“krievu tanki” for dummies


vara bungas:  Sarunās ar ieinteresētiem civiliedzīvotājiem no viņu puses bieži un dažādos kontekstos tiek piesaukti “krievu tanki”.  Te tie  ir  “uz ielām” , te “šķērso Daugavu”,  te “Armatas kolonnās sašķēļ aizsardzību” …  Visbiežāk  jāskaidro, ka RU šobrīd ir ap 2700 kaujai gatavu tanku, + glabāšanā/konservācijā/gaida remontu vēl lvairāk par 17 000 tanku (droša 1.vieta pasaulē šajā kategorijā) ļoti dažādā tehniskā stāvoklī un tie nav nodrošināti ar pastāvīgām apkalpēm. Līdz ar to šie tūkstoši ir ne vairāk kā potenciāli bīstama dzelžu kaudze.  “Aktīvie” tanki sadalīti starp aptuveni 36 dažāda lieluma vienībām (tanku un mehanizēto kājnieku bataljoni, pulki, brigādes, divīzijas), kas izvietotas pa visu RU valsti, t.sk., uz robežas ar Vidusāziju, Ķīnu un Tālajos Austrumos. Savākt tos visus vienā dūrē Rietumos ir praktiski neiespējami. Kopš modē nākušas sauszemes bataljona kaujas grupas (tanku un mehanizēto kājnieku)  katrā no tām (RU sev plāno ap 100 BnKG), neskaitot nodrošinājuma un kaujas atbalsta apakšvienības, atrodamas  2-4 tanku rotas (rotā 10-11 tanki).  Ņemot vērā LV apvidus īpatnības lielākā tanku apakšvienība ar ko vienlaicīgi var sastapties kaujā  un veiksmīgi cīnīties mūsu karavīri un zemessargi  ir  tanku rota, bet biežāk tas būtu viens tanku vads (3-4 tanki)  vai divi. Visbiežāk kaujas laukā būtu iespējams sastapt T-72 tanku dažādās modifikācijas pakāpēs līdz pat jaunākajam un bīstamākajam T-72B3 modelim. Attiecīgi RU tanku spēja ir raksturojama kā ne-bezgalīga, joprojām modernizējama un “ir tīri labi ņemama”  (ukraiņi to pierādīja), ja NBS būtu  pietiekami piesātināti ar pretinieka tanku aizsardzībai adekvātiem PT ieročiem.

Biedēšana ar jaunāko RU tanku Armata T-14 ir pagaidām garām, jo šis modelis  ir ļoti dārga spēļmantiņa, ko tikai plāno saražot (tūkstošos) līdz 2025.gadam, bet ņemot vērā RU aizsardzības budžeta plānoto samazinājumu šis mērķis tiks sasniegts gadu desmitus vēlāk.

Tas viss nenozīmē, ka “draudu nav”, bet tikai to, ka draudi ir līdzsvarojami, kamēr vēl ir laiks un nauda.

Ja ir dzirdēti vēl kādi civilie šabloni par  aizsardzības jomu, rakstiet, demontēsim.

 

 

49 domas par ““krievu tanki” for dummies

  1. VB, Čiekura u.c. problēmas izprotošo aktīvistu konkrēta un skaļa runāšana par medsomām, žņaugiem, medsagatavošanu noveda pie vismaz kaut kādas kustības šajā jomā.
    Laikam tagad jāpievēršas “haja” celšanai ap prettanku aizsardzības un citu motorizēto vienību iznīcināšanas spējām…
    Metodiski un mērķtiecīgi (vispirms svarīgākais un efektīvākais bruņojums, bet tehnikas boksi pēt tam) jau mūsu vadoņi neprot (nevēlas?) rīkoties.

    • ja vēl izdotos skaidrot, ka mūsu “mehanizētās” brigādes mehanizētā daļa uz doto brīdi pamatā bruņota ar ložmetējiem (viss, kas nav scimitar), būtu pavisam labi.

    • Tiksi viens jautājums: bet vai normālā valstī (ar adekvātām un atbildīgām amatpersonām) tāds formāts kā “haja celšana” būtu vienīgais iedarbīgais veids, kā rāli nevis celt, be LV gadījumā- radīt kaujasspējas?!

