vara bungas: Paskaidrošu savas domas par militāro industriju, ko mēģināju paust Krustpunktā, šoreiz tēžu veidā, jo akūti trūkst laika.
NB Tie, kuri interesējas par šo tematu laipni aicināti lasīt jauno Aizsardzības industrijas likumu, jo īpaši tā anotāciju.
Pirmkārt, jāsaprot, ka komersantu, t.sk. “aizsardzības industrijas” pārstāvju, vienīgais un gavenais mērķis ir PEĻŅA. Tas ir normāli. Aizsardzības jomā atļauts protekcionisms, tas arī ir normāli -par piegāžu drōsību ir vērts pārmaksāt. Tomēr nav normāli, ja protekcionisma rezultātā savu mērķi sasniedz tikai komersanti. Atbalstot vietējo ražotājus jābūt parliecībai, ka krīzes situācijā viņi nenoplātīs rokas, kas ir starptautiski atzīts nepārvaramas varas žests. Aizsardzības industrijai ir jābūt stresa noturīgai by design. Pretējā gadījumā tā neatmaksājas. Par to ir jādomā miera laikā.
Otrkārt, janodala militāro preču ražotāji un inovatīvu militāro preču prototipu ražotāji. Pirmajiem ir sakari varas struktūrās (lobiji) un spēja pārvilkt visu valsts budžeta finansējuma deķi uz sevi, savukārt otrajiem ir tikai vērtīgās idejas un gandrīz nekādu resursu. Tādēļ valstij ir īpaši jāseko, lai pirmie nenosmacē otros. Protams arī pirmie it spējīgi uz inovācijām, tomēr mums ir svarīgi atbalstīt labāko, nevis veiklāko ideju.
Treškārt, šobrīd vērojama plaisa starp AM finansējuma (grantu) dalītājiem, NBS pasūtītājiem un inovāciju (prototipu) autoriem. Proti, grants tiek piešķirts, labs prototips ir radīts, bet NBS to nepērk (prototips nenonāk līdz ražošanai), jo ilgtermiņa iepirkumu plānā šādas pozīcijas nav vai tā ir ieplānota tālā nākotnē, kad prototips morāli novecos. Tas nozīmē, ka tautas nauda (grants) faktiski ir izniekota. Nepieciešama valsts struktūra (nosacīti nosauksim to par LAT-DARPA), kurai būs pilnvaras un iespējas apzināt NBS esošās un nākotnes vajadzības (klasificēta informācija), piešķirt tematiski pamatotus grantus un novest iegūtos prototipus līdz ražošanai saprātīgā termiņā. Turklāt ne obligāti/ ne vienmēr prototipa radītājs būs arī tā sērijas ražotājs. Tāpat ne visi prototipi nonāks līdz ražošanai, bet tikai labākie un par to nevienu nesodīs.
Ceturkārt, LAT-DARPA ir jāspēj skatīties tālu nākotnē identificējot tādas NBS vajadzības, par kurām paši NBS vēl nedomā un pat nesapņo.
Piektkārt, LAT-DARPA jābūt resursiem, lai organizētu biznesa inkubatorus perspektīviem startapiem – grantu saņēmējiem, nodrošinot tiem telpas ofisiem un darbnīcām, izmēģinājumu poligonus, kā arī investīciju, grāmatvedības, biznesa organizācijas, pretizlūkošanas, jurisprudences un militārās jomas speciālistu konsultācijas. Ne par velti, protams, bet par saprātīgu cenu. Pretējā gadījumā jebkurš mazākais “veiksmes stāsts” tūlīt tiks ārzemnieku vai vietējo lielražotāju nopirkts, jo tāds ir kapitālisms.
UPD1 Nu jau pat deputātiem skaidrs.
[..] E. Butāns pavēstīja, ka pēdējā mēneša laikā apmeklējis četrus militāras produkcijas ražotājus un visur dzirdējis vienu un to pašu, ka Aizsardzības ministrija mēnešiem un gadiem nevar izlemt, kādu tehniku tai vajadzēs vai nevajadzēs. Savukārt uzņēmēji nevar uz nezināmu laiku rezervēt ražošanas jaudas tādu cerību dēļ, ka kaut kad viņi varbūt drīkstēs startēt ieroču u.c. kara materiālu iepirkumu konkursos ar nezināmu rezultātu.[..]
