Ģenerālis Radziņš par to, kas darāms

Ģenerāļa Pētera Radziņa (1880.gada 2.maijs — 1930.gada 7/8.oktobris) pārdomas par nākotnes Latvijas tautu un armiju,  kas 1928.gadā  publicētas  avīzē “Latvijas kareivis”.  Aktuālas vēl šobaltdien…

[..] Pirmkārt ievedot labi apbruņotu, apmācītu un attiecīgi noorganizēt aizsargu organizāciju, pēc Somijas parauga, – tas ir – aizsargiem ir jābūt apbruņotiem ne tikai kā kājniekiem, bet  tiem vajadzīgs visu ieroču šķiru apbruņojums, organizācija un apmācība; aizsargiem vajadzīga tāda organizācija, ka 24 stundu laikā sastādītu karaspēka vienības un nostātos uz robežas. Otrkārt, var miera laikā noorganizēt atsevišķu sedzošu karaspēku; šis karaspēks jau miera laikā uzturams pilnīgi kaujas sastāvā un caur mobilizāciju nav vairs papildinām, līdz kamēr vispārējais karaspēks nebūs ieņēmis fronti – tā tas paredzēt Francijas viengadīga dienesta projektā. Saprotams, ka šāda sedzoša karaspēka uzturēšana izmaksā dārgi.[..]

vara bungas: Ja 1928.gadā aizsargiem plānoja “nostāties uz robežas” 24 stundu laikā vai tad pēc 87 gadiem, bruņoti ar mobilajiem sakariem, ātrām mašīnām un gudriem komandieriem ZS nespētu izpildīt šo normatīvu? Ja nespētu, tad vaina nav meklējama tehniskajā nodrošinājumā.

Latvijas Kareivis” 11.maijs 1928.gads N.105 (2411)
Kas darāms, lai varētu saīsināt dienesta ilgumu.

Gandrīz visās valstīs tiek cilāts jautājums par kara dienesta saīsināšanu un karaspēka uzturēšanas izdevumu samazināšanu. Šis apstāklis ir viegli saprotams. Karaspēks un karadienests izmaksā valstij samērā ļoti dārgi un tamdēļ mūsu materiālā laikmetā gandrīz katrs cenšas atsvabināties no izdevumiem, kuri nedod materiālus labumus: karaspēka apbruņošana, apģērbšanas, novietošana un uzturēšanas – viss tas maksā lielu naudu; bez tam karadienestā tiek iesaukti darba spējīgie ļaudis, kuri tiek atrauti no saimnieciski ražīga darba. Tā tad vajaga atkratīties no šiem liekiem izdevumiem un valsts tūliņ dabūs iespēju stipri uzzelt ekonomiskā ziņā. Tā runā tie ļaudis, kuriem nav sevišķi dārga savas valsts neatkarība. Francijā viņi teic, ka Francija jau tā vairāk kā stipra militārā ziņā, tamdēļ var droši samazināt izdevumus armijai; mazās valstis viņi teic, ka maza valstiņa jau tā kā tā neesot spējīga aizstāvēties pret lielvalsts uzbrukumu un tamdēļ tiek daudz runāts un rakstīts, bet dažreiz tas tiek darīts ne tik daudz pārliecības, kā partejiskās propagandas labā.

Nesenie pasaules kara un revolūcijas laikmeta piedzīvojumi rāda mums skaidri un gaiši, ka tikai karaspēks var nodrošināt tautas un valsts neatkarību un patstāvību. Arī tagad mēs redzam, ka visas valstis – kā lielas, tā mazas drudžaini apbruņojas tanī laikā, kad viņu laikraksti runā par atbruņošanos. Tamdēļ būtu lieki censties pierādīt to, kamdēļ katrai valstij ir jābūt stiprai militārā ziņā: tas ir jau sen neapšaubāmi pierādīts. Mans mērķis ir apskatīt karadienesta saīsināšanas jautājumu pēc būtības.

