Dieva partija

“Некоторые говорят, что “Хезболла” – террористическая организация. Мы с ними поддерживаем контакты и отношения, потому что мы не считаем их террористической организацией. Они на российской территории никогда не совершали никаких терактов.”Хезболла” избрана народом в парламент Ливана, есть члены правительства и министры из “Хезболлы” в Ливане. Это законная общественно-политическая сила”.

Михаил Богданов, замглавы МИД России

vara bungas: Lieliski. Neteiksim, ka jauna atziņa, bet  ļoti savlaicīga.  Šāda  RU nostāja demonstrē, ka kremlī neuzskata par peļamu kādas mazas valsts radikālas politiskās partijas bruņotu spārnu, kas saņem finansējumu un ieročus (t.sk. RU ražotus) no citas lielavalsts un izmanto tos uzbrukumiem trešo valstu civiliedzīvotājiem, kā arī karošanai ārpus savas valsts teritorijas “privātas armijas” formā.

Iesaku iegaumēt šo formulu.

Baltijas apstākļos tas varētu izskatīties, kā, piemēram, nosacītas valsts B-a teritorijā sāktu darboties reliģiski politiskā partija “Vienīgie. Pareizie. Ticīgie” (VPT), kuras bruņotais spārns “Stop draugs” saņemtu finansējumu un bruņojumu no  valsts K-a, caur tās valdībai pietuvināto motociklistu-karatistu klubu “Bokovije Polki ” ko vēlāk  izlietotu peistīšanas reidos pret B-a kaimiņvalsti L-a. Krievijas ārlietu resora ieskatā šāda shēma nav terorisms, jo VPT ir “ievēlēta” B-a “parlamentā”, savukārt “Stop draugs” ir klubs par veselīgu dzīves veidu un sūdus K-a netaisa.  Ar to RU pietiek.

Zemāk,  ja kādu interesē, neliels ieskats Hezbolla vaibstos, kuros RU terorismu nesaskata.

Hezbolla, jeb Dieva partija, ir unikāla reliģiska (šiītu) sabiedriski-politiska militarizēta nevalstiska organizācija Libānā, kurai piemīt gan politiskās partijas, gan patriotiskas paramilitāras organizācijas, gan teroristiska grupējuma pazīmes. Lielākā daļā pasaules valstu uzskata Hizbollu par teroristiem, lai gan paši tās dalībnieki un vadītāji izsver organizācijas politisko dimensiju un atzīst, ka militarizācija ir neizbēgama nepieciešamība cīņā par Libānas interesēm, ko vājā un neizlēmīgā Libānas valdība nespēj nodrošināt. Hezbolla ir arī citi, mazāk pazīstami, nosaukumi: “Revolucionārā taisnīguma organizācija un arī “Zemes apspiesto organizācija”. Neskatoties uz visai plašiem politiskiem mērķiem labākas arābu pasaules veidošanā, Hezbolla galvenais uzdevums ir cīņa pret Izraēlas valsti, kuras tiesības pastāvēt Hezbolla ideoloģija noliedz pilnībā. Saskaņā ar Hezbolla plāniem nākamais solis pēc Izraēlas kā valsts iznīcināšanas būtu Jeruzalemes “atbrīvošana” un islāma (šiītu) reliģiskās valsts izveidošana Irānas vadībā, kas vienotu visu (!) arābu tautu. Irānas līderu ideoloģija neatbalsta nedz liberālās, nedz kreisās (komunisma) idejas, līdz ar to iecerētā valsts būtu ne tik daudz sociāla vai liberāla, bet gan reliģiska. Kā reiz teica Irānas revolūcijas ideologs – ajatolla Homejni: “ ne rietumus, ne austrumus, bet islāma republiku”.

“Divāinā kārtā” minētie Hezbolla uzdevumi saskan ar pašreizējās Irānas vadības mērķiem attiecībā uz Izraēlu un arī Hezbolla veidošanā 1982.gadā aktīvi piedalījās Irānas revolūcijas sargu korpuss. Hezbolla dibināja Libānas šiīti, kas ne tikai ietekmējās no 1979.gada Irānas revolūcijas līderu idejām, bet arī saņēma un turpina saņemt finansējumu no Irānas.

Ņemot vērā Hezbolla atbalstītāju izvietojumu Libānā tās galvenās struktūrvienības atrodas valsts dienvidos uz robežas ar Izraēlu, kur Hezbolla izmanto pārrobežas reidu taktiku un civiliedzīvotāju aizsegā pārveidoja pierobežas ciematus par spēcīgu (līdz 8 000 kaujinieku) kaujinieku bāzi, no kuras Hezbolla veic uzbrukumus Izraēlas armijas un civilajiem mērķiem Izraēlas ziemeļu pierobežā. Šim nolūkam ir izveidots sazarots pazemes komunikāciju tīkls, kur Hizbolla glabā gan paštaisītas raķetes, gan artilērijas sistēmas, gan modernas prettanku un pretgaisa ieroču sistēmas, kuru iegāde un piegāde notiek ar Irānas un Sīrijas atbalstu. Formāli Libānas valdība noliedz saistību ar Hezbolla bruņoto spārnu, bet faktiski atbalsta to.

