Ne priekš priekšnieka acīm, bet pēc sirdsapziņas


Visiem virsniekiem it  kā būtu jābūt skaidram kara disciplīnas nozīme, bet nebūt ne visiem ir saprotams uz ko tā balstās un kā panākt to. Pārsvari daudzi komandieri izvēlas vieglāko ierēdņu ceļu – burtiska reglamentu, likumu un noteikumu ievērošana. Ģenerālis Pēteris Radziņš uzskata, ka ar to ir stipri par mazs un kaujas sitācijā tas vairs pilnīgi noteikti nedarbosies. Interesants ir viņa pievestais citāts, kurš nāk no 17.gs.,  kad jau toreiz bija skaidrs, ka pavēļu kvantitāte var būt kaitīga disciplīnai armijai. Zinot, ka daudzas militārpersonas seko līdzi VB būtu vērtīgi izvērst diskusiju par tik nopietnu jautājumu kā disciplīna armijā. Tikai būtu lūgums to balstīt uz teorētiskām atziņām un vairākus gadus (vismaz 10) vecu pieredzi, tikai nekādā gadījumā neanalizēt esošo disciplīnas situāciju mūsu armijā un Zemessardzē, jo disciplīna ir būtiska kaujas spēju sastāvdaļa, kas citu valstu izlūkdienestiem nebūtu jāzina.

majors A.Purviņš, ģenerāļa Pētera Radziņa biedrības valdes priekšsēdētājs

Ģenerālis Pēteris Radziņš “Taktika” Valsts prezidenta Čakstes kunga Virsnieku kursa lekciju un tulkojuma fonda II pārlabotais izdevums. Rīgā 1924.gads.

Kara disciplīna.

Disciplīna ir kara organisma sirds. Ja viņa nav prātīgi nostādīta un netiek stingri izlietota, tad armijas nav, bet ir bars, vairāk bīstams savai valstij, nekā ienaidniekam. Jo stingrāka disciplīna, jo spēcīgāka ir armija uz varonību. “Daudzi priekšnieki domā, ka jau viss ir padarīts, ja pavēles ir atdotas; redzēdami daudz nekārtības, viņi atdot daudz pavēles. Tas ir nepareizs princips tādā ceļā nekad nav iespējams pacelt zaudēto, jeb vāji palikušu disciplīnu. Vajag atdot maz pavēles, bet ar vislielāko uzmanību sekot, lai tās tiktu izpildītas un sodīt, negriežot vērību ne uz dienesta pakāpi, ne uz stāvokli, citādi jūs tiksiet ienīsti”. Tā rakstīja XVII gadu simtenī par disciplīnu Saksijas maršals Moritcs. Īsta disciplīna var būt tikai tad, ja viņa ir pilnīgi vienāda visiem no augšas līdz apakšai. Disciplīna nevar tikt ievesta un uzturēta uz sodu pamata: tā būs tikai ārēja disciplīna, kura nozudīs pirmā kaujā. Pat Vācijas armijā, kura tika uzskatīta par vislielākā mērā padotu priekšnieku ieskatiem un sodiem, valdīja ieskats, ka armija, kuras disciplīna dibinājās tikai uz sodiem, karā neuzvarēs.

Disciplinārie sodi ir tikai viens no disciplīnas ieaudzināšanas līdzekļiem. Disciplinārie sodi jālieto ļoti prātīgi. Vajag katrā gadījumā izpētīt iekš kam pastāv pārkāpums, vai tas ir pārpratums, nezināšana, jeb nolaidība un neuzmanība, vai varbūt tas ir tīši un apdomāti izdarīts pārkāpums; atkarīgi no tā ir jāuzliek arī sods, tad šis sods nesarūgtinās neviena, neizslēdzot arī sodīto. Ja disciplīna būs dibināta tikai uz sodiem, tad karā viņa ātrā laikā nozudīs. Kara nav laika domāt par to, kāds sods draud par vienu, jeb otru disciplīnas pārkāpumu; ja karavīrs sāks domāt par to, kāds sods viņam draud, tad viņš par šo laiku būs palaidis garām izdevīgo jeb vajadzīgo darbošanās acumirkli.

