Svētku diena (papildināts 15.11.)

11.novembrī  atklāta ģenerāļa Pētera Radziņa piemiņas plāksne

avots

vara bungas: Paldies Nacionālai Apvienībai un īpaši  Dacei Kalniņai par neatsveramu atbalstu un ieguldīto darbu, kas ļāva Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrībai sadarbojoties ar tēlnieku Jāni Strupuli un akmeņkali Gunti Pandaru veiksmīgi materializēt labu ideju.

“Ar tautu un  Tēvzemi sirdī cīnīties līdz uzvarai!”

Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība aicina uz Brīvības cīņu operāciju plānotājam ģenerālim Pēterim Radziņam veltītas piemiņas plāksnes atklāšanu 11.novembrī pulksten 15.45 pie Rīgas pils mūra, vietā, kur Daugavas gāte iziet Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība aicina uz Brīvības cīņu operāciju plānotājam ģenerālim Pēterim Radziņam veltītas piemiņas plāksnes atklāšanu 11.novembrī pulksten 15.45 pie Rīgas pils mūra, vietā, kur Daugavas gāte iziet uz 11.novembra krastmalu. Piemiņas plāksnes mākslinieciskās koncepcijas autors ir tēlnieks Jānis Strupulis, finansējums plāksnes izgatavošanai un uzstādīšanai piešķirts no Latvijas valsts budžeta. Plāksnes ieceres radīšanā piedalījušies un atklāšanas pasākumā būs klāt arī ģenerāļa Radziņa dzimtas pārstāvji.

Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība par piemērotāko plāksnes atrašanās vietu izvēlējusies Rīgas pils mūri, kas iezīmē vienu no svarīgākajām frontes līnijām Brīvības cīņu laikā – Daugavas krastmalu. Plāksnes atklāšana iecerēta simboliskā datumā – Lāčplēša dienā, atminoties notikumus pirms 98 gadiem, kad ģenerāļa Radziņa izplānotās un vadītās operācijas rezultātā no Latvijas galvaspilsētas tika padzīts Bermonta karaspēks. Piemiņas plāksni iesvētīs arhibīskaps Jānis Vanags, atklāšanas pasākumā uzstāsies valsts amatpersonas.

Ģenerālis Pēteris Voldemārs Radziņš (1880-1930) bija Latvijas Brīvības cīņu plānotājs un vadītājs, ģeniāls karavadonis un militārais stratēģis, kuram varam pateikties par sekmīgu Brīvības cīņu iznākumu un Latvijas atbrīvošanu gan no bermontiešiem, gan lieliniekiem. Dažādu politisko intrigu rezultātā ģenerālis, bez kura ieguldījuma Latvijas valsts šodien nepastāvētu, bija spiests pamest Latvijas armiju, un biedrības ieskatā vēl šodien ģenerāļa piemiņa nav pietiekama un viņa nopelni nav pienācīgi novērtēti. Tikko tapusī piemiņas plāksne būs pirmā piemiņas vieta ģenerālim Radziņam Rīgā, neskaitot plāksnīti Brāļu kapos un informatīvo plāksni pie ģenerāļa pēdējās mītnes vietas Kr. Valdemāra ielā.

Ģenerāļa Pētera Radziņa biedrība dibināta pirms vairāk nekā diviem gadiem. Biedrība izdevusi ģenerāļa Radziņa rakstu krājumu, publicējusi vairākus rakstus par ģenerāļa atstāto garīgo mantojumu, kā arī organizējusi vairākas izstādes un sabiedriskus pasākumus par ģenerāli Pēteri Radziņu Latvijā un Ukrainā.

 

vēl

vēl bildes

UPD1 ģenerāļa Pētera Radziņas biedrības priekšēdētāja A.Purviņa uzruna:

Cienījamie klātesošie,

1921.gada 30.septembrī tika parakstīts pirmais Lāčplēša kara ordeņa diploms pirmajam Lāčplēša kara ordeņa kavalierim ģenerālim Pēterim Radziņam un tajā tika rakstīts:

