vara bungas: 1991. gada 25. maijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu «Par neatliekamiem pasākumiem sakarā ar PSRS bruņoto vienību vardarbīgajām akcijām Latvijas teritorijā», kurā cita starpā bija noteikts parlamenta Aizsardzības un iekšlietu komisijai nekavējoties uzsākt likumprojekta «Par Zemessardzi» izstrādi. Runāts – darīts. Likumprojekts tika izstrādāts un uz Gulbja ezera puča brīdi likumdošanas bāze Zemessardzei jau biia sagatavota.
1991. gada 23. augustā LR AP kā vienu no pirmajiem mūsu atjaunotās valsts likumiem pieņēma «Likumu par Latvijas Republikas Zemessardzi». Kāpēc ne ” Par Aizsargu organizācijas atjaunošanu”? Tolaik pilsētā runāja, ka ģeopolitiski “tas būtu par traku”, varbūt arī labi ka tā… jauns sākums no baltas lapas, līdzenā vietā, no nekā, ar jaunu nosaukumu un vēsturi.
Jau nākamajā dienā — 24. augustā — tika izdota Zemessardzes priekšnieka pirmā pavēle sākt zemessargu kandidātu reģistrāciju pašvaldībās. Pēcpuča eiforija mobilizēja sabiedrību. Mobilizēja arī mani – VB. Varbūt tādēļ, ka kopš 1988. gada apgrozījos Jūrmalas neformāļu un pusformāļu aprindās, nesen pabiju “krievos” un uz barikādēm saorganizēju patstāvīgu un mobilu LTF/LNNK vienaudžu apakšvienību, iekritu acīs tobrīd Jūrmalas izpilkomitejas priekššedētājam D.Urbanovičam, kurš ar pilsētas LTF šefa J.Liepiņa svētību uzdeva man ieņemt pozīciju Civilās aizsardzības priekšnieka kabinetā Jīrmalas izpildkomitejas ēkā un uzsākt zemessardzes kandidātu reģistrēšanu vēl neesošam 18. Jūrmalas Zemessardzes bataljonam. Nu, nebija jau tā, ka Civilās aizsardzības priekšnieku izmeta no kabineta, mēs to kabinetu dalījām. Ļoti rakstūrīga prakse tam laikam, vēlāk ZS bataljona štābs dalīja telpas ar LPSR kara komisariātu, kas kādu laiku vēl kalpoja nezin kam, bet tad mainīja orientāciju un pārtapa par Latvijas AM struktūrvienību.
Uzdevums, bez pārspīlējuma, mainīja manu dzīvi. Dažu nedēļu laikā es piereģistrēju pirmo zs simtu un tālāk Zemessardzes Jūrmalas bataljona veidošanas process aizgāja savu ceļu jau bez manas palīdzības. No atjaunotās Aizsargu organizācijas pienāca topošā štāba darbinieku kodols, kas paņēma stūres ratu. Man jaunam gurķim bez izglītības atvēlēja bataljona komandiera adjutanta un vēlāk Informācijas nodaļas priekšnieka amatu. Vēlreiz, paldies! Informācijas apstrādes tēma man patika un savas tālākās militārās karjeras laikā es no tās nenokāpu. Arī interese par jurisprudenci manī izdīga tieši 1991.-1992. gada notikumu iespaidā. Manī mājoja pārliecība, ka zemessargiem visu jādara kaut cik saskaņā ar likumu un pavēli, pēc plāna un shēmas, lai gan notikumi attīstījās tik ātri, ka likumu vēl nebija un nebija arī laika/prasmes kalt plānus. Visur valdīja “revolucionārā pārliecība”, kurai es brīžiem mēģināju bikli iebilst. Par to kolēģu vidū tiku nokristīts par “Birokrātu”, bet neapvainojos, jo biju un esmu pārliecināts, ka veselīga birokrātijas deva haotiskam procesam nekaitēs, bet nāks par labu.
Jau 1991. gada 17. oktobrī LR AP namā zvērestu deva Zemessardzes priekšnieks A. Gorbunovs, štāba priekšnieka vietas izpildītājs Ģ. V. Kristovskis, štāba darbinieki un bataljonu komandieri — pavisam 60 cilvēki, tostarp arī 18.Jūrmalas ZS bataljona pirmais komandieris O.Lūsis. Tā sākās Jūrmalas zemessargu bataljona vēsture.
