vara bungas: Pieredzējušie gatavnieki noteikti to visu zina, bet katram gadījumam atgādināšu – spiedīgos ekipējuma apstākļos ūdeni var uzvārīt pat plastmasas pudelē. Diez vai to būtu ieteicams dzert regulāri, tomēr ir arī citi izdzīvošanas pielietojumi, piemēram nosaluša cilvēka ķermeņa sasildīšanai meža apstākļos utml. Interesanti, ka EE Kaitseliits veltījis šai tēma veselus divus video (šeit un šeit) , žel tikai , ka nesaprotmā vālodā 🙂 Galvenais, ko atcerēties – pudelei ir jābūt atvērtai, bez vāciņa.
Arī pēc šāda, klasiskā filtra ūdeni, diemžēl, būtu jāuzvāra.
vara bungas 
Es šādu metodi dzeramā ūdens sildīšanai izmantotu tikai ļoti ārkārtējos gadījumos. Tur tak ķīmisko vielu buķete no tās pudeles būs ūdenī iekšā.
opcija: dzert mehāniski mazliet attīrītu ūdeni būs krietni labāk veselībai? Turklāt kā jau teicu karstajam ūdenim ir lērums citu pielietojumu.
Ir nedaudz pārspīlēti, ka obligāti viss ūdens ir jāuzvāra. Latvijas apstākļos pat ja padzersies no upes, vai ezera, nekādas sekas tas neizraisīs. Ja ir laiks, tad labāk protams veikt mehānisko filtrēšanu.
Ja nav trauka, der jebkura mālaina bedre, kura nelaiž cauri ūdeni un tur iemet uzkarsētus akmeņus vai dzelzs gabalus, vai dakstiņus no vietējās muižas jumta, vienalga. Daļēji ūdens mikroradībiņas iznīcina pat paresni nodeguļi, kurus iegrūž ūdenī.
Ļoti riskants ieteikums. Gruntsūdeņi (no akas) so-so, bet vaļējās ūdenstilpes … un dezintērija. Ugunskurā sakarsēti akmeņi ir tāds paņēmiens, berdrīti izklāj ar to pašu plastmasas plēvi.
Un varbūt, ka tā sacamie zilie graudiņi nav tik smagi, lai tos nestu līdzi un neiespringtu…?
Man Latvijas apstākļos iegūt dzeramu ūdeni meža/lauka apstākļos nekad nav bijusi problēma.
good for you. Labi ka atgādināji, vēršu uzmanību zilos graudiņus ūdens attīrīšanai lieto nepārsniedzot koncentrāciju – iegūtam maisījumam jābūt viegli rozā krāsā un jānostāvās vismaz 30 min. Berot vairāk nebūs labi. Ceļotājiem arī jāuzmanās, jo Kālija permanganāts dažās valstīs ir atzīts par aizliegtu perkursoru.
Paldies par padomu! Es to koncentrāciju nekad neesmu tā īsti zinājis. Bet esmu lietojis pareizi, intuitīvi, lai gan daudz ko esmu zinājis pareizi, no savas mātes. Un te jāpiebilst, ka kālija permanganāts (zilie graudiņi) ir ļoti derīgs daudzos gadījumos. Ja piem. kājas noberztas un sāk pūžņot – nedaudz lielākā koncentrācijā dezinfekcijai.
Šodien izmēģināju lētas zeķes – pēc 7 – 10 km jau cauras purngalos…
Ir riskants, piekrītu. Bet praksē nekas traks cilvēku grupai vairākkārt, Latvijas apstākļos) nav noticis. Vislabāk būtu kompetentu infektologu analīze, kuri saprot, ka nevis jāstāsta, ka vienmēr saslimsi, bet objektīvi izvērtētu riskus. Dizentērija nemaz tā nav izplatīta, bet kaujas apstākļos taisīt tā saucamo “ložmetējnieku rotu” (plūtītāju lazareti) nebūtu labi.
Un pie mums Latvijā ir papilnam visādi avotiņi un tērces, kur var dzert droši.
Atkal jāatgādina, ka šis ieraksts veltīts civilajiem gatavniekiem retajos negatavības brīžos, neves kaujās rūdītiem piļītājiem.
