vara bungas:
UA pievienojās Otavas konvencijai (PK mīnu aizliegums) vienlaicīgi ar LV, bet, kā redzams, tas netraucē mīnēt pieejas, ja ir nepieciešamība aizsargāt sevi un mīnu krājumi noliktavās, ko paldies Dievam nepaspēja iznīcināt. Idioti, kas izbīdīja LV un UA dalību šajā konvencijā bija pārliecināti, ka “Daraudu nav”(c), saņēma pateicības no sorosītiem vai algu no RU, kas, tavu brīnumu, Otavas konvencijā nepiedalās.
Ja jau LV pārvalda būvnieku lobijs, kas traucē LV savlaicīgi gatavot aizsardzības pozīcijas 100% zināmos key point (galvenie tilti, piemērots apvidus uz sen zināmiem virzieniem, aizsargājamie infras objekti, piekraste)? Bez PK mīnām protams… Organizēt iepirkumu, noteikt kādas varbūt pārsimts vietas, izbetonēt, apbērt, apzaļumot un nodot pašvaldībām. Nav tik ienesīgi, kā būvēt “Kupraino kalnu”, bet kas zina, var gadīties mobilizētam oligarham žvadzinot govs ķēdi nāksies raudzīties Zilupes virzienā caur paša firmas veidņoto ambrazūru. Katrs šāds objekts kavējot pārvietošanos veidos tās, no NBS gaidītās, “72” vai “1072” stundas. Domāju dalītāji varētu atbalstīt, karavīri uzgavilēt un arī karavīru mammas (ne tikai LV) būtu ļoti priecīgas. No katra lēmuma katram savs labums.
vara bungas 
Zini, var iet cauri. Ja kāds to spēs būvniekiem iebarot, lai tie izdara spiedienu uz politiskām aprindām…
No otras puses, ieguldīt ceļos, kultūras namos utml. objektos ir politiski rentablāks pasākums, jo ne tikai būvnieki dabū darbu, bet arī sabiedrība novērtē praktisko labumu.
Tas tiesa, būvniekam vienalga ko būvēt tribīni parādei vai cietumu tādiem kā mēs 🙂 ka tik pasūtātājs maksā.
Bet man šķiet ka tu kaut kā nepareizi apraksti attiecības pārī “būvnieku lobijs – politiskās aprindas”. Lobijs vairs neizdara spiedienu, tas jau dod rīkojumus. Nauda valda. Politiķi paši vainīgi, būtu riskējuši biežāk iebilst būtu lielākā cieņā un gala beigās dabūtu lielākus otkatus. Bet neprot, vai arī būvnieku šefi ir spēcīgākas personības.
Tā gluži nav, ka dod rīkojumus. Tas ir dažādi, kādam dod rīkojumus, kādu lūdz, kādu pierunā.
Bieži iebildīsi – nedos naudu. Nebūs naudas – nebūs ko dot reklāmistiem un žurnālistiem. Nebūs ko dot – labu nerakstīs. Labu nerakstīs – netiksi ievēlēts.
Apburtais loks, kā jau tika teikts.
Nedomāju, ka sabiedrība, jo īpaši mammas, nenovērtētu to, ka tiek veikti priekšdarbi lai iespējamā Krievijas iebrukuma gadījumā būtu iespējami mazāk kritušo dēlu, vēl jo vairāk, jo stiprāki un aizsargātāki būs mūsu infrastruktūras objekti un robeža, jo mazāka varbūtība, ka viņu dēlus nāks slaktēt Putins un viņa varza! Ja Putlers zin, ka dabūs pa zobiem, tad nemaz nelien kasīties.
Alojies – mammām labāk par karu nerunāt. Ka nepiesauc. Domu spēks, par ko regulāri raksta Ievas Stāsti. Nedomāsi par karu – nebūs!
🙂 Nu to domu spēku tad var nopozicionēt savādākā veidā – jānodrošina aizsardzība, tad kara nebūs; jādomā par aizsardzību, nevis karu.
laba doma, tikai vajag to popularizēt.
Envers Hodža nebija idiots
šveicieši hokeju spēlēt neprot, bet citās jomās nav muļķi.
Galvenais motivācija, ja tās nav nekas nelīdzēs.
Piekrītu Austras kokam par to, ka jādomā par drošību, aizsardzību, tad karš nebūs.
Ja domās par to ka tik kara nebūtu un slēpsies zem segas, karš tāpat pienāks un TU būsi tas, kurš tam būs vismazāk gatavs un cietīs visvairāk.
Nostāja pareiza, bet kaut kā ar nemanīju mērķtiecīgu šī viedokļa tiražēšanu.
Man ir aizdomas, ka daļa sabiedrības to centīsies risināt, kara gadījumā pametot Latviju.
Par Māmiņdienu… Atceros pirms dažiem gadiem bija bija fotogrāfiju izstāde Doma laukumā par 3.Atmodu. Vienā no fotogrāfijām- kāda protesta akcija 80.gadu beigās, sievietes tur rokās savu dēlu fotoportretus. Paraksts pie foto apmēram šāds : “Mātes ar padomju armijā noslepkavoto latviešu puisīšu fotogrāfijām”. Attieksme – dēls 18-19 gados ir PUISĪTIS nevis VĪRIETIS. Varbūt dēļ tādas attieksmes un audzināšanas arī rodas tādi jaunieši, kā tie, kas bija uz radio interviju 15.aprīlī…
Tēma garai diskusijai, bet lielākā daļa nepametīs valsti. Vairāku un neglaimojošu iemeslu dēļ.
1. Nespēs tīri tehniski. Pēdējā brīdī tādu gudrīšu būs ļoti daudz. Robežas var būt ciet un ceļi būs ciet, ģēniji aizbrauks gadu pirms. Visi nav ģēniji. Veikt vairākus simtus km kājām pa mežu ne katrs gatavnikeks spēs, kur nu ja vēl sievabērni līdzi.
2. Alkatība neļaus. Katram cerība, ka pie varas maiņas atlaidīs kredītus un tad paliksim abi ar sieviņu savā klusā centra dzīvoklītī, kuru būtu jāmaksā vēl gadus 30. Ja aizbrauksi tavu būrīti aizņems kāds cits.
3. Īsa vēsturiskā atmiņa traucēs. Kā māca vēsturi skolās – nekā. Ko katru vakaru nolād mammatētis – valdību, gejus, EU. Kas topā – vectētiņš ar stāstiem par laikiem, kad viņš bija ceha iecirkņa priekšnieka vietnieks un saņēma dzīvoklīti no rūpnīcas. 1940.gadā arī nekāda masu bēgšana nenotika, jo PSRS propaganda labi darbojās, arī tagad darbojas. Doma, ka “gan jau” ir tāda lipīga.
4. Bailes. No visa, no palikšanas un no bēgšanas, bet no bēgšanas bailes stiprākas.
LV propagandai kaut kā vairāk būtu jāstāsta par krimas tatāru likteni, varbūt tad “gudrīšiem” un “gan jau” radīsies motivācija mazliet paķēpuroties un pakrampēties pie stenderes?
Precīzi! Tā arī lielāka sabiedrības daļa domā!
Un gatavošanās karam lielākas daļas izpratnē ir kara tuvināšana!
Šito mūsu Bērziņš jau piekopj – draudu nav, draudu nav…