vara bungas: Ja jums tīk Džona Boida OODA algoritms, kas kalpo izpratnei par sacensību plānošanas ciklos (jebkādos), tad klāt obligāti jāņem Džona Vordena (John Warden III) 5 gredzenu teoriju (Warden J. A. The Air Campaign: Planning for Combat. – National Defense University Press Publication, 1988), kas veltīta stratēģiskai plānošanai tieši kara vajadzībām un balstās uz pārsvaru gaisā (ja tas nav iegūts, koncepts nav pielietojams). Tas nekas, ka abi koncepti izstrādāti XX gs – ieroči attīstās ātrāk nekā cilvēku psiholoģija, bet Vordena versijā tieši līderu psiholoģija ir bumbošanas mērķis. Gan Boida, gan Vordena darbus iekļāva US karaskolu programmās šī gadsimta sākumā, tā kā tā nav plika teorija. Arī karš UA sāk sliekties Vardena formulētajā virzienā – uz sauszemes “pelēkās”, “nāves zonas” utml, tas ir labi, bet stratēģisko uzvaru kaļ lidojošās tālās darbības, augstas precizitātes vai jaudas ieroču sistēmas.
Savā darbā Vordens uzsver gaisa spēku dominējošo lomu, kā arī to, ka visefektīvākais un iedarbīgākais aviācijas pielietojums ir stratēģiskajā līmenī. Ar Vordena stratēģiskā kara koncepciju pamato galveno uzbrukuma mērķu izvēli — pretinieka “dzīvības” vai “smaguma” centrus, kas ļauj panākt vēlamās izmaiņas upurvalsts politikā.
Vordena pamatideja ir tāda, ka Gaisa spēkiem piemīt unikāla spēja sasniegt kara stratēģiskos mērķus ar maksimālu efektivitāti un minimālām izmaksām. Tiem raksturīgais ātrums, darbības rādiuss un elastīgums ļauj ātri veikt triecienus pret svarīgākajiem pretinieka mērķiem. Pie šādiem mērķiem Vordens pieskaita “smaguma centru”, ko viņš definē kā “punktu, kurā pretinieks ir visievainojamākais, un kuram uzbrūkot ir vislielākās izredzes iegūt izšķirošo pārsvaru”. Tiek pieņemts, ka šādi centri ir gan pretinieka spēka, gan viņa ievainojamības avoti.
Visas sistēmas (t.sk. valsts kā sistēma) var iedalīt piecās sastāvdaļās. Sistēmas viskritiskākais elements, tās pats iekšējākais gredzens, ir vadība/valdība. No vadības, kas atrodas centrā, dilstošā nozīmības secībā no sistēmas kā vienota veseluma funkcionēšanas spējas viedokļa, izvietoti kritisko objektu gredzeni: infrastruktūra, iedzīvotāji un bruņotie spēki.
Katra gredzena ietvaros pastāv viens vai vairāki “smaguma centri”, kas konkrētajam gredzenam ir “spēka un ievainojamības mezgls”. Ja šāds centrs tiek iznīcināts vai neitralizēts, gredzena efektīva funkcionēšana tiek pārtraukta, un šī ietekme atstāj sekas uz visu sistēmu kopumā (atkarībā no tā, vai runa ir par iekšējo vai ārējo gredzenu). Lai precīzi noteiktu galvenos mezglus katra gredzena iekšienē, Dž. Vordens piedāvā katru no tiem tālāk sadalīt piecos “apakšgredzenos”: vadība, kritiskie objekti u. tml., no kuriem katrs nepieciešamības gadījumā vēlreiz tiek sadalīts piecos gredzenos, līdz tiek iegūts reāls perspektīvo/prioritātes mērķu saraksts.
Piecu gredzenu modeļa centrālais aspekts ir tas, ka visefektīvākais stratēģiskais plāns vienmēr pirmām kārtām koncentrējas uz “vadības gredzenu”. Faktiski šo gredzenu ietvaros atrodas psiholoģiskie smaguma centri, kuru sakāve rada salīdzinoši nelielu fiziskā kaitējuma līmeni, taču veido pretinieka komandvadības aprindās izpratni par turpmākās pretošanās neiespējamību. Tas pārtrumpo visus ieročus.
Paturot prātā šo ideju kļūst skaidrāks RU nodoms vēršot triecienus pret UA infrastruktūru, pieprasot vēlēšanu rīkošanu, vēršoties pret Zeļenski un viņa komandu kā pret “galvenajiem šķēršļiem miera plānam” utt. Protams, RU kā vienmēr nolažo politisko mērķu/end state nospraušanā, plānošanā un plānu izpildījumā, bet kopējais ietvars iezīmējas. Viss tas pats var atkārtoties pie mums.
[..] Kari tiek karoti, lai piespiestu pretinieka vadību darīt to, ko mēs vēlamies, proti, piekāpties politiski.
… Pretinieka vadība piekrīt, ka tai jāiet uz noteiktām politiskām piekāpšanām, kad tās stratēģiskie “smaguma centri” ir apdraudēti vai izjūt nepanesamu spiedienu. … Tādējādi uzbrukums rūpniecībai vai civilai infrastruktūrai galvenokārt tiek veikts nevis tādēļ, lai ietekmētu bruņotos spēkus, bet drīzāk, lai tieši iedarbotos uz pretinieka vadības sistēmu, tostarp ietekmējot (tieši vai netieši) nacionālos līderus un komandvadību…[..]
Warden J. A. The Air Campaign: Planning for Combat. – National Defense
University Press Publication, 1988
vara bungas 