      Man personīgi vēmiena fizioloģisko reakciju izsauc fakts, ka par prettanku un PGA spēju jautājumu cilājām jau 90-to vidū, bet situācija vismaz iekš ZS nav nopietni uzlabojusies vēl šodien. Tad vismaz batiņā mums bija daži RPG-7, un savējos ar tiem dzenājām rotu mācībās un ” sausajā” terennējām visus, kas bina ieradušies, arodskolas jaunsargu kursantu vadu ieskaitot.

      Kā savā laikā rakstīju un atkārtošos šeit: ja man personiski nepietiek naudiņas gan šautenei, gan jēdzīgai optikai, es vispirms iegādāšos šauteni. Jo bez optika sšaut un trāpīt ierobežotā distancē varu, bet ar tikai optiku varu būt tuvojošos problēmu vērotājs un attāluma līdz tām noteicējs. Varbūt piemērs ir vienkāršots, bet ceru, kam pietiekoši ilustratīvs.

      • Normālā valstī amatpersonas ir adekvātas un atbildīgas. Pie bezatbildīgas tautas, arī amatpersonas ir bezatbildīgas.
        LV kaut kas būtisks līdz šim notika tikai trīs gadījumos:
        1. Politikas sponsoru materiālā ieinteresētība.
        2. Zelta pendeļi no feodāļa (Briselē, Vašingtonā vai Maskavā kā nu kuram).
        3. Liela tautas šumēšanās. Atzīmēšu, ka tauta līdz šim lielu šūmēšanos taisījusi tikai tad, kad liela tautas daļa ļoti tieši sliktas politikas sekas jutusi uz savas ādas. NBS problēmas tauta nejūt.

        • Papildinājums 3.punktam. Kad tauta sajūt, ka NBSā ir problēmas, tad ir stipri par vēlu. Līdz ar to, 3. punktu varam izslēgt.
          1. punkts attiecībā uz NBS lieliski darbojas, tikai žēl, ka būvniecības projektos.
          Atliek cerēt uz 2. punkta apakšpunktiem: ES un ASV.
          Nu un, protams, vienmēr var cerēt, ka no gaisa nokritīs adekvātas un atbildīgas amatpersonas, bet neadekvātās un neatbildīgās amatpersonas brīvprātīgi paies malā un nemaisīsies pa kājām.

          • Protams, ka būvniecībā, jo to pieprotam un ir attiecīgs lobijs. Būtu lobiji no kosmosa nozares – tiktu laisti satelīti. Pie pirmās iespējas gan to naudu novirzīs civilām būvēm, jo ar to var vākt popularitātes punktus.

            • Jaušama vēlme būvēt jaunas bataljonu bāzes un ZS štābu. Turklāt pamats šādai vēlmei ir, daudzi ZS HQ atrodas pagalam neatbilstošās telpās. Attiecībā uz Maiznīcas ielu, sen laiks pārveidot šo iestādi par AŠ departamentu, ZS HQ nu ir bezjēdzīgs rudiments no laikiem, kad ZS bija sabiedriskā pašaizsardzības organizācija.

      • Tagad vismaz batiņos ir CG84, pie tam vairāk par dažiem sūda RPG7, kas salīdzinot ar CG84 ir mēsls pilnīgākais.
        P.S. Protams, ka tūlīt visi bļaus, ka nekas krutāks par RPG7 nemaz nav iztēlē rodams, un vispār 90tajos zemessardzē viss bija ahūni kruta. Tas nekas, ka nebija pat ložmetēju ar lentes padevi un neviens nezināja kas ir nodaļas ātrais uzbrukums vai OP, bet toties Rembo stila vīri ar lakatiņiem ap galvu mācēja izlekt no braucoša GAZika, un spicie izlūkvada vīri spēja iemest kokā sapjorku.
        P.P.S Āpāc, kā es tūlīt noraušos no īstajiem 90to vīriem …

        • Tā kā liktenis un pasaulē nākšanas brīdis mani objektīvi deva iespēju būt vienam no “īstajiem 90-to vīriem” (ne agrāk, ne vēlāk), tad uzskatu par nepieciešamu argumentēti pakomentēt Tavu komentāru, atkal jau balstoties uz savu pieredzi.

          1. Ar CG84 saskāries personīgi neesmu, tāpēc man nav izglītota viedokļa, balstīta pašā pieredzē. Zinātāji saka, ka labs un diezgan universāls rīks, tikai pasmags staipīšanai apkārt. Cik zinu, tagad eksistē jaunākas paaudzes CG, kuri esot vieglāki, bet vai tie ir LV BS pieejami, man nav zināms.