Tā sauktās pastāvīgās armijas sākās vidus laikos: karaļiem bija vajadzīgs reāls spēks, lai nodrošinātu savu varu pret nepaklausīgo muižniecību – bijušiem feodāļiem. Ilgu laiku pastāvīgās armijas sastāvēja no vervēta karaspēka. Tas izmaksāja ļoti dārgi, kamdēļ lielas armijas nebija iespējams uzturēt. Kara laikā vervētās armijas ne tikai bija grūti palielināt, bet pat bija grūti papildināt zaudējumus. Kad revolucionārā Francija nogāza savu karali, tad gandrīz visi Francijas kaimiņi uzsāka karu pret Franciju. Savu robežu aizstāvēšanai Francijai nepietika karaspēka, kas bija atlicis no karaļa laikiem; savervēt jaunu karaspēku nebija iespējams: nebija naudas un gribētāju iestāties armijā. Revolucionārai valdībai neatlika nekas cits, kā sastādīt armiju no iedzīvotājiem spaidu kārtā: valdība uzdeva vietējai pašvaldības iestādēm nodot kara ministrijas rīcībā zināmu daudzumu jaunkareivju. Šāda karaspēka komplektēšana spaidu kārtā no visas tautas notika pēc vajadzības un miera laikā kara ministrs varēja karavīrus atlaist, vai paturēt dienestā pēc saviem ieskatiem. Citās Eiropas valstīs palika karaspēka vervēšana.

Pēc Napoleona uzvarām 1805., 1806., 1807. un 1808.g., kad Prūsija bija pilnīgi sakauta, Napoleons noteica Fridlandes miera līgumā (1808.g.), ka Prūsija nedrīkst uzturēt karaspēku lielāku par 40 000 karavīriem. Prūsija meklēja izeju – dabūt kara gadījumā lielāku armiju. Šo izeju Prūsija atrada sistēmā, kuru tagad sauc par vispārējo karaklausības likumu: Prūsija regulāri iesauca karaspēkā jaunos cilvēkus, apmācīja tos un atlaida uz mājām. Prūsijas pastāvīgā armija nepārsniedza 40 000 cilvēku. 1813. Un 1814.g. Prūsijas jaunā komplektēšanas sistēma tika pārbaudīta karā pret Napoleonu un pierādīja sevi par ļoti labu. Pēc Napoleona gāšanas arī citās valstīs pakāpeniski pārgāja uz minēto komplektēšanas sistēmu, ievedot vispārējo karaklausības likumu, izņemot Angliju.

Ar vispārīgā karaklausības likuma ievešanu, idejiski ņemot, pastāvīgās armijas izbeidzās, bet faktiski tā nebija. Atcerējās Fridricha Lielā izteicienu, ka ir vajadzīgi 7 gadi, lai rekrūtu padarītu par kareivi; tā kā karaspēks tika nodarbināts ar blakus darbiem un apmācība tika pavirši vesta, tad arī izrādījās, ka 2 – 3 gados rekrūti vēl patiesi nezina labi kareivja pienākumus. No otras puses turpinājās ieskats, ka karavešanai ir noderīga tikai miera laika armija, bet rezervisti ir noderīgi tikai pēc ilgākas apmācības. Tamdēļ obligatoriskā dienesta laiks visās valstīs bija ļoti garš – 5-10 gadi. Tamdēļ arī gatavojoties uz karu tika ņemts vērā tikai aktīvais karaspēks un tikai gadījumā, ja karš ieilgtu, varēja spēlēt lomu rezervisti. Pie gara obligatoriskā dienesta laika apmācītu rezervistu nebija daudz, jo tikai viena daļa jauno cilvēku varēja tikt iesaukti aktīvā armijā un apmācīti. Atrašanās laiks rezervē arī iznāca īsāks un rezervisti bija diezgan veci.

Visos laikos ir bijusi, tagad ir un, domājams, arī būs nākotnē, valstu savstarpēja sacensība apbruņošanas ziņā: stiprākajam militārā ziņā neviens neuzdrošināsies uzbrukt un tamdēļ katris grib būt stiprāks. Miera laika armijas palielināšana prasa lielus izdevumus un tamdēļ miera laika armijas – tāpat kā vervētās, var palielināt tikai līdz zināmai robežai – cik atļauj valsts finansiālais stāvoklis. Lai miera laika armija nebūtu visai liela, bet kara gadījumā varētu ātrā laikā uzstādīt lielus spēkus, bija nepieciešami sagatavot daudz labi apmācītu rezervistu. Jau sākot no 1870.gada tika visur pieņemts ieskats, ka ar miera laika armiju nedrīkst iesākt karu, ka tā ir tikai kadris, kurā tiks ielikti rezervisti, un tikai pēc tam aktīvā karaspēka armija ir uzskatāma par kaujas gatavu.

