dērdzīgais
man šķiet mazai valstij ir jāizceļas un spēcīgai būt starptautiski ar ko citu esošajā laikā … , piem., veicina izglītību, zinātni, izgudrojumus, kultūru, mieru, sadraudzību, sadarbību, biznesu, utt., starp Pasaules valstīm … cenšas neiesaistīties nevienā karā …., bet tie kas vēlas iet pa armijas līniju, lai brauc Dienēt uz ārvalstīm,.. tur i dabūs trakoti iztrakoties …., Latvijā profesionāla policija un spec. vienība/-as. Bet, ja esam karojoša valsts, un vēlamies spēlēm lielu starptautisku, lomu, vai arī ir tādi apstākļi, ka spiež nost latviešus (bet mēs jau neesam vienoti garā),… tad jau, labāk ieguldīt naudu zinātnē, lai radītu vēl spēcīgāku ieroci/-čus nekā lielvalstīm lai mūs respektētu un cienītu, utt.! Savādāk jēga no tiem mazajām rotaļlietām .. kas ir Latvijas armijai. Visu Cieņu pret esošiem vīriem, kas dienē, bet tā ir!
Aizgūts no diskusijas šeit
vara bungas 
Šādus vai līdzīgus tekstus esmu dzirdējis vairākkārt. Cienu šo viedokli, jo tas gandrīz atbilst kādreizējam Islandes drošības modelim. Tomēr ne asv ne kādas citas lielvalsts bāzes mēs pie sevis nedabūsim. Ko vietā? “Dērdzīgais” piedāvā ” ieguldīt naudu zinātnē, lai radītu vēl spēcīgāku ieroci/-čus nekā lielvalstīm“. OK. Spējam radīt atombumbu (NBC ieročus) un esam gatavi to pielietot savā teritorijā?
Kādi vēl būs priekšlikumi ar ko aizstāt kaujasspējīgu LV armiju?
Jā, dērdzīgajam tāds pseido-intelektuāls, ultra-utopisks un no realitātes atrauts domu gājiens, iespējams, ka salasījies par daudz zinātnisko fantastiku, kur veči 1000šiem gadu tālā nākotnē nīdē planētas ārā ar rokas blāsteriem-šmāsteriem :).
Tādu un nedaudz modificētu uzskatu nesēju ir vairākums LV civilajā sabiedrības daļā. Diskutējot neko sakarīgu nevar piedāvāt, bet par to ka “Latvijai armija nav vajadzīga” stāv kā klintis.
piekrītu, ka principā jāatsakās no dalības asv imperiālistu okupācijas “misijās”. tā, kā, starp citu, to tikko izdarīja poļi. Pretējā gadījumā mēs zaudējam morāles pamatus, lai cīnītos par Latviju, kura nekad nav bijusi agresors, bet vienmēr cietusi no šāda veida kariem.
Mēs vēsturiski esam bijuši visu kungu kara kalpi un lielgabalu gaļa. Laiks to maucību (atcerēsimies, kā angļi un amerikāņi “nāca” mūs atbrīvot no krieviem pēc IIPK) vienreiz izbeigt. Īpaši jau tāpēc, ka tas process ir vienvirziena – kā cien. varabungas norāda – nekādas bāzes mēs Latvijā nedabūsim (ja nu vienīgi par bāzēm neuzskatām kravu pārkraušanas punktu)
Tā vietā (pēc žīdu parauga) jāņem iniciatīva savās rokās un jāizvirza uzstādījums – katrs latvietis karavīrs, katra māja (labi bruņots) cietoksnis un (bez kādiem morāliem pārmetumiem par aizņemšanos) moto: kas ar zobenu (AK-74N) nāks, no zobena (domāju, mums tautas bruņojumā pamatā tomēr vajag krievu tipa triecienšauteni (kā somiem), lai, tā sacīt, patronas netrūkst) kritīs.
Vai tas ir iespējams esošo politisko partiju klaunādes paēnā? Noteikti nē. Pirmais jautājums būs, – un, ko teiks kungs?
Ja kāds process paliek bez vadības, tas a)sadrumstalojas (līdz individuālajam līmenim) b)pašorganizējas. Neticība valsts struktūru spējai nosargāt pašu Valsti novedīs pie tā, ka apzinīgākā sabiedrības daļa sāks risināt šo problēmu individuāli neko nevienam neprasot.
Es šajā diskusijā vēlētos iesaistīt mūsu ģenerāli Pēteri Radziņu. Šī tēma Latvijai bija aktuāla arī 1920.gadā, kad pēdējie Brīvības cīņu šāvieni nebija atskanējuši. Ģenerālis P.Radziņam par šo tēmu laikrakstā „Latvijas Kareivis” 12.maijs 1920.gads N#68 (68) rakstā “Patstāvīga armija un milicija” izsakās:
“……. Neraugoties uz to, ka vienīgi armija novedusi mūsu zemi līdz Satversmes Sapulcei un ka arī tagad Sapulce var strādāt tikai armijas apsardzībā, neraugoties uz to, ka katram būtu jāredz, ka armijas ir vienīgais reālais tautas spēks, – pret šo varonīgo Latvijas armiju dzirdamas sarunas.