          Par RPG -7 kā “pēdējo sūdu”. Diezgan kategorisks apgalvojums. Nu, ko lai dara, ka tikai tādi bija pieejami mums 90-tajos, un arī tad ne visur un netuvu vajadzīgajā daudzumā? Objektīvi, skatoties taktiski- tehniskos datus CG un RPG-7, CG vinnē. Izņemot, kā rakstīja zemessargs, svaru. Un pamatoti: ja es sēžu ar AZS “folkšturmistiem” stacionārās pozīcijās Mazpisānu pagasta valdes ēkas tuvumā, gaidot RU bruņu grupas (T-72 un BMP dažu mašīnu kaujas apvienojums), tad CG ir tieši tā mantiņa, kas vajadzīga. Bet, ja man jāvandās ar izlūku grupu pa mežu un BN UA man diez vai ir pieejams, tad man ir vajadzīgs viegls pārnēsāšanā prettanku ierocis ar dažāda veida munīciju, sākot no tandēma pŗettanku raķetēm beidzot ar dūmu , šķembu raķetēm darbam ar pretinieka “personālu” (sk. saiti zemāk).

          https://www.armyrecognition.com/russia_russian_army_light_heavy_weapons_uk/rpg-7_anti-tank_grenade_rocket_launcher_technical_data_sheet_specifications_information_description.html

          Visās bruņoto pŗetestības/ partizānu/ teroristu/ tautas atbrīvošanas kustību bruņotajās vienībās RPG-7 ne jau tāpat vien tika/ tiek izmantots ar nosaukumu “kabatas artilērija”. Turklāt, tas ir lētāks nekā CG.
          Lūdzū neuzskatīt manis rakstīto par RPG-7 reklāmu, bet tam ir savs pielietojums. Protams, vēl jau ir opcija ar vienreiz lietojamiem RPG, kā, piemēram, RPG- 22/27 un AT-4.

          2. Par ložmetējiem ar lentas padevi. 90-to otrajā pusē tādi parādījās batiņos – HK 21E. Ļoti laba mašĪna- pats personīgi piešāvu, līdz dabūjām rīkojumu to nedarīt. Šajā sakarā viela pārdomām, un ne tikai sazvērestības teoriju cienītājiem – ” hekleri” atnāca uz batiņiem, patronas atnāca, bet lentu nebija! Interesantākais ir tas, kas lentas varēja nopirkt “Zommerā”. Tad SUV-ieši (nu, tie – ar tiem lakatiņiem ap galvu, kuri no braucošiem gazikiem “sapjorkas” meta… kokos) no miera “saturēšanas” operācijas Balkānos atveda vajadzīgā formāta lentas. Pats personīgi mūsu “heklerus” piešāvu, lentas ar patronām piedzinu un viss tika nolikts līdz X stundai. Lai gan vajadzēja savējos ZS apmācīt lietošanā. Tad atnāca rīkojums no augšas ar aizliegumu nodarboties ar pašdarbību patvaļīgu “hekleru” piešaudi un vispār likt tos mierā.

          3. Par no gazikiem lēkājošiem “Rembo” lakatiņos- vēlreiz.
          Zinu, 90-jos (tāpat, kā, DIEMŽĒL, tagad) ZS batiņos apmācību līmenis un kvalitāte atšķīrās no batiņa uz batiņu. Mums SUVieši gan OP veica, gan “pus-dziļos” izlūkošanas reidus uz kaimiņu batiņa teritoriju, gan mežus pāŗmeklēja (pretinieka IDG meklējumos), gan ātros uzbrukumus un slēpņus taisīja. Un, var jau paironizēt par “krutajiem džekiem no 90-jiem”, Bet atsķirībā no mūsdienu “ārrindas izlūkiem”, kuru kvalitāte ir vairāk nekā apšaubāma (to gan nevaru teikt par visu ZS batiņu izlūkiem, bet lielāko daļu droši), tie izlūki/SUVieši bija ierindas/ štata ZS, ar citu motivāciju, ikdienas apmācību un pat uzdevumiem ( kopā ar VP), ar atbilstošu sagatavotības līmeni un rezultātu.

