Kauliņi mesti

vara bungas: Saskaņā ar laikraksta WSJ informāciju Pentagons plāno papildu sauszemes karaspēka vienību (10K karavīru) izvietošanu Tuvajos Austrumos.

Šajā papildinājumā, visticamāk, ietilps US armijas (SzS) spēki (VB: man aizdomas uz 3rd Inf Div “Dog faces“), tādējādi papildinot ar kombinēto ieroču sistēmu spējām uz reģionu jau nosūtīto 82. gaisa desanta divīziju un aptuveni 7000 jūras kājnieku no 11. un 31.MEU.

Tā ir stratēģija “pēc grāmatas”. Nevar plānot un pārvietot uzbrukuma trieciena vienības, neidentificējot un nenoliekot vietā elementus, kas tos aizstās vai papildinās. Ja pirmajā operācijas fāzē sāksies kaujas darbība un trieciena smaile sastapsies ar pretestību, nākamajam ešelonam jābūt gatavam lēmumu pieņemšanai un rīcībai pilnā diapazonā, nevis jākraujas uz kuģiem US ostās.

Joprojām uzskatu, ka US sauszemes operācija pret IR ar to nekļūst nenovēršama (TACO), bet ierodoties (!) papildspēkiem lēmums JĀ, SĀKAM vai NĒ, PĀRTRAUCAM kļūs NEATLIEKAMS milzīgu karaspēka dīkstāves izdevumu dēļ. Pēc novērotāju novērojumiem Tramps tendēts sākt savas avantūras brīvdienu priekšvakarā (lai biržās nesāktos pārāk liela panika). Savukārt nelielā frontē US gaisa desants un jūras kājnieki spēs karot patstāvīgi ap nedēļu-divām, atkarībā no kauju intensitātes. Ja tā, tad “iespēju logs” lēmumam atvērsies jau šonakt un būs vaļā līdz pilnīgam atrisinājumam vai spēku atvilkšanai.

Zemāk manas pārdomas speciāli delfi.lv, kas tapušas 20.03.2026.

[..] Kā top plāns B

Lielākā daļa militāro apskatnieku kopš 28.februāra nonāca pie slēdziena, ka, lai nu kam, bet sauszemes operācijai pret Irānu ASV un Izraēlas koalīcija nebija gatava. Šādu secinājumu nebija grūti izdarīt, jo viss kara sagatavošanas etaps, kuru mēs novērojām gandrīz reāllaikā, liecināja, ka uzsvars abās operācijās (ASV “Episkās dusmas” – galvenais mērķis Irānā valdošā režīma gāšana; Izraēlas “Lauvas rūciens” – galvenais mērķis Irānas “demilitarizācija un denuklearizācija”) tiks likts uz gaisa spēkiem, spārnoto un ballistisko raķešu triecieniem, kas neparedz tiešu kontaktu ar pretinieka karavīriem sauszemes kaujas laukā. Izraēlai tam vienkārši nav brīvu sauszemes spēku rezervju (ņemot vērā nepieciešamību aizstāvēties pret Hamas un Hezbolla teroristu armijām), bet ASV nepārvietoja uz Tuvajiem Austrumiem savus ekspedicionāros spēkus – jūras kājniekus sauszemes operācijai nepieciešamajā skaitā un sastāvā lielā mērā vadoties no politiskiem apsvērumiem. Karš tika iecerēts gaisā un uz jūras, bet ne uz zemes. Šāda veida kaujas darbību, kad karojošas puses izmanto netiešās uguns un aviācijas jaudu gar nosacītu fronti, kas var būt ģeogrāfiskās vai valstu robežas, bet atturas iegūt vai atgūt teritorijas izmantojot sauszemes karaspēku, teorijā sauc par “stand-off warfare” (attālināta karadarbība). Šāda stratēģija tiek bieži un pamatoti kritizēta, jo tā nekad vēl nav sevi pierādījusi kā efektīva, ir ļoti dārga (precīzā munīcija un kaujas aviācijas darbība), saistīta ar lieliem blakus zaudējumiem (collateral damage) un lielā mērā balstās uz teicamu izlūkošanu un nevainojamu mērķnorādi, ko nav viegli sasniegt bez “zābakiem uz zemes”. Tomēr Pentagons un Izraēlas drošības ministrija visticamāk neizvirzīja saviem bruņotajiem spēkiem uzdevumu ieņemt Irānas teritorijas, visu, kas saistās ar režīma maiņu saskaņā ar “plānu A” bija jāizdara pateicīgajai Irānas tautai, kas pagaidām nav izmantojusi šo savu vēsturisko iespēju. Pats par sevi šāds iznākums bija viegli prognozējams un tā iestāšanās ne par ko katastrofisku neliecina pat tad, ja abām ASV un Izraēlas operācijām “plāna B” sākotnēji nebija, jo tas top tagad un atkal mūsu acu priekšā.