Vieni teic, ka armija ir savu darbu veikusi un tāpēc nav vairs vajadzīga, pie tam tīši vai netīši piemirsdami, ka grūti iekaroto brīvību vajadzīgs aizsargāt, jo līdz šim ap Latvijas robežām, kaimiņu zemēs vēl miera nav. Jāatceras teiciens: „Kamēr nebūs izšķirts Krievijas jautājums, Eiropā miera nebūs”.
———————————————————————————————-
Uz jautājumu, vai Latvijai vispārīgi karaspēks ir vajadzīgs, domāju, visi atbildēs, ka ir vajadzīgs, ja Latvija grib būt patstāvīga valsts un brīva tauta, jo savu brīvību Latvija sasniegusi tikai ar savu varonīgo armiju un tikai komunisti var apgalvot, ka Latvija arī bez karaspēka būtu to pašu panākuši. Arī visas citas tautas, kuras tagad raisās no važām un dibina jaunas valstis, panākušas un patura savu neatkarību tikai caur armijām. Iegūtā patstāvība jāuztura un jāatsargā kā karā, tā miera laikos. Bet vienīgais līdzeklis te ir karaspēks. Ja karaspēka nebūs, valsts drīz var pazaudēt savu patstāvību. Tam diezgan daudz piemēru dod pēdējo divdesmit gadu vēsture, kurai mēs paši esam bijuši liecinieki. Vajaga tikai atcerēties buru valstis, Koreju, Maroko, Persiju. Pie tam šīs valstis pazaudēja savu patstāvību, kad visā pasaulē bija mierīgs stāvoklis samērā ar to kāds ir tagad. Minētās valstis pazaudēja savu patstāvību tāpēc, ka tās nepiegrieza vērības savam karaspēkam, turēja to par nevajadzīgu, par lieku valsts izdevumu. Vai šo valstu liktenis nevar būt par brīdinājumu mums, tikko ieguvušiem pastāvību, mums, kur visur apkārtnē tuvs miers nav paredzams? Vai Krievija, kāda valdība tajā arī nebūtu, jebkad atsacīsies ar labu no tās jūras piekrastes, uz kuru tā dzinusies jau no 13.gadu simteņa, kuru reiz ieguva un pārvaldīja no 18. Līdz 20.gadu simtenim. Vai priekš Krievijas šī mūsu jūra tagad būs mazāk vajadzīga un būtu mazāk ienesīga, nekā 700 gadus atpakaļ? Ja tagad lielinieki grib slēgt ar mums mieru, tad tas nebūt nenozīmē, ka Krievija atsakās uz visiem laikiem no saviem centieniem. Viņi grib tagad slēgt mieru ar dažiem kaimiņiem, lai izšķirtu tos un lai izrēķinātos ar katru no tiem atsevišķi (un tā arī notika 10 gadus pēc ģenerāļa nāves!!!!!! A.P). Tas ir tik skaidrs, ka paši lielinieki netura pat par vajadzīgu slēpt šos savus nolūkus. Tāpēc, ja Latvija grib pastāvību un mieru, viņai nepieciešams karaspēks, kurš būtu spējīgs aizsargāt viņas robežas pret ārējiem ienaidniekiem…..”
Jā. labs un derīgs teksts arī šodienai. Tomēr 1940.gads pierādīja, ka ar armiju vien ir par maz, vajadzīga tautas un tās priekšstāvju apņemšanās cīnīties par savām vērtībām. Šobrīd nav ne armijas ne tautas apņemšanās.
Jā, taisnība gan!
Vienīgi par armiju man, Tev, VB, ir piebilde – pliku dirsu jau nebūs karotājs, labi tas vēl gāja cauri ar zināmu ārzemnieku palīdzību IPK un brīvibas cīņās, bet nu IIPK vairs nekas tāds negāja cauri, bruņojums mūsējiem bija arhaisks, nekam nederīgs.
II PK sākumā arī PSRS ar modernu bruņojumu neizcēlās. Bet ne par to ir stāsts, ko līdzēja visa LV armija, ja vienīgā sadursme bija 80 padomju karavīriem uzbrūkot 3.Abrenes robežapsardzības bataljona 1.rotas sardzei 1940.gada naktī no 14.-15.jūniju, kad tika nošauti 3 latviešu robežsargi un viena sieviete. Toreiz, 1940.gadā, nebija Lēmuma un Pavēles, lai gan Armija bija gatava cīnīties. Šodien cerams vēl ir karavīri, bet nav Armijas. Par Lēmumu un Pavēli X stundā grūti spriest vai būs… Visa valsts aizsardzības politika noreducēta tagad uz indivīda līmeni – tevi, mani, Jāni… mēs paši sev būsim Armija un paši pieņemsim Lēmumu attiecībā uz sevi. Tāds ir 20+ gadu “attīstības” rezultāts.