SkVOrešņik

vara bungas: Pirms kāda laika rakstīju šo speciāli delfiem.lv. Jūtu, ka laiks dalīties.

***

Vidējā darbības rādiusa blefs

Kā teica viens pasaku personāžs : “Atmiņā paliek pēdējais teikums. Ir svarīgi pareizi uzsākt sarunu, bet vēl svarīgāk pareizi to pabeigt.” Pielaikojot šo citātu Krievijas kodolvēstījumu sērijai š.g. rudenī var ne tikai labāk izprast, ko kremļa režisors gribēja pateikt skatītājiem, bet arī prognozēt kāds var būt nākamais cēliens.

Nevienam nav noslēpums, ka Krievija jau ilgstoši un ar mainīgiem panākumiem cenšas ietirgot “kolektīvajiem Rietumiem” neproporcionālas bailes no saviem kodolieročiem, vai, precīzāk, no to izmantošanas reģionālajā konfliktā vai karā, kas šādus ekstraordināros līdzekļus neprasa pēc definīcijas.

Tā kā iepriekšējos trīs gados Krievijas draudi un gatavība eskalēt konfliktu Ukrainā (un vispār domstarpības ar NATO) līdz kodolieroču pielietošanai tika pasniegti galvenokārt kā dažādu augsti stāvošu vai prominentu personu izteikumi, raksti vai intervijas, tad pilnīgi loģiski, ka bija jāpienāk brīdim, kad idejas autori izvērtējot panākto propagandistisko efektu konstatēja, ka tas ir nepietiekams – stāvoklis “bailes un naids Vegasā” Rietumos neiestājās, kā arī cerība noslēgt karu Ukrainā uz saviem noteikumiem un ar maziem zaudējumiem attālinājās.

Attiecīgi, gluži tikpat loģisks un sagaidāms bija Krievijas lēmums pāriet no draudēšanas ar vārdiem pie draudēšanas ar darbiem, kas apvīti ar vārdiem.

25. septembrī Putins pieteica un jau 19.novembrī parakstīja grozījumus Krievijas valsts kodoldoktrīnā, kas padarīja šo jau sākotnēji deklaratīvo dokumentu vēl neskaidrāku un vēl biedējošāku. Pasaulei tika paziņots, ka turpmāk Krievija rezervē sev tiesības pielietot kodolieročus, ja “ ir kritiski apdraudēta valsts suverenitāte vai teritoriālā integritāte”. Iepriekšējā doktrīnas redakcijā šis nosacījums tika formulēts kā “apdraudējums valsts pastāvēšanai”. Piekritīsiet, ka ir atšķirība vai Krievija sāk apsvērt kodolkaru sastopoties ar “valsts pastāvēšanas apdraudējumu” vai ar ļoti brīvi interpretējamu “kritisko apdraudējumu suverenitātei”. Vienlaikus, pasaulē to labi saprot, ka Krievijas kodoldoktrīnā rakstītajam nav noteicošās saiknes ar tās reālo kodolieroču politiku. Politika tiek atspoguļota doktrīnā, nevis doktrīna nosaka politiku. Kodolieroču pielietošanas doktrīnas demokrātiskajās valstīs kalpo savu iedzīvotāju informēšanai un cita starpā civilai kontrolei par bruņotajiem spēkiem, savukārt totalitārie režīmi ar tām biedē pretiniekus un vajadzības gadījumā aci nepamirkšķinot neievēros pašu rakstītos postulātus bez jebkādām politiskajām vai juridiskajām sekām sev. Tādēļ nopietniem cilvēkiem iepazīties ar Krievijas kodoldoktrīnu vajag, bet ņemt tajā rakstīto par pilnu būtu naivi, ja nu vienīgi uz to var atsaukties politiskajā retorikā.

