vara bungas: VBundziniekiem ir unikāla iespēja ik pa (svinīgam) brīdim turpinājumos (sākums šeit) iepazīties ar gandrīz nerediģētiem izvilkumiem no atv.vlt Aigara Dadža monogrāfijas “18.Jūrmalas Zemessardzes bataljona vēsture”, kas saīsinātā veidā ir iekļauta Jāņa Aivara Bramaņa apkopotajā un ar Daugavas Vanagu atbalstu izdotajā grāmatā “Zemessardzes vēsture”, kas ir diezgan liels bibliogrāfisks retums. Tagad pateicoties Aigara labvēlībai jums ir iespēja ielūkoties viena ZS batiņa 35 gadus senā vēsturē.
***
Pirmais gads.
Ar LR ZS priekšnieka pavēli #11, datētu ar 24.09.1991., par 18.Jūrmalas ZS bataljona komandiera v.i. iecēla Oļģertu Laimoņa dēlu Lūsi. 1991.gada 17.oktobrī LR Augstākās Padomes ēkā, klātesot AP Prezidijam, Latvijas Republikai zvērēja Zemessardzes priekšnieks A.Gorbunovs, ZS štāba v.i. Ģ.Kristovskis, ZS štāba darbinieki un bataljonu komandieri, arī Jūrmalas bataljona komandieris.
Pirmais zemessargu zvērests notika svinīgos apstākļos Slokas baznīcā 1991.gada 18.novembrī. Ar bataljona komandiera pavēli #14, datētu ar 19.11.91. pirmos zvērestu nodevušos zemessargus oficiāli ieskaitīja bataljona sastāvā. Ir vērts citēt pilnībā šo pavēli un nosaukt zemessargu vārdus:
“Saskaņā ar Zemessardzes nolikuma 27.pantu un sakarā ar zvēresta nodošanu pavēlu:
- Ieskatīt 18.Jūrmalas Zemessardzes bataljona 1.rotā:
1. Zigfrīdu Ozolu. 9. Ernestu Šķepastu.
2. Kārli Šēferu. 10. Antonu Kromani.
- Jāni Ozolu. 11. Edvīnu Duboviču.
- Raimondu Lapiņu. 12. Agri Anžānu.
- Andreju Grički. 13. Voldemār Apsi.
- Igoru Bagāto. 14. Sergeju Basuli.
- Gunāru Feizaku. 15. Jāni Puriņu.
- Robertu – Bruno Bašķeru.
2. Ieskatīt 18.Jūrmalas Zemessardzes bataljona 2.rotā:
- Jāni Roviču. 10. Gunāru Krimu.
- Jāni Lejiņu. 11. Andri Apsīti.
- Viesturu Bāni. 12. Jēkabu Svenci.
- Aivaru Venteru. 13. Valdi – Jāni Feizaku.
- Aldoni Milleru. 14. Arvīdu Knisli.
- Aleksandru Plintu. 15. Robertu Rudzīti.
- Daini Zēboldu. 16. Aināru Ērmani.
- Augustu – Arvīdu Spalviņu. 17. Romānu Kevertu.
- Jāni Klučenieku. 18. Valdi Erdmani.
3. Ieskatīt 18.Jūrmalas Zemessardzes bataljona 3.rotā:
- Edvīnu Juškovski. 10. Edgaru Zēnu.
- Edvīnu Kicu. 11. Vilni Līkopu.
- Juri Zoldneru. 12. Raimondu Šķirusu.
- Gunāru Jaunsniķeri. 13. Ilmāru Auštu.
- Gunti Bujņaku. 14. Viesturu Kadiķi.
- Juri Tenbergu. 15. Verneru Kalniņu.
- Antonu Taukaču. 16. Imantu Voitkānu.
- Gintu Taukaču. 17. Zigmundu Bogomolu.
- Uldi Lēvicu.
4. Ieskatīt 18.Jūrmalas Zemessardzes bataljonā štāba darbiniekus:
- Mārtiņu Vērdiņu. 8. Aigaru Dadzi.
- Andri Veismani. 9. Armandu Prasigu – Parasiņu.
- Jāni Jansonu. 10. Laimoni Omanbriedi.
- Zigurdu Zemturi. 11. Aivaru Lagunovski.
