Šaurs loks

vara bungas: Ir lielas aizdomas, ka izredzēto loks, kuram top šādi pētījumi, pats pieder pie pofigistu 36,4%, jo visiem būtu jāsaprot, ka vairākums no tiem 51,9% latviešu, kuri ar ieročiem rokās deklarē gatavību aizstāvēt valsti  banāli NEPROT to darīt un šī neprasme ir tiešs “šaurā loka” ilggadējās bezdarbības rezultāts.

“[..] Pētījums, kas tapis pēc Aizsardzības ministrijas pasūtījuma, jau gadu bija pieejams šauram personu lokam, bet tagad tas nonācis arī raidījuma rīcībā. Tā laikā tapusī SKDS aptauja atklāj, ka, ja Latvijā iebruktu agresors, vairāk nekā trešā daļa jeb 36,4% iedzīvotāju turpinātu mierīgi dzīvot tālāk. Gandrīz trešā daļa jeb 28,7% iedzīvotāju nespēj atbildēt uz jautājumu, ko darītu šādā situācijā. Pretoties jaunajai varai nevardarbīgi būtu gatavi 12,4% iedzīvotāju, bet ar vardarbīgām metodēm – 7,7%. Vienlaikus atzīst, ka atbalstītu jauno varu, tikai 2,3% respondentu.[..]”

avots

21 thoughts on “Šaurs loks

  1. Pofigistam tikt pie varas un to noturēt ir vieglāk. Var tautai stāstīt ko tā vēlās dzirdēt (pie tam dažādām grupām dažādus stāstus un mainīt stāstus atkarībā no politiskās konjuktūras), pēc tam darīt ko sponsori liek. To visu bez sirdsapziņas pārmetumiem. Normālam cilvēkam tas ir grūti.
    36,4% ir smags gadījums. Viņi iedomājās, ka pēc okupācijas nākamajā dienā atgriezīsies 1988. gads. Tas pats bija Krimā. Pēc dažiem mēnešiem mājās ienāca bārdaini vīri šmigā un atgrieza 1919. gadu.

  2. Tas tikai liecina par to, ka šie neatkarības gadi tā arī nav spējuši lielai daļai latviešu izveidot saikni ar savu valsti. Tā joprojām ir tāla un sveša vara, kas regulē un apspiež. Joprojām dzīvs ir gadsimtiem senais latviešu zemnieks, kam ir bijis vienalga kādi kungi atkal karo par viņa zemi, jo viņa viedokli tāpat neviens neprasīja. Viņam bija svarīgi pārdzīvot karu un censties pielāgoties jaunajiem kungiem, jo jādzīvo tālāk vien bija un laukos darbs dzina darbu.

    Vienīgi mūsdienu ofisu planktons ir aizmirsis, ka pilsētas cietīs visvairāk un ikdienas dzīve apstāsies uz nenoteiktu laiku.

  3. Pieņemu, ka aptauja dotu savādākus rezultātus, ja konkrēti tiktu nosaukts agresors un cilvēki tiktu aptaujāti viņu dzimtājās valodās, jo tad manuprāt tiktu iegūti ticamāki rezultāti. Aptaujātie tāpāt izvēlas politkorektāko atbildi.

    • Mani gandrīz neuztrauc procentuālais sadalījums, jo zinu, ka krīzes apstākļos attieksme var mainīties. Problēma ir ar to, ka cilvēks saka “esmu gatavs”un mēs to pieņemam kā savu spēku, bet īstenībā viņš tehniski tam NAV gatavs un ir kā pirmklasnieks, kurš apgalvo ka ir gatavs aprēķināt integrāļus, vēlme ir spējas vēl nav. Cilvēkus jāapmāca un jādara to kārtīgi (min 200 dienas nevis 30 dienas), kaut vai piespiedu kārtā, jo daudzi vēl nezina, ka X stundā gribēs būt brīvprātīgaie. Pat ja LV rīcībā būtu tikai 20% iedzīvotāju, kas ir vēlās aizstāvēties un ir apmācīti to darīt, tad tas būtu varens spēks.

