2.maijs – ģenerāļa Pētera Radziņa dzimšanas diena (papildināts)

2 domas par “2.maijs – ģenerāļa Pētera Radziņa dzimšanas diena (papildināts)”

1. No savas puses nopublicēšu virkni ģenerāļa P.Radziņa atziņas, kas uz mani personīgi ir uzrunājušas:

   1) „Karaspēks ir tautas spēks. No tam, kāds ir tautas karaspēks, visvieglāk ir zināt, kāda ir pati tauta. Trīsceturdaļas armijas velmju atkarājas no morāliskiem un tikai viena ceturtdaļa no materiāliem spēkiem.”

   2) “Karaspēkā, kurā disciplīnu grib dibināt tikai uz sodiem, patiesībā disciplīnas – nav.”

   3) “Bez tam, ja virsniekam trūks pietiekošu zināšanu, tad to jutīs viņa padotie, un tāds virsnieks drīz zaudēs autoritāti un cienību apakšnieku acīs, bet karā, uz kaujas lauka, viņam neuzticēsies, caur ko viņa karaspēka daļa izrādīsies daudz vājāka pat tajos gadījumos, kur viņš dos pareizus rīkojumus: ja nav uzticības, nevar būt arī straujas, drošsirdīgas darbības. ”

   4) “Kara zinības vienmēr progresē, un kas neies tām līdzi, paliks atpakaļ – novecosies.”

   5) “Karā var uzvarēti tikai uz priekšu ejot, tā miera laikos šo mieru var nodrošināt tika tāda armija, kura attīstās līdz ar kara zinātni; bet šādā nozīmē miera laiku reprezentē galvenā kārtā virsnieki. Virsnieku sagatavošana, virsnieku darbs, virsnieku atzinība, ir tas, kas dod armijai spēku. Kam vairāk ir dots, no tiem vairāk arī prasa.”

   6) “Karā galveno lomu spēlē karaspēks, bet nevis lielāks vai mazāks teritorijas apgabals”

   7) “Mūsu mazai Latvijai it īpaši jāpiegriež vērība uz to, lai ar kara mākslu pieaudzētu mūsu mazos spēkus tam varbūtējam gadījumam, kad nāktos mēroties ar lieliem ienaidnieka spēkiem. ”

   8) “Karš ir diplomātijas darba turpinājums. Ko valsts vai tauta nevar panākt ar diplomātijas sarunām un rakstiem, to viņa cenšas panākt ar spēku
   Ko nespēj diplomātija izdarīt ar vārdiem un rakstiem – to dara armija ar spēku, un, kad armijai trūkst spēka, tad atkal diplomātija nāk tai palīgā.”

   9) “Nevajagas audzēt rožainas ilūzijas par to, kas varētu būt, bet gan visus slēdzienus dibināt, izejot no tā stāvokļa, kurā patlaban atrodamies.”

   10) “Visa pasaule skatījās uz šo Krievijas izplešanos uz rietumiem kā uz pilnīgi dabīgu parādību, jo pasaules politikā tiesības ir tam, kuram ir spēks – spēks attaisnoja katru rīcību. ”

   11) “Jārēķinās ar to, ka nākamībā jaunas valstis tiks atstātas viņu liktenim, tiks padotas tam, ko nospriedīs šo jauno valstu bijusī pārvaldniece – Krievija. Labākā gadījumā Rietumeiropas lielvalstis aizstāvēs jaunās valstis ar diplomātiskām notām, bet nekad ne ar ieročiem rokā. Kāda Rietumeiropas lielvalsts ar ieročiem aizstāvētu jaunās valstis tikai tanī gadījumā, ja šās jaunās valstis pašas būtu tik stipras, ka ar nelielu pabalstu no ārienes būtu spējīgas aizstāvēties pret Krieviju, t.i., ja jaunās valstis būtu stiprs militārs faktos, kā šimbrīžam Polija, kura vajadzības gadījumā var sniegt lielu militāru pabalstu savām sabiedrotajām Rietumeiropā. ”

   12) “Baltijas valstu jautājums nekad nevar būt priekš Eiropas svarīgs, jo šīs valstis nav nekādi lieli militāra spēka faktori.”

   13) “Krievija nekad neatsacīsies no Baltijas jūras, uz to viņu var piespiest tikai ar spēku.”

   14) “Bez Baltijas jūras Krievija ir Āzijas, ne Eiropas valsts”

   15) “Armija var tikt pārvarēta, bet tā nedrīkst tikt pārsteigta.”

   16) “Ja armija tiek pārsteigta, tad tā ir kā valdības, tā armijas vadītāju kļūda.”