„[..]Lāčplēša kara ordeņa III šķiras diploms Armijas Virspavēlnieka Štāba Priekšniekam Ģenerālim Pēterim Radziņam  par to, ka viņš 1919.gada 11.novembrī kā Armijas Štāba priekšnieks personīgi ņēma aktīvu dalību pretinieka tiešā izlūkošanā Pārdaugavā, kad mūsu armija atradās tādā stāvoklī, ka nebija iespējams ar tehniskiem līdzekļiem ievākt vajadzīgās ziņas tālāko operāciju plānu sastādīšanai. Uz ievākto ziņu pamata sastādīja operāciju plānu un operācijām personīgi kaujā piedaloties, sekmēja galīgu vācu satriekšanu un Kurzemes atbrīvošanu. Ar tādu pat saprašanu, apdomību, enerģiju un drosmi P.Radziņš pēc Kurzemes atbrīvošanas stājās pie operāciju plāna sastādīšanas Latgales atbrīvošanai no lieliniekiem. Uz  savu ierosmi un atbildību P.Radziņš veica mūsu armijas kreisā spārnā tādu karaspēka daļu sagrupēšanu, kas darīja izšķirošu iespaidu uz kaujas gaitu visā frontē un ar lielu ātrumu vada visu mūsu armiju pie uzvaras par lieliniekiem, tā sasniedzot ar maziem zaudējumiem galīgu Latvijas atbrīvošanu no ienaidnieka.[..]”

Vēlreiz uzvēršu svarīgāko: ”Pēc savas ierosmes un atbildības sasniedzot uzvaru ar maziem zaudējumiem”. Bet kāda ir dziļākā būtība virsnieka, komandiera atbildībai? Tieši armijas komandiera atbildība ir tā, kas mūs virsniekus atšķir no civilās dzīves vadītājiem. To precīzi raksturo ģenerālis Radziņš savā darbā „Latvijas atbrīvošanas karš”:

„[..]Kara vadīšana prasa nepārtrauktu visintensīvāko nervu darbu; še ir jāaprēķina darbība, kad daudzi dati pilnīgi nezināmi, kad katru brīdi izdevības vietā var nākt negaidīta neizdevība un, beidzot, kad ir jāuzņemas atbildība par tūkstošu cilvēku dzīvībām, kad jāvada tūkstoši un desmiti tūkstoši cilvēki un no šīs vadīšanas atkarājas visas tautas un valsts liktenis[..]

Pēc ģenerāļa Radziņa nāves Cēsu avīze raksta:

Pagājušajā nedēļā miris un Rīgas Brāļu kapos apglabāts Latvijas neatkarības cīņu vadonis ģenerālis Pēteris Radziņš. Ar viņa nāvi latvju tauta zaudējusi vienu no saviem izcilākajiem karavadoņiem, kuram viņa paliks mūžīgi pateicību parādā. Uz Radziņa pleciem gūlās smagi pienākumi. Jā šī karavīra pleci toreiz pagurtu, – kas zin, varbūt tad nebūtu arī brīvas, neatkarīgas Latvijas.”

Tad kāpēc latvju tauta, kas palikusi mūžīgu pateicību parādā tik ātri centās aizmirst savu izcilāko karavadoni? Kāpēc ģenerālis pēc nāves nav ērts nedz parlamentārajai republikai, nedz Ulmaņa autoratīvajam režīmam, nedz atjaunotajai Latvijas valstij? Kāpēc šeit šodien, lai godinātu mūsu izcilāko karavadoni nav ieradušies nedz armijas virspavēlnieks, nedz aizsardzības ministrs, nedz bruņoto spēku komandieris, kāpēc šeit mēs neredzam karavīrus un virsniekus lielā skaitā godinot ģenerāļa veikumu un garu.

Uz šiem skarbajiem jautājumiem atbildi dot mums pats ģenerālis Pēteris Radziņš. „[..]Tas nav īsts karavīrs, kurš dzen politiku un, ne ar savām militārām spējām, bet ar veiklu politikas dzīšanu, cenšas taisīt karadienesta karjeru, piemēroties stiprāko politisko partiju ieskatiem.[..] Ir vajadzīgs sagatavot virsniekus-karavadoņus kara vešanai un armijas sagatavošanai uz karu, bet ne štāba darbiniekus-grāmatvežus, kanceleju priekšmetus un t.t [..].”

Vai kara vešanai sagatavoti virsnieki, kuri savu godu, pašcieņu un atbildību karavīru un valsts priekšā vērtē augstāk par personīgo karjeru ir vajadzīgi intrigu un liekulību plosītiem politiķiem? Vai armija tika pēc ģenerāļa nāves gatavota karam? Nē, netika, jo tā tika gļēvi nodota ienaidnieka žēlsirdībai.

