Kurš vainīgs? Ko darīt?

Parādus jāatdod vēl šogad. Šis ieraksts ir veltīts pārdomām par to, ko mēs visi varam mācīties no Zolitūdes traģēdijas, kādus praktiskus secinājumus no attiecībām ar valsti varam izdarīt. Volgogradas trešais  (1. notika 21.(!)oktobrī)  terora akts un 40 dienas kopš Zolitūdes traģēdijas (21.novembris) ir sinhronizācija, jo sakritības, kā zināms, nemēdz būt.

Pēc 21.novembra traģēdijas Juris a.k.a.„Jurčiks” iesūtīja vara bungām savas pārdomas par notikušo, bet es apzināti atturējos tās publicēt, jo visa mēdiju telpa bija pilna ar ekspertu un „ekspertu” slēdzieniem, viedokļiem, apsūdzībām, epitāfijām, aicinājumiem, atmaskojumiem  un troņa runām. Vai pamanījāt cik ātri visa tā šumēšanās noplaka?

 Juris rakstīja:

 „…Dažu cilvēku vēlme gūt peļņu spiež viņus ne vien nerēķināties ar morāles un ētikas normām, bet arī pārkāpt elementārus drošības noteikumus. Viens indivīds, vai indivīdu grupa ir gatava savu personīgo, šauri merkantilo interešu vārdā ietaupīt uz pārējās sabiedrības drošības rēķina un gala rezultātā cilvēki ar savām dzīvībām samaksā par šo dažu cilvēku godkāres un iegribu apmierināšanu.”

 Pirms dažiem gadiem man ir bijis tas gods skaidrot ārzemju investoriem būvniecības procesa nianses Rīgā. Uz A3 formāta lapas es zīmēju sarežģītu priekšnosacījumu izpildes soļu secību, kurai tika pakārtota nepieciešamā finansējuma plūsma.

…aptuveni šādu, tikai vēl sarežģītāku, jo pārklājās vairāki procesi (nojaukšana, būvniecība, komunikāciju pārcelšana, pievadceļi utt)

 Prezentācijas beigās apstulbušie ārzemnieki jautāja „cik ilgu laiku tā papīru kārtošana prasīs?” , es atbildēju : „Gadus”, viņi jautāja „vai nevar procesus paātrināt?”, es teicu: „var, ja atradīsiet īpaši pietuvinātu arhitektu”, viņi jautāja: „kādēļ būvniecības akcepta saņemšanas  process ir TIK sarežģīts un birokrātisks?”. Atceros, kā ar lepnumu es toriez atbildēju: „Tādos nopietnos jautājumos, kā būvniecība  birokrātija reizēm ir veselīga”. Viņi nolēma nemaksāt „pelēko” un neko tā  arī neuzbūvēja.  Toriez es patiešām lepojos, ka godīgs pasūtītājs, lai arī nedaudz cietīs no birokrātijas, bet viņa pasūtītā ēka būs droša par 100%, jo to garantē LV stingrās kārtības. Kā redzams neko tā mūsu stingrā birokrātija nenodrošina, itin neko. Un šim „nekam” ir radīts bļaķiem normatīvo aktu, iekšējo un ārējo, to apkalpo lērums ierēdņu, bet beigās kas? „Sanāca tas, kas sanāca”. Šis piedziedājums skan ne tikai būvniecībā, mēs šeit vara bungās jau gadu vāramies par aizsardzības jomas „Potjomkina sādžām”, noteikti skolotāji, policisti, ārsti uc varētu pastāstīt ko līdzīgu par savām nozarēm.

„…Kāpēc šī situācija ir nonākusi tik tālu un vai nav neviena, kas mūs aizsargās no tā, ka katru reizi kad mēs apmierinām savas elementārās eksistenciālās vajadzības – ēdīsim, mazgāsimies, gulēsim vai iepirksimies, mūs neapdraudēs kāda indivīda savtīgās iegribas? Laikam jau vairs nav, izņemot vienu vienīgo, kas ir klāt mums visur un vienmēr, katra paša veselais saprāts. Citi teiks ir Valsts, pašvaldība, bet diemžēl arī šīs institūcijas ar tādiem sīkumiem, kā savu iedzīvotāju drošības un aizsardzības nodrošināšana nodarbojas tikai epizodiski, lai neteiktu nenodarbojas vispār. Jā protams tiek algoti policisti, ārsti, ugunsdzēsēji, glābēji, karavīri, bet patiesībā tā ir fikcija. Ne šo cilvēku skaits ne darba apstākļi ne tehniskās iespējas vairs neatbilst mūsdienu sabiedrības drošības vajadzībām.”