- Mārtiņu – Raiti Zilbertu. 12. Jāni Maču.
- Nestoru Barkovski. 13. Ivaru Jankovski.
- Māri Lūsi. 14. Jāni Venškevicu.”
Lielākā daļa vīru nāca tiešām patriotisku jūtu vadīti, kaut gan gadījās arī pašlabuma meklētāji, bet tādu bija maz. Toreiz cilvēki zināja savu vietu un kas jādara bez īpašām instrukcijām, kaut gan militārās apmācības līmenis bija zems, varētu teikt nebija vispār, tikai tik, cik kādreiz jaunībā apguvuši padomju armijā.
Jāuzsver, ka jaunajai bataljona vadībai un vīriem vispār bija maza sajēga, ko darīt un kā darīt. Tikai zināja, ka jādara ir noteikti. Paši izdomāja, ka jāorganizē diennakts dežūras bataljona štābā. Pēc kāda laika ieviesa dežūržurnālu.
Tajā laikā vēl bija ļoti saspīlēts stāvoklis, visu laiku gaidīja dažādas provokācijas. Tāpēc uz valsts svētku laiku 11. un 18.novembrī noteica pirmās pastiprinātās dežūras, kuras atcēla ar 21.11.91.
Sākumā bataljona rīcībā bija tikai medību ieroči un daži nelegāli vītņu stobru ieroči. Pirmos legālos ieročus no valsts bataljons saņēma 1991.gada novembrī – decembra sākumā 23 pistoles PM ar LR ZS štāba pavēli #15/011, datētu ar 20.11.1991., kurā teikts: “Lūdzu nodot 18.ZS bataljonam ieročus no LR likvidētām iestādēm – DOSAAF, VDK.”. Pavēli parakstīja LR ZS štāba priekšnieka v.i. Ģ.Kristovskis. Šīs pistoles pirmo reizi piešāva 23.decembrī Slokas papīrfabrikas kluba šautuvē pagraba stāvā. Par instruktoru bija sporta meistars ložu šaušanā Alberts Oņegins. Daudzi zemessargi ar kaujas pistoli šāva pirmo reizi. Vēlāk, lai ekonomētu kaujas munīciju, šaušanas apmācības biežāk veica ar mazkalibra pistolēm.
1991.gada 3.decembrī bataljons saņēma no Iekšlietu Ministrijas noliktavām 12 triecienšautenes AK – 74 un 1 patšauteni RPK. Ilgu laiku tas bija vienīgais nopietnais bataljona bruņojums. Saņemot šos pirmos ieročus, mēs priecājāmies kā bērni.
Vēlāk lai papildinātu bruņojumu, izmantoja pat Rīgas kinostudijas “Mosina” sistēmas šautenes, kurām bija izurbtas patrontelpas. Šos caurumus aizmetināja, un šautenes varēja lietot.
Patrulēšanā pilsētā un objektu apsardzē izmantoja arī krievu mazkalibra sporta pistoles, kaut gan tās bija nedrošas, bieži bija kļūmes un patronas bija ar svina lodēm, kuras aizliegts pielietot pret cilvēkiem policijas darbā, jo ieejot cilvēka ķermenī, saplacinās un griežoties pamatīgi saārda audus. Tāpēc jau 15.12.92. ar pavēli #291, daudzas sporta pistoles vajadzēja nodot bataljona štābā.
Tajā laikā vēl klīda leģendas par 2.Pasaules karā noslēptajiem vācu ieroču krājumiem, t.s. “olām”. Ticamību tam stiprināja apstāklis, ka kaimiņu 42.Tukuma bataljonā bija daudz kara laika ieroču kaujas stāvoklī, ieskaitot prettanku. Ar šiem ieročiem Tukuma aizsargi nākamā Saeimas deputāta Oskara Grīga vadībā augusta puča dienās apsargāja Augstāko Padomi. Šādas ieroču slēptuves meklējām arī mēs, lai gan es nevienu atrastu “olu” neesmu redzējis.