13.martā kļuva zināms, ka ASV pārvieto uz Tuvajiem Austrumiem savus globālās reaģēšanas spēkus – 31. jūras kājnieku ekspedīcijas vienību (31st Marine Expeditionary Unit (MEU)) no Okinavas salas Japānā. Tas nozīmē, ka 31.MEU kuģiem sasniedzot gala mērķi (aptuveni marta beigās) ASV parādīsies reāla spēja atņemt pretiniekam daļu tā kontrolētās sauszemes teritorijas, jo šīs vienības karavīri gadiem ilgi tika trenēti, gatavoti un ekipēti tieši šāda rakstura kaujas uzdevumiem – desanta trieciens uzsākot operāciju no jūras. Cits jautājums ir par to cik liela būs šī, pretiniekam atņemtā, teritorija.

31.MEU ir sagatavots un darbojas kā pašpietiekams iebrukuma spēks – būtībā tā ir peldoša mini-armija, kas spēj pielietot kājniekus, kaujas aviāciju un artilēriju, atrauti no tuvējām bāzēm vai to infrastruktūras. Cita lieta, ka šādu autonomiju aktīvas kara darbības apstākļos jūras kānieki var uzturēt samērā neilgu laiku – līdz dažām diennaktīm. 19.martā parādījās neoficiālas ziņas, ka 31.MEU dosies atbalstīt arī 11.MEU (USS Boxer, USS Comstock un USS Portland), kas specialīzējas kaujas atbalsta sniegšanā. Līdz ar to paplašinātās 31.MEU (+) sastāvā var būt ap 5000 karavīru (to nosaka abu vienību desantkuģu kravas ietilpība), bet skaidrs, ka ASV Jūras kājnieku korpuss var nodrošināt nepieciešamos papildspēkus. Attiecīgi ASV sauszemes karam piemērots elements Tuvajos Austrumos šobrīd apsverams kā maksimums 5000-7000 karavīru liels. 31.MEU flagmanis desantkuģis USS Tripoli (LHA-7) spēj transportēt ne tikai personālu un peldošos bruņutransportierus ACV ( Amphibious Combat Vehicle), bet arī jūras kājnieku aviāciju – konvertoplānus Bell Boeing V-22 Osprey un helikopterus MH-60S Knighthawk. Skaidrs, ka 31. MEU baudīs arī visas ASV jūras kara flotes avionesēju grupu atbalstu, kas jau atrodas reģionā.

Šādiem samērā mazskaitlīgiem (ņemot vērā kara teātri), bet labi apgādātiem un kopumā ļoti kvalitatīviem jūras desanta spēkiem Persijas līcī var tikt izvirzīts viens no trim uzdevumiem:

1. ieņemt kādu stratēģiski svarīgu salu;
2. sniegt atbalstu Speciālo operāciju spēku darbībai;
3. ieņemt un noturēt stratēģisku placdarmu Irānas kontinentālās piekrastes zonā, kas kalpos par “kāju durvīs” tālākai sauszemes operācijai piesaistot krietni lielākus ASV un sabiedroto sauszemes spēkus.

Neizslēdzot pilnībā nevienu no variantiem vai arī to kombināciju, kā arī varbūtību, ka 31.MEU netiks iesaistīta kaujā vispār, man šķiet visticamāk, ka 31.MEU izmantos tādas salas ieņemšanai, uz kuras esošās infrastruktūras nopostīšanu Irāna, pragmātisku apsvērumu dēļ, negribētu pieļaut ne pie kādiem nosacījumiem un tādēļ neizmantos pret ASV desantu savas ballistiskās vai spārnotās raķetes, kuras izceļas ar zemu precizitāti, bet rada lielus postījumus. Savukārt, par 2. uzdevumu, mēs, novērotāji no malas, uzzināsim pēdējie, tādēļ nav vērts šo opciju šeit izskatīt. Tāpat par noslieci uz 3. uzdevumu liecinās lielu kājnieku papildspēku (ne tikai jūras kājnieku) ierašanās un uzkrāšanās reģionā kā tas bija 1. un 2. Līča kara laikā un kas vismaz pagaidām nemaz nav novērojams.

