Rietumiem, jo viņi piederīgi rietumiem, bet austrumos ir tikai melnais caurums, puvums, čiks un bezštoks. Līdzšinējie UA līderi un viņus uzturošie oligarhi bija par daudz sasaistīti ar biznesu RU, kas vilka valsti lejā kā dzirnakmens, bet tagad tam ir pienācis gals. HU un PL aneksija ir tikai tavos murgos, tur nav ko apspriest. Melnās jūras piekrasti RU nedabūs, pseidovalstis iespējamas, bet tās gaida Transnistrijas, Dosetijas, Abhāzijas liktenis – iestrēģšana limbo. RU ir eiropeīdi, nekāda pārorientešanās uz austrumiem uz saviem noteikumiem, nezaudējot identitāti viņiem nespīd, jebkurā gadījumā tas aizņems ne mazāk kā gadsimtu, skat TR un dažu turīgu arābu valstu pieredzi “pārorientējoties” uz rietumiem. Kamēr RU “attīstīs rupnicību” un importa aizvietošanu Rietumi sen būs priekšā pavisma citās, nākotni definējošās jomās – infotehnoloģijās, biotehnoloģijās, kvantu skaitļošanā, tuvā kosmosa apgušanā uc kurās RU nespēs tos panākt vispār nekad, jo jau tagad plaisa ir nepārvarama. Drūma, auksta, atpalikusi, mazapdzīvota un ekoloģiski netīra, tāda ir RU nākotne. Tomēr ar kodolieročiem, kuru dēļ vispār ir vērts par RU runāt. Atņem tos un viss, RU būs beigusies.

                    • Es savukārt prognozēju, ka UA strauji attīstisies kā nacionāla valsts, kas loģiski orientēsies uz Rietumiem, jo viņi piederīgi rietumiem, bet austrumos ir tikai melnais caurums, puvums, čiks un bezštoks. Līdzšinējie UA līderi un viņus uzturošie oligarhi bija par daudz sasaistīti ar biznesu RU, kas vilka valsti lejā kā dzirnakmens, bet tagad tam ir pienācis gals. HU un PL aneksija ir tikai tavos murgos, tur nav ko apspriest. Melnās jūras piekrasti RU nedabūs, pseidovalstis iespējamas, bet tās gaida Transnistrijas, Dosetijas, Abhāzijas liktenis – iestrēģšana limbo. RU ir eiropeīdi, nekāda pārorientešanās uz austrumiem uz saviem noteikumiem, nezaudējot identitāti viņiem nespīd, jebkurā gadījumā tas aizņems ne mazāk kā gadsimtu, skat TR un dažu turīgu arābu valstu pieredzi “pārorientējoties” uz rietumiem. Kamēr RU “attīstīs rupnicību” un importa aizvietošanu Rietumi sen būs priekšā pavisma citās, nākotni definējošās jomās – infotehnoloģijās, biotehnoloģijās, kvantu skaitļošanā, tuvā kosmosa apgušanā uc kurās RU nespēs tos panākt vispār nekad, jo jau tagad plaisa ir nepārvarama. Drūma, auksta, atpalikusi, mazapdzīvota un ekoloģiski netīra, tāda ir RU nākotne. Tomēr ar kodolieročiem, kuru dēļ vispār ir vērts par RU runāt. Atņem tos un viss, RU būs beigusies.

                    • to VB
                      UA neattīstīsies, jo līdz šim to nespēja. Jaunus līderus, kuri vedīs UA uz saulaino tāli, nevar izaudzēt vienā dienā un neviens ar to iekš UA nenodarbojas. Lai pārorentētu ekonomiku uz Austrumiem krieviem nevajag mainīt indentitāti. Runājot par Dienvidosetijas un Abhāzijas likteni nevajag aizmirst, ka Gruzija pati ir nabadzīga un atpalikusi. Runājot par attīstību, tad CN daudz kur min uz papēžiem Rietumiem vai pat apdzen. Tātad RU kopā ar CN varēs visu. RU salīdzinājums ar turīgo arābu valstu pieredzi ir nekorekts, jo RU vēsturē pietiek gadījumu, kad tā atdzima no pelniem, bet arābiem nē.