Attiecīgi, arī Krievijas stratēģi saprot, ka kodoldraudus vārdos jāpastiprina ar “kodolnedarbiem”, citādi publikai neveidojas noturīga pārliecība par kodolapokalipses neizbēgamību, kuru var mazināt piekāpjoties Krievijas ģeopolitiskajām ambīcijām. Tādēļ tikai divas dienas pēc kodoldoktrīnas izmaiņu stāšanās spēkā 21.novembrī Krievija sarīkoja “uguns šovu” pielietojot pret Ukrainu jaunu Krievijas brīnumieroci – unikālu, starpkontinentālo ballistisko raķeti ar sešām kaujas galviņām, kas trāpot “Južmaš” (“Pivdenmaš”) rūpnīcai Dņepras pilsētā nodarīja tai milzīgus postījums. Skan draudīgi, bet iepriekšējā teikumā patiess ir tikai datums, vieta un vārdi “ballistiskā raķete”, viss pārējais ir Krievijas blefs, kas adresēts pat ne citu valstu valdībām, štābiem vai ekspertu kopienai, bet ekskluzīvi Eiropas mietpilsoņiem ar vienu mērķi – radīt apjukumu, iedvest bailes, lai sabijies elektorāts izdarītu spiedienu uz savām valdībām vai vestu pie varas vietējos “miera mikas” un “putina izpratējus”. Mēģināsim demontēt šo Krievijas naratīvu.

Pirmkārt, tā ballistiskai raķetei līdzīga caurule, kas nokrita Dņeprā nevar būt jauna. Oficiāli zināms, ka Krievija no 2006.gada līdz 2017.gadam izstrādāja starpkontinentālo (R>5000 km) ballistisko raķeti RS-26 “Rubež”, bet finansējuma trūkuma dēļ projekts tika apturēts. Pusoficiāli tika izteiktas aizdomas, ka īstenībā darbi RS-26 projekta ietvaros notika pie vidējā darbības rādiusa ballistiskās raķetes (R<5000 km), ko tobrīd tieši un nepārprotami aizliedza darīt līgums par vidēja un tuva darbības rādiusa raķešu likvidāciju (INFT). Aizdomas, kā šobrīd izskatās, bija pamatotas un tiešām Krievija desmit gadus, pārkāpjot INFT saistības, strādāja pie raķetes, kas ir domāta lietošanai Eiropas militāro operāciju teātrī. Vai kādu šāda Krievijas perfidija tagad pārsteidz? Tomēr, RS-26 Rubež projekts netika pabeigts finansējuma trūkuma dēļ, raķešu masu ražošana netika uzsākta, bet Krievijas rīcībā var saglabāties ap 10 palaišanai gatavas šī tipa raķetes, kas tika uzbūvētas RS-26 koncepta izmēģinājumiem. Post factum Krievijas diktators, jaucot pēdas, mēdz saukt RS-26 “Rubež” par kādu galīgi jaunu, agrāk neredzētu un nedzirdētu raķeti “Orešņik”, to viņam nevar aizliegt, bet nav pamata tam ticēt un spēle ar nosaukumiem nepadara modificētu RS-26 raķeti par jaunu produktu, kas izstrādātas aizvadīto trīs vai piecu gadu laikā. Tam nav nekādu pierādījumu.

Otrkārt, tās ballistiskās raķetes atlūzas, kas nokrita Dņeprā, līdz galam (burtiski) nav uzskatāmas par ieroci šā vārda pilnā nozīmē. Vienkāršojot, jebkurš šāda veida ierocis sastāv no nesējraķetes un kaujas bloka, kas satur vienu vai vairākas kodolgalviņas vai kaujas galviņas, kas pildītas ar kādu “parasto” sprāgstvielu. Pa Dņepru tika šauts ar ballistisko raķeti, kuras sastāvā bija kaujas daļas mulāža – kaujas galviņu svara un formas makets. Izskaidrojums tam ir gluži vienkāršs – nepabeigts projekts. Ņemot vērā, ka ballistiskās raķetes lidojuma terminālajā fāzē kaujas bloks sasniedz tiešām ļoti lielus ātrumus (~10 Maha skaitļus, tas ir ap 12 000 km/h) tehniski ir ļoti sarežģīti nodrošināt, lai kaujas bloks (kodol- vai parastās galviņas) sasniedz mērķi uz zemes darba kārtībā un priekšlaicīgi nesadeg vai neuzsprāgst atmosfērā. Aizsardzība pret augstas temperatūras ietekmi uz kaujas bloku ir tehniski sarežģītākais uzdevums inženieriem un iespējams dārgākā šādas raķetes sastāvdaļa. Tā uguņošana, ko mēs redzējām virs Dņepras bija lielā ātrumā lidojošās, degošās raķetes atlūzas, nevis jebkāda tipa sprāgstvielu nesošās kaujas galviņas. Protams, ar atlūzām, kas lido šādā ātrumā var nodarīt pretiniekam zināmu kaitējumu, ja paveiksies. Krievi rīkojot šovu Dņeprā netaupīja resursus, jo ne jau vienas tonnas (RS-26 paceļamais kaujas bloka svars) sprāgstvielas nogāde 900 km attālumā bija visa pasākuma patiesais mērķis. Ir desmitiem citu, lētāku, ērtāku un efektīvāku veidu kā nogādāt šādu sprāgstvielu daudzumu līdz mērķim (operatīvi taktiskās raķetes, droni, spārnotās raķetes, planējošās aviobumbas u.tml). Tomēr neviens no tiem nav tik iespaidīgs pēc skata, lai arī vidējā darbības rādiusa ballistisko raķešu šaušana pa mērķiem Ukrainas teritorijā nav optimālākais risinājums nevienam kaujas uzdevumam .