Pirmajā hipotēzē minētās salas parametriem atbilst tikai viena sala reģionā – Hārkas sala (22 km2, 10 000 iedz.) uz kuras atrodas Irānas galvenais naftas eksporta terminālis, caur kuru joprojām, neskatoties uz karu, plūst 90% no Irānas eksportētās naftas, pie tam pirmskara apjomos. Ja Hārkas naftas termināļu komplekss tiks nopietni bojāts Irānas Revolūcijas Sargu Korpuss pārvērtīsies par žurku, kas iedzīta stūrī, kurai nav ko zaudēt un kas būs gatava izmantot jebkādu pēdējās iespējas ieroci, kas ir tās rīcībā. Tas būtu mums visiem sliktākais iznākums. Tomēr iespējama arī ne tik drūma notikumu attīstība, ja 31.MEU veiks ķirurģiski precīzu operāciju, likvidēs vai paņems gūstā salas garnizonu, naftas terminālis varēs atsākt darbu pēc neliela tehniska pārtraukuma, bet tā darbības parametri paliks ASV rokās, kas būs spēcīgs sarunu instruments ar jebkuras nokrāsas Irānas režīmu, kas ir “uz palikšanu” un domā par savu nākotni.

Runājot par to kā var izskatīties pati operācija un ņemot vērā ASV jūras kājnieku konvencionālo taktiku, var prognozēt, ka 31.MEU nebūs lieki jātērē laiku operācijas rajona izlūkošanai un papildizlūkošanai, viss jau ir izdarīts. Tomēr, tā kā pārsteiguma momenta sasniegšana joprojām ir aktuāla, būs nenoteiktības periods, kura laikā ASV sūtīs diplomātiskos signālus, ka jūras desanta operācija nav neizbēgama un visu vēl var sarunāt. Nākamais solis “pēc jūras kānieku rokasgrāmatas” ir salas izolācija, kas izslēdz jebkādu papildspēku ierašanos, kā arī uguns atbalsta saņemšanu no kontinenta. Tam var sekot kombinēts, bet precīzs, artilērijas, aviācijas un raķešu uzlidojums, kura aizsegā uz salu tiks nogādātas izlūku apakšvienības, kuru uzdevums ir atklāt agrāk neidentificētās pretinieka aizsardzības pozīcijas. Tālāk jāseko aeromobilai un amfībiju (ja USS Tripoli (LHA-7) ieies Persijas līcī) operācijām, kas nogādās krastā desanta galvenos spēkus, kas likvidēs pretestības perēkļus un nekavējoties uzsāks savu aizsardzības pozīciju ierīkošanu. Visam procesam (jūras desants uz nesagatavotu krastu) no sākuma līdz beigām aizņem tikai dažas stundas, bet saistīts ar lieliem riskiem. Balstoties uz ASV rīcībā esošajiem spēkiem un ņemot vērā apvidu, sala tiks ieņemta, par to gandrīz nav šaubu. Šaubas ir par to, kas notiks pēc tam, jo Irānas režīma aizstāvji spēj paredzēt šādu notikumu gaitu un gatavojas. Perspektīvie pieejas maršruti, t.sk., jūras, var tikt blīvi mīnēti, uz salas var būt sagatavoti pārnēsājamie zenītraķešu kompleksi, aizsardzības pozīcijas var tikt pamatīgi ieraktas ar aprēķinu, ka naftas termināļa infrastruktūru ASV nebumbos, jo sabumbojot naftas eksporta termināļus visai operācijai zūd jēga, tāpat ASV karaspēka atrašanās uz salas var kļūt par slazdu – vieglu mērķi ballistisko raķešu triecienam, ja Irānas režīma spēki upurēs tautas ekonomisko nākotni par godu ideoloģiskiem saukļiem un lozungiem. Mums atliek cerēt uz visu pušu pragmātismu, bet pirms Lieldienām tomēr labāk būtu uzpildīt pilnu bāku. [..]