Lai sagatavotu vairāk labi apmācītu rezervistu, nepalielinājot miera laika armiju, bija jāsaīsina obligatoriskā karadienesta ilgums (pie 30 000 lielās miera laika armijas un 6 gadi gara dienesta laika, katru gadu iespējams iesaukt 5000 jaunkareivju un tik pat daudz atlaist rezervē, bet ja dienesta laiks būs divi gadi, tad būs iespējams iesaukt 15 000 jaunkareivju un atlaist tikpat daudz rezervistu).

Pēc krievu-japāņu kara piedzīvojumiem visas valstis centās sasniegt tādu stāvokli, ka lai visi ieročus spējīgie vīrieši izietu obligatorisko karadienestu un varētu tikt iesaukti rezervē, kā labi apmācīti kareivji. Uz pasaules kara sākuma tikai Francijai izdevās ievest to dzīvē. Obligatoriskā dienesta laiks bija saīsināts līdz 4 un 2 gadiem. Tā tad obligatoriskā kara dienesta saīsināšana ir izvesta nevis taupības, bet bruņoto spēku palielināšanas nolūkā un ir ierosināta un izvesta nevis no politiķiem, bet no kara ministrijām: saīsināšana izvesta tā, kā to ir atraduši par lietderīgu karavīri, vadoties no teorijas un piedzīvojumiem.

Kara dienesta saīsināšanai ir savas robežas, kuru noteikšana ir jāatstāj kara speciālistiem. Katrā gadījumā, kad notiek dienesta laika saīsināšana, tad ir jāieved zināmas pārgrozības karadienestā: jāpalielina virsdienestnieku un virsnieku skaits, jāizstrādā labāki apmācības apstākļi un t.t.; ja tas netiek izdarīts, tad dienesta laika saīsināšana ir vienkārša armijas novājināšana. Priekš pasaules kara miera laika armijas tomēr sastādīja zināmu bruņotu spēku un tās tomēr vēl varēja uzskatīt par pastāvīgām armijām. Turpretim tagadējās armijas sastāv tikai no kadra un 1 -1 ½ – 2 iesaucamiem gadiem. Ja vienkāršības dēļ mēs pieņemsim, ka obligatorisko dienestu beigušiem karavīriem ir jāpaliek rezervē 20 gadi, tad iznāk, ka miera laika armijas sastāda tikai 1/20 – 1/10 daļu no tās armijas, kādu valsts domā uzstādīt kara laikā.

Vai no miera laika pulka ir iespējams saformēt 10 pulkus? Tagad vairs nevar teikt, ka visās valstīs ir pastāvīgas armijas: daudzās valstīs tagad ir milicija ar nelielu pastāvīgu kadru, jo jauniesauktos kareivju nevar nosaukt par kadra kareivjiem un mobilizācijas gadījumā armija nevar slēgt robežu un vispār iesākt nekādu kara darbību, kamēr visas karaspēka daļas nav pabeigušas mobilizāciju, tad ienaidniekam tiks dota iespējas sasist par daļām samobilizējošos karaspēku.

Sabiedrībā bieži vien var dzirdēt ļoti nepareizus ieskatus par karaspēka apmācību; šie ieskati tiek dibināti uz to, ka tika vesta kareivju apmācība priekš pasaules kara. Priekš pasaules kara kareivim bija jāzina sava šautene un ļoti vienkārši taktiski paņēmieni – darbības strēlnieku ķēdē. Tagadējam kājniekam ir jāmācās nesamērojami vairāk, jau nerunājot par speciālām karaspēka šķirām. Tagad ir ļoti plaši tehniski līdzekļi un arī ļoti plaša un grūta taktiska darbība, bet apmācības laiks – dienestā laiks tiek saīsināts. Zināms, daudz ko var panākt uzlabojot apmācības metodes un izvedot jaunatnes apmācību priekš iesaukšanas kara dienestā.