Šājā brīdī es apklusīšu un došu vārdu vēl vienam 18. ZS bataljona dibinātājam virsleitnantam (atv.) Aigaram Dadzim, kurš būdams vēsturnieks ilgus gadus rūpīgi un pašaizliedzīgi krāja un pierakstīja bataljona hronoloģiju, kas pirms 35 gadiem maz kam likās aktuāli, viss taču notiek reālā laikā un paliek svaigā atmiņā. Kaut mēs zinātu cik īsa ir cilvēka “operatīvā atmiņa” un cik ātri no dzīves aiziet tās nesēji…
Lai vai kā, bet VBundziniekiem būs unikāla iespēja ik pa (svinīgam) brīdim turpinājumos iepazīties ar gandrīz nerediģētiem izvilkumiem no atv.vlt Aigara Dadža monogrāfijas “18.Jūrmalas Zemessardzes bataljona vēsture”, kas saīsinātā veidā ir iekļauta Jāņa Aivara Bramaņa apkopotajā un ar Daugavas Vanagu atbalstu izdotajā grāmatā “Zemessardzes vēsture”, kas ir diezgan liels biblogrāfisks retums.
Lai gan ZS 35. jubilejā būtu jāraksta par pašiem ZS pīrmsākumiem, tomēr, ņemot vērā šodienas aktualitātes piedāvāju A.Dadža atmiņas par vienu no pirmajām jūrmalnieku operācijām sargājot valsts Austrumu robežu.
***
[..] Lielākais bataljona darbs bija Latvijas robežas kontrole 1992. gada martā – jūlijā. Vīri nevarēja vien sagaidīt, kad viņus liks lietā jaunā Latvija, jo viņi svēti ticēja, ka viņu darbs īsā laikā palīdzēs nodibināt labklājību, kārtību un taisnību atjaunotajā Latvijas valstī. Tajā brīdī šo pavēli varēja izpildīt samērā viegli, jo valdīja izteikts patriotisms un vēl arī ļoti svarīgs faktors – sākās bezdarbs, kā arī uzņēmumu vadītāji tad vēl lojāli skatījās uz sabiedrisko darbu, cilvēkiem bija brīvs laiks, bet atšķirībā no sekojošiem bezdarba gadiem, cilvēkiem bija iepriekšējo gadu uzkrājumi, kas atļāva neuztraukties par iztiku. Tāpēc vīri šo pavēli sagaidīja ar sajūsmu. Jau dažus gadus vēlāk tas būtu noticis ar lielām grūtībām.
Mūsu bataljonu nosūtīja uz Zilupes iecirkni, kur tas darbojās martā – maijā, un uz Latvijas – Lietuvas robežas Auces muitas punktā vasarā. Zilupes sektorā ietilpa Opoļu un Terehovas muitas punkti. Zemessargi uz robežas mainījās ik pēc nedēļas. Mūsu bāze atradās Zilupes profesionāli tehniskās skolas 3. stāvā. Skola atradās Zilupes labajā krastā, netālu no vecās hidroelektrostacijas. Skola bija ļoti izdevīgā vietā, pusceļā starp Opoļiem un Terehovu.
Par pirmās maiņas izbraukšanu nav saglabājusies pavēle vai arī tā nav bijusi. Izbraucām ar mikroautobusu “Latvija” un GAZ – 66. Līdzi brauca arī bataljona komandieris, kurš atgriezās Jūrmalā. Par grupas vecāko bija štāba priekšnieks Jānis Jansons. Ierodoties Zilupē, satikāmies ar citu Rīgas bataljonu grupām. Zināms laika sprīdis pagāja kamēr noorientējās un grupas devās katra uz savu nozīmēto sektoru. Tā kā Zilupes apkārtne mums bija pilnīgi sveša, tad nolēma pirmo nakti izlikt slēpni pašu izvēlētā vietā, jo zināmas ziņas saņēmām no vietējās policijas. Pirmo nakti pavadījām mežā pilnā sastāvā, bet vēlāk jau ieguvuši lielāku informāciju, sadalījāmies. Jau pirmajā naktī noķērām kontrabandistu un ieguvām nedaudz benzīna. Vēlāk štāba priekšnieks uzzīmēja apkārtnes plānu, kuru es vēlāk papildināju.