Pie Hezbolla militāriem panākumiem cīņā pret Izraēlu var pieskaitīt Izraēlas karaspēka piespiešanu atkāpties no Dienvidlībānas 2000.gadā, kā arī 2006.gada t.s. Otrā Libānas kara rezultātus, kura sākumā Hizbolla ar saviem uzbrukumiem izprovocēja Izraēlas atbildes triecienu – iebrukumu Libānā, bet vēlāk prasmīgi aizstāvēja savu teritoriju iznīcinot vairākas izraēliešu bruņutehnikas vienības, panākot, ka Izraēla atkāpās nesasniedzot savu galveno mērķi – iznīcināt Hezbolla infrastruktūru kalnos, kas ļauj kaujiniekiem atrodoties citā valstī apdraudēt apdzīvotās vietās Izraēlas iekšienē līdz pat 700 km dziļumā (SCUD-D raķetes darbības rādiuss), kā arī pakļaut artilērijas un raķešartilērijas apšaudēm visas apdzīvotās vietas Izraēlas pierobežā.

Kopš 2006.gada Hizbolla nemitīgi pilnveido savu kaujinieku apmācību un izgudro jaunas taktikas, apmāca un, galvenais, motivē kaujiniekus, kas bez ierunām gatavi atdot dzīvību cīņā pret izraēliešiem. Tikmēr Izraēlas Aizsardzības spēki pamatā pieturas pie taktikas, kas nesusi viņiem uzvaru agrākajos karos, proti, atbild ar uguni uz uguni un vajadzības gadījumā spēj rīkoties izlēmīgi – lieto spēku svešā teritorijā. Jāsaka, ka šī taktika pret puspagrīdes partizāniem ir izrādījusies izcili neefektīva. Hizbolla militārie vadītāji spēj pārsteigt IAS ar jaunajām idejām un nebijušu taktiku, piemēram 2006.gadā uzbrūkot izraēliešu kuģiem ar vadāmām raķetēm no krasta, ko neviens negaidīja. Tāpat arī Hezbolla uzbrukumu intensitāte līdzinās pilnvērtīgas armijas kaujas spējām, jo dienā izšauto raķešu skaits Izraēlas virzienā var sasniegt 100 un vairāk lādiņus. Tomēr Hezbolla artilērijas apšaudes precizitāte atpaliek no to intensitātes, uz katriem 4000 izšautajiem lādiņiem bojā gājušo izraēliešu skaits nepārsniedz 40 cilvēkus (+ 250 smagi un 2000 viegli ievainoto), kas, protams, Izraēlai politiski nav pieņemams tik un tā. Kopš 2006. gada Izraēlas ziemeļos ir izbūvēta pretraķēšu aizsardzības sistēma, kas kompleksā ar civilās aizsardzības paņēmieniem ļauj samazināt cietušo skaitu līdz minimumam, tomēr arī Hezbolla spējas ir augušas un tagad tā spēj raidīt pret Izraēlu ap 1000 raķetēm dienā. Šāds raķešu daudzums, ja tiktu izšauts, pārsniegtu Izraēlas pretraķešu sistēmas “Dzelzs Kupols” spējas.

Izraēlas cīņa pret Hezbolla ir gaužam nesekmīga, jo ne atbildes uguns, ne iebrukumi, ne aviācijas uzlidojumi, ne speciālo dienestu aktivitātes nespēj ietekmēt Hezbolla apšaudes, viņi kā šāva pret Izraēlu vidēji 100+ raķetes dienā, tā arī šauj. IAS veic atbildes artilērijas apšaudes un aviācijas uzlidojumus pret Hezbolla pozīcijām (kas katru reizi mainās) un spēj nodarīt libāniešiem 10 reizes lielākus zaudējumus, tomēr ne Libānas valdībai, ne Hezbolla vadībai šādi zaudējumi nešķiet pārmērīgi, jo bojāeja cīņā pret neticīgajiem, ir musulmaņu goda lieta, kas garantē nokļūšanu paradīzē. Turklāt civiliedzīvotāju vai civiliedzīvotāju-kaujinieku bojāeju Hizbolla izmanto informācijas karam pret Izraēlu apgalvojot, ka IAS nogalina nevainīgus iedzīvotājus (kas ir taisnība, bet tikai daļēji).

Kopš pilsoņu kara uzsākšanās Sīrijā situācija Libānas dienvidos ir mainījusies, jo Hezbolla ir jatbalstot Asada režīmu iesaistījās cīņā pret Islāma Valsts kaujiniekiem, kas uzbrūk šiītu pierobežas ciematiem Sīrijas rietumos. Uz Sīriju Hezbolla nosūtīja ap 5000 savu kaujinieku, kas mazināja organizācijas spējas dienvidu (Izraēlas) virzienā. Tajā pat laikā ir augusi Hezbolla militārā spēja un arsenāli, kuros šobrīd ir ap 100 000 augstas precizitātes un liela darbības rādiusa raķešu. Tāpat Hezbolla ieguvusi līdz šim nebijušu spēju veikt vērienīgus sauszemes uzbrukumus, jo ar Irānas un Sīrijas atbalstu izveidoja motivētu, disciplinētu un ļoti labi apmācītu karaspēku.

Hizbolla un Izraēlas konfliktam nav mierīga risinājuma, vismaz tikmēr kamēr šo organizāciju vada Hasans Nasralla, kurš vēl 2000.gadā teica:”Es esmu pret jebkādu izlīgumu ar Izraēlu, es neatzīstu valsts klātbūtni, kuras vārds ir Izraēla. Es uzskatu to par negodīgu un nelikumīgu (..) tādēļ Hezbolla ir principiāli pret izlīgumu ar Izraelu (..)”