  Kara ļoti bieži ir apdraudēta dzīvība. Ja karavīrs izpilda savus pienākumus – viņš var krist; ja viņš savus pienākumus neizpilda – arī sods nevar būt lielāks, bet gan mazāks, par nāvi: tādēļ, ja karavīrs domās tikai par sodu, tad viņš izpildīs pavēles, bet tā, ka lai viņa dzīvība nebūtu apdraudēta no ienaidnieka puses, tas ir, viņš uzbrukumā virzīsies uz priekšu, bet ļoti lēni; viņš vedīs ugunī, bet šaus tikai uz to pusi, nemērķēdams, lai tik pats būtu noslēpts no ienaidnieka uguns. Kara laikā karavīrs ļoti bieži atrodas stāvoklī, kur viņu darbību neredz neviens priekšnieks un neviens viņa darbu nekontrolē, tā tad tam ne par kādu darbību nedraud nekāds sods.

Īstai kareiviskai disciplīnai jābūt ieaudzinātai. Disciplīna ir jāsajūt, ka svēts pienākums, nedomājot ne par sodiem, ne par atlīdzību.

Disciplīna ir jāsajūt instinktīvi tāpat kā cilvēks instinktīvi jūt, ka nav labi, nemanot paņemt un piesavināt kaimiņa naudas maku, jeb aizdedzināt kaimiņa namu. Tikai tad, ja disciplīna tiks sajusta instinktīvi, būs iespējams ar saucienu: “ Stāvēt” apturēt zem ienaidnieka uguns atrodošos karavīrus un īsu komandu virzīt uz priekšu. Šādos gadījumos nevar būt runa par domāšanu, bet var būt tikai instinktīva izpildīšana. Tādēļ disciplīna ir jāieaudzina, bet ne tikai jāiemāca disciplinārais reglaments.

Audzināšanā lielu lomu spēlē priekšnieka piemērs, jo disciplīnas noteikumi ir vienādi priekš visiem no apakšas līdz pašai augstākai priekšniecībai.

Kā priekšnieks grib lai izturas viņa apakšnieki, tā jāizturas viņam pašam.

Audzināšanā lielu lomu spēlē priekšnieka piemērs, jo disciplīnas noteikumi ir vienādi priekš visiem no apakšas līdz pašai augstākai priekšniecībai.

Kā miera, tā sevišķi kara laikā apakšnieki pastāvīgi redz to, ka viņa tuvākie priekšnieki izpilda savus pienākumus, ka tie izturas pret augstākiem priekšniekiem un ka šie augstākie priekšnieki izturas pret sev padotiem mazākiem priekšniekiem. Šīs attiecības un izturēšanās tiek ātri uzķertas no apakšniekiem, kuri tūliņ ņem piemēru kā labā tā sliktā virzienā.

Sevišķi no liela svara ir pavēles izpildīšana. Katra karavīrā ir jābūt ieaudzinātam par vissvētākām jūtām tas ka katra pavēle un rīkojums ir jāizpilda bez apdomāšanas un jāizpilda svēti, ne priekš priekšnieka acīm, bet pēc sirds apziņas.

Atdot pavēli nevar būt pielaista doma, ka šī pavēle varētu palikt neizpildīta. Tamdēļ nav labi, ja atdodot pavēli, priekšnieks atklāti seko tam, vai šī pavēle tiek jeb netiek izpildīta, jo ar to priekšnieks pielaiž varbūtību, ka pavēle var tikt neizpildīta. Tomēr atradīsies nedisciplinēti ļaudis, kuri mēģinās neizpildīt pavēli. Pats pavēles neizpildīšanas fakts ir no liela svara, bet vēl svarīgāks būs tas apstāklis, kad citi apakšnieki redzēs, ka pavēle ir dota, bet izpildīta netiek. Tādus faktus nedrīkst pielaist. Katram priekšniekam ir jāatmin, jeb jāpiezīmē, kādas pavēles un rīkojumus tas ir devis un tādā veidā ir jāpārbauda viņu izpildīšana.

