“Lielākais ieguvums no Meierovica brauciena uz Varšavu bija ģenerālštāba pulkveža Radziņa atvešana. Mūsu sabiedrības lielākā daļa nav vēl tagad skaidrībā, ka ar šo ģeniālo karavīru un cilvēku bija atvesta arī mūsu galīgā uzvara kā pār bermontiešiem, tā komunistiem. Radziņš oktobra nogalē stājās pie Virspavēlnieka štāba priekšnieka uzdevuma un veica to tik patstāvīgi un neatkarīgi, ka šī iemesla dēļ sākumā štāba virsniekos viņu dēvēja par latviešu Ludendorfu. Šī piedēvēšana gan kā radusies, tā nemanot un ātri izzuda, jo kļuva skaidrs, ka šis vīrs nav nekam piekārtojams. Drīz karavīri apzinājās, ka te darīšana ar lielāko militāro talantu, kāds mums, blakus kaujiniekam Briedim, bijis un diezin vai kādreiz vēl būs. Mūsu politiskās intrigas saēda šo vīru, iekams vēl mūsu armija būtu no viņa guvusi visu, ko tā varēja gūt. Kas zina, vai mūsu vēsture būtu gluži tāda pati, ja nebūtu nejēdzīgi gājuši bojā Meierovics un Radziņš. Viņu liktenī bija kas līdzīgs Kalpaka liktenim.”
Pulkvedis A. Plensners
Aleksandrs Plensners. Pret Vētrām un Negaisiem. Grāmatu Draugs, 1982. 112.–113. lpp.
vara bungas: Šodien ģenerāļa P.Radziņa dzimšanas diena. Ja ir pa ceļam piestājiet Brāļu kapos, atnesiet puķes. Bet, ja gadīsies šodien būt Valkā…
vara bungas 
Apsveicu P. Radziņa fanus! Bet kur ir, piemēram, Voldemāra Ozola fani, kuru daudzi laikabiedri uzskatīja par spējīgāko LV virsnieku? Viņš Radziņa pakļautībā bija Operatīvās daļas priekšnieks un faktiskais operāciju plānotājs. Kur ir Berķa fani? Briedim fanu vairāk, bet vai viņa dzimšanas dienu svinam? Ok, tā pārklājas ar Līgo/Jāņiem, bet tāpat.
Ozols aizgāja kalpot okupantiem, lai gan viņa militārās spējas atzīstu. Fanot par Berķi neredzu jēgu, viņš bija Bruņoto spēku komandieris, kad vajadzēja aktīvāk gatavoties un līdzvainīgs okupācijā. Par Berķa militārām spējām sīkāk komentēt nevarēšu.
Ozolu pēc Ulmaņa norādēm ceļā uz Igauniju drusku mēģināja noslīcināt. Nezinu, vai to ir korekti neskaitīt par faktoru.
Bet tā, tikpat labi jau piemiņas cienīgs ir Goppers, kuru, lai veiktu apvērsumu, Ulmanim vajadzēja ātriem soļiem noņemt no Rīgas garnizona.
Savukārt 1934. gada sazvērnieks un 1940. gada komandieris Berķis nu patiešām ir pelnījis ieslīgt kaunpilnā vēstures nomalē.
Kaut kā dīvaini skan “mēģināja noslīcināt”. Bet arī šis fakts neattaisno piesliešanos sarkanajiem.
Goppers ir piemiņas cienīgs. Viņu gan vairāk piemin kā skautu organizācijas dibinātāju Latvijā.
Nu, ja atmiņa neviļ, kuģa kapitānam bij norādes Ozolu “pārkritināt” pār bortu, taču kapitāns, būdams humānists, tomēr izsēdināja krastā. Taču jāsaka, sakarīgs avots apgalvojumam man rokā nedodas, tā kā papēžus neiecērtu un esmu gatavs to atsaukt.
Bet katrā ziņā reti interesants kadrs – taču piekrītu, piesliešanās sarkanajiem ir smags traips uz kolorītās biogrāfijas.