Vienā šādā meklēšanas pasākumā piedalījos arī es (Aigars Dadzis). Ķemeros dzīvoja mūsu zemessargs [XX], kurš apgalvoja, ka kara laikā esot bijis mežabrāļu sakarnieks un viņš zinot vienas “olas” vietu. Šo vietu Ķemeru purvā pēc kartes viņam parādījis pirms nāves kāds bijušais partizāns. Jāsaka, ka purvā viņš labi orientējās, jo bija strādājis arī par mežsargu. Nostrādājām purva salā visu dienu, izbakstot ar gariem iesmiem zemi, bet tā arī nekā neatradām. Bet tukumnieki laikam tomēr būs kādu atraduši, jo viņu ieroči bija reāli.
Pirmie mēneši, apmēram līdz Jaunajam gadam, pagāja organizējoties un gaidot rīkojumus no augšas. Bataljona komandieris izdeva pavēli #1 bez datuma, ar kuru pavēlēja sākt komplektēt “štāba rotu 10 dienestnieku sastāvā”. Ar pavēli #13, datētu ar 12.11.91., pavēlēja: “[…]izveidot Jūrmalā 3 teritoriālās vienības – rotas.
- rota – robežās Priedaine – z/k “Uzvara” – Bulduri – Dzintari – Majori – Dubulti ;
- rota – Jaundubulti – Druvasciems – Pumpuri – Melluži – Asari – Valteri – Vaivari;
- rota – Sloka – Kauguri – Ķemeri.
Par 1.rotas komandiera v.i. iecelt Zigfrīdu Ozolu.
Par 2.rotas komandiera v.i. iecelt Jāni Roviču.
Par 3.rotas komandiera v.i. iecelt Edvīnu Juškovski.
Visiem komandieru v.i. noteikt pārbaudes termiņu 3 mēnešus.”
Par 2.rotas komandiera vietnieku, ar pavēli #31 bez datuma, iecēla Māri Arvīda d. Sēli.
Jāsaka, ka tajā laikā vienotu uniformu vēl nebija. Tās bija tikai bataljona komandierim un štāba priekšniekam. Tāpēc veicot patrulēšanu pilsētā, zemessargi bija tērpušies kā nu kurš – lielākā daļa privātdrēbēs, vairākiem tām virsū bija uzvilkti PSRS armijas maskēšanās tērpi. Izmantoja arī padomju armijas lauku uniformas bez atšķirības zīmēm. Lai vismaz kaut kā pasvītrotu savu piederību militāram formējumam, daudzi pie privātdrēbēm kā galvassegas lietoja austriešu kalnu strēlnieku parauga cepures, kādas lietoja vācu armijā 2. Pasaules kara laikā. Tās mēģināja uzšūt paši, līdz beidzot tās sāka masveidā izgatavot kāds zemessargs no 13. bataljona. Bijušie atjaunotās Aizsargu organizācijas biedri lietoja aizsargu uniformas, kaut gan tās bija sliktas kvalitātes un bez praktiskas nozīmes. Skats tiešām bija “iespaidīgs”.
Pirmos mēnešus štāba darbinieki strādāja pilnīgi bez samaksas, jo viss bija tikai tapšanas stadijā. Šis moments ir svarīgs tāpēc, ka daudzi patriotisma vadīti bija pametuši iepriekšējās darba vietas, tagad bija bez ikmēneša algas un dzīvoja tikai no iepriekšējo gadu uzkrājumiem.
Zemessardzē iestājās daudzu profesiju pārstāvji. Zemessargs Gunārs Krims visu mūžu nodarbojās ar civilās spridzināšanas darbiem un labi pārzināja arī militārās spridzināšanas darbus. Tāpēc ar pavēli #20, datētu ar 05.12.91., viņu iecēla par sapieru vada komandieri, uzdeva nokomplektēt sapieru vadu un to apmācīt pēc sapieru apmācības programmas. Pieteicās daudzi interesenti, notika vairākas mācību stundas, bet diemžēl sapieru vadu izveidot neizdevās. Tāpēc G.Krims ar nesprāgušās munīcijas neitralizēšanu daudzus gadus nodarbojās viens.