          Lēkāšanai no gazikiem un sapjorkas mētāšana nav tik daudz taktiskās sagatavotības jautājums, cik psihofiziskās. Tāpat, kā vajadzētu veikt tādu apmācību, kā tuvcīņu/combat conditioning un “obkatku tankami”. Jo, viena vienīga fiziskā sagatavotība un lauka kaujas iemaņas pasākumu reālu sūdu gadījumā neizvilks – par “tirgu” atbildu. Nesen batiņa mācībās viens “īstais 90- nieks” padalījās savā pieredzē no dienesta savā laikā USSR tanku karaspēkā Vidusāzijā. Un pastāstīja, kādas ir sajūtas, kad tavā virzienā brauc T-72, turklāt- draudzīgais.

          Pašam savulaik ir nācies gulties zem BTR -60, kas arī ir nervus kutinoši, bet ne tik iespaidīgi, kā to darīt zem pilnvērtīga tanka. Un sajūtas tiešām ir interesantas.Jo atceros, kā 1991. gada augustā no Ādažiem caur Juglu nācā iekšā nevis viens tanks, bet bruņutehnikas kolona.

          “Apakšlīnija”- ja cilvēki nebūs psiholoģiski sagatavoti kontaktam ar tanku, tad labākajā gadījumā viņi aizbēgs, atstājot CG samīcīšanai.

          P.S. Kamēr izlūki nebūs pilnā štatā ( apmaksāti profesionāļi), tie labākajā gadījumā būs klišejiski apzīmējami kā cik-necik sagatavoti pavieglie kājnieki. Turklāt, pie esošās sistēmas, reālu problēmu gadījumā- vienreizējās lietošanas.

          P.S.S. Uzskatu, ka objektīvi IV uz doto brīdi ir jārullē “pēc- 90- to” paaudzei ( ar misiju pieredzi), jo “laiks un baltmaize mūs netaupa”- arī 90- to vīriem ir sava vieta ZS, bet vairs ne gluži iekš IV. Ar izņēmumiem, bet ļoti retiem 🙂

          • Par HK21 interesanti – toreiz arī drausmīgi klemmēja, šaujot no ne-gluži-horizontālas virsmas?

            Par lentēm ne līdz galam sapratu – tak tas aparāts iet ar parastajām 7.62 lentēm, jeb te domāts periods kad inventārā tādu nebija vispār?

            Bet ļoti interesanti, es kaut kā pieņēmu ka (ņemot vērā ka izskatās kā jauni) HK21 iepirkti kaut kad nesen.

            • Pēc atmiņas- HK 21E derēja “disintegrating belt”- šaujot, patronām pildītā lenta sadalījās atsevišķos posmos, vienlaicīgi izmetot tukšās čaulītes.Padeves mehānismā bija dubultais zobrats, kura zobu atstatumi bija rēķināti šī tipa lentai, un nevis parastajai lentai, kur patronu turētāju posmi bija savienoti ar “spirāldrāti”(ja nekļūdos , tādas lentas izmanto MG-3), kur attālumu starp patronām lentā ir nedaudz lielāks un tāpēc nederīgs HK padevējam.

          • Tie Hk21e katrā batiņā bija uz 1 rokas pirkstiem saskaitāmi (pārsvarā). Arī tagad tie vēl ir šur tur un tiek aktīvi izmantoti. Labs vieglais ložmetējs, precīzs, ar optiku un 3patronu kārtu režīmu izmantojams snaiperēšanas paveidam, ērti šaut. Bet pilnīgi neērta pielādēšana, un lentes padeves mehānisms galīgi netur piesārņojumu, a piesārņot eļementarna.

            Par CG:
            Tā galvenā priekšrocība salīdzinot ar RPG7 ir lielāks efektīvais šaušanas attālums (ar kumu 400m pa stacionāru) un šķembas sprādziens gaisā līdz 1100m. Apgaisme arī nav mazsvarīgs faktors. Pārējie lādiņi jau ir izvirtība par tēmu. A ja izlūks negrib staipīt CG, staipīšana AT 4.

            Par izlūkvadiem vispār:
            Sākumā vēlreiz vajag apzināties vieglo kājnieku bn izlūkvadu definētos pamatuzdevumus, tad spēt tos izpildīt atbilstoši noteiktajiem kritērijiem, un tikai pēc tam mācīties griezt rīkles, bezkontakta cīņu un pretinieka ģenerāļu izzagšanu no vasarnīcas.