                    • Varbūt, kad būs brīvāks brīdis, uzraksti rakstu par mūsdienu UA sasniegumiem. Tiešām būtu interesanti palasīt.

    • Tāda tā sūrā patiesība ir. Pat, ja atmetam pshihol., tad fiziskā sagatavotība arī ir pārāk dažāda. ZS ir sava vieta un pielietojums, bet tas nav OMD un pilnvērtīgas rezerves aizvietotājs. Visās citās valstīs ZS analogi ir biedrības, kur OMD un rezervisti grib aktīvāk darboties kā uzlikts pēc likuma un pavēlēm. PD tiks sadauzīts nedēļas laikā, kuras ietvaros vajadzētu būt laikam mobilizēties nākošajiem. Tikai nav jau ko īsti mobilizēt.

      Ja kāds domā, ka valsts kasi(nodokļus) un armiju(cilvēkus) var aizpildīt tikai brīvprātīgi, tad šis cilvēks ir vainu muļķis(visticamākais), vai arī kaitnieks, vai abi kopā. Bet varbūt nemaz netaisās karot. Kā rakstīja te viens komentētājs, politiķis jau aldziņu saņems esot arī trimdas valdībā.

  3. Ceru, ka NAA radziņš tiek lasīts no vāka līdz vākam – gan virzienā turp, gan atpakaļ.
    Ja atbildīgie par aizsardzību būtu ar militāru izglītību, šādi ārprāti netiktu virzīti tālāk par brainstorm tāfeli, kur nu oficiālu politiku

  4. Interesanti palasīt. Generālis Radziņš labi un pareizi raksta, kaut arī dažas lietas palaiž garām vai norāda kļūdaini. Nu, bet tie bija citi laiki un daudz kas nebija zināms.

  5. Vai ir kāda Radziņa autobiogrāfija, ko palasīt, ko varat ieteikt ? 🙂 Labākais, kas pēdējā laikā lasīts un noderīgs ne tikai militārā ziņā…

  6. Savā ziņā tas viss ko Radziņš rakstīja ir pašsaprotami un logiski…….bet tad paskaties ko mūsu gudrie ģenerāļi runā šodien (”ZS=PD”, visi esam vienādi, 20 dienas gadā kaut kā esot līdzīgas profesionālām karavīram kurš dien 100+ dienas gadā), tad protams rodas neizpratne/satraukums ko tā mūsu armija dara un ko viņa plāno. Un tas nav tikai mums ”radikāļiem” vien, igauņi un leiši ar ir neizpratnē ko mēs latviesi te daram.

    • Cita starpā, pirms kara tieši sociķi aizstāvēja pašreizējo NBS modeli – regulāro armiju nevajag, pietiek ar tautas miliciju (lasi zemessardzi). Tagad šis modelis kļuvis par mainstreemu gan ģenerāļu (iespējams gan ne visu), gan labējā spārna politiķu aprindās. Es gan domāju, ka tas vēl nav akmenī iecirsts uz mūžiem.

      • Dīvaini tie Latvijas sociķi bija, jo piemēram Francijā tajā laikā sociķi bija pret jebkādu bruņoto spēku profesionalizāciju, jo uzskatīja, ka tādi NBS kalpo reakcionāriem, fašistiskiem mērķiem, idejām un politiskajiem spēkiem. Bet obligātais dienests veicina republikāniskas vērtības un plašas sabiedrības, un strādnieku šķiras iesaisti.

        • Sociķi bija “par mieru” un “Armijas jālikvidē visur un visiem”.

          P.S. Tautas milicija jau arī būtu iz tautas. Par profesionāliem spēkiem tajos gados laikam nekur vēl nerunāja.

