«Katrai nācijai jādzīvo tajā pārvaldības formā, kādā tā var dzīvot un attīstīties. Latvija nevar dzīvot bardakā. Vajag autoritāti, stingrāku varu. Paklausīgu cilvēku te pietiekami daudz, bet, kā redzams, pašreizējā demokrātiskā iekārta nespēj nodrošināt nācijai normālu attīstību. Ulmanis taču pierādīja…»
vara bungas: Kurš nu būtu teicis, bet piesaucot K.Ulmani kā piemēru tiešām jāliek daudzpunkts. Ulmanis pierādīja tikai to, ka autoritārisms un aizspriedumi vērtējot militāri-politisko situāciju krīzes apstākļos noved pie katastrofālām un tālejošām sekām. Nevis demokrātiska iekārta ir pie vainas, bet tieši “paklausīgi cilvēki”, kas neprot dzīvot bez vadoņa, gauleitera vai ģenerālsekretāra.
vara bungas 
Reiz jau teicu mūsu, latviešu baliskā mentalitāte diezko neatšķiras no slāviskās, to savulaik jau pamanīja Alunāns savās kuplejās par mīlestību.
Ja krieviem vajag caru tad latviešiem vadoni. Kā teica kādā savulaik populārā filmā par karu, jo vairāk mums ir brīvības, jo vairāk mums gribas SS. Un tad jau izrādās, ka arī vācieši ir tādi paši un arī viņu kaimiņi francūži un itāļi. Angļi ar savu fetišizēto monarhiju ir tas pats stāsts tikai ar citām novirzēm. Galu galā varam secināt, ka katrai nācijai ir vajadzīgs savs “vadonis”. Tā teikt spēka centrs ap kuru pulcēties nācijas ziedam, ja nav tāda centra vai balsta nācija kā vītenis aizvijas prom no saknēm un tinas ap un ar ko pagadās un ziedi rodas tālu no saknēm, turklāt šāds augs nīkuļo, jo viņam ir jāvijas augšup pretī gaismai nevis jāložņā tumšajos brikšņos un dubļos. Vai tā neizskatās arī mūsu tauta kura vijas prom no savām saknēm un tās ziedi uzplaukst citviet. Manuprāt jautājums nav par to vai vadonis ir vajadzīgs, bet par to kādu varu mēs viņam nododam, ja tās būs par maz viņš nevarēs būt par to balstu, kas nācijai ir vajadzīgs, ja šīs varas būs par daudz viņš uzgulsies tautai kā slogs. Kas attiecas uz demokrātiju tad tādas nemaz patiesībā nav. Paskatieties uz vēlēšanu rezultātiem puse vispār nepiedalās un otra puse sadalās vēl sešās daļās un gala rezultātā mums ir valdība, kura var runāt labi ja 10% pilsoņu vārdā un kur nu vēl nepilsoņi. Jebkurā gadījumā tas ir mazākuma diktāts un varas uzurpēšana. Turklāt šāda varas uzurpēšana nenodrošina tautas vienotību. Ir arī otrs ne mazāk svarīgs jautājums – par morālo skaidrību. Vai cilvēki, kuri apmierina savtīgas intereses vispār drīkst vadīt valsti un piedalīties tās pārvaldē?
Es visnotaļ atbalstu vadoņa ideju un pirmais pacelšu roku sveicienam, ja vien šis cilvēks spēs apliecināt savu nesavtību un mērķu skaidrību, un būšu arī pirmais, kurš metīs viņam ar akmeni, ja viņš nodos nācijas ideālus. Abos gadījumos es jau esmu potenciāls disidents.
Tava pieeja ir laba konkrētam indivīdam, bet nevar būt universāla un pieņemama visiem, jo nevar vienlaicīgi dievināt vadoni un būt par disidentu. šablons plīst.
sīkāk šeit: http://aforismi.balticom.lv/Themes/176.HTM
man patīk:
“Demokrātija valda slikti, toties īsu laika periodu.”