            • HK21E batiņos tiešām bija (ir?) tikai simboliskā skaitā, bet viegli un precīzi- tas gan. Lente, ja nekļūdos, tika lādēta no apakšas, atmetot lenšu kārbu ar padeves mehānismu, kas nav tā ērtākā lādēšanas sistēma ( no otras puses, šāvēja profils pārlādēšanas laikā netiek paaugstināts, bet tomēr nebūtu noteicošais faktors).
              Tagad, protams, ir gan KSP, gan MG3, bet humpalu versijā (vismaz KSp vizuālais tēls tādu iespaidu atstāj).
              Ejot līdzi “laikmeta griežiem”, uz GPMG ir jāliek virsū optikas. Un, ja runājam par izlūkiem, tad tiem atkal viņu mobilitātes un uguns jaudas nesamazināšanas vārdā ir nepieciešami vieglāki GMPG par KSP58 (11, 79 kg) https://en.wikipedia.org/wiki/Ksp_58_machine_gun, piemēram tas pats MG3 (10,5 kg) https://en.wikipedia.org/wiki/Rheinmetall_MG_3 vai vēl labāk UKM (poļu analogs PKM/Pečeņegam ar 7,62×51 kalibru) ( 8,4-10,7 kg) https://en.wikipedia.org/wiki/UKM-2000.

              Neatkarīgi no tā, vai izlūks grib vai negrib staipīt CG, ja viņam to nāksies darīt, tad viņš zaudēs gan mobilitāti, gan veselību ( fiziskās spējas) un visdrīzāk, arī pašu CG kontakta ar pretinieku gadījumā- un, atšķirībā no kājnieku rotām, izlūku kontakts ar pretinieku ir negaidītāks, neparedzamāks un iznīcinošāks- vienai vai otrai pusei. Tā ka vienreizējās lietošanas AT-4 vai to analogi būt pašā reizē, tikai- vai viņi ir? Un, ja ir vai personāls ir apmācīts?

              “Par izlūkvadiem vispār”- 2:
              Kājnieku BN izlūkvadu (tāpāt kā citu vienību izlūkiem) pamatuzdevums var būt un ir tikai viens: nodrošināt ar vajadzīgo informāciju tās pasūtītāju visos gadalaikos, klimatiskajos apstākļos, 24/7.

              Pamatuzdevuma izpilde balstās un ir atkarīga no izlūku vienību darbības principiem un nosacījumiem, kuri nosaka izlūku vadu organizāciju, bruņojumu, informācijas iegūšanas taktiku un tās apstādi un piegādi adresātam. Tāpat Kājnieku BN izlūku pamatuzdevuma izpildi noteiks gan viņu apmācības līmenis, gan saliedētības un pieredzes līmenis. Pamatuzdevuma izpildei nepieciešamos apakš-uzdevumus (uzdevumus) nosaka plānošanas gaitā, kurai arī jābūt atstrādātai. Un šie uzdevumi var tieši izlūkiem dažādās kara fāzēs (aizsardzības, uzbrukuma, operācijās īpašos apstākļos utt.) var būt gan līdzīgi ( piemēram, gan aizsardzības un īpašajās operācijās), gan atšķirīgi (uguns atbalsta koriģēšana aizsardzības operācijā vai ienaidnieka meklēšana/atrašana un fiksēšana operācijās īpašos apstākļos operācijai, piemēram).
              Un te ir nopietna problēma tieši ZS BN izlūkiem ( ne viņu vainas dēļ): personāla skaits un kvalitāte ir mainīga, sagatavotības līmenis no BN uz BN ir atšķirīgs. Bet te ir viena nelaime: lai kā arī notiek un notiks ZS “ārrindas” izlūku apmācības standartizācija un uzlabošana, pat, ja tiks ņemts vērā notiekošais Donbasā un pievelkot ZS izlūku apgādi ar nakts redzamības/ termālās novērošanas ierīcēm vismaz līdz ukraiņu līmenim, viņi ir un paliks izlūki labi ja “diētiskajā” versijā, kuri turklāt pirmie noliks galvas ( turklāt ZS BN labāk sagatavotais personāls- parasti) pret kaut vai pus- profesionālu pretinieku ( piemēram, vīri briedumā, kuri miera laikā ir darbojušies vai nu apsardzes firmās, vai airsoft komandās), par kaimiņzemes profu apmācītiem pretiniekiem (izlūk-diversiju grupu formātā) nemaz nerunājot. Un tas, manuprāt, viena iemesla dēļ: apmācību neregularitāte un nepastāvīgums, kā arī dalībnieku mainīgais kontingents: izlūku var sagatavot, ja to “drāž” katru dienu (nu labi-sestdienas un svētdienas pārsvarā brīvas) un viņam par to maksā.