Vai šodien armija tiek gatavota karam? Ģenerālis P.Radziņš raksta: „[..]Tikai garā stipra tauta var aizstāvēt savu tēviju [..]”. Vai mums tagad ir šis gars? Vai mēs paļaujamies tikai uz sabiedroto atbalstu un saujiņu profesionāļu? Senās Romas impērijas viens būtiskākajiem sabrukuma iemesliem ir tas, kā tā pārgāja uz algotņu armiju, kā rezultātā tās pilsoņiem pazuda vēlme apgūt karamākslu un būt gataviem aizstāvēt Romu. Vai tas ir gars, kad mēs spītīgi atsakāmies apmācīt visus savus jauniešus aizstāvēt savu ģimeni, pagastu un valsti, kā to dara visas mūsu kaimiņvalstis.

Un visbeidzot, kā mēs vispār domājam aizstāvēt savu valsti, nepārņemot ģenerāļa Pētera  Radziņu uzvarētāja garu. Viņa darbos nav ne rindiņas par to, ka mēs nespējam aizstāvēt savu valsti. Viņa darbi ir par to, kas jādara, lai mēs spētu aizstāvēt savu valsti. Radziņš raksta:

„[..]Armijas vadībai bij ne tikai jāved karš, bet bija visādā ziņā jāuzvar. Pirmais noteikums gūt uzvaru ir tas, ka priekšniekam ir jābūt pārliecinātam, ka uzvara būs gūta  – ir jātic uzvarai un šai pārliecībai ir jābūt tik stiprai, ka to varētu iedvest arī visiem apakšniekiem. Kara vēsturē nenāk priekšā gadījumi, kad uzvaru iegūtu priekšnieks, kas uzvarai netic. Ja vadonis šaubas par sekmēm, tad tā ir pirmā pazīmē, ka sekmes nebūs.[..]”

Bet šī ticība nenāk no tā cik bieži no kanceles tiek piesaukts „mēs esam diženi un vareni”, bet no reāla darba rezultāta armijas kaujas spēju uzlabošanā un virsnieku, komandieru degsmes pilnām acīm.

Vislabākais piemineklis, ko mēs varam uzcelt ģenerālim Pēterim Radziņam ir tautas armija, kurai ir augstas kaujas spējas, kuras vērtību sistēma balstās uz ģenerāļa Radziņa atstāto mantojumu, kura ne tikai spēs gūt uzvaras kaujas laukā, bet galvenais spēs atturēt jebkura ienaidnieka velmi pēc mūsu zemes.

Majors Agris Purviņš,

2017.gada 11.novembrī, 11.novembra Krastmalā, Rīgā.

8 thoughts on “Svētku diena (papildināts 15.11.)

  1. Prieks, ka atceramies ne tikai ulmaņlaiku propagandas popularizētos varoņus (kuri tādi neapšaubāmi bija arī bez visas propagandas), bet arī tos, kurus Ulmaņa autoritārisma laikā bīdīja pie malas.

    Vispār es uzskatu, ka būtu laiks izvērtēt tā laika komandieru lēmumus, piemēram, pulkvežleitnanta Baloža neitralitātes Cēsu kauju laikā iemeslus – tad izšķīrās Latvijas liktenis; Zemitāna atkāpšanās uz uz Juglu iemesli (kā rezultātā viņš zaudēja karjeru), Šmita (6.Rīgas pulka komandiera) dīvainās pavēles (viņš arī zaudēja karjeru); viņi bija kaujās rūdīti komandieri, bet pieņēma nepareizus lēmumus. Kā tā varēja gadīties un kā nepieļaut atkārtošanos?

    • Politisko ietekmi uz komandieru lēmumiem ne atklāsi, ne izmērīsi. Visādi citādi karavīrs (komandieris) karā darbojas attaisnojama profesionāla riska apstākļos. APR attaisno pat tad, ja ir konstatēts kaitējums 1) ja tas nodarīts ar profesionālu darbību, 2)ja šī darbība izdarīta, lai sasniegtu sociāli derīgu mērķi, kuru 3) nebija iespējams sasniegt citā veidā. 3.punkts visstrīdīgākais, tādēļ šādu diskusiju nav vērts sākt, viss atdursies “Varēja! Nevarēja!”