 Jā, tā tas notiek. Ne mēs tadi, dzīve tāda. Kaut kā jādzīvo ir. Ko nu mēs. Ne mums vienīgiem grūti. ASV, piemēram, arī ir cilvēki, kas pagalam vīlušies savā valsts iekārtas sistēmā un valdība, bet nav ar mieru labprāstīgi un pirms laika pārcelties uz kapiem. Nē tie nav trakie pasaules gala gaidītāji, kaut arī tadi starp viņiem satopami. Tie ir t.s. „preperi” no angļu vārda „prepared” – sagatvots, gatavs, „gatavnieki”, cilvēki, kuru hobijs ir gatavoties izdzīvot gandrīz jebkurā situācijā (karš, plūdi, zemestrīce, nemieri, marsiešu iebrukums, elektrības atslēgšana), bet, ja tāda vajadzība nekad neradīsies, par to nebēdā un turpina baudīt ikdienas komfortablu dzīvi. Domāju, ka mūsu galvenais rīcības variants ir meklējams tieši šādā plāksnē „Piekāst uz varu, pats izdzīvot varu!”.

„…Situācija ir izveidojusies paradoksāla no vienas puses mūsdienīgai valstij būtu jārūpējas par savu pilsoņu, iedzīvotāju un viesu drošību un aizsardzību, visplašākajā šo jēdzienu izpratnē, no otras puses vienīgais, kas tiek darīts šajā jomā ir ļoti ierobežota cilvēku kontingenta uzturēšanu, kuri praktiski spēj nodarboties tikai ar seku likvidēšanu un nekādi nespēj ietekmēt situāciju kopumā, pie kam viņu iespējas tiek ievērojami vājinātas, ierobežojot šo cilvēku pilnvaras, to atsevišķo sugas īpatņu interesēs kuriem jāgūst peļņa par katru cenu…”

Pareizi Juri, tas ko es arī saku – ne tagad, ne pārskatāmjā nākotnē mūsu valsts (diemžēl) nebūs gatava nevienu aizstāvēt , t.sk., sevi, bet mēs esam pieraduši, pieradināti, ka gan jau valsts parūpēsies par visu, ja ne par luksusa dzīvi saviem pilsoņiem, tad vismaz par fizisku eksistenci, kā tādu. Černobiļa mūs nespēja pārliecināt par pretējo, varbūt Zolitūde? Jāsaprot, ka viss ir tikai pašu rokās, atkarīgs no mums pašiem, gan (ne)dalība politikā un tad brīnīšanās par  tās rezultātiem, gan konservu kastes (ne)nolikšana pagrabā laukos, lai vēlāk varētu izvilkt tīri fiziski un sagaidīt kādu  (glābēju ierašanos, policiju, mūsējos, NATO NRF, algu, jauno ražu… vajadzīgo pasvītrot).

„… Kā var būt, ka šajā situācijā vienīgie, kuri pieņem lēmumu par trauksmes iemesliem ir signalizāciju apkalpojošās firmas servisa meistars un apsargs? Tātad cilvēki bez speciālām zināšanām ēku ekspluatācijas un ugunsdrošības jomā. Elektronikas speciālists un apsardzes darbinieks ir vienīgie, kas pieņem lēmumu, kurš gala rezultātā saistīts ar vairāku simtu cilvēku dzīvību un veselību. Vai, piemēram, vislabākajam automehāniķim jūs atļautu sev operēt apendicītu? Visdrīzāk nē, jo pat Valsts likums aizliedz, nodarboties ar ārsta praksi bez atbilstošas izglītības. Tad kāpēc šajā gadījumā, kur tiek izšķirts vairāku simtu cilvēku liktenis, to drīkst? Atbilde atkal ir šausminoši vienkārša – tā ir lētāk, vai citiem vārdiem sakot, tā kādam ir iespējams gūt lielāku peļņu. Un kas notiek uzņēmumos, skolās, koncertzālēs, masu pasākumos un citās vietās, kur atrodas daudz cilvēku ierobežotā teritorijā?”

Tu, lasītāj, dzīvi mīli? Savu dzīvību augsti vērtē? Tad kādēļ gan neieguldīt savas un savas ģimenes drošībai, kādu „lieku” latiņu (eiriķi). Ja X stunda notiks un valsts izrādīsies savu uzdevumu augstumos, tu teiksi :”paldies tev valsts,  tev par to jau ir samaksāts no maniem nodokļiem”, bet, ja valsts netiks galā ar tavu glābšanu? Isūdzēsi LV tiesā? OK. Bet līdz tam vēl jānodzīvo… 21.novembrī valsts piepulējot visus savus resursus samērā sekmīgi tikusi galā ar krīzi 1000 m2 platībā, kas notiks ja vajadzēs tikt galā ar krīzi 100 km2 platībā?