Pirmajā naktī Aivars Lagunovskis nevarēdams nosēdēt uz vietas, nolēma izlūkot apkārtni un viņam līdzi devos arī es. No slēpņa vietas devāmies mežā un pēc neilga laika iznācām upītes krastmalā. Šajā brīdī varēja redzēt, kā kaut kur tumsā piebrauc automašīna un kaut ko dara. Pēc tam atgriežoties ieraudzījām spīdam uguntiņas. Izlēcām priekšā un sev par lielu pārsteigumu ieraudzījām divus puišeļus uz velosipēdiem, kuri runāja krieviski.. Lai viņi mūs nebītos, pateicām, ka esam robežsargi. Un mums par lielu pārsteigumu viņi atbildēja, ka zinot par robežsargu ierašanos.
Saspringts laiks bija grupai, kura atradās Zilupē no 16.marta līdz 21.martam, jo 17.martā bija gaidāms konstitucionālais apvērsums Krievijā. Šajā grupā bija:
bataljona dienestnieki: Aigars Dadzis; Laimonis Omanbriedis;
1. rotas vada komandieris Kārlis Šēfers ar zemessargiem;
Jānis Venškevics; Aivars Lagunovskis.
Aivars Zeļenko; Igors Pliens; Valdis Vindeģis; Laimonis Melnis;
Vairis Smirnovs; Voldemārs Gerliņš; Uldis Siliņš.
Grupu vadīja štāba priekšnieks Jānis Jansons.
Situācija tad izskatījās ļoti draudīga. Jau 9.martā Jūrmalā izdeva pavēli #78, par bataljona zemessargu personīgās uzskaites dokumentācijas izvešanu no bataljona štāba un noslēpt līdz turpmākam rīkojumam. Štāba priekšnieks bija paņēmis līdzi pat veselu “cinku”, t.i. pilnu metāla munīcijas kasti priekš AK-74 un bija izstrādājis atkāpšanās ceļu pa mežiem Rīgas virzienā. Iemesls tam bija saspīlētās attiecības ar Krieviju. Zemessardzes priekšnieks izdeva pavēli par paaugstinātu gatavību.
17.martā postenī Terehovas muitas punkta muitas zonā, apmēra 1,7 km no muitas punkta krustojumā, kur sanāk ceļi no Zilupes un Pasienes uz jauno Maskavas šoseju atrados es, Kārlis Šēfers un Aivars Zeļenko. Kad postenī atradāmies jau vairākas stundas, pēkšņi no Krievijas puses aiz līkuma parādījās Krievijas armijas automašīnu kolonna. Jāsaka, ka kādu brīdi dūša bija papēžos. Mums nebija nekādu ziņu par jaunumiem pasaulē, ir vai nav noticis apvērsums Krievijā. Piedevām vēl postenis atradās atklātā vietā, kur nevarēja ieņemt labu pozīciju. Mums bija tikai divi AK-74 ar 30 patronām katram un dažas pistoles. Nekas cits neatlika, kā palikt uz vietas un gaidīt likteni. Domās es jau atvadījos no visiem, jo padoties negrasījos. Lai vajadzības gadījumā būtu ērtāka šaušana, triecienšauteni pārcēlu no kakla rokās. Mums nebija nekādu rīkojumu par Krievijas Armijas automašīnām, tāpēc lai velti nesaasinātu situāciju, tās nemēģinājām apturēt. Vēlāk Kārlis Šēfers stāstīja, ka pēc tam, kad kolonna brauca garām, redzējis kā priekšējās automašīnas šofera blakussēdētājs novieto blakus savu triecienšauteni. Acīmredzot, viņi bija noturējuši manu rīcību par gatavošanos uzbrukumam un arī bija gatavi kaujai. Tādā veidā viss beidzās laimīgi.
Sakarā ar situācijas stabilizēšanos pavēli #78 atcēla ar pavēli #97, datētu ar 30.03.92. un pavēlēja nodot personīgās uzskaites dokumentus M.Vērdiņam. Dokumenti visu laiku glabājās Plieņciemā pie mūsu zemessarga Jura Tenberga privātmājā. Vēlāk pie viņa glabājās arī zināms skaits ieroču un munīcijas. Jāpiezīmē, ka pats viņš strādā Valsts kontrolē un viņa dēls Mārtiņš Tenbergs bija aktīvs jaunsargs, vēlāk pabeidza NAA, dienēja NBS Speciālo Uzdevumu Vienībā un pašlaik (17.07.00.) ir Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas miesassargs.