        • Atmodas pieredze. Helsinkiešu bija desmiti, jo izskatījās diezgan bezcerīgi skrāpēt Sistēmas mūri, bet, kad murī parādījās plaisas (Sistēmas krīze) tās pašas idejas pauda jau simtiem tūkstošu un esmu pārliecināts, ka darīja to no visas sirds, lai gan vel nesen bija skeptiski. Var teikt ka tas bija uzvaras entuziasms, bet izdzīvošanas draudi mobilizē ne sliktāk. Zemapziņā visi taču saprot, ka Ļeņina nacioalās politikas šeit vairs nebūs, būs vai nu kadirovščina vai Krimas tatāru “samierināšanas” scenārijs, katrā gadījumā vēl vienu Atmodu neviens nepieļaus. Tāpēc ir jābūt kopējāi izpratnei, ka šis būs latviešu pēdējais karš, ko var attālināt tikai ar pierādītu pretestības potenciālu. Kā somi un igauņi to dara.

          • Cerēsim, ka tev ir taisnība. Es pats biju klāt pie Atmodas kā pusaudzis, un paguvu to vēl redzēt savām acīm. Nezinu, kā būtu bijis, ja būtu jāsāk bruņota cīņa. Varbūt būtu kā Čečenijā, bet varbūt arī visu ātri izklīdinātu. Bet, taisnība, tai laikā trīsdesmit- un četrdesmitgadnieki vismaz prata apieties ar ieročiem.

            • AM jautājums “vai esi gatavs ar ieroci rokās…” ir atceļojis no tiem laikiem, kad šī gatavība lielā masā bija pamatota ar spējām. Tagad jautājumu būtu jāfomulē “ko tu proti, lai ar ieroci rokās…” vai “vai esi izmantojis iespēju apgūt iemaņas, lai ar ieroci rokās…” tad tas make sense. Turklāt, tīri psiholoģiski cilvēks apzinās, ka nav necik kvalificēts un tādēļ atbilde “nē” var būt pamatota ar “jo neprotu”, nevis “negribu”. Ar aicinājumiem stāties ZS šeit nepietiks, jo apmācības kurss 10 gadu garumā ir drīzāk dzīvesstils nevis īsākais ceļš uz mērķi – iemācīties karot. Vienvārdsakot atbildība par esošo bēdīgo stāvokli ar mobilizācijas rezervi ir uz visiem AM ministriem un NBS komandieriem, kas būdami labi informēti neko nedarīja lietas labā vai negūstot politisko izpratni/atbalstu neatkāpās no amata. Piemēram, kātas notiek https://www.thelocal.se/20070905/8395

          • Visi nesaprot. Viena liela daļa domā, ka nākošajā dienā atgriezīsies 1988. gads, lētās preces, oligarhi Sibīrijā un jaunība atpakaļ.

            • Tad tieši šo tēmu ir jāanalizē politiķiem un tad secinājumus jānovada līdz sabiedrībai. Kas notiks ar sociāli aktīvajiem, kas ar amatpersonām, kas ar valodu, kas ar ekonomiku. Pētījumam materiālu netrūkst, D-osetija, Moldova, Abhāzija, Krima, Lugandona, drīz arī BY.

        • Ukrainā karā devās ļoti daudzi no tiem, kuri pirms kara ar militāro jomu nekā nebija saistīti, par politiku neinteresējās. Viņi šādās aptaujās pirms kara atbildētu, ka nezina ko darītu, jo par to nav domājuši.

    • RAND veiksmīgi aizvieto mūsu ģenerāštābu, neko pašiem nav jādara, ņem un lieto. Zelta pendeļi mūs glābs, par ko šķiet esam vienojušies jau 2014.gadā 🙂 Patīkami, a traksta autors acīmredzami papētījis tēmu, bet jūtami ka raksts ir stipri rediģēts. Garisona pārliecība, ka nu (divos gados) “mums ir kaujasspējīga armija” liecina, ka pedeļi vajadzīgi vēl.