 „…Mums saka kļūstiet par uzņēmējiem, bet ja visi kļūs par uzņēmējiem, kas tad strādās par ugunsdzēsējiem, skolotājiem ārstiem un galu galā, kurš tad strādās pašos uzņēmumos, un ja nu tomēr mēs visi brīnumainā kārtā vienā mirklī kļūsim par uzņēmējiem tad, katrs cilvēks pats būs sava uzņēmuma uzņēmējs, strādnieks un grāmatvedis? Tas ir pilnīgs absurds, pilnīgs veselā saprāta zudums, kuru mums cenšas uzspiest. „

Par uzņēmējiem mēs visi nekļūsim un katrs sev personīgo helikopteri nenopirksim ar ko aizlidot briesmu gadījumā. Bet mēs varam kļūt par „preperiem” – „gatavniekiem” :), cilvēkiem, kas apzināti, mērķtiecīgi un balstoties uz zinātniskajām atziņām gatavojas izdzīvot jebkurā sarežģītā istuācijā/katastrofā, kurā no viņa vismaz  kaut kas ir atkarīgs vai ir dota kaut viena neliela iespēja. Zolitūdes upuriem tā netika dota, iemeslus Juris aprakstīja. Tur pat Rembo ar Terminātoru neizdzīvotu. Bet brūkošie griestu pārsegumi nav vienīgās briesmas, kas mūs šajā gadsimtā LV teritorijā var sagaidīt. Viena no lielākajām iespējām ir palikt bez elektrības uz ilgāku laiku vai izbaudīt reģionāla kara sekas. Latvenergo darbinieki atslābstiet, bet, ja jums pēkšņi vairs nepiegādās krievu elektrību vai gāzi, paši neko daudz nesaražosiet pat ar visu savu jauno TEC.

 „…Mūsu šī brīža „ekonomiskais brīnums” ir būvēts uz ļoti nestabiliem pamatiem, uz iedzīvotāju drošības un aizsardzības interešu ignorēšanas. Vai policijas darbinieku skaita samazināšana un ātruma kontroles nodošana privātuzņēmējam nav šī mēneša asiņainās negadījumu statistikas iemesls? Vai Rīgas pils degšana nav atbildīgās valsts institūcijas klajas bezatbildības paraugs? Vai traģēdija Zolitūdes veikalā nav sekas valsts drošības uzraudzības funkciju ignorēšanai un vēlākai privatizēšanai? Tās visas ir tikai zīmīgākās mērķtiecīgi realizētas Valsts politikas sekas, kuras ir sasniegušas savu kritisko masu, bet cik vēl ir tādu mazo traģēdiju, kuras plašu rezonansi nav ieguvušas un par kurām mēs nemaz nezinām.

Šeit ir jābrīnās nevis par to, ka šādas sekas ir iestājušās, bet par to, ka tās ir izpaudušās salīdzinoši vēlu un relatīvi ierobežotos apmēros.„

 Piedāvāju visu notikušo un mūsu pārdomas uzskatīt, kā sākumu kādai noteiktai rīcībai, kur katrs pats izlems, kā un ko viņš darīs-nedarīs, bet vara bungas no savas puses centīsies nodrošināt metodisku atbalstu. Bez vaimanām, konkrēti, iespējams īsi, latviešu valodā (tas gan nozīmē, ka ieraksti neparādīsies katru dienu). Ok? Galu galā karavīri prot ne tikai šaut, bet arī izdzīvot. Nē, rāpot pa sniegu apakšbiksēs neliksim un arī variants ar izdzīvošanu mežā šķiet diezgan eksotisks, labāk sāksim ar to, ka publicēsim dažus universālus organizātoriska rakstura ieteikumus vara bungu sadaļā „IZdzīve”. Tur jau tagad šis tas ir, bet nākmgad pievērsīsimies šai lietai nopietnāk. Vīrs un vārds 🙂

„…Vēlreiz gribu uzsvērt, ka mums jābūt vislielākajā mērā pateicīgiem tiem profesionālajiem cilvēkiem ugunsdzēsējiem, ārstiem, policistiem un karavīriem, kuri ar savu pašaizliedzīgo darbu cenšas mazināt visaptverošās valstiskās bezatbildības sekas, lai gan viņi nemazākajā mērā pie tām nav vainojami.