– Franss
Man liekas, ka senie grieķi jau atzīmēja būtiskāko demokrātijas vājumu: “Demokrātijas iekārta dot iespēju nokļūt pie varas cilvēkiem, kuriem tur noteikti nevajadzētu nokļūt, bet tiem kuri ir varai piemēroti to nevēlas”.
Tas lirikai, bet ja nopietni, tad jāsāk ar to, ko centās panākt fraņču revolucionāri – konsticionāli jānodrošina valsts varu dalīšana. Mums ir jāatdala likumdevēju, izpildvaru un tiesu vara vienai no otrai un jāpatriec antikonsticionālais veidojums – koalīcijas padome, kas ir nelikumīgi uzurpējusi visas trīs varas un pilnībā kontrolē tur notiekošos procesus.
Starp citu K.Ulmaņa veidojumu arī var nosaukt par koalīcijas padomi. Atšķirība tikai tā ka tas spēja vairāk kontrolēt presi. Bet būtiski valsts lēmumi arī tikai pieņemti tāpat kā tagad šaurā lokā, tautai nezinot.
Pilnīgi piekrītu Jurčikam, ka tautai, kā jebkurai cilvēku grupai ir vajadzīgs vadonis/līderis. Tāda ir cilvēku daba. Jautājums vienmēr būs cik lielu varu un atbildību uzkraut uz šī cilvēka pleciem un nav šeit universālu risinājumu. Ja uzkrausim vairāk, kā spēj panest, tad nekas labs nebūs, bet ja mazāk izniekosim sev doto likteņa dāvanu.
Tie kas vēlās patriekt koalīcijas padomi, atgādinu, ka arī senās demokrātijās šāds instruments eksistē un nekādu problēmu. Pašam instrumentam nav ne vainas, jautājums ir par tā izmantotāju. Tas ir tāpat kā apgalvot, ka līdz ar tautas vēlētu prezidentu vai mažoritāro vēlēšanu sistēmu visas mūsu problēmas tiks atrisinātas.
Runājot plašāk par demokrātiju, vēlos atzīmēt ļoti būtisku apstākli – demokrātiskai sistēmai ir nepieciešami priekšnoteikumi. Galvenie no tiem: nāciju vienojošā ideja, t.i. kas esam no kurienes un uz kurieni ejam; vidusšķira, kas veido vismaz 60% no iedzīvotāju skaita; neatkarīgie masu mēdiji, t.i. pamatā atkarīgie no saviem lasītājiem nevis reklāmdevējiem vai oligarhiem. Ja vajag precizēt terminu “vidusšķira” tad ar to varētu saprast cilvēkus, kuriem pietiek naudas ģimenes uzturēšanai, mājoklim auto un kaut kas arī paliek pāri (laika un naudas) vaļaspriekam un lai to ziedotu politiskām aktivitātēm NEKO NEPRASOT PRETĪ PERSONĪGI SEV VAI SAISTĪTĀM PERSONĀM. Un tikai tad nāk institūcijas (likumi, varas dalīšana, koalīcijas padomes utt.)
Mums ir izveidojusies postsovjetiski latīņamerikāniskā institucionālā demokrātija. T.i. mums ir izveidotas pareizās demokrātijai pieminošas institūcijas (normatīvais regulējums un iestādes). Pie mums vidusšķira ir kādi 20%. Masu mēdiji pārsvarā pieder vietējiem vai ārzemju oligarhiem. Nācijas mērķu formulēšanas mēģinājums dēvē par fašismu. Līdz ar to visas tās institūcijas nedarbojās, jo nav priekšnoteikumu.
