Priecīgu čivināšanu!

vara bungas: Sveicu lasītājus un lasītājas Pavasara saulgriežos!

Mēs mīniņas nolikuši

Gar sētmaļu sētmaļiem;

Nu var lopi droši iet

Pa celiņu celiņiem!

bonusā VB raksts no sērijas “speciāli delfi.lv”:

Līguma lauks

2005.gadā Latvija bez garām publiskām diskusijām, klusi un nemanāmi pievienojās Konvencijai par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu (Otavas konvencija).  Tomēr, problēma atgriezās  valdības uzmanības fokusā 20 gadus vēlāk, jau kā svarīgs sabiedrības drošības  un valsts aizsardzības jautājums. Lai atrastu ceļu kā izkļūt no viltus dilemmas “valsts aizsardzības vajadzības vai apdraudējums civiliedzīvotājiem” ir vērts ieskatīties attiecīgā  likumprojekta tapšanas vēsturē.

Latvija 1996., 1997. un 1998. gadā atbalstīja vairākas ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijās, kas noteica kājnieku mīnu izmantošanai striktu regulējumu līdz pat  pilnam aizliegumam.  Vēl agrāk, 1993. gadā, Latvija parakstīja Konvenciju par konvencionālajiem ieročiem un tās II protokolu, kas arī ir saistīts nevadāmām kājnieku  mīnām. 1998. gada martā Budapeštas reģionālajā konferencē par nevadāmu kājnieku mīnu aizliegumu, Latvijas Ārlietu ministrijas pārstāvis  I.Bisenieks paziņoja, ka Latvija “[..]atzinīgi vērtē starptautiskās sabiedrības centienus izbeigt šā ieroča izmantošanu un galu galā likvidēt visas uzstādītās un uzkrātās kājnieku mīnas [..]”. Viņš arī teica, ka “[..]Latvijai nav praktisku problēmu izpildīt [Otavas konvencijas] prasības. Latvijā pretkājnieku mīnas netiek ražotas vai izgatavotas. Latvija neuztur aktīvus mīnu laukus pie savām robežām vai citur. Visu veidu kājnieku mīnu eksports ir aizliegts jau kopš 1995. gada septembra. Latvija cer pievienoties Otavas konvencijai tuvākajā nākotnē. Tomēr, ņemot vērā Latvijas armijas rīcībā esošos ļoti ierobežotos militārās tehnikas un materiālo līdzekļu resursus, mums vispirms ir jāmeklē piemērotas un ekonomiski izdevīgas alternatīvas…. alternatīvu problēma… faktiski ir vienīgais šķērslis ceļā uz pievienošanos Otavas procesam.”[1]

Latvijas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis 1998. gadā, vizītes laikā Kanādā, paziņoja, ka Latvija nākotnē plāno parakstīt Otavas konvenciju, taču praktiskā darbība tolaik nesekoja.  Intervijas Otavas konvencijas lobētājiem[2] Latvijas amatpersonas uzsvēra, ka kājnieku mīnu izmantošana ir pamatota, piemēram, kritiskās infrastruktūras objektu aizsardzībai. Tāpat, ņemot vērā Latvijas aizsardzības sistēmas stāvokli, (1998.gads) tika uzsvērts, ka prettanku mīnu izmantošana kopā ar kājnieku mīnām ir efektīvs līdzeklis masveida sauszemes iebrukuma gadījumā. Human rights watch no tā secināja, ka Latvijas (un citu Baltijas valstu) nevēlēšanās pilnībā pievienoties Otavas konvencijas procesam, bet atbalstot to pēc būtības,  lielā mērā izriet no bažām par iespējamo Krievijas agresiju. Aptaujātās Latvijas militārpersonas apgalvoja, ka kājnieku mīnas var būt efektīvs līdzeklis iebrucēju spēku virzības aizkavēšanai un ka nav citu efektivitātes ziņā līdzvērtīgu alternatīvu, kas būtu pieejamas par tikpat pieņemamu cenu. Jāsaka, ka par šādu vērtējumu šo rindu autors būtu gatavs parakstīties arī šodien.