vara bungas 
DARPA nav tikai organizācija, tas ir domāšanas veids – viss pētījuma/prototipa process notiek strauji, tiek minimizēti birokrātiskie papīra šķēršļi, bet projekta uzraudzība tiek veikta tā, lai maksimizētu tieši veiksmīgu iznākumu taustāmā rezultātā (nevis skaisti aizpildītos dokumentos). Šobrīd par LAT-DARPA var aizmirst, ja Latvijas zinātnē par 700 EUR vērtu osciloskopu jātaisa iepirkums/cenu aptaujas, nevis pētnieks nopīkstina karti un osciloskops otrā dienā ir uz galda. Šķēršļi ir banāli…
Un ja kāds vēl apstrīdēs iepirkumu un pēc tam pārsūdzēs, tad vispār uz gadiem. Ja es būtu krievijas aģents, es speciāli sabotētu šādus iepirkumus. Dempingotu cenu, piegādātu nekvalitatīvu preci, ar nokavēšanos, dotu kukuļus amatpersonām, ar žurnālistu starpniecību sistu tos, kuri kukuļus neņem, nemitīgi pārsūdzētu viss kaut ko.
Japāna uzbruka Perlharborai 1941. gada 7. decembrī. Rūpniecības mobilizāciju ASV sāka 1942. gada februārī. T.i. plāni lielos vilcienos bija gatavi 1,5 mēneša laikā. ASV ekonomika tika mobilizēta aptuveni līdz septembrim. Tas ir to laiku Pasaules lielākajai ekonomikai (nākošā vietas ieguvējs bija 3x mazāks). Mums pretošanās plānam jābūt uzrakstītam līdz 2026. gadam 😀
Kopumā visa saruna par aizsardzības ražošanu man liekās pilnīgi bezjēdzīga uz tā fona, ka ražošanas mums īsti nav nekādas, tikai daži palieli un saujiņa mazi kaktu kantori.
Šī situācija arī izriet no tā, ka pēdējo 20 gadu politika ir aktīvi tāda, lai maksimāli visu ražošanu te bremzētu. Nezinu vai neapzināti(aiz nekompetences) vai apzināti(vatņiku uzpirkteņī/sazvērnieki visos līmeņos) vai visdrīzāk abu mikslis. Jo īpaši absolūti nerentabla ir neliela ražošana, kurā visvieglāk ir veikt visādas jaunu produktu izstrādes(piemēram: “lielais” elektrības pieslēgums 2k eur mēnesī, tikai par to ka viņš ir – tā tad ja uzreiz ar savām iekārtām nemauc vismaz pilnu maiņū katru dienu tad atā – vari nemaz nesākt).
Jebkuram jaunam aparātam tikt līdz stradājošam prototipam vidēji tas ir tikai 5-10% darba, salīdzinoši no tā kas vajadzīgs kopā, lai to varētu ražotu sērijveidā. To var paveikt veikli studenti pulciņos(hakatonos utt) dažās dienās. Talāk izstrādei vajadzīgs daudz laiks, bet maz citu resursu, ko arī labi veic mazi kantori uz entuziasma bāzes. Šādi mums trūkst , jo lai tādus uzturētu daudz naudu nevajag, bet kko tomēr vajag, bet teiksim to kas mums ir visvairāk – visus Skandināvu grantus apēd vietējā grantu mafija izdalot savējiem un no malas pn.
Nu un ja ar jebkādu dranduļetu esam tikuši tik tālu ka varētu to ražot, tad uzzinot cik tas maksās neviens vairs negrib ražot neko, vieglāk pirkt pārdot visādus hlamus. Tur tie 30 milijoni artilērijas rūpnīcai ko minēja Sprūdis – gribētu redzēt tāmi, kas tur iekļaujas. Jo izklausās nenormāli pa lēto, lai neteiktu pilnīgi nereālistiksi ražotnei no 0. Varbūt tur kāds atdod savus vecus aktritumus pa brīvu, no kā te kko meģināsi piečinīt kaut ko, pie kā smuki nobildēties. Tad pa 30 kaut kas tur varbūt sanāk(stradājošu vecu līniju uzcelt līdz daudz maz stāvoklim lietojamam). Vēl tur minēja 100 projektām kopumā – nu 100 tikai ražotnei, tas jau izklausās reālistiski, bet izklausās jau, ka tur viss sadalīts kam citam.
Jā, bet UA kaktu kantorii kaut kā (kā?) velk daļu aizsardzības pasūtījumu. Un es arī piedāvāju radīt AM uzturētu biznesa inkubatoru ar visiem pieslēgumiem un pakalpojumiem, lai radītu prototipus, kurus AM reāli plāno iepirkt. Kur tos laist ražošanā ir cits jautājums, kas saistīts ar investīcijām un autortiesībām, bet tas jau ir risināms organizācijas jautājums.
Nu tā pat kā par frontes mērogu vai cilvēku daudzumu, tad nevar mūs UA pielīdzināt, tā pat ar ražošanu. Viņiem ir daudz lielas, īstas ražotnes un attiecīgi daudz lielāka perifērija ar kaktiniekiem rinķī.