Ozols bija vnk. karjerists. Viņš pameta bruņotos spēkus vēl pirms piesliešanās sarkanajem, jo tie viņa lidojumam bija par mazu. Par šito raksta Plensners grāmatā “Pret vējiem un negaisiem”
Es neesmu Ozola fans, bet pārmest kaut kādu sadarbību ar padomēm ir jocīgi, jo viņu divreiz LV valdība arestēja (stāsts par plānu slīcināt arī lasīts), Ulmanis 30. gados pat ietupināja uz ilgāku laiku un izraidīja no valsts. Bet tāpat viņš dienēja LV armijā, izplānoja gan Cēsu kaujas, gan Bermonta sakaušanu. Dienēja Igaunijas, Lietuvas, Spānijas armijās, Francijā pagrīdē pret nacistiem darbojās. Nav dzirdēts, ka viņš būtu izdarījis kādu noziegumu padomju uzdevumā. Saņēmis Lāčplēša ordeni un sūdzējies Ordeņa domei, ka valsts necienīgi izturās pret veterāniem (domādams nevis sevi, bet citus karavīrus, kuri masveidā nonāca psihenēs vai taisīja pašnāvības pēc kara, bet valsts nelikās ne zinis).
Par Gopperu piekrītu, daudz spīdošu virsnieku, arī Mārtiņš Hartmanis u.c.
Tak sociķis no sākta gala. Jautājums tikai kurā brīdī savervēts. Ne ātrāk par 1920. gadu, jo PSRS mil.izlūkošana tolaik tikai veidojās un ne vēlāk par Spānijas tūri.
Iesaku papētīt kā ar 1934. gadu izmainījās preses izdevums “Lāčplēsis” – no skaudra vēstījuma par kara šausmām uz Ulmani slavinošu patosu. Periodikā ir.
Vēl jau ir Joakims Vācietis. Ja fanojam par 16.martu, jāfano arī par sarkanajiem streļķiem tad.
piekritīšu. mūsu Valsti atzina tad kad bija skaidrs, ka ar carisko krieviju ir cauri un pagalam.
Cik Vācietis bija vai nebija sarkans – disertācijas vērts jautājums. Es teiktu, ka latviešu nacionālists, vēsturisko (un ģeogrāfisko) apstākļu ķīlnieks.
Bet ar Leģionu salīdzinājums vietā – abos gadījumos no malas viegli nosodīt, bet no situācijas vēl vieglāk saprast.
Nu tad sāc fanot, ko tu saukļus mētā. Izdrukā sev tematisko krekliņu salīmē sev budjonovku un būsi pirmais. ловкий инородец, взобравшийся наверх среди русского кладбища, ловко потрафивший власть имущим… Tas no Vācieša raksturojuma.
Būtu labi šā J.Vācieša raksturojuma “radītāju”/pirmavotu norādīt. Jo ne viss ir tik skaidrs šajā ( un cios) stāstos, kā no pirmā acu uzmetiena šķiet.
Jā, vot varēja kāds viņa garadarbus arī izdot, ne tikai Radziņu. Sarakstījis viņš bija daudz gan par 1. pasaules karu, gan par pilsoņu karu, gan par “nākotnes karu”. Nedomāju, ka viņš bija nacionālists, vistīrākais karjerists.
Piekrītu Jonim. To, ka šamējais bija karjerists apstiprina gan Plensners (abvēra aģents, ja kas) gan Bangerskis savos memuāros.
Karjerists būtu ar 90% cara ofiņu aizgājis pie baltajiem, nevis savu pulku vienīgo saturējis daudz-maz kopā. Varam jau skaitīt, ka saredzēja – vecākais virsnieks pie sarkanajiem būs ģenerāļa svarā – bet tā tāpat sanāk avantūra, ne karjera.
Karjerisms armijā ir normāla parādība. Tomēr ne par katru cenu.
Daudzcietusī latviešu tauta ir dārgi samaksājusi par savu militāro karjeristu spēlītēm 😦
Piekrītu. Tagad šie militārie karjeristi strādā par patriotisma treneriem.
Vienu dienu pa Latvijas radio bija pārraide par sarkanajiem strēlniekiem. Visu nenoklausījos, bet tas, ko no tā atceros – ka viņiem īsti nemaz arī nebija varianta palikt neitrāliem un vienkārši atgriezties Latvijā, pretējā gadījumā viena vai otra, vai abas puses viņus vienkārši iznīcinātu.
Kas pēc tam ieslēdzās – ka, piemēram, uzradās tādi ļauži kā Rudzutaks utt, – nu laikam jau karjerisms. Grūti pateikt, kas viņiem galvās darījās.
Sarkanie latvieši-strēlnieki un latvieši-nestrēlnieki ir divi stipri atšķirīgi gadījumi.
Kāpēc nebija? Liela daļa atgriezās Latvijā un dzīvoja bez problēmām.