   17) “Nacionālā pašapziņa nedrīkst pieņemt nedabīgu formu, kā tas bieži manāms jaunās valstīs, kad nacionālisms tiek īstenots nevis tēvijas interešu aizsargāšanai, bet gan personīgu priekšrocību un personīgu labumu iegūšanai.”

   18) ” Varbūt politiskā ziņā dažu labu reizi ir izdevīga vienkārša aukstasinīga nogaidīšana. Bet militārā ziņā bezdarbība ir noziegums, jo kara sekmes atkarājas ne tieši no armijas stipruma, bet no derīgā darbā ieliktās karaspēka enerģijas daudzuma.”

   19) “Kara darbība dod visādā ziņā lielu morālisku iespaidu un par morāliskas tiesības savā zemē un sava brīvība ir pašiem jāizkāro. Asinis, kuras ir izlietas uz atbrīvotas zemes, dod vislielākās tiesības uz šo zemi. Savu zemi, savus tautas brāļus atbrīvot un apsargāt ir vislielākais pienākums un vislielākais gods, tādēļ šo godu un tiesības nevar atdot otram, ja tik ir mazākā iespēja pašam to saņemt.”

   20) „….mūsu centrs katru dienu regulāri virzījās uz priekšu, kamēr abi flangi palika pilnīgi uz vietas – labais Bulduros, pie Lielupes ietekas jūrā, un kreisais – pie cementfabrikas. Caur to mūsu stāvoklis palikās ar katru dienu arvienu vairāk ielenkts, un mūsu fronte iztiepās garumā. Zināms, pagarinājās arī ienaidnieka fronte; un, ja vienas puses ir ielenkts, tad tāda pašā stāvoklī atrodas arī otras puses daļas. Izšķirošas sekmes un galīgs cīņas iznākums šādos gadījumos atkarājas pilnīgi no tam, kura puse prot labaki manevrēt un kurai pusei ir pietiekoši daudz morāliska spēka- izvest savus nodomātos plānus līdz galam, neskatoties ne uz kādām nejaušībām. Nekad nav iespējams gūt uzvaru, ja prāto par to, ko darīs ienaidnieks, un kas mums ir pret to jādara; – tas noved pie defensīves, kura beidzas ar neveiksmēm. Kas grib uzvarēt, tam ir jādomā par to, ko viņš grib panākt un, kā ienaidnieks var reaģēt uz viņa darbību: ir jāuzspiež sava griba un vara ienaidniekam; viņš jāpiespiež aprobežoties ar aizsargāšanos, – aizsargāšanos, kura tā kā tā reiz beigsies ar pilnīgu neveiksmi.”

   21) “Jauno valstu ienaidniekiem ir no vislielākā svara saskaldīt šīs valstis vairākās naidīgās grupās un izsaukt viņu starpā karu. Šā mērķa sasniegšanā netiek žēlots zelts un enerģija. Šis zelts un šī enerģija panāk savu mērķi: jaunās valstis pastāvīgi naidojas savā starpā un nevar tikt panākta vienošanās.”

   22) “Kas vēlas brīvību, tam vajag mācēt atšķirt draugus no slepenajiem ienaidniekiem, atšķirt pareizos faktus no slepeno ienaidnieku provocējošām ziņām. Tikai Baltijas valstu savienība var aizsargāt šo valstu brīvību un neatkarību.”

   23) “Kauju zaudē kaujas laukā nevis tas, kuram ir lielāki zaudējumu un vai mazāks karaspēks, bet tas, kurš pirmais sāk šaubīties par uzvaru.”

   24) “Karš ir komunisma stiprākā barība un labākais komunisma apkarošanai – izbeigt karu visās Padomju Krievijas frontēs. Ir domājams, ka Padomju Krievija to it labi pati saprot un tāpēc pilnīgu kara izbeigšanos tā nebūt netiecas sasniegt.”

   25) “Ikkatrs jauns karš atnes jaunus pārsteigumus. Šos pārsteigumus nav iespējams pārvarēt ar formām, vai sastingušiem taktiskiem paņēmieniem; karaspēks būs tikai tad spējīgs pārvarēt šos pārsteigumus, ja viņš ir apmācīts īstai kara mākslai, bet nevis pēc sastingušiem paņēmieniem un šabloniem. Šī īstā kara māksla ir jāmācās no kara vēstures, bet ne tikai no savas vien, jo tie kara apstākļi, kuri reiz bija, vairs otrreiz neatkārtosies: nākošo reiz nāks priekšā kaut kas pavisam citāds.”