              Un nav svarīgi, ka izlūki dabū infu: OP, apvidus pārmeklēšana, izlūkošana ar kauju, bezkontakta cīņa vai ģenerāļa izzagšana no vasarnīcas; ja ir personāls, kurs pieprot jebkuru no uzskaitītajiem (un citiem) paņēmieniem un to pielietošanas rezultātā viņš ir ieguvis vajadzīgo informāciju- tad kāpēc lai kādam no informācijas iegūšanas veidiem nebūtu tiesības uz eksistenci vai pielietošanu? Un, jo vairāk izlūki pratīs kaut ko no “nestandarta” metodēm, jo mazāk paredzami viņi būs un tādēļ- rezultatīvāki. Tāpēc ne viss, kas kādā brīdi nav saprotams un pašam arī neizpildāms, ir vērtējams kā nederīgi “ponti”. Tas vienkārši ir informācijas un iemaņu trūkums, kuru var aizpildīt. Ja ir vēlēšanās.

              Standartizācija ir vajadzīga procesu vienkāršošanai un laika taupīšanai, bet ir jābūt veselīgam līdzsvaram starp standartizāciju un improvizāciju. Bet- jāsāk ir ar standartizāciju. Kaut vai apakšvienības līmeņa SOP-iem.

              • Visam pamatā piekrītu, bet šo gribētos komentēt
                “[..] Un nav svarīgi, ka izlūki dabū infu: OP, apvidus pārmeklēšana, izlūkošana ar kauju, bezkontakta cīņa vai ģenerāļa izzagšana no vasarnīcas; ja ir personāls, kurs pieprot jebkuru no uzskaitītajiem (un citiem) paņēmieniem un to pielietošanas rezultātā viņš ir ieguvis vajadzīgo informāciju- tad kāpēc lai kādam no informācijas iegūšanas veidiem nebūtu tiesības uz eksistenci vai pielietošanu? [..]”

                Diemžēl ar savām taktiskās izlūkošanas metodēm esam atpalikuši par gadiem 75, tā protams nav ne bataljonu, ne izlūku vaina. Tā ir to nu jau pensionēto ģenerāļu vaina, kas baidījās no vārda “izlūkošana” ka velns no krusta un nekāda skairošana nelīdzēja, visu atdeva no visa atteicās. Tagad paradījās pirmās pazīmes ka, js jsu vismaz pareizās definīcijas ir atgriezušās, tad ir cerība ka vezums izkustēsies. Bet tas ir tikai sākumu sākums.
                Manuprāt formula ir vienkārša izlūkošanas metodēm jābūt tādām, kas spēj nodrošināt komandierim tik pat kvalitatīvu un savlaicīgu informāciju, cik kvalitatīvu un savlaicīgu informāciju savam komandierim nodrošina pretinieka izlūkošana. Ja pretinieks operē ar droniem,tad mēs ar savām izlūkpatruļām esam dziļā dirsā (OP gan ir nezūdoša vērtība 🙂 ) neskatoties uz to ka veicam tās visaugstākajā līmenī (pieņemsim). XXI gs MI analītiķiem “jābarojas” no radioizlūkošanas, dronu attēliem, sabiedroto izl.informācijas aprites tīkla ( tuvu reālam laikam) un tai skaitā automatizētas kaujas informācijas plūsmas. Bataljonu komandieriem ir jāsaprot ka šo iztruķumu dēļ viņu lēmuma izstrādes process būs lēnāks kā pretiniekam un nekvalitatīvāks (OODA), kaujā tas nozīmē – ceitnots, šahs un mats. Nudien pie šādas dispozīijas risinājumiem (izlūkošanas makgaiverismam) ir jābūt ļoti netradicionāliem un ļoti efektīviem. Vai arī jāsāk beidzot attīstīt MI atbilstoši laikmeta prasībasm ar visiem iespējamiem …INTiem, attālināti vadāmajiem sensoriem, UAV utt.

                • Par izlūkiem taisnība. Šobrīd jau bataljona līmenī 90% info iegūst ar tehniskajiem līdzekļiem, attiecīgi arī bataljona izlūku darba pa 90% jākoncentrējas uz tehnisko izlūkošanu. Ar recce vienībām tiek aizbāzti caurumi, kur tehnika nav nostrādājusi.

