vara bungas: Tieši šī diena 17.jūnijs ir īpaši atbilstošs brīdis pārdomām par nekonvencionālo karadarbību, proti, par plašu pretošanās kustību kā pret-paņēmienu konvencionālo spēku okupācijai, jo ar karoga nomaiņu pie administratīvajām ēkām nekas nebeidzas, viss tikai sākas . Un to mums katru dienu demonstrē visdažādākie neformālie bruņotie grupējumi Afganistānā, Sīrijā, Āfrikā, Irākā, Turcijā, Libānā uc ar kuriem dekādēm ilgi nesekmīgi cīnās pasaulē vislabāk apbruņotās un profesionālākās pasaules armijas. Jautājums: vai baltiešu “ciltis” varetu radīt savu “Talebanu”?
Šo jautājumu neuzdodu es, lai gan sen vajadzētu, to uzdod viens ungāru SF pulkvežleitnants, kurš ar gandrīz bērna naivumu un tiešumu jautā kādēl 3B diezgan nesekmīgi pūlas no nulles uzbūvēt simetrisku spēku tam, kas baudot lielu attīstības handikapu jau atrodas aiz Zilupes? Turklāt dara to truli kopējot lielvalstu BS struktūru un taktiku. Jo ir taču acīmredzami, ka tas ir nesasniedzams mērķis vai strupceļš.
Both the simulation and total defense concepts seem to agree that the fate of current conventional military forces is unavoidable and mostly total destruction. So if this is the case, why would these countries continue maintaining traditional military frameworks that contribute so little to their new national defense strategies? What is even more puzzling is why these countries do not transform their militaries into forces that can actually be an effective instrument in support of their total defense concepts.
3B spēks ir asimetrijā, pret regulāro karaspēku jāliek pretī masu irregulāro pretošanās kustību, masveidā apmācītu un savlacīgi organizētu. Nekādas tur Gladio vai Werewolf blēņas grupas, bet Hezbolla ir piemērs no kā mācīties! A`rī Meža Brāļu struktūra, organizācija un taktika nav paraugs XXI gadsimtā, jo pretdarbība šādiem partizāniem ir pārbaudīta un efektivizēta vēl XX gadsimtā. Principā autors norāda uz risinājumiem, kas ir tuvi tam, ko Aukstā kara laikā atrada SE, bet tagad turpina AT un FI (krājumu decentralizācija, OMD, teritoriālā aizsardzība), ko 90-s centās kopēt arī LV . BTW vai visi zina, ka drīzumā LV NBS PD karavīru skaits izlīdzināsies ar FI PD personāla skaitu (8K)? Atšķirība tikai tā, ka FI šie 8K spēja caur OMD uc paņēmieniem sagatavot sev 300K+ lielu bruņotu rezervi, kas līdzinās RU SzS karaspēka personāla skaitam (lai pamēģina nodrošināt kaut vai 3:1 pārsvaru). Loģiski, ka šādu rezervi nemaz nevar iesaistīt aizsardzībā operācijās pirmajās dienās, tiem ir uzdevumi pēc tam, kad visi okupantu tanki tiks vietējo kolaboracionistu sabučoti. Ak, nu jā, AT, FI un SE nav NATO, tas liek viņiem rīkoties atšķirīgi. Bet, kas/kurš traucē mums paliekot NATO rīkoties it kā mēs tajā nebūtu, tas ir, loģiski un pragmātiski?
If countries really want to implement total defense, then their first step must be the complete dismantlement of their existing defense forces and the creation a new military framework that, by design, is best suited for such an approach. Countries with total defense strategies should abandon the idea of trying to mount a conventional defense against Russian aggression and should instead focus all of their efforts on the resistance phase of the conflict. These countries must break from the traditional military culture and get rid of that culture’s most fundamental elements—conventional services, formations, and rank structures—and create something entirely new: a professional irregular defense force with new types of forces that are purpose built for resistance operations.
Autors brīžiem sabiezina krāsas “my force will employ nonstandard organizations, tactics, techniques, procedures, and weapons that you have never encountered before“, kas liek domāt par aku indēšnu utt vai pasargdies PK mīnām. Es teiktu, ka pamatā taktika, procedūras un ieroči būs standarta, nestandarta būs kombatanti, kas izskatās kā nekombatanti, to struktūra, darbības šabloni un komandvadība. Šādā gadījumā, ciešot zaudējumus, okupantiem neatliks nekas cits kā pilnībā aizstāt attiecīgās teritorijas populāciju ar savu. To centīsies darīt arī tad, ja nekāds pretestības kustības nebūs. Ceru visi saprtot, ka ļeņiniskā nacionālā politika vairs netiks atkārtota, kaut ko jau esam mācījušies.
Mēs (atkal) esam šeit (16.jūnijs 1940.)