Treškārt, šobrīd visas pasaules eksperti ar skubu jau izpētīja komerciāli pieejamos satelītattēlus, lai novērtētu “Južmaš” ēkām nodarītos postījumus no trieciena ar ballistisko raķeti (bez kaujas bloka). Nekas vairāk par tiem postījumiem, kas rūpnīcai nodarīti iepriekšējos kara gados netika konstatēts. Vēl jo vairāk, ka pa rūpnīcas teritoriju trāpīja tikai daļa atlūzu. No trieciena cieta arī blakus esošie mazdārziņi, tiek ziņots par diviem ievainotajiem. Precizitāte nav ballistisko raķešu stiprā puse, jo ar tām paredzēts nogādāt kodolbumbas, kurām novirze no objekta +- 5 km nespēlē izšķirošo lomu. “Južmaš” rūpnīca tika izvēlēta par trieciena mērķi tikai tādēļ, ka tai ir simboliska nozīme. Padomju periodā tieši ražošanas apvienība “Južmaš” ražoja vidējā darbības rādiusa raķetes P-12 un P-14, kuras var uzskatīt par RS-26 priekšgājējiem. Kādam Krievijā piemīt izvirtusi humora izjūta.

Ceturtkārt, publikai varēja rasties iespaids, it īpaši pēc Putina komentāriem, ka vidējā darbības rādiusa ballistiskās raķetes ir tik unikālas, ka atrodas tikai Krievijas rīcībā. Nebūt nē, VDRBR klubiņā bez Krievijas ir arī ASV, Lielbritānija, Francija, Turcija, Ķīna, Irāna, Izraēla un Pakistāna. Pastāv populārs viedoklis, ka būdams aprīkots ar kodolgalvinām un pielietots karā šāds ierocis būs iespējams pēdējais ierocis, pirms mūsu civilizācija atgriezīsies pie akmens cirvjiem un kaula nažiem, tādēļ vidējā un tālā darbības rādiusa (starpkontinentālo) ballistisko raķešu izmantošana saprāta robežās iespējama tikai psiholoģiskās ietekmēšanas, demonstrācijas vai propagandas nolūkos, kas arī tiek novērots Krievijas RS-26 raķetes lidojošā maketa pielietošanas gadījumā.

Kā jau tika minēts iepriekš “sarunu jāprot pareizi pabeigt”, tādēļ, ja kremlis uzskatīs, ka ballistisko raķešu izbāzeņu lidināšana Ukrainā nav nodrošinājusi vēlamo psiholoģisko efektu uz Rietumu auditoriju, tad šo “sarunu” vai nu jāturpina, vai jānoslēdz “nepareizi”, vai jāpārslēdz uz citu tematu. Ar “nepareizu ”sarunu pabeigšanu es šajā kontekstā saprotu Krievijas puses atteikšanos no kodolšantāžas kā no neizdevušās. Tas diez vai notiks. Savukārt “sarunas” turpināšana sekojot eskalācijas loģikai nozīmē kodolizmēģinājumu vai kodolsprādzienu kaut kur attālākajā pasaules okeāna nostūrī. Tas man šķiet pietiekami ticams notikumu pavērsiens jau tuvākajā nākotnē. Pa vidu starp abām šīm galējībām atrodas varbūtība, ka Krievija nākamgad janvārī piekritīs sarunām par pamieru un kopējā jezgā ap tā nosacījumiem par Dņepras uguns šovu tiks veiksmīgi aizmirsts, jo “atmiņā paliek pēdējais teikums”.