Nākošā grupa uz robežas atradās no 20.marta. Tajā bija 2.rotas zemessargi: E.Pļavnieks, V.Martinsons, R.Valdmanis, A.Treimanis, I.Treimanis, I.Tūrmanis, A.Plinta, J.Braubergs, A.Millers, J.Kučernieks, A.Verters, V.Bāns. Grupas vecākais bija operatīvās daļas priekšnieks M.R.Zilberts.
Nākošā grupa izbrauca uz robežu 27.martā. Tajā bija 3.rotas vadu komandieri Ādolfs Vilnis, Raimonds Gulbis, Guntis Canders un zemessargi: Ivars Raškovskis, Andris Rozenfelds, Jānis Zakalauskis, Arnis Ābelītis, Viktors Blonskis, Ivars Briedis, Harijs Putniņš, Jānis Kurzemnieks, Vladimirs Vende. Grupas vecākais bija A.Lagunovskis un grupa atgriezās 3.aprīlī.
Opoļu muitas punkta apsardzību 24.martā pārņēma 3.Ludzas Robežsargu bataljons.
Lai nodrošinātu grupu mobilitāti, robežsargu – zemessargu rīcībā atstāja vecu, sagrabējušu poļu mikroautobusu “Nissa”, kuru zemessargi sauca mīlināmā vārdā par “Ņušku”. Šim braucamajam bija galīgi izrūsējusi apakša, tā kā braucot varēja vērot ceļu zem auto grīdas. Piedevām vēl, nebija nekāda nodrošinājuma ar degvielu. Automašīnai kārtējā maiņa atstāja tikai tik, cik degvielas tvertnē. Pārējo vajadzēja “dabūt” pašiem. Un dabūja. Šiem mērķiem degvielu pa 3 l, pa 5 l izlūdzās no garāmbraucošajām smagajām automašīnām un dažreiz no vieglajām. Izmantoja arī izņemto nelegālo benzīnu.
Atceros, tādu gadījumu. Atradāmies postenī ap 1 km attālumā no Terehovas muitas punkta mežiņā, Pasienas virzienā, kādus 100 m no Latvijas – Krievijas robežas. Pulkstenis rādīja apmēram 3.00 no rīta. Pēkšņi ieraudzījām paspīdam uguntiņas caur kokiem. Miegs pazuda kā ar roku noņemts un ļoti nopriecājāmies par gaidāmo “guvumu”. Ātri noslēpāmies gar ceļa malu un sagaidījām pārkāpēju. Kad braucējs bija pietuvojies, izlēcām uz ceļa un likām apturēt braucamo. Tas izrādījās vietējais zemnieks, kas ar savu motociklu blakusvāģī veda degvielu. Liela bija mūsu vilšanās, kad izrādījās, ka viņš ved sev lauku darbiem dīzeļdegvielu. Tā mēs palikām bez benzīna. Labi ka vēl bija benzīns degvielas tvertnē, ar ko tikt līdz bāzei. Bieži posteņiem galvenais uzdevums uz ceļiem bija sagādāt degvielu.
Šajā laikā notika Krievijas Armijas izvešana no Latvijas. Daļa virsnieku savu iedzīvi izveda patstāvīgi. Kādu nakti, apmēram plkst. 3.00, kad es, kā patruļas vecākais, atrados postenī parastajā vietā pie Terehovas, mums tuvojās smagā automašīna. To apturējām un sākām pārbaudīt, uzdodot parastos jautājumus: ”Vai ir ieroči, narkotikas ?”. Automašīnu vadīja kāds krievu virsnieks. Es domāju, ka viņš jutās ļoti neomulīgi, jo nakts vidū uz vientuļa ceļa viņu apturēja un izprašņāja bruņoti cilvēki, tērpušies pusprivāti, pusmilitāri. Viņš mums jautāja: “Kāpēc mēs viņu aizturam, jo muitas punkts taču atrodas tālāk?”. Paskaidrojām, ka izpildām valdības pavēli un viņš patlaban atrodas muitas zonā, tāpēc mūsu rīcība ir likumīga, bet muita tiešām atrodas tālāk. Jāsaka, ka viņš bija noskaņots visai mierīgi. Tā kā viņa krava bija noplombēta, tad pasniedzot viņam atpakaļ mašīnas dokumentus, novēlēju laimīgu ceļu, uz ko virsnieks savukārt atbildēja: “Laimīgu palikšanu!”