      • Politiķiem demokrātiskā vasltī protams negribas savā pāraudzībā organizāciju, kas viniem taisa problēmas un skandālus……..armija ir viena no tām organizācijām, kurās riski uztaisīt valdošajam ministram skandālu no plika gaisa ir diezgan reāli (it īpasi ja armijā ir OMD ar 18 gadīgiem puišiem , kuri bieži vien grib nodarboties ar bļēņām un jaunu džeku izdarībām). Lidz ar to saprotams, ka politiķi savu pašu savtīgu reitingu vadīti gribēs to visu nahranizēt lai minimazētu potenciālo problēmu risku. ”Maza, veida un tīri profesionāla” armija ir ar daudz mazāku risku , tapēc protams politiķi uz tādu skatās ar kāru zobu, viņiem tāda ir tīkamāka.
        Šajā brīdi, pie galda būtu jaiejaucas kādai neatkarīgai valsts aģentūrai vai stingram armijas ģenerālim , kas aizstāv pašas valsts intereses (proti reālu un spējīgu valsts aizsardzību) nevis tikai kāda politiķa reitingus kuri grib visu kā labāk viņiem. Valsts kontrole, Latvijas Republikas Satversmes tiesa, kaut kas uz to pusi. Viņiem būtu jabūt tiem tiesnešiem ,kas koriģē lai deķi nevelk pārak uz vienu vai otru pusi……mums Latvijā acīmredzot ar šo ir lielas problēmas jo tas deķis ir sen aizvilkts uz vienu pusi un atpakaļ nenāk. Igaunijā kaut kā to nepieļāva, tur ar bija runas no politiķiem par OMD atcelšanu jo tas nepopulārs, bet viņiem to neatļāva izdarīt.

    • Tieši tā – RUNĀ mūsdienu ģenerāļi. Kur var izlasīt, ko kāds no viņiem ir sarakstījis? Twitteris neskaitās.

  7. Vispār izlasot to, ko saka Kažociņš, un ko saka Pabriks un to ko saka igauni, sāk izskatīties, ka, vai tik lietas nevirzās uz to pusi, ko prognozēja Varabungas, ka 3B tiks drīzāk aplaimotas ar ieročiem nekā ar lielu skaitu kaklu.
    Par to liek domāt:
    1. Kažociņa teiktais, ka USA spēkiem šeit ir par šauru (Pabriks diplomātiski runā, ka no USA vairām gaidām konkrētas spējas.
    2. Pabriks saka, ka viesbrigādei vajadzētu ap 2500 – 3000 kaklu, ko varētu veidot jau iesaistītās valstis (to, laikam, jātulko, ka esošo EFP papildinās par kādu tūkstoti un pārformēs par brigādi). Šaubos, vai tās pašas valstis veidos jauni brigādi paralēli EFP.
    Bet visur tiek pieminēts, ka ieroči un tehnika tie gan ir jāizvieto jau iepriekš.
    Izskatās, ka tā ir visu 3B kopējā pozīcija. Jo faktiski tieši to pašu saka arī igauņi un lietuvieši.

    • 3 kardināli dažādas kamuflāžas 1 vienības ietvaros……..camon džeki, tas izskatās pēc kaut kādas ”kiš miš” kara laika partizānu vienības kur katrs paķēra kas bija pa rokai. Ne tikai formas atšķiras, bet zābaki arī (pat pie tādas pašas kamuflāžas zābaki atsķiras no cilvēka uz cilvēku), īstens zoodārzs. Vismaz uz oficiāliem pasakumiem varētu taču nokomplektēt lai visi vienādi būtu, tiešam tik gruti? Tas pietam skaitās mūsu ”labākais” Zemessardze bataljons joptvai

      • Komandierim liekas ok šādi organizēt, fotogrāfam liskas ok šādus kadrus uzņemt, un pr liekas ok to publicēt.
        Vai arī smalka sabotāža, lai pievērstu uzmanību lietu stāvoklim?

Atbildēt uz G Atcelt atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.