   26) “Tādēļ, ja Latvija vēlas, lai kāda otra, stiprāka valsts viņai palīdz un viņa pabalsta un aizstāv, tad mums ir tā jāiekārtojas, ka Latvijas eksistence un Latvijas draudzība būtu vajadzīga citām valstīm (kaimiņiem un kādai no lielvalstīm) tad, vispirms, Latvijai ir jābūt stiprai militārā ziņā, jo citādi, politisku sarežģījumu gadījumā, ar Latviju neviens nerēķināsies; Latvijai ir jābūt zināmam, noteiktam militārā spēka faktoram. Ja nu Latvijai tiešām būs šāds militārā spēka faktors, tad – pastāvot iekšējai kārtībai un uzplaukstot kaitnieciskai dzīvei – Latvijas politikas vadītājiem nenāksies grūti dot Latvijas politikai kādu noteiktu pastāvīgu virzienu, kā viņas eksistence un viņas draudzība būs ļoti vajadzīga kādam no jaunajiem politisku spēku centriem, un šis jaunāko spēku centrs – jaunā Antante – tad arī aizstāvēs un pabalstīs Latviju.”

   27) “Miera līgumi un, vispār, starptautiskie līgumi ir spēkā tikai tik ilgi, kamēr abām līgumu parakstītāju abām šīm pusēm ir izdevīgs. Līdz ko priekš vienas šīs līgums paliek neizdevīgs, viņš zaudē spēku: ir jāslēdz jauns līgums jeb jāmeklē citi ceļi.”

   28) “Baltijas valstu neatkarība dibinājās tikai uz Baltijas valstu visciešāko savienību, tai ir jātop par nepieciešamu priekš visām tām politiskām grupām un tautas šķirām, kuras stāv par Latvijas neatkarību.”

   29) “Bet, – vienīgi ar starp valdībām noslēgtu un no parlamentiem ratificētu līgumu vai konvenciju šī savienība vēl nevar būt sasniegta; viņa eksistēs tikai uz papīra, bet viņa izpildīšana būs nedroša.”

   30) “Katram nacionāli domājošam Baltijas valstu pilsonim ir jābūt pārliecinātam, ka viņa valsts intereses ir savstarpēji cieši saistītas – ka vienu valsti apdraudošais ienaidnieks reizē ar to apdraud arī otru; – ja vien viena no viņām zaudēs savu neatkarību, tad zaudēs arī citas.”

   31) “Tikai tad, ja visas Baltijas tautas būs negrozāmi pārliecinātas par šīs ciešās savienības vajadzību, t.i. par to, ka attiecībā pret ārējo ienaidnieku visiem ir jārīkojas kopīgi, tikai tad vajadzības gadījumā, kad vienam draudēs briesmas, – vis patiešām uzstāsies, kā viena valsts un viena tauta; – tikai tad mūs ienaidnieks neuzdrošināsies apdraudēt mūsu neatkarību.”

   32) “Katram Latvijas karavīram ir jārūpējas un jāstrādā tikai priekš armijas un armijas spēka labā. Kas šo savu darbu izpildīs pēc sirdsapziņas, tam arī neatliks laika priekš citas nodarbošanās. Bet arī katram Latvijas pilsonim ir jāsargā armija – tāpat, kā armija sargā to. Armija ir tautas daļa, – daļa, kuras vienīgais uzdevums ir – aizsargāt tautu no ienaidniekiem, bet šis vienīgais uzdevums nav viegls un armija būs spējīga viņu veikt tikai tad, ja viņa nebūs iejaukta kādos citos darbos – partiju savstarpējos strīdos.”

   33) “Iemeslu priekš kara iesākšanas kā ar Poliju, tā ar Latviju, Igauniju un Lietuvu padomju Krievijai nekad netrūks, īpaši ja šo valstu iekšienē būs pamatīgi sagatavota caur komunisma propagandu. Visa vēsture mums gaiši pierāda, ka uzbrukuma iemeslu nekad nav trūcis tam, kurš grib uzbrukt un iekarot.”

   34) “Ko teiks visi tie, kuri Latvijas neatkarības iekarošanas karā ir krituši, sakropļoti un viņu piederīgie, ja Latvija atkal zaudēs savu neatkarību un brīvību un paliks par vienkāršu Krievijas provinci? Vai viņu lāsts negulsies uz visiem mums, kuri nav mācējuši aizsargāt šo iekaroto brīvību? Viņi nežēloja savas dzīvības priekš tēvijas atsvabināšanas un mēs negribam ziedot nekā priekš tēvijas apsargāšanas!”

   35) “Maize nāk nevis no nostrādātā stundu skaita, bet gan no īstā noteiktā laikā izpildītā darba.”

   Atbildēt

   • mana izvēle – 9. un 33. citāts

     Atbildēt