Sīrijas konspekts I

 Visas pasaules totalitāro un autoritāro režīmu vadoņi un viņu ĢŠ ar lielu uzmanību seko pilsoņa kara norisēm Sīrijā. Tiešām,  satraukumam ir pamats, jo amata brālis Bašars Asads, jau vairāk nekā gadu nesekmīgi cenšas apspiest neregulāro nemiernieku (teroristu, bandītu, atbrīvošanās bruņinieku, kaujinieku, partizānu, diversantu, revolucionāro matrožu… vajadzīgo pasvītrot) nesalīdzināmi vājākus spēkus. Asada pusē karo pēc PSRS BS parauga būvēta reģionā spēcīgākā armija, kuras rīcībā 2011.gadā bija 4950 tanki, no tiem 1500 Т-72 и Т-72М, ap 4000 KKM un BTR, 3500 dažāda kalibra artilērijas iekārtu, Sīrijas GS sastāvā vien skaitās 46 (!) eskadriļas… OK taisnības labad jāpiebilst, ka vismaz puse no šī arsenāla nav kaujas lietošanai derīga, jo netika pienācīgi uzturēta, bet tomēr, tomēr…

 

Ko tad citi ir mācījušies no Sīrijas (ne) laimes? Tiem, kam slinkums lasīt tālāk – bottom line up front: Jebkurai valstij, kurai rūp savu pilsoņu dzīvība un labklājība ir jāapkaro bruņoto opozīciju vai nemiernieku kustību visiem iespējamiem līdzekļiem, t.sk. izņēmuma rakstura, valsts sabrukšanas procesa attīstības pašā agrīnajā stadijā, neļaujot bruņotiem nemierniekiem nostiprināties, izplatīties un sākt saņemt atbalstu no ārienes.

 Interese par notikumiem Sīrijā ir pamatota ar to, ka šajā karā tiek saskatītas jaunās paaudzes kaujas darbības (ASV pieņemts to saukt par 4.paaudzi (4th generation warfare – 4GW), citur par 6.) praktiskā realizācija, kas nomainīs XIX-XX gadsimtā kara doktrīnu, kura sasniedza attīstības kulmināciju II PK laikā un šobrīd piedzīvo norietu. Daudzu valstu militārie analītiķi un speciālisti cenšas izlobīt no informācijas kara dūmos ievīstītām melu, mītu un puspatiesību kaudzēm, ticamas informācijas druskas, lai pēc to apkopošanas, analīzes un secinājumu izdarīšanas sagatavotu savām valdībām rekomendācijas, kā rīkoties, ja šāda nelaime piemeklēs pašu mājas.

Vai šī tēma ir aktuāla Latvijai? Atbilde: gan jā, gan nē.

Mūsu NBS ieguldījumu/svaru valsts aizsardzības nodrošināšanā  pat vislielākais optimists nevarētu salīdzināt ar Sīrijas armiju, kuras SzS sastāvā ir 12 divīzijas  neskaitot atsevišķas brigādes u.c. apakšvienības. Savukārt salīdzināt profesionālā dienesta karavīrus ar nemierniekiem arī nebūtu īsti pareizi. Tomēr pati situācija, kad valstī „nez no kurienes” uzrodas hiperaktīva bruņota opozīcija var būt nākotnē ļoti aktuāla tēma. Paļauties uz to, ka mūsu „drošības garants” Pabriks (S.Veinbergas versijā) spēs neitralizēt nemierniekus ar efektīvu stratēģisku komunikāciju nevajadzētu. Un Vašingtonas (NATO) līguma 5.pants arī nelīdzēs, jo ir vel 6.pants, kas precizē, ka par 5.pantā minēto bruņoto uzbrukumu uzskata bruņotu uzbrukumu, kas iever bruņotu uzbrukumu jebkuras līguma Puses teritorijai, bruņotajiem spēkiem, kuģiem vai lidaparātiem. Tātad, ja uzbrukumā nav identificējama neviena no ārvalstīm, sākumā netiek šauts uz karavīriem un netiek apdraudēti kuģi un lidaparāti, tad arī NATO līgumam ir nulles vērtība, jo jebkurš jurists pierādīs savas valsts parlamentāriešiem, ka iejaukties citas valsts iekšējās darīšanās nav nekāda tiesiska pamata. Iejauksies, ja būs politisks lēmums, ja būs…

  Š.g. maija sākuma respektabla Krievijas nedēļas laikraksta HBO (ņezavisimoe vojennoe obozrenie) redakcijā notika ekspertu konference, kuras laikā notikumi Sīrijā un ap Sīriju tika skatīti Krievijas nacionālo interešu kontekstā. Pati diskusija bija ļoti interesanta (links uz tās apkopojumu raksta beigās), bet mūs interesē praktiskas atziņas, kas ir universāli lietojamas un brīvas no ideoloģiskām klišejām. Tādēļ esam sagatavojuši KONSPEKTU par to, pie kādiem secinājumiem ir nonākuši augsta ranga Krievijas diplomāti, ģenerāļi, vēsturnieki un polittehnologi.

 1.