Bet bēdīgi bija ne tikai ar degvielas nodrošinājumu. Arī ar ieročiem bija bēdīgi. Mums līdzi bija 4 AK – 74 ar 120 patronām katram. Toties kaimiņu 12.bataljonam bruņojumā bija nesen atsūtītās čehu triecienšautenes M58P bez munīcijas. Munīciju bija sagādājuši paši zemessargi ar savu iniciatīvu. Atceros, ar kādu lepnumu nākamais izlūkdienesta vadītājs G.Kandis rādīja 5 patronas. Iemesls tam bija vienkāršs. Mūsu AK – 74 bija no mūsu Iekšlietu Ministrijas noliktavām ar krievu pamatkalibru 5,45 mm. Bet čehi lietoja 7,62 mm kalibru, un šā kalibra ieročus krievi jau bija noņēmuši no bruņojuma, līdz ar to pie mums šī kalibra patronas nevarēja dabūt. Bet vēl bēdīgāk bija vietējam Ludzas bataljonam. Kādā izbraukumā uz robežu, nomaļā, mežainā nostūrī atradām Ludzas bataljona posteni, kura vienīgais bruņojums bija viena medību bise un kokos pakārti 3 AKM maketi. Labi, ka vēl viņiem bija radiosakari ar bataljona štābu.
Kādu dienu mūs apciemoja vietējais katoļu garīdznieks, lai iepazītos ar mums, un protams sludinātu dieva vārdus.
No 1992.gada 3.aprīļa līdz 10.aprīlim uz robežu Ludzas rajonā izbrauca nākošā grupa: vecākais Jānis Venškevics; zemessargi V.Apse, H.Bārbalis, J.Kolītis, V.Ošiņš, J.Čaks, G.Liekniņš, A.Saulītis, A.Andžāns, G.Feizaks, E.Klibiķis, E.Freimanis, A.Mūrnieks.
No 10. līdz 17.aprīlim uz robežas atradās grupa, kuras sastāvā bija instruktori Uldis Aizstrauts un Aigars Dadzis; zemessargi V.Adjāns, I.Vecināns, I.Ieviņš, A.Apsītis, V.Rutkovskis, J.Lejiņš, N.Valdmanis, M.Sēlis, V.Sēlis, G.Birskis. Grupas vecākais Aigars Dadzis.
No 17. līdz 24.aprīlim uz robežas bija L.Omanbriedis (grupas vecākais), I.Briedis, V.Kuncēvičs, A.Gedulis, A.Dzērve, V.Tašla.
No 24.aprīļa līdz 1.maijam uz robežu izbrauca M.Basulis, A.Spriņģis, A.Saulītis, R.Lapiņš, P.Gribulis, E.Dubovičs, A.Lēvics.
No 1. līdz 8.maijam robežu apsargāja Andrejs Grišins, Jānis Venškevics, Aigars Dadzis, Uldis Aizstrauts, Kaspars Bangēvics, Aivars Treimanis. Šī bija pēdējā 18.bataljona grupa uz Krievijas robežas.
Labi ilustrē situāciju un vietējo iedzīvotāju noskaņojumu pie robežas šāds gadījums ar šo grupu. Mūsu parastajā posteņa vietā dežurēja J.Venškevics, U.Aizstrauts, A.Treimanis un A.Grišins. Ap pusdienas laiku pie mūsu posteņa piebrauca vieglā automašīna “Žiguļi”, no kuras izkāpa Krievijas muitnieks krievu muitas uniformā bez galvassegas. Automašīnā palika viens vīrietis Latvijas muitas uniformā. Krievu muitnieks piedāvāja Jānim Venškevicam aizvest no Zilupes mēbeles, jo mums esot autobusiņš, un Zilupē varot lēti nopirkt mīkstās mēbeles – tikai par kādiem nieka 12 000 “repsīšiem”. Par samaksu piesolīja barteru – četras pudeles degvīna un pilnu braucamā degvielas tvertni. Bet kad viņš pateica uz kurieni jāved, Jānis stipri samulsa, jo jābrauc esot uz Sebežu, bet tas taču apmēra 30 km iekšā Krievijā, bet Jānis tērpies zemessarga uniformā! Krievu muitnieks tikai atmetis ar roku, jo viss jau esot sarunāts, tur esot savējie miliči un robežsargu neesot.