Pie viengadīga dienesta un iesaukšanas kara dienestā divas reizes gadā kājnieki varētu savu apmācību veikt, lai arī ne visai sekmīgi ( jo nebūtu atkārtošanās, bet tikai vienreizīga programmas iziešana), zem noteikuma, ka karaspēks nodarbojas tikai ar apmācību un ka tiek palielināts plašos apmēros virsdienesta instruktoru un virsnieku skaits. Lai karaspēkam būtu iespēja nodarboties tikai ar apmācību, tad tas ir pilnīgi jāatbrīvo no visiem saimnieciskiem darbiem un no visa, bez izņēmuma, sardžu dienesta: saimniecisko darbu un sardžu dienesta izpildīšanai jāpieņem algoti ļaudis. Lai apmācību būtu iespējams vest intensīvi cauru gadu, tad nepieciešami šaujami laukumi ar siltām telpām, silts ziemas apģērbs un citas ziemas lauku apmācības ierīces. Jāiegādā dažādi apmācību līdzekļi, ar kuru palīdzību apmācība tiek atvieglota caur rādīšanu. Apmācītāji būs virsnieki un virsdienesta instruktori (obligatoriskā dienesta instruktori kā apmācītāji pilnīgi izslēdzami), kamdēļ to skaitam katrā vienībā ir jābūt tik lielam, ka ja 25 proc. no viņiem atrastos komandējumos, atvaļinājumā u.t.t., tad tomēr katrā vienībā būtu pilns skaits apmācītāju.

Kas attiecas uz priekšiesaucamo apmācību, tad tā ir jāizved ļoti nopietni dzīvē, bet ne uz papīra vien. Skolu jaunatnes militārā apmācība ir jāved tik pat nopietni, kā visu citu priekšmetu apmācība.

Bet tas vēl nebūtu viss. Ja ieved viengadīgu kara dienesta laiku, tad uz miera laika armiju nevar skatīties kā uz karaspēku, bet tikai kā karaspēka skolu, ar to starpību, ka šis skolas skolotāji kara laikā taps par karaspēka vadītājiem. Tātad robežas segšana un mobilizācijas segšana ir jāuzņemas kādai nebūt citai organizācijai līdz tam laikam, kamēr karaspēks nebūs pilnīgi pabeidzis mobilizāciju un sakoncentrēšanos karadarbības iesākšanai.

Kā sekas no šā izriet otra nepieciešamība: miera laika karaspēka vienības nedrīkst būt novietotas pārāk tuvu pie robežas; pretējā gadījumā tās var ienaidnieks iznīcināt, iepriekš mobilizācijas pabeigšanas un tādā kārtā izjaukt mobilizāciju un sakoncentrēšanos. Tāpat karaspēku miera laikā nevar uzskatīt par iekšējās drošības līdzekli ( nemieri, puči, bandas u.t.t.). Robežu un mobilizācijas segšanu, kā arī iekšējo drošību ir iespējams sasniegt divējādi.

Pirmkārt ievedot labi apbruņotu, apmācītu un attiecīgi noorganizēt aizsargu organizāciju, pēc Somijas parauga, – tas ir – aizsargiem ir jābūt apbruņotiem ne tikai kā kājniekiem, bet  tiem vajadzīgs visu ieroču šķiru apbruņojums, organizācija un apmācība; aizsargiem vajadzīga tāda organizācija, ka 24 stundu laikā sastādītu karaspēka vienības un nostātos uz robežas. Otrkārt, var miera laikā noorganizēt atsevišķu sedzošu karaspēku; šis karaspēks jau miera laikā uzturams pilnīgi kaujas sastāvā un caur mobilizāciju nav vairs papildinām, līdz kamēr vispārējais karaspēks nebūs ieņēmis fronti – tā tas paredzēt Francijas viengadīga dienesta projektā. Saprotams, ka šāda sedzoša karaspēka uzturēšana izmaksā dārgi.

Tā tad viengadīga dienesta ieviešana nav tik vienkārša, ja negrib atteikties no karaspēka, kā valsts aizsardzības līdzekļa. Priekš viengadīga kara dienesta ievešanas ir jānokārto visi pievestie jautājumi, bez kuru atrisināšanas viengadīgā kara dienesta ievešana var novest pie tā, ka ne miera, ne kar laikā īstā karaspēka nebūs.
P.Radziņš

rakstu lasīšanai adaptēja majors A.Purviņš. Saite uz avīzes raksta oriģinālu skat. zemāk.

Click to access LatvijasKareivis1928-055.pdf