Katrs likums paģērē un dod; katrs pienākums ir savienots ar tiesībām.

Katram priekšniekam ir jāuzstājās tik pat neatlaidīgi stingri kā uz to, lai apakšnieks izpildītu savus pienākumus, tā arī uz to, lai apakšnieks baudītu visas pēc likuma viņam piešķirtās tiesības.

Disciplinētā armijā kara laikā nenotiek nejaušu pārsteigumu: paniska atkāpšanās, karaspēka daļu izklīšana, pakaļpalikšana maršā, pavēles izpildīšanas nokavēšana u.t.t. Disciplinētā karaspēka rajonā ir kārtība, klusums un nav zagšanas un laupīšanas. Disciplinēts karspēks izturas ar cienību pret svešu īpašumu un mierīgiem iedzīvotājiem, ka savā, tā ienaidnieka zemē.

Disciplinēts karaspēks izturas korekti pret ievainotiem un gūstā kritušiem ienaidnieka kareivjiem. Ir gods uzvarēt cīņā, bet ir negods aizskart to, kas nepretojas.

13 domas par “Ne priekš priekšnieka acīm, bet pēc sirdsapziņas

  1. Teorētiski par disciplīnu armijā.
    Pieeja, disciplīna ir bailes no soda ir noderīga lielām vienībām jo tur indivīda loma tiek nonivelēta.
    Kas attiecas uz mazo vienību taktiku, šeit disciplīnas jēdziens ir vēl svarīgāks, jo šeit nav vienkārši “jātur ierinda”, bet jāveic uzdevums (kombinētas darbības noteikta mērķa sasniegšanai). Pie tam, uzdevuma veikšana bieži notiek bez priekšniecības (soģa) klātbūtnes, Te disciplīnai būtu jābalstās uz savstarpējo uzticēšanos un godaprāta.
    Lai nu kā mēs par to spriestu, gribot, negribot nonāksim pie ētiskām vērtībām, kuras nevar iemācīt, bet var tikai ieaudzināt.
    Fanātisms arī nodrošina disciplīnu, kas balstīta aklā ticībā un savas izredzētības pārprastā izpratnē.
    Tātad ir divas galējības: pirmā indivīdu ar dažādām metodēm piespiež pildīt pavēles, bet pats viņš ir pasīvs un tiklīdz atslābst kontrole vairs nepilda uzdevumus; otrā, kad padotais pats apzināti pilda visu uzdoto un ir ik brīdi gatavs ziedoties, bet var atteikties pildīt pavēles ja tās nesakrīt ar tā fanātisma doktrīnu. Abos gadījumos rezultāts ir vienāds – pavēļu nepildīšana, ko tad armijā mēs arī saucam par nedisciplinētību.
    Mūsdienās, kad jebkāda autoritātes noliegšana ir kļuvusi par dzīves stilu, panākt situāciju, kad padotie apzināti, bez piespiedu pasākumiem , vai iezombēta fanātisma pilda rīkojumus un ievēro noteikto kārtību laikam ir nereāli. Sekojoši, disciplīnas problēmas mūsdienu armijās ir nevis izņēmumi, bet likumsakarība.

    • Manuprāt filozofisks spriedelējums par tēmu, dzīvē viss ir savādāk un disciplīna kā tāda arī jaunatnē pastāv! Autoritāte (“savstarpējo uzticēšanos un godaprāta”) joprojām dominē visur, arī kriminālā pasaulē. Zs pārsvarā dominē pd, jo brīvprātīgiem pilnīgi pietiek ar to, kas notiek darbā. Tā vienkāršāk, vieglāk, patīkamāk un intresantāk no malas paskatīties kā citiem šīs lietas sanāk 🙂

  2. Te droši vien derētu apsvērt pastāvošo praksi, kura ved pie mīkstmiesības. Padotos taupīt – nevis pēc katras sūdzības ņemt purināt un kastrēt- nedod Dievs kāds kaut ko nedaudz pārkāps un kāds uzrakstīs sūdzību- nezināšu kā priels

    Gluži , kā Labvēlīgā tipa dziesmā Eiropa mūs nesapratīs.