                  • reccce nevar noliegt vai pavisam aizstāt, bet jābūt saprātīgam līdzsvaram, kur recce nav vienīgais MI instruments. Nebūs savlaicīgu un noderīgu izlūkdatu, pie dirsas visa komandvadības ķēde, rācijas, štābi un haubices, karš notiks redzamības attālumā un no mums prasīs reakciju, kas mērama sekundēs un minūtēs. Pieļauju, ka vismaz Bn komandieri to saprot. Uzsvars uz savlaicīgumu, jo tas kā ar apsveikumu sievasmātes jubilejā labāk krietni ātrāk, nekā mazliet vēlāk. Visprecīzākā pretinieka uzbrukuma shēma ir 0 vērta, kad uzbrukums jau iet vaļā. Kamēr izlūki izies, izlūkos un atgriezīsies, drons būs jau n-tos reisus uztaisījis, savācot datus droši un precīzi. Savukārt izlūkdatu noderīgumu var salīdzināt ar vācu valodas špikeri matemātikas eksāmenā, špikerim ne vainas, bet tas ir nevietā. Tas pats ar izlūkdatiem, tiem ir jāatbild uz konkrētiem komandiera jautājumiem, ja tas nav nodrošināts, sanāk šaha spēle ar aizsietām acīm pret redzīgu pretinieku, jābūt ģēnijam, lai to uzvarētu.

                    • Kas nevar nepriecēt. Ja protams, tas atbilst realitātei. Un, ja atbilst miera laika, tad var sagaidīt, ka kara apstākļos arī darbosies. Pie nosacījuma- ka miera laikā apmācība tiek veikta, maksimāli pietuvināta kaujas apstākļiem.

          • ZS izlūki arī nav iespējami PD. ZS bataljona izlūku vadam varētu būt PD komandieris un seržants.

            • Pilnvērtīgs izlūks nevar bùt ārrindas ZS- ne pēc definīcijas, ne pēc būtības. Būt nevar, bet dotajos apstākļos vismaz skaitās ( ir spiests). Un
              tas, ka tikai ” skaitās,” uzskatāmi pierādīja ZS izlūku un attiecīgo LR BS ” profu” izlūku kopdarbība mācību fornātā. Sīkāk paskaidrot nedrīkstu, jo – ” that”s classified”.

              Bet- ja ļoti grib, tad var ZS Bn IV formatēt pēc jēdzieniem- uztaisīt to PD, turklāt uzdevumu veikšanai pietiktu ar 2 (divu) nodaļu evivalentu. Pierādīts praksē 90-jos ar vienu “PD” nodaļu iekš ZS batiņa.

          • par 2. punktu (ložmetēju nedrīkst aiztik piešut)… no šodienas skatoties, kas bija iekodis prostatā šīs pavēles autoram?

            • Nezinu, man tikai pateikts ar tiem HK21E nedarboties. Nebiju pietiekoši svarīgs, lai mani aplaimotu ar motivāciju un paskaidrojumiem, kāpēc nedrīkst.

              Te var minēt un spekulēt, sākot no “un ja nu kas notiks, kurš par to atbildēs?!”, beidzot ar sazvērestības teorijām, kuras pie mums mēdz piepildīties praksē.

              Piemērs pārdomām: uz manu batiņu atnāk jauni ieroči, kuri būtiski paaugstina batiņa ugunsjaudu un taktiskās iespējas. Un kaimiņzemē to vien tik dara, kā plāno mūsu Dievzemīti “nolikt uz ausīm”- agrāk vai vēlāk.

              Mani kā batiņa komandieri interesē kas? Pareizi- padarīt ieročus “operacionālus”, lai manā rīcībā ir pielietojumam gatavs “potences paaugstinātājs”. Ko daru es? Pareizi- savācu potenciālās jauno verķu apkalpes un- vai nu sūtu mācīties rīkoties ar tiem, vai pasūtu “”picu uz mājām”- izrakstu attiecīgi sagatavotus instruktorus uz savu batiņu. Ir vēl 3. apmācības veids- ja visas šņorītes trūkst.

              Ko daru tālāk? Batiņa sagatavotās apkalpes iesaistu pārēja bataljona apakšvienību personāla apmācībā šo verķu pielietošanā – cik tas ir iespējams. Tad organizēju kaujas šaušanu ar jaunajiem verķiem pašām apkalpēm un brīvprātīgajim vērotājiem/interesentiem no rotām, piemerotā poligonā. Lai zin, uz ko tas aparāts ir spējīgs. Pa dažādas matērijas un konstrukcijas mērķiem. Vismaz poligonā.