Nedaudz humora – vienā situācijā ļaužam bija piemetusies pļūtka. Iedevu šim pretpļūtkas kapsulu. Šis teica, lai dodot divas, drošs paliek nedrošs. Labi, iedevu. Šim pēc tam pakaļu aizrāva ciet uz piecām dienām. Pats tādos gadījumos ar ļoti labiem rezultātiem Latvijā esmu lietojis ozola mizu (apm. padomju pieckapeikas lielumā), sākumā to pēc iespējas saberžot un sakožļājot. Besarābijā sanāca zāģis – zāļu nebija, meklēju ozolu, tur ozoli nav. Izlīdzējos ar sakaltušu rupmaizi un maltiem melnajiem pipariem (palīdz).
Un, vara bungas, es šeit vēl neesmu dzirdējis par vienu no karavīru un jūrnieku lāstiem – skorbuls nāk! Un nekāds tur humors, pietiek ar divām nedēļām, vai mēnesi, kad sākas nogurums, bezspēks, katrs pušums sāk pūžņot un pēc pāris mēnešiem pie durvīm sāk klauvēt nāve. Tāpēc, vara bungas, pabundzini tā skaļāk – c vitamīns, citroni, ja nav, vismaz katru dienu meža apstākļos sauja ar priežu vai egļu pumpuriem! Cinga ir viena no karavīru un jūrnieku nāvēm! Katram karavīram ir jāzina – ja būs situācija, ka man būs jādzīvo mežā autonomi pailgu laiku, jābūt līdzi c vitamīnu rezervēm!!!
Vaņkas to nezina un ja pat kaut ko ir dzirdējuši, neievēro.
To jau droši vien zina visi, vai gandrīz visi – ja meža apstākļos nav antibiotikas, dabiskā antibiotika ir briežu ķērpji. Likt gan uz ievainojumiem, gan lietot iekšķīgi (karstā ūdenī, ne vārošā, iejaukt dzert).
Pret saaukstēšanos un baušļāku – lapseņu pūznis (nezinu kādas vielas, bet palīdz) – padomju pieckapeikas lieluma gabalu karstā ūdenī un dzert. Nu un protams kadiķu ogas. Kadiķis ir trīsgadīgais augs. Neder ogas kuras ir pirmgadīgās – zaļas, vai trīsgadīgās – nokaltušas. Jāņem otra gada ogas – zilās. Der pret saaukstēšanos. Lai gan meža apstākļos, lai cik būtu izsalis, nesaaukstējas, jo nsv baciļu.
Šīs kadiķu ogas ļoti labi der arī pārtikas konservēšanai, lai ilgāk pārtiku uzglabātu.
Cladonia rangiferina? Derētu kādas atsauces uz avotiem. Bet jebkurā gadījumā pirms likt jebko uz ievainojumu, to ir jāpadara antiseptisku, t.i. jāizmazgā un jānovāra.
Un vēl – tāds krūms, Zemgalē Lietuvas pierobežā tiek saukts par vilkukārklu (neliels krūms, miza patumša, ar negarām (ap 5 mm garām bāli baltām, daudzām strīpiņām augšanas virzienā). Indīgs. Aug ne tikai Zemgalē. Ja ir zobu sāpes, nogriež zariņu un nedaudz pabaksta zobu. Auga sula noindē nervu, zoba sāpes pāriet. Pārbaudīts, darbojas.
Esmu izmeklējies visādas enciklopēdijas, saprotu, ka nosaukums vilkukārkls visdrīzāk ir vietējās lietošanas vārds. Neesmu atradis kā sauc latīniski. Krūklis? Bet tas it kā ir nedaudz savādāks. Bet to ko es zinu ar zemgaļu nosaukumu vilkukārkls, es dabā satieku diezgan bieži. Ir kāds botāniķis?
VB gatavnieku tematika pamatā domāta civilajiem, kuriem normalos apstākļos nebūtu jāatrodas mežā ilgāk par pāris dienām, ja nu vienīgi ejot kājām no pilsētas dzīvokļa uz sagatavotu lauku māju. Pieļauju, ka karavīriem tevis pieminētās gudrības māca tāpat. Bet priekļikums pieņemts.