Tā Jānis piekrita braukt, jo benzīnu vajadzēja kā ēst. Pārējie zemessargi palika postenī. Jānis, kā runāts, iekrāva veikalā mēbeles un brauca pāri robežai, protams, kopā ar krievu muitnieku. Visinteresantākais esot bijis uz robežas. Tur viņus tiešām sagaidīja savējie kolēģi, divi milicijas virsnieki (viens laikam kapteinis), veselīgi sārtām sejām, redzami ļoti apmierināti ar dzīvi, nelielā reibonītī. Katram plecā saliekamais Kalašņikova automāts (AKSU). Mūsu Jānis, kā jau teikts, bija zemessarga plankumainajā uniformā bez galvassegas, ar atšķirības zīmēm uz piedurknes un sarkan–balt–sarkaniem vairodziņiem pie kakla ar vecākā instruktora zvaigznēm. Tādi viņi iebrauca Sebežā, dažos vietējos izraisot neslēptu izbrīnu.
Muitnieks samaksāja kā solīts, un Jānis brauca atpakaļ. Bet tā kā mūsu “Ņuška” bija ļoti sliktā tehniskā stāvoklī, tad viņa brauciens ievilkās naktī.
Lai gan braucamais bija aprīkots ar radiostaciju, mēs bāzē ilgi nevarējām nodibināt ar Jāni radiosakarus, tāpēc jau nospriedām, ka viņš “atpūšas” Sebežas cietumā. Neizsakāms bija mūsu prieks, kad radiosakarus nodibinājām un kad mūsu postenis atgriezās bāzē.
Dienu, kad saņēmām pavēli beigt robežas apsardzi, es labi atceros. 7.maijā mēs veicām izbraukumu ar “Ņušku” uz robežu pa kreisi no Opoļiem, lai izpētītu apkārtni vienkārši intereses dēļ. Šajā braucienā atradām biezā mežā arī augstākminēto Ludzas bataljona posteni. Interesantākais tikai sekoja. Sasveicinājušies ar kolēģiem un aprunājušies par dienestu, aizgājām līdz mazajai robežupītei ar Krieviju. Tur atradām pa pusei izārdītu tiltiņu, kuram abos galos bija izrakti grāvji. Mirkli uzkavējāmies un griezāmies atpakaļ. Nedaudz pārmijuši šo to ar ludzāniešiem, pēkšņi ieraudzījām, ka no robežas puses lēnām tuvojas divas vieglās automašīnas ar Latvijas numuriem. Pārsteigums bija liels, jo bijām pārliecināti, ka pār saārdīto tiltiņu auto nevar pārkļūt. Protams, tūlīt kopā ar kolēģiem nosprostojām ceļu, apturējām automašīnas, un palīdzējām veikt mašīnu apskati. Auto bija piebāzti ar dažādām precēm. No mašīnām izkāpa vairāki vīrieši un lielā priekā gandrīz metās mūs apkampt no priekiem, sakot, ka beidzot esot laimīgi nokļuvuši mājās. Viņi runāja krieviski un apgalvoja, ka esot no Daugavpils. Pa šo meža ceļu braucot, lai apietu krievu muitu. Ludzānieši sāka izkratīt automašīnas un izprašņāt braucējus. Bija acīmredzams robežas pārkāpums, kaut gan tajā laikā neskatījās, ko tu ved iekšā valstī, izņemot ieročus, narkotikas u.t.t., bet gan ārā. Posteņa komandieris ar mums aprunājās, un redzēdams, ka mums nav lielu iebildumu, atļāva braucējiem turpināt ceļu, kārtīgi viņus nobrīdinot turpmāk braukt tikai caur muitas punktiem. Vislielākais pārsteigumus mums bija par ludzāniešu drosmi, jo šajā meža nostūrī pat viens nopietns cilvēks kaut vai ar vienu pistoli būtu viņus atstājis mūžam jaunus.