Nodrošināt vienas valsts pārākumu par citām valstīm var iznīcinot vai novājinot galvenos (reālos vai potenciālos) oponentus un pretiniekus, t.sk lietojot militāro spēku (uzsākot karu). Tomēr mūsdienu kara saturs un raksturs ir krietni mainījušies. Var teikt ka ir izveidojies jauns kara paveids “vadāmā haosa karš”, kuru raksturo nosacīta “mazasiņainība”.  Valsts – pasūtītājs iznīcina upurvalsti  kā ģeopolitisku vienību, neitralizējot tās ģeopolitiskos raksturlielumus (teritorija, iedzīvotāju skaits, valsts statuss pasaulē, militārais spēks, ekonomiskais potenciāls u.c.). Tajā pat laikā valstij-pasūtītājam šāda darbība nesagādā pārāk lielus izdevumus un ir nosacīti mazasiņaina. Upurvalsts iekšienē tiek iniciēti procesi, kas ir vadāmā haosa stratēģijas elementi. Upurvalsts tiek mākslīgi grūsta haosā, bet neapzinās to un kādu laiku cenšas risināt problēmas izmantojot standarta paņēmienus. Šāds karš var vilkties gadiem ilgi izmantojot visus paņēmienus, bet militāro spēku tikai “tai skaitā”, tātad nebūt ne kā galveno paņēmienu. Upurvalsts iedzīvotāju iznīcināšana nav mērķis, mērķis ir valsts teritorijas sadalīšana un iekšējo konfliktu veicināšana.

Vadāmā haosa karā ir identificējamas  trīs stadijas:

• Situācijas “šūpošana” ar krīzi, iekšējā konflikta inspirēšanu upurvalstī. Upurvalstī tiek veicināta jebkāda veida  neapmierinātība, tiek formēta opozīcija, radīta krīze, opozīcija uzsāk nemierus, attīstās valsts mēroga  konflikts, kas pāraug par pilsoņu karu.
• Seko upurvalsts degradācija, pārvēršanās par “rīcībnespējīgu valsti”.
• Seko „Glābējvalsts” interventu ierašanās, upurvalsts vadošā režīma nomaiņa.

Lielākā problēma ir tā, ka līdz šim lielākā daļa pasaules valstu  gatavojās tradicionālam karam un attiecīgi veidoja savus BS. Domāšanas un rīcības šabloni ir pārakmeņojušies un nepadodas reformām. Trūkst pieredzes, kas ļautu efektīvi pretdarboties vadāmā haosa karam.

2.

• Tradicionāljam karaspēkam trūkst apmācības un iemaņu pretpartizānu un pretsacelšanās kauju taktikā, nav attiecīgo reglamentu.
• Militārais spēks var tikt pielietots bez tieša kontakta (GS operācijas, raķešartilērijas apšaudes).
• Nemiernieku sakāves draudi var inspirēt un paatrināt intervenci un militārās operācijas sākšanu, kas nav upurvalsts interesēs.
• Upurvalsts BS darbību apgrūtina apakšvienību izkliede lielajā teritorijā, kas samazina kritiski nepieciešamo ātrdarbību (komandvadības ķēde, sakari, vāja koordinācija).
• Kamēr upurvalsts tikai zaudē savus spēkus nemiernieki saņem papildspēkus no ārzemēm.
• Upurvalstij vēl ir izredzes vērst notikumus sev par labu, ja ātri tiek panākta uzvara pilsoņu karā. Sākoties intervencei izredžu tikpat kā nav.
• BS un visas spēka struktūras  jāadaptē jauniem kaujas darbības  veidiem, jāveido speciālo operāciju spēki.
• Jāpārskata visus normatīvos aktus, kas regulē spēku struktūru izmantošanu un jāpielāgo tos jaunās kaujas darbības veidiem.

3.

• Panākumu ķīla veicot jaunās paaudzes kaujas operācijas  ir preventīvās speciālās operācijas, nevis  lielas tradicionālā karaspēka operācijas.
• Dažu nemiernieku barvežu savlaicīga likvidācija, lai arī ar  ne visai likumīgiem paņēmieniem, var izglābt tūkstošiem dzīvību.
• Jābūt gatavībai veikt triecienus ārpus savas teritorijas pret valstīm, kas atbalsta nemierniekus/teroristus (bāzes). Vienlaikus jānodrošina savu robežu kontrole, lai iazslēgtu nemiernieku apgādes kanālu iespējamību.
• Par upurvalstīm izvēlas tās valstis, kuras tam ir nobriedušas. Gan Sīrijā, gan Lībijā vara piederēja 10% iedzīvotāju (reliģiskās minoritātes pārstāvjiem).  Negatīvas demogrāfiskās tendences, imigrācija, integrācijas problēmas var veicināt valsts “nobriešanu”.
• Radikālā islama izplatīšanos nepieciešams apkarot. Šī cīņa ir ļoti skarba, līdz pat cilvēktiesību neievērošanai, jo pretinieks savā cīņā ne ar ko sevi neierobežo.
• Tikko sāksies globāla krīze – sāksies karš. Ja vara savlaicīgi nesapratīs problēmu būtību, ja plauks korupcija – sociālā sprādziena bīstamība ir ļoti liela.
• Nedrīkst pieļaut valsts “auduma” iziršanu, ja tas notiek un situācija pasliktinās nekavējoties jāpāriet pie nākamā spēka operācijas etapa, kad ar “ķirurģiskām” specoperācijām jau ir maz.

http://nvo.ng.ru/polemic/2013-05-24/1_siria.html

Turpinājums …