[..] Strategic thought, on the other hand, is bureaucratic. It requires bureaucratic resources, is performed by bureaucracies, and often exhibits the good and bad traits of bureaucracies in general. Strategic thought and planning are less tribal than tactical and operational thought, because strategy is influenced and conducted by non-tribal civilian academics and government officials. Further, it is less personal, because it is conducted at a considerable remove from the troops and scenes of conflict. Strategic thought is bureaucratic in the sense that it is conducted by hierarchical, rule-bound, expertise-driven, standing organizations that meet the criteria on which sociologists generally agree.[..] The officer functions as strategist in one of three roles: as commander, as staff officer, and as adviser. Most officer-strategists are staff officers. Among commanders, only the very senior, at the three- or four-star level, are usually considered to be functioning as strategists. Although junior, tactical leaders should also understand strategy. [..] The matching of military strategy to policy presents a paradox. Officers (especially those at the strategic level) are expected to be politically literate and even sophisticated, but not politically involved or motivated.[..]
vara bungas: Ja tā būtu noticis LV, tad sabiedrībai nenāktos 2014. gadā konstatēt, ka iepriekšējā NBS “stiprināšana” ir bijusi viena liela fikcija, kurai tagad vajag stutes, papildu naudu, sabiedroto klātbūtni utt , lai tikai tuvotos likumā noteiktajam NBS mērķim “aizsargāt Latvijas valsts suverenitāti, teritoriālo nedalāmību un tās iedzīvotājus no agresijas“. Te gan ir vēl viens paradokss, jo mazāka ir štāba virsnieka politiskā neitralitāte, jo lielāka ir iespēja viņam kļūt par stratēģijas veidotāju. Lai būtu politiski neitrālam virsniekam ir par maz formāli nepiederēt nevienai partijai, jāspēj nepakļaut savas profesionālās zināšanas un pārliecību attiecīgā brīdī aizsardzības politiku vadošās partijas iegribām. Utopija, protams. Miera apstākļos to var panākt tikai ar ļoti progresīviem politiķiem un ļoti pareizi audzinātu virsniecību. Savukārt armijas piedalīšanās karā (t.sk. starptautiskajās operācijās) izmaina politiķu-augstāko virsnieku hierarhiju un ļauj atmest politiskās nostādnes, ja tās traucē profesionālam risinājumam. Tā kā, lai attīstītos pareizā virzienā armijai jābūt vai nu karojošai, vai nu progresīvi domājošo politiķu vadītai. Slikti, ja neizpildās ne viens ne otrs nosacījums.
Es nedaudz koriģētu teicienu “partija”. Toni nosaka plašāks loks nekā partija (partiju kopums, esteblišments, elite, ne tikai politiskā, bet arī naudas un mediju, sabiedrotie, partneri un starptautiskās organizācijas) un šaurāks (konkrēta personība ministra amatā, ierēdņu korpuss). Piem. Pabriks mainīja partijas vairākkārt. Nonākot AM ministra vietā viņš turpinās iepriekšējo politiku. Viņa partijas ministrs arī visdrīzāk darīs to pašu. Lai ko mainītu ir jāmainās elites viedoklim. Pašiem vai ar pendeļiem. Pašiem viedoklis līdz šim mainījies tikai pēc liela sabiedrības spiediena (lietussargu revolūcija) vai nu elitei tā palika izdevīgi. Vai nu jābūt kādai neordinārai personībai AM vadībā pret kuru vērsīsies gan elite, gan ierēdniecība, ja viņš/viņa negribēs uzturēt iepriekšējo politiku.
+++
Tāpēc jau bija tāds miniskandāliņš, kad izrādījās, ka Francijas ģenerālštābs kā “vingrinājumu” uzdevis jaunajiem virsniekiem sagatavot kara plānu ar VFR. “Neitralitāti” dod tikai universālisms. Strādājot pie 1 politiski iespējamā scenārija, neitralitāti grūti ievērot un iepotēt.