    Man starp citu patīk “kolektīvās audzināšanas metodes” pozitīvā nozīmē, kad komandieris dara līdzi. Nevis tas jums par to ….. bet tas mums, lai mēs būtu stiprāki.

  3. Mans viedoklis, ir tāds, ka acimredzami latvietim nūju disciplīna neder. Der disciplīna, kas rodas no izpratnes. Izpratnes par to ka nav mazu un lielu uzdevumu ir tikai izpildītie un neizpildītie, no kā ir atkarīga paša un citu izdzīvošana. Protams, būs noteikts % indivīdu, kas prata vai rakstura deformācijas dēļ do not give a fuck ne par savu ne par citu dzivībām, bet tādus nepieciešams jau komandieriem identificēt mācību laikā un attiecīgi piemeklēt tiem uzdevumus. Turklāt paturot prātā, ka huļigāni noteiktos apstākļos, noteiktus uzdevumus paveiks labāk par burta kalpiem. Sabalansēt to visu ir komandēšanas māksla. Horizontāli disciplīnai jāturas uz kolektīva attieksmi, kura nedrīkst samierināties ar pārkāpumiem, neatkarīgi no tā redz to vadība vai neredz. Nulles tolerance zagšanai, dzeršanai, melošanai, tam jābūt ieaudzinātam. PD tādā ziņā ir priekšrocība, jo “kontakstundu” vairāk, savukārt ZS priekšrocība ir tā, ka ne jau naudas vai slavas dēļ viņi ziedojas, tādēļ ari attieksmei jābūt adekvātai.

  4. Laikā, kad ASV karoja Vjetnamā, hipiju un pacifisma idejas pārņēma brīvās eiropas cilvēku prātus, Zviedrija bija viena no tām valstīm, kas saskaŗās ar personāla un disciplīnas trūkumu armijā. Izvairīšanās no armijas kļuva arvien biežāka parādība. Armijā valdīja seržanti un potenciālie rekrūši nebija ar to mierā. Zviedri nolēma mainīt pieeju PMD seržantus aizstāt ar virsniekiem, savukārt seržantu lomu uzticēt OMD karavīriem. Mainījās arī apmācība, liela uzmanība tika veltīta personāla vadības mācībai, grupas attīstības procesiem un indivīda atbildībai. Iniciatīva, ja vien tā nenesa kaitējumu mērķa sasniegšanai, kļuva par atbalstāmu rīcību, .
    Patlaban NBS saskaras komunikācijas problēmu vadība – karavīrs. Tam par pamatu kalpo ARĪ fakts, ka liela daļa NBS vadības vēljoprojām ir padomju produkti, savukārt karavīri ir facebook paaudze, kurai viennozīmīgi ir plašāks un atšķirīgāks skatījums uz pasauli kā internetu nepazīstošai puspulkvežu grupai. Ņemot vērā to, ka Latvija ir maza valsts un karavīri visi viens otru vairāk vai mazāk pazīst, ir muļķīgi cerēt, ka kaujas apstākļos reglamentā noteiktās disciplīnas normas strādās – veidosies koleģiālas, neformālas attiecības, iespējams lielai daļai komandieru nāksies atteikties no saviem amatiem, jo viņus gluži vienkārši neklausīs.