      • Man priekš un skumjas, ka es arī varētu aizvietot ģenerālštābu, bet diemžēl RAND klausa, bet mani nē. Un ne tikai mani. Daudzi man zināmi cilvēki runāja to pašu jau 2014. gadā. Par partizānu karu vispār tikām apņirgti. Ļoti vēlos šiem apņirdzējiem iebāzt pētījumu sejā. Lai mēģina par RAND paņirgt. Slabo?

      • Jā, nevaru nepiekrist. Zelta pendeļi ir apsveicama lieta mūsu (LV)/apstākļos, jo dažkārt progresīvais solis uz priekšu ir tiešas sekas pendelim pa pakaļu, tomēr ar laiku tiem attīstās viens mīnuss- to saņēmēji šeit sāk pie tiem pierast un sāk izstrādāt zināmu imunitāti pret tiem- mūsu viedie priesteri dara absoolūtu minimumu un paceļ vētrainas dsrbības šķietamības teātri jaunos, izdoma spilnos augstumos, lai zelta pendeļu dalītājiem aizmālētu acis-uz papīra vis notiek: koncepcijas tieknizstrādātas, plāni tiek kalti bet kā dzīvē viss ir, ir redzama un jūtams. Tinapstiprina arī Tevis teiktasinpar to, ka Garisons ir ” piedakterējis” šo RAND ziņojumu.

        Mans viedoklis stāvokļa reālai uzlabošanai- galvu “ripināšana”- atbrīvošana no un pazemināšana amatos, bonusu un privilēģiju piešķiršanas stingra regulēšana tiešā skarībā ar padarītā/ nepadarītā izvērtēšanu. Kā svaigs gaiss ir nepieciešama Checks and Balances Sistēma, balstīta sevi pierādījušajā atziņ ā(times and again) par to, ka zivīm ir tendence sākt organjski sadalīties no galvas… Citiem vārdiem- zelta pendeļi ir jāaizvieto ar čuguna pendeļiem, kuru virsma ir klāta ar radzēm ( neesmu sadists-vien efektīvas pieejas piekritējs). Bet tādi pendeļi ir iespējamidiemžēll vien tad, kad sūdi jau smeļas mutē un ievērojams skaits krietnu puišu jau ir noguldīti- pārsvarā veltīgi. Apmēram tädā situācijā, kuru ataino A.Ņevzorovs savā filmā ” Šķīstītava”, kur D.Nagijeva varonis- čečenu vienības komadieris jautā sagūstītajam RU armijas pulkvedim, norādot uz kolonnu ar kravas automašīnām, marķētām ar “Krava 200″: ” Paskaties, pulkvedi- tas ir viss, ko tavējie ir sagatavojuši karam!”

  4. https://foreignpolicy.com/2019/05/05/how-to-win-americas-next-war-china-russia-military-infrastructure/

    “Despite these advances, both China and Russia still know that, for now, they would be defeated if their attacks triggered a full response by the United States. The key for them is to attack and fight in a way that Washington restrains itself enough for them to secure their gains. This means ensuring that the war is fought on limited terms such that the United States will not see fit to bring to bear its full weight. Focused attacks designed to pick off vulnerable members of Washington’s alliance network are the ideal offensive strategy in the nuclear age, in which no one can countenance the consequences of total war.

    The most pointed form of such a limited war strategy is the fait accompli. Such an approach involves an attacker seizing territory before the defender and its patron can react sufficiently and then making sure that the counterattack needed to eject it would be so risky, costly, and aggressive that the United States would balk at mounting it—not least because its allies might see it as unjustified and refuse to support it. Such a war plan, if skillfully carried out in the Baltics or Taiwan, could checkmate the United States.”

    • Te perspektīve Garisonam un Pabrikam
      “Allies should be sufficiently assured to prevent defeatism or buckling, but too much reassurance encourages free riding, which Washington can no longer afford to ignore.”
      Un uzdevumi mūsu visaptverošās aizsardzības spēkiem
      “Front-line allies and partners such as Japan, Poland, Taiwan, and the Baltic states should concentrate on their ability to blunt Chinese or Russian attacks on their territory and to restrict Beijing’s or Moscow’s ability to maneuver through adjoining airspace and waterways by building their own A2/AD capabilities.”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.