Šādās pārdomās Latvijas diplomāti un augstākās militārās amatpersonas  pavadīja vēl 5 gadus, kamēr Latvijai  ticis aizrādīts (sauciet to par diplomātisko spiedienu) par procesa kavēšanu. 2003.gada 27.oktobrī Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Arnolds Laksa tikās ar Kanādas armijas atvaļināto ģenerāli Morisu Barilu un Kanādas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā Robertu Andrigo, lai pārrunātu Latvijas pozīciju Otavas konvencijas  jautājumā. Sarunas laikā izskanēja, ka “[..] jautājumā par kājnieku mīnām vēstnieks pauda neizpratni par Latvijas rīcību, līdz šim neratificējot Otavas konvenciju, jo no Baltijas valstīm Lietuva to jau ir parakstījusi. Arī Kanādas armijas atvaļinātais ģenerālis M.Barils norādīja, ka pēc tikšanās ar militārajiem speciālistiem nācies izteikt neizpratni par Latvijas parlamenta rīcību Otavas konvencijas jautājumā [..] ”[3]. Ko nozīmē “neizpratne” diplomātu valodā, domāju, nav jāskaidro. Sarunā ar kanādiešiem Latvijas amatpersonas atzina nekonsekvenci un apņēmās veicināt procesu.

Kas notika tālāk skaidri redzams no anotācijas likumprojektam “Par Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu”, kurā norādīts, ka “[..] Latvijai ir iespējas gūt starptautisku ievērību, ja lēmums par pievienošanos tiks pieņemts līdz Otavas konvencijas pirmajai pārskata konferencei, kura notiks Nairobi š.g. decembrī. Līdzdalība Otavas konvencijā dotu Latvijai plašākas morālās tiesības akcentēt humanitāro dimensiju Latvijas ārpolitikā, līdz ar to būtu uzskatāma par ieguldījumu pozitīva Latvijas tēla veidošanā.[..]”[4] Grūti tagad novērtēt vai Latvija bija ieguvusi cerēto starptautisko ievērību Nairobi un pozitīvais tēls patiešām ticis uzlabots,  bet skaidrs, ka militārie apsvērumi pret pievienošanos Otavas konvencijai netika ņemti vērā vai arī to svars ticis apšaubīts un pakārtots politiskajiem ieguvumiem.  2005.gadā Latvija pievienojās Otavas konvencijai un iznīcināja pat tos nelielos kājnieku mīnu krājumus, kas bija vēl sglabājušies.

Jāatzīmē, ka tolaik Latvijā aktīvi darbojās ārvalstu NVO algotie  lobētāji no starptautiskās organizācijas par kājnieku mīnu aizliegšanu ( International Campaign to Ban Landmines- ICBL) Latvijas pārstāvniecības, kuri ietekmēja amatpersonu viedokli, kas arī norādīts likumprojekta anotācijā. Tāpat Otavas konvenciju aktīvi lobēja[5] biedrība Baltic International Center for Human Education[6] latviski “SADARBĪBA-MIERAM, Baltijas Starptautiskais Humānās Izglītības Centrs”, kuras pēdas tagad grūti atrast, jo tā beidza pastāvēt, kad sasniedza savu vienīgo mērķi – Latvijas pievienošanu Otavas konvencijai.

Tātad, secināms, ka Latvija ilgstoši, vismaz 10 gadus faktiski pildīja Otavas konvencijas nosacījumus (nelietoja, neiepirka, neražoja kājnieku mīnas), bet oficiāli tai nepievienojās. Šķiet, ka tas bija un ir vienīgais pareizais dilemmas atrisinājums, jo Latvijas armijas bruņojums un citu kara resursu stāvoklis šajos gados nav tik kardināli uzlabojies, lai varētu uzskatīt  kājnieku mīnas par operacionāli nevajadzīgām. Tāpat tehniskais progress nav piedāvājis piemērotas un ekonomiski izdevīgas nevadāmu kājnieku mīnu aizstājējus, tomēr kājnieku mīnu  vadāmības virzienā var strādāt padarot kājnieku mīnu laukus kontrolējamus un demontējamus. Atņemot bruņotajiem spēkiem šo aizsardzības ieroci veidojas spēju robs, kas tiks nosegts ar citām spējām un resursiem, bet par daudz lielāku cenu, t.sk., lielākiem personāla zaudējumiem,  Arī kaujas darbības formāts kādu to redzam Ukrainā tieši demonstrē kājnieku mīnu izmantošanas lietderību, kas pasargā savējo karaspēka aizsardzības pozīcijas fiziski un psiholoģiski ietekmējot pretinieka trieciena, izlūkošanas un diversiju vienību kājniekus.