Par diktatūru. Pasaules vēsturē lielas pārmaiņas parasti notiek diktatūras. Parastā attīstības ķēde: vecā iekārta satrunējusi – revolūcija – haoss – diktatūra – demokrātija. Piem. Lielbritānija: karaļa vara satrunējusi – revolūcija – haoss – Olivera Kromvela diktatūra (straujas un progresīvās reformas) – pēc viņa nāves demokrātijas atjaunošana konstitucionālās monarhijas formā ar visiem pretsvariem. Tas bija iespējams, jo vidusšķira jau bija, ideja bija (puritāniskais Pasaules uzskats), masu mēdiju tolaik vēl nebija. Jaunākie piemēri: Dienvidkoreja: okupācija – atbrīvošana un demokrātija – haoss (jo neviens nezin kā to zvēru demokrātiju lietot) – Pak Čon Hi diktatūra ar straujām reformām un izaugsmi. Pēc tam demokrātijas atjaunošana. Bet atjaunošana jau laikā kad ir stabila ekonomika un vidusšķira, normatīvā bāze, beigu beigās izglītota sabiedrība kas pa Pasauli pabraukāja un zināja kas ir demokrātija. Latvija attīstījās pēc tā paša scenārija. Demokrātija – problēmas – Kārļa Ulmaņa diktatūra – ja 2. PK nebūtu visu izjaucis, tad pēc Ulmaņa nāves būtu notikusi normālās demokrātijas atjaunošana, ņemot vērā visas iepriekšējās kļūdas.
Lineāra demokrātijas attīstība ir rets izņēmums Pasaules vēsturē. Kā vienu piemēru var minēt Šveici.
Jo treknāks būs vidusslāņa biezums, jo mazāks būs pieprasījums pēc jebkādas nokrāsas diktatūras. Bet grūtajos brīžos demokrātiju vajag stutēt un armija/policija ir primārie līdzekļi. Tas viss kā pēc grāmatas, bet dzīvē viss ir nedaudz savādāk. Demokrātiskos institūtus izmanto blēži un sava labuma meklētāji, pret ko armija ir bezspēcīga. Tu piedāvā uz laiku ieviēst progresīvu diktatūru? Kas būs priekšgalā? Cik ilgi? Kas nodrošinās diktātu (durkļus)? Tie visi ir retoriski jautājumi, kas neprasa atbildi.
Es neaicinu, es tikai atzīmēju, ka ja vadās PĒC KLASISKĀS demokrātijas attīstības ceļa, mums kaut kad Kalvīša laikā bija jānotiek apvērsumam un 10-25 gadi diktatūras apstākļos jāpiestrādā pie nācijas pašapziņas, izglītības, ekonomikas, tiesiskuma un dekolonizācijas. Attiecīgi pārtikusi, izglītota un pašapzinīgi nācija pēc kāda laika pieprasīs varu sev t.i. demokrātiju. Esošais režīms zināmā mērā sevi ir nolīdzsvarojis un panākt straujus uzlabojumus var tikai rīkojoties šķērsam varu līdzsvara principiem, tiesiskumam utt. Var jau būt, ka lēnām viss nokārtosies, bet var beigties nevis kā Korejā, bet kā Vjetnamā (labi vel, ka Vjetnamas komunisti nav tik slimi kā Korejā vai Kambodžā).
Veids kā es vēlos panākt izmaiņas Latvijā uz labo pusi, ir savākt spējīgu komandu ap 50 cilvēku sastāvā (apmēram tik vajadzīgs augstākam politiskam vadības līmenim) lai nomainītu esošo eliti. Nav vērts taisīt apvērsumu, ja Tev šādas komandas nav. Mana hipotēze ir tāda, ka tiklīdz šāda komanda būs, tad mēs paņemsim varu divu vēlēšanu laikā bez apvērsumiem.
Nu ko lai saka… Le Bons tev rokās un lasi par grupu dinamiku
Le Bonu lasīju, tikai mūsdienās tas pūlis ir ārkārtīgi grūti savācams vēl jo vairāk iekustināms. Par grupu dinamiku vari ko ieteikt?
Materiālu tīmekļi ir jūra. Tomēr labākais ir nodienēt pāris gadus OMD vai pasēdēt cietumā. Mūžam neaizmirsīsi.