    • Visvairāk no to dienu notikumiem man pārsteidz Ulmaņa lēmums vāji izglītoto (Viļņas junkurskola) un nepieredzējušo (no 1915.gada vācu gūstā, aprīlī kapteinis – Kalpaka rotas komandieris) Balodi iecelt izglītotā ģenerālštāba (pabeidzis cara Nikolaja ģenerālštāba akadēmiju) un militāri pieredzējušā (komandējis brigādi) ģenerālmajoru D.Sīmansona viet. Tas notika Latvijas armijas viskritiskākā brīdī un par pulkvedi P.Radziņu neviens vēl nebija neko dzirdējis.
      Jāpiezīmē, tas, ka būtībā nebija formāla iemesla D.Sīmansonu atbrīvot no virspavēlnieka amata. Kā P.Radziņš rakstīja Bermonta uzbrukuma laikā Latvijas armija zaudēja teritoriju, bet pati armija tika saglabāta un bija kaujas spējīga. Kas attiecas uz Rīgas atstāšanu, tad Sīmensons bija tas, kas atcēla šo Zemitāna pavēli.
      Man tam visam ir tikai viens izskaidrojums. Ulmanis neticēja mūsu armijai un tās spējām sakaut ienaidnieku un pašiem uzvarēt karā. Patiesībā Latvijas armija uzvarēja šajā karā nevis pateicoties Ulmanim un valdībai, bet par spīti tai. Ulmanis savu neticību Latvijas armijai saglabāja līdz pat valsts atdošanai un tas bija galvenais nepretošanās iemesls un nevis velme saglabāt latviešu tautas dzīvo spēku.
      Šodienas politiskā elite diemžēl turpina Ulmaņa attieksmi pret armiju. Ar to arī izskaidrojamas visas mūsu nebūšanas.

      • Nepārspīlēsim Ulmaņa ietekmi. Neticība saviem spēkiem bija meinstrīms tā laikā politiskajā vidē. Ļoti iespējams, ka, ja Ulmanis nebūtu šī meinstrīma iemiesojums (meinstrīms ietver nostāju ļoti daudzos jautājumos, militārais aspekts ir tikai viens no daudzajiem), tad viņš nebūtu Ministru prezidents. Spēcīgas armijas un pretošanās jebkuriem līdzekļiem piekritēji bija un tie bija pārstāvēti Saeimā (dažādas pilsoniskās partijas politiskajā spektrā pa labi no LZS) un regulāri arī valdībā, bet viņiem nekad nav bijis vairākuma (tāpat kā atjaunotajā Latvijā LNNK un analogi nekad nav bijuši vairākumā). Krietni vairāk to laiku politikā tika pārstāvēti piem. socialdemokrāti (viena no divām to laiku vadošām partijām), kuru vadmotīvs bija “priekš kam mums armija, ja pret Padomju Krieviju mēs nevarēsim cīnīties. Labāk visu sarunāt un mēs mācēsim sarunāt.” Ulmanis diezgan paļāvās uz sabiedrotajiem, vienu brīdi, kad Meierovics bija dzīvs, Ulmanis kādu laiku to atbalstīja kolektīvās drošības sistēmas izveides centienos Austrumeiropā. Bet, pēc Meierovica bojāejas, Pilsudska nāves un fakta konstatēšanas, ka Austrumeiropas valstu vidū ir pārāk lielas savstarpējās pretrunas, viņš šo domu atmeta (šo domu tā arī neviens līdz pat 2. PK sākumam vairs necēla) un paļāvās uz Rietumu sabiedrotajiem. Varētu teikt, ka Ulmanis bija to laiku “5. panta liecinieku sektas” pārstāvis. Šodienas politiskai elitei nekāda sakara ar veco eliti nav, bet neticība saviem spēkiem ir analoģiska, ilūzijas, ka “varēs sarunāt” ir spēcīgas, “5. panta liecinieku sekta” ir spēcīgāka (tolaik NATO analoga nebija) + sarkanā pagātne un ekonomiskā atkarība no Krievijas.

        • Paldies par detalizētu manas domas izklāstu 🙂
          Skaidrs, ka Ulmanis ir tikai tā laika simbols un aisberga augšējā daļa. Tāpat ķā tas, ka nodrāztais teiciens “mēs no vēstures mācāmies tikai to, ka neko nemācamies” strādā joprojām.

          • Ulmanim par sliktu var piezīmēt, ka Somijā līdz trīsdesmito gadu vidum politika bija ļoti līdzīga. Mannerheims, pret šādu politiku protestējot, 20-to gadu sākumā no armijas aizgāja un tika ievēlēts par turienes Aizsargu analoga vadītāju. Bet, 30-to gadu otrajā pusē politika sāka mainīties, pie tam viedokļus mainīja arī tie, kuri līdz tam bija savādākās domās. Tad arī Mannerheimu aicināja armiju uzlabot. Kas zina, ja Latvijā saglabātos demokrātija un Radziņš būtu dzīvs (Radziņš dzimis 1880. gadā, Mannerheims – 1867.), tad var būt viņu arī 30-to beigās uzaicinātu atkal nostāties Latvijas armijas priekšgalā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.