              Un tālāk- Rīkoju batiņa taktiskās mācības ar jauno verķu organisku iekļaušanu operācijās- aizsardzības , uzbrukuma, aizkavēšanas un operācijās īpašos apstākļos. Tātad- kā minimums 4 taktiskās mācības. Un tās dod iespēju ne tikai atstrādāt jauno verķu pielietošanu dažādās operācijās, bet atkaŗtot ar tiem darbojoties, nostiprināt apkalpju iemaņas, varbūt pat pārvēršot tās par prasmēm.

              Piemēra beigas.

              Bet man pārdomas izraisīja divi fakti HK21E epopejā:
              Pirmkārt, tika piegādāti paši HK un patronas, bet lentas ne.

              Otrkārt, tdd, kad tikām pie lentām (ne-centralizētas apgādes formātā) un sākām piešaut aparātus ( kam jābut SOPam katrā BN uzreiz pēc jaunu verķu saņemšanas un attiecīgas apmācības iziešanas), atnāca tas rīkojums “negrābstīties gar pogām”. Tas bija kaut kur 1997-1998. gadi.

              Domājiet paši…): Un analizējiet arī.

      • mozaīka no:
        a) karš nav plānots
        b) skeleti skapī
        c) noderīgo & maszpējīgo selekcija sistēmā
        kā mainīgie saliekas formulā nezinu, bet inovāciju virkne, t.sk. OMD problemātikā ir dziļa, graujoša un vienīgā reģionā.
        Nav cita izskaidrojuma.

      • tagad dažu rpg-7 vietā ir n-tie cg. tiekam arī trenēti ar tiem apieties, ieskaitot optiku! ceru, ka tā ir visos batiņos!

  2. Krievijai tanku šobrīd ir stipri mazāk, kā bija padomju laikos……un liela daļa no tiem ir novecojuši. Pat ukraiņi ar veciem PSRS ražotiem RPG un vadāmām raķetēm spēja jaunākos T-72B3 nobeigt. Šī tiešām būtu viena lieta, kuru NBS spētu pacelt (ja ir gribēšana).

    Es vairāk uztrauktos par Rus artilērijas spējām, nevis tankiem.

  3. VB ir optimistiski, lielākā formācija, ar ko vienlaikus VAR saskarties, ir tanku bataljons nevis rota. Ir mums apvidi, kur teorētiski varētu izvērst arī lielākas vienības, bet diezin vai krievi te sūtīs kādu no savām tanku divīzijām. Tātad PD/ZS kājnieku bataljonam būtu jābūt pietiekamai uguns jaudai, lai stātos pretī vienlaikus kādiem 25 tankiem (ņemot vērā, ka pat pie pilna štata pēc marša kaujas spēju saglabātu kādi 70% tehnikas)+BMP/BTR. PD bataljons labās pozīcijās varbūt arī varētu noturēties, bet ZS nav variantu, kamēr tiem nav PTRK. Secinājums? ZS vajag PTRK, turklāt jaunākās paaudzes – “izšauj un aizmirsti”, jo tas var kompensēt pietiekamas apmācības trūkumu (tas pats arī par PGA – ZS vajag “Stingerus” vai līdzīgas sistēmas nevis RBS-70). Tikai viedās aizsardzības stratēģi noteikti paņems skaitīkļus un sarēķinās, ka pirkt Spaikus zemīšu batiņiem (kuru skaitu vēl palielinās!) sanāk baigi dārgi!

    • Tanku rota(s) ir obligāta RU BnKG sastāvdaļa, savukārt BnKG mūsdienās ir galvenā karojošā vienība konvencionālos konfliktos (skat.Donbasu). Pat pārgājiena kolonnā tanku bataljonu nesūtīs vienā kolonnā, bet izvēršot tanku bataljonu tas aizņem līdz 4km (ja ir MII risks līdz 8 km) fronti, tādēļ arī saku, ka sastapties ar tanku bataljonu vienā gabalā LV apstākļos būs pagrūti, btw tāpat kā tā komandierim vadīt un kontrolēt savas apakšvienības. Tādēļ līdz rotai ne vairāk.

Leave a reply to varabungas Atcelt atbildi

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.