Kamēr mēs noņēmāmies ar pārkāpējiem, pa rāciju bija paziņota ilgi gaidītā pavēle par atgriešanos Jūrmalā. Vakarā sarīkojām nelielu atvadu ballīti ar skolas audzinātājām un nedaudz iedzērām. No rīta jau 4.00 mūs modināja Jānis Venškevics un ar sāpošām galvām savācām visu mantību, atvadījāmies no viesmīlīgās skolas un devāmies mājupceļā. Braucot garām Ludzas ezeram, Latvijas radio skanēja dziesma ar vārdiem: ”Ai Latgale, tu dvēselīte mana”. Tā beidzās jūrmalnieku lielā Latvijas – Krievijas valsts robežas sargāšana. Jāpiebilst, ka šajā dienā ieviesa jauno pagaidu naudu “repsīsuš”, un braucot mājās, speciāli pieturējām kādā veikalā, lai tos aplūkotu.
Tūlīt pēc pavēles izpildīšanas Zilupes iecirknī, mūsu bataljonam pavēlēja palīdzēt sargāt ekonomisko robežu Auces muitas punktā. Kā pirmie šajā postenī no 14.05.92. līdz 21.05.92 atradās 3.rotas zemessargi Jānis Zakalauskis – Sokolovskis (grupas vecākais), Ilgvars Godiņš, Laimonis Rožkalns, Māris Šmits. Viņi visi bija no Ragaciema, un vietējie Jāni Zakalauski sauca par “Poļu Janku”, jo viņa māte bija poliete un Otrā kara laikā ieceļoja Latvijā.
Nākošā grupa bija no 1.rotas un uz Latvijas – Lietuvas robežas atradās no 22.05.92. līdz 29.05.92. ar pavēli #143. Grupā bija Harijs Zilberts (grupas vecākais), Andrejs Kabanovs, Ernests Ščepasts, Sergejs Basulis.
Nākošā grupa bija no 2.rotas un uz Latvijas – Lietuvas robežas atradās no 29.05.92. līdz 05.06.92. ar pavēli #146. Grupā bija Valdis Rutkovskis (grupas vecākais), Gunārs Birskis, Jānis Kurzemnieks, Aivars Treimanis.
Ar 05.06.92. pavēli #153 uz robežas atradās 3.rotas zemessargi Jānis Kurzemnieks (grupas vecākais), Harijs Putniņš, Gunārs Vaivods, Boriss Grigorjevs. Šī bija pēdējā grupa uz Latvijas robežas. Kā stāstīja vīri, tad tas esot bijis ļoti mierīgs iecirknis, tā kā nekādu sevišķu notikumu neesot bijis. Tā noslēdzās mūsu bataljona dienests uz valsts robežas, kaut gan citiem, it sevišķi pierobežas bataljoniem tas turpinās vēl līdz šim, bet jau ciešā sadarbībā ar Robežsardzi.
Savā darbības laikā, sargājot valsts ekonomisko robežu, tika izņemts daudz kontrabandas preču, benzīna, kā arī aukstie ieroči. Zemessargi palīdzēja arī sargāt sabiedrisko kārtību Zilupē, piemēram, Ainis Lēvics aizturēja veikala aplaupītāju, bet kādu vakaru mums palīdzību lūdza skolas audzinātāja, jo skolā pie meitenēm iekšā lauzās nedaudz iereibuši robežsargi. Izskrējām ārā un nedaudz aprunājāmies ar puišiem, t.i. nolasījām kārtīgu morāli, un tā kā zemessargu slava bija zināma, tad viņi ar mums nekonfliktēja. Skolotāja par to bija ļoti priecīga un pateicīga. [..]
***
VB: P.S. Jubilejas dienas brīnums. Pateicība sasniedz vienu no adresātiem ar 30+ gadu nokavējumu. Gatavojot šo ierakstu nejauši uzdūros sludinājumam pārlapojot laikrakstu Diena(tm) iekš periodika.lv
Paldies arī Tev, Laimoni Siguldā. Nu jau tie tvaiki, bet tādi bij’ laiki...
vara bungas 