Par to, kurš ir konkrētais šādas politikas pasūtītājs un kā interesēs tā tiek realizēta, mēs varam sastādīt tūkstošiem sazvērestības teoriju, tomēr attiecībā pret katru no mums – pret valsts iedzīvotājiem, šī politika ir augstākā mērā nedraudzīga, lai neteiktu noziedzīga. „

 Ja dzīvot vēl gribas, bet paļauties nav uz ko arī ne uz pašu valsti, tad paļausimies paši uz sevi. Sadarbosimies, bet nekļūsim atkarīgi. Gatavosimies ļaunākajam scenārijam, cerot uz labāko. Domāsim globāli, bet rīkosimies lokāli.

 „…Diemžēl man jāsecina, ka neviens no mums šai valstī nevar justies pasargāts, vai drošībā un ir vairāk kā skaidrs, ka nepieņemot radikālus lēmumus politiskajā un valdības līmenī ir tikai laika jautājums, kad nostrādās nākošā „laika mīna”, kuru mūsu izaugsmes brīnumā ir „iemūrējusi” valdība(šī vai kāda no iepriekšējām) un kāds būs tās upuru skaits. Mums – šīs valsts iedzīvotājiem atliek vienīgi lūgt Dievu un paļauties uz savu veselo saprātu, lai nākošo ieprogrammēto traģēdiju upuru vidū nebūtu mūs pašu un mūsu tuvinieku. Ir jāsaprot, ka briesmas, kurām mēs ikdienā esam pakļauti neslēpjas vien jaunceļamo ēku konstrukcijās, tās ir, kā tagad pieņemts teikt, sistēmiskas, un slēpjas ikvienā dzīves jomā, kurā mūsu valsts ir atteikusies no savu kontroles un uzraudzības funkciju veikšanas, pie kam reālas, visaptverošas un kompetentas, un tas savukārt nozīmē nevis nekompetentu ierēdņu masas audzēšanu, kuru vienīgā kontroles funkcija var būt dokumentu formas atbilstības pārbaude pašu sagudrotam paraugam, bet reālu, zinošu speciālistu, algošana, to nodrošināšana ar nepieciešamo aprīkojuma un atbilstošu pilnvaru piešķiršana tiem. „

Viena daļa tautas tiešām paļausies vienkārši, citi paļausies uz „avosj proņesjot”, citi lūgs Dievu, bet mēs taču jau dzīves mācīti, ka paļauties var tikai uz sevi. Jābūt vismaz plānam vai skaidrai apziņai, ja  es to nedaru – negatavojos, jo zinu, ka nekas no tām briesmām, kuras novērst ir manos spēkos,  nedraud notikt vismaz  manā un manu bērnu dzīves laikā.

Nosacīti šobrīd var uzskatīt, ka ekonomiskā krīze ir atkāpusies. Tas, savukārt, nozīmē, ka makā atkal var parādīties nauda ceļojumiem, jaunām mašīnām, izpriecām  utt. Tas ir normāli, dzīvi ir jāizbauda, jo pretējā gadījumā nav arī vērts par to cīnīties, bet tomēr kādu naudiņu vajadzētu atlicināt savai un ģimenes drošībai. Lauku mājai ģenerātoru, pilsētas dzīvoklim dūmu detektoru, pašam mugursomu, aptieciņu utt. Par to ko un kā (nevis kur un par cik) rakstīsim vēl un vēl.

„…Jā, tas nav lēti, bet vai klerku algošana, kuri dzīvo izdomātā realitātē un nesaprot ar ko tie īsti nodarbojas iznāk lētāka? Zolitūdes gadījums mums šausminoši skaidri parāda šādas pieejas sekas. Visi dokumenti kārtībā, atļaujas izsniegtas, aprēķini veikti, balvas saņemtas, līgumi noslēgti, īpašnieks ārzemēs un visi gali ūdenī! Lieliski! Tā ir tā investīciju paradīze, kura mūs sagaida jau 1. Janvārī, pēc eiro ieviešanas.

Nākošais ir vēlēšanu gads un šobrīd, pirms ir sācies priekšvēlēšanu reklāmu ārprāta maratons, vēl ir laiks ar skaidru galvu padomāt, vai ir jēga balsot par tiem cilvēkiem, kuri savu privāto labumu un egoistisko godkāri vienmēr ir turējuši pirmajā vietā!

Godināsim nevainīgo upuru piemiņu un nepieļausim jaunas traģēdijas, cik tas ir mūsu spēkos!

Cieņā,

 

„vara bungas” un „Jurčiks”   ”