  5. Citāti, ko iespējams atrast Zemessardzes Izlūku mācību centrā sagatavotajā, bet tā arī neizdotajā mācību grāmatā “Mazo vienību taktika”:

    “Kad jūs komandējat un vadiet karavīrus apstākļos, kad jāignorē fizisks pārgurums un dažādas grūtības un jāupurē jūsu karavīru dzīvības, tad jūsu vadība ļoti mazā mērā būs atkarīga no jūsu taktiskajām spējām. To pirmkārt, noteiks jūsu raksturs, jūsu reputācija un nedaudz drosme – kas tiks uztverta kā normāla lieta – bet galvenokārt jūsu iepriekšējā reputācija kā godīgam cilvēkam ar augstiem patriotiskiem mērķiem un stingra apņemšanās izpildīt jebkuru jums uzdoto militāro uzdevumu.”
    ASV Armijas Ģenerālis GEORGE C.MARSHALL
    Uzrunas laikā virsnieku kandidātiem 1941.gada septembrī

    “Pateicoties saviem padotajiem mēs esam viss, kas mēs esam vai ceram būt. Jo tie ir mūsu padotie, nevis augstākstāvošie, kas paceļ mūs lielākajos profesionālajos augstumos, un tie ir mūsu padotie kas, ja mēs esam to pelnījuši, aprok mūs visdziļākajos negoda dubļos. Kad klājas ļoti grūti un zemākstāvošie ir pieņēmuši mūs kā savu līderi, mums nevajag priekšniecību, lai to pateiktu: mēs to redzam viņu acīs un sejās, kazarmās un kaujas līnijās. Un tajā pēdējā dienā, kad mums jābūt ļoti prasīgiem, nežēlīgiem, viņi celsies kā viens, lai sekotu mums, ļoti labi zinot, ka tas var būt pēdējais, ko viņi dara savā dzīvē.
    ASV armijas pulkvedis Albert G. Jenkins, CSA
    8. Virdžīnijas kavalērijas pulks.

    Ansis Gulbis savā grāmatā “Zigfrīds Anna Meierovics” apraksta pulkveža P.Radziņa pārdomas par latviešu karavīru un virsnieku kādam tam ir jābūt, lai aiz tā “celtos” latviešu karavīrs.
    “Viņš ticēja nacionālās armijas varonībai, jo nedēļu ilgstošās kaujas bija viņu pārliecinājušas, ka latviešu karapulki stādāmi daudz augstāk par krievu armijas vienībām pasaules karā: drošsirdīgāki un elastīgāki, morāli attīstīti un gara inteliģences apdvesti. Virsnieku sastāvs ideāls: ne kundziskās augstprātības un šķiru uzskatu apsēsti, nodevībai nepieejami, baudkāres nealkstoši un intrigu riņķī nemeklēdami sava personīgā labuma un godkāres.”

    Manas personīgās pārdomas, ka līderim pirmām kārtām ir jābūt efektīvam. Jāspēj miera laikā sasniegt mērķus, kaujā uzvarēt. Ja komandieris to spēj, tad nav pat īpaši būtiski vai viņš piekopj “nūjas” metodes vai “demokrātijas”. Karavīri piecietīs gan vienu, gan otru.
    Vēl jāpiezīmē, ka “nūja” dot labus īstermiņa risinājumus un neprasa lielas pūles, tad ar “demokrātiju” viss ir otrādi – prasa lielas pūles, pacietību un dot labus ilgtermiņa rezultātus. Pie “demokrātijas” īpaši rūpīgi jāseko principam, kuru apraksta ģenerālis P.Radziņš: “Mazāk pavēļu, bet simprotcentīga to izpilde”. Ja pie “demokrātijas” to neievēro, tad ir bardaks un ne par kādu efektivitāti pat sapņot nevar!!!

  6. “Mazo vienību taktiku” var atrast “mil.” “Public folders” pie MVP mācību materiāliem. Agri, autors diemžēl minēts kā nezināms, bet IMC nosaukums tur ir atrodams.

  7. Дисциплина, – говорит замкомбрига, – это точность, пункту­альность во всём: по времени, месту и действиям.
    В 45-й отдельной гвардейской бригаде дисциплина не палочная – сознательная. В том числе и потому, что каждый спецназовец знает: в этой части нарушителей не держат. Как позже пояснил командир бригады Герой России гвардии полковник Вадим Паньков (на снимке), военнослужащий, которого приходится наказывать за проступки, в 45-й бригаде специального назначения служить не должен и не будет.
    http://www.redstar.ru/index.php/syria/item/26253-brigada-glubinnoj-razvedki

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.