Ar neveiksmi beidzās vēl viens mēģinājums izveidot specializētu vienību. Pirmajā patriotisma vilnī zemessardzē iestājās vairāki pilsētas mediķi. Tāpēc ar pavēli #81, datētu ar 13.03.92., pavēlēja izveidot speciālu medicīnas vadu, kurā ieskaitīja pirmos 5 mediķus. Diemžēl šie mediķi bija ļoti pasīvi, acīmredzot bija ļoti aizņemti pamatdarbā, tāpēc šis mediķu vads tā arī nedarbojās. Jauns mēģinājums izveidot sanitāro dienestu mūsu bataljonā tika veikts 06.11.92.ar pavēli #265, ar kuru par šī sanitārā dienesta vadītāju un par bataljona ārstu iecēla Eduardu Vendi. Dienestā iekļāva: Juri Tračumu, Viesturu Fūrmani, Juri Svažu, Pāvelu Naumovu, Maiju Gabliku, Viju Kalniņu, Ēriku Kalvi. Šo sanitāro dienestu pakļāva tieši bataljona komandierim. Līdz šai dienai aktīvi darbojas vienīgi brāļi Vendes. Interesanti, ka abi viņi ir labi zobārsti. Bataljona ārsts īsti sāka strādāt tikai tad, kad izveidoja no budžeta apmaksātu darba vietu.
Tā kā visu laiku gaidīja dažādas provokācijas un pat militāras akcijas no Krievijas Armijas puses, un lai varētu organizēti pretoties iespēju robežās, izdeva pavēli #22 bez datuma, kurā noteica sagatavot nepieciešamo dokumentāciju personālsastāva zināšanu pārbaudei ieroču reglamentu, ieroču glabāšanas noteikumu un praktisko iemaņu pielietošanā. Rotu komandieriem vajadzēja iesniegt to zemessargu sarakstu, kuri apguvuši nepieciešamās zināšanas un par kuriem rotu komandieri var uzņemties atbildību par ieroču izsniegšanu. Bez tam vēl vajadzēja apziņot visus apbruņotos zemessargus, kuriem ir mednieku, nelegālie, u.c. ieroči, kā arī iesniegt ziņas par to skaitu un apbruņojumu, neminot konkrētas personas.
Kā jau augstāk minēts, vīri īsti nezināja ar ko nodarboties. Ieroči bija, motivācija arī bija, tikai nebija priekšstata un iespēju to visu pielietot. Tāpēc ilgi nebija jāgaida, ka notiek ārkārtas gadījumi. Tāds ārkārtas gadījums, pirmais Latvijā, notika mūsu 18.ZS bataljonā. Ziemassvētkos notika pastiprināta dežūra bataljona štābā, tāpēc tur atradās vairāki zemessargi. Diemžēl viņi bija lietojuši alkoholu. Un šādā stāvoklī piezvanīja kāda vecāka sieviete, pavēstot, ka taksometru šoferi nelegāli tirgo alkoholu. Beigās vēl nokaunināja zemessargus, ka viņi neko nedara, tikai guļot. Tas ļoti aizskāra dežurantus, un savā “revolucionāra taisnīgumā” viņi paķēra ieročus un aizskrēja pie taksometra šoferiem ieviest kārtību. Piedraudot ar ieročiem, šoferi tika izkratīti. Bet kāds bija ziņojis policijai, ka uzbrūkot bandīti. Viss šis pasākums beidzās ar to, ka policijas patruļa apkaunojošā veidā atbruņoja iereibušos kārtības ieviesējus, un nogādāja policijas iecirknī. Protams, nākošajā dienā veica dienesta izmeklēšanu. Šīs izmeklēšanas rezultātā ar pavēli #32, datētu ar 28.12.91, no zemessardzes izslēdza trīs zemessargus.[..]
***
sākums šeit
VB: No savas puses piebildīšu, ka pirmais bataljona komandieris ~ pēc pāris gadiem klusi pazuda no sava amata un tikai daudzus gadus vēlāk mes noteikti uzzinājām kāpēc tas tā notika. Speciālisti batiņā bija, bez jau minētā sapiera un mediķu grupas, bija arī pāris seržanti pēc PSRS BS OMD, kas labi pārzināja savas jomas un varēja apmācīt citus. Tomēr reāli trūka virsnieku, kas spētu organizēt štāba darbu. Padomju armijas ex-virsnieki ZS maigi izsakoties nekotējās, bet jaunāko laiku virsnieku vēl nebija, tādēļ izpratne par militāro disciplīnu tapa sāpīgi un lēni, pārvarot “revolucionārās pašapziņas” šķēršļus.