Eiropas Savienības līmenī vairākkārt  ir ticis noradīts, ka Otavas konvencija ir paraugs tam, ko pārstāv Eiropas Savienība: uz noteikumiem balstīta starptautiska kārtība, kuras pamatā ir cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošana. Šī tēze bija neapšaubāma aksioma līdz 2014.gada iebrukumam Ukrainā, bet tagad starptautiskā kārtība, kādu to iecerējušas Eiropas Savienības dalībvalstis acīmredzami prasa aizsardzību veicot darbības, kas ne vienmēr būs  saudzējošas, jo likme nākotnes bruņotajā konfliktā ir nācijas kā tiesību subjekta izdzīvošana. Jau desmit gadus katra Krievijas agresijas  diena mums pierāda, ka cilvēktiesības un starptautiskās humanitārās tiesības var tikt piekoptas tikai brīvajās un demokrātiskajās valstīs, kuru perimetrs ir droši aizsargāts, cita starpā ar ieroču sistēmām, kas ir efektīvas pret iebrucējiem, kuri, maigi izsakoties, neatbalsta Eiropas Savienības vērtības un neievēro humanitārās tiesības.

Līdz ar to ir pienācis laiks sabiedrībai vēlreiz pārskatīt Latvijas dalības Otavas konvencijā lietderību, šoreiz uzsvaru liekot ne tik daudz uz tēla spodrināšanu, cik uz pienesumu valsts aizsardzībai.  Satversmes tiesas tiesneses Inetas Ziemeles atsevišķās domās lietā Nr. 2018-15-01 ir  norādīts, ka“ [..]Likumdevēja pienākums ir periodiski pārskatīt regulējumu, ja pastāv šaubas vai sabiedrībā notiek diskusija par to, vai regulējums joprojām atbilst sabiedrības vajadzībām un sekmē tās attīstību. Likumdevējam jāpārbauda, vai nepastāv apstākļi, kas prasa novecojuša tiesiskā regulējuma maiņu, pielāgošanu sabiedrības attīstības tendencēm[..] ”[7] Domāju neprasa pierādījumus fakts, ka šaubas par dalību Otavas konvencijā pastāv un  diskusija sabiedrībā jau notiek. Patreizējā situācijā optimāls risinājums būtu tāds, kāds tas tika “atrasts” pirms 30 gadiem, Latvija cik iespējams de facto ievēro Otavas konvencijas ierobežojumus, bet de jure ir brīva no saistībām, kuras tā uzliek. Šāda rīcībai būtu tūlītējs atturošs efekts, jo pašreizējie pretinieka plāni neparedz nekādu kājnieku mīnu apdraudējumu Latvijas teritorijā, izņemot to, ko viņi paši šeit izmantos. Savukārt Latvijai būtu atraisītas rokas rīcībai, kādu tā uzskata par pareizu attiecīgajā apdraudējuma periodā, tas būtu arī  godīgāk pret citām Otavas procesa dalībvalstīm nekā pārkāpt konvencijas ierobežojumus izšķirošajā brīdī, kad iebrukums jau notiek un sākusies cīņa par izdzīvošanu.

---

[1] https://www.hrw.org/reports/1999/landmine/WEBEUR3.html#N_1159_

[2] https://www.hrw.org/reports/1999/landmine/WEBEUR3.html

[3] https://www.vestnesis.lv/ta/id/80447

[4] https://www.saeima.lv/Lapas/8Sae_Lprj/lasa-dd=LP1004_0.htm

[5] http://archives.the-monitor.org/index.php/publications/display?url=lm/2001/latvia/#fn4524

[6] https://uia.org/s/or/en/1100058235

[7] . https://likumi.lv/ta/id/308521-satversmes-tiesas-tiesneses-inetas-ziemeles-atseviskas-domas-lieta-nr-2018-15-01-par-augstskolu-likuma-27-panta-piektas-dalas-un-30-panta-ceturtas-dalas-atbilstibu-latvijas-republikas-satversmes-106-panta-pirmajam-teikumam