PS Sen pamanīju, ka interesantākās un aktuālākās idejas izsaka kapteiņi, majori un pulkvežleitnanti (nevelku šeit nekādas paralēles). Ar aktīvā dienesta pulkvežiem kaut kas nelabs notiek, noslēdzas, kļūst megakonservatīvi , jo mērķis ir tik tuvs…
vara bungas 
Informācijai un pārdomām par ” nekonvenciālo” darbību:
https://neatkariga.nra.lv/izpete/317115-aizsardzibas-koncepcija-gatavo-partizanu-karam?utm_campaign=nralvLinks&utm_content=redirect&utm_medium=site&utm_source=nra.lv
Savā laikā (90-to pirmajā pusē), esošo tā laika resursu robežās par to ne tikai domājām, bet arī darījām, sastādot pat konkrētus plānus darbībai RU klātesošo militāristu agresijas gadījumam, tajā skaitā starp dažādām struktūrām (paši savā sākotnē – manā bērnībā bijām vienā cīņas sporta “klubiņā”, bet tad dzīve izmētāja pa dažādām, brīžiem savstarpēji konfliktējošām struktūrām, kuru rīcībā bija dažādi resursi, jo sevišķi bruņojums, kas tolaik vairāk bija pieejams IeM struktūrām nekā ZS). Tiesa gan , tas notika bez “augšu ziņas”, jo tajā laikā tas bija efektīvākais OPSECs “augšu” lojalitātes kompasa magnetizēšanās apstākļos. Viss notika uz personisko kontaktu bāzes. Pats piedalījos šajā koordinēšanā varbūtējai X -stundai, lai pievienotos citas struktūras domubiedriem, papildinot viņu rindas un nabadzīgos “hardware” ( tolaik) krājumus no sava “pagrabiņa” “pārpilnības raga” (SVD, AGS-17, RPK- 74, PKMi utt.). Tad vēl RU armija bija LV teritorijā, un pārsvarā kalām pllānus un veicām attiecīgu apmācību tieši nekonvenciālajām darbībām saskaņā ar šiem plāniem, tos “pa ceļam” koriģējot/ uzlabojot. Bet tam būtu jābūt nacionālajā līmenī. Toreiz nevarēja, jo laiki un un arī ļaudis dažādi trāpījās- duļķaini…
Izskatās, ka “vadoņiem” “nekonvenciālais”
/”partizānu” šķiet lētāks un vienkāršāks risinājums. Kāds tas nebūt nav, jo “nekonvekcijai” jāgatavojas daudz, daudz pamatīgāk. Bet tas ir cita stāsta temats. Kaut gan, nē- kā reiz tieši šī stāsta temats. Bet citā reizē apspriežams.
AM atvērtība resistance idejai ir skaidrojama ar šo:
“the United States and NATO seem to have been supporting such approaches as well. Using the results of numerous seminars, tabletop exercises, panel discussions, and research papers on this topic, and with help from NATO and other allies, the United States’ Special Operations Command Europe recently developed a Resistance Operating Concept to help enable countries to deter and resist any potential Russian aggression.”
Domāju pie mums tas tiks maksimāli birokratizēts, pārslepentots un elitarizēts a la “tainos agentos”, lai gan īstenībā vajag plašu un sagatavotu atbalsta un vervēšanas bāzi.
Vajadzīgi visi līmeņi:
1. Ļoti slepenas Gladio vienības par kuru eksistenci pat ģimenes locekļi nezina.
2. Plaša ZS iesaiste ar uzdevumiem līdz konkrētam cilvēkam.
3. Civilo atbalstītāju loks, kuri paši nekaro, bet sniedz visa veida atbalstu karotājiem.
Es to redzu šādi:
1. pietiekami un decentralizēti strēlnieku ieroču krājumi, kas X stundā tiek atvērti visiem, kas zemāk
2. OMD dembeļi
3. Praktiskās šaušanas utml sporta veidu/klubu dalībnieki, jo ieroču kultūra tiek kultivēta kā masu kustība uz valsts rēķina
4. ZS un to ģimenes locekļi/atbalstītāji
5. slepeno struktūru veidošana
Pēdējo punktu uzskatu par lieku kamēr nav attīstīti iepriekšējie, jo neticu slepenos struktūru spējai saglabāt slepenību. Mūsu glābiņš stihiski izveidotu bruņotu grupu radīts haoss noteiktu vadlīniju ietvaros, neparedzams un nevadāms attiecīgi neuzvarams.
Es ņēmu skaitļus no https://en.wikipedia.org/wiki/Lithuanian_Armed_Forces
Active personnel 19,850 (2018)[1]
14,400 paramilitary (2018)[1]
Reserve personnel 26,000 (2020)[1]
Par to praktisko šaušanu arī jāskatās…
https://skaties.lv/zinas/latvija/neka-personiga/iecava-slepus-izbuve-13-hektaru-sautuvi-kas-uz-papira-ir-melioracijas-sistema-un-uzberumi/
Neteiktu ka gribētu atvert krājumu atrašanās vietas nepilsoņu kongresa vadonim…
Es vēl sastapu šo pieeju jaunsardzē 90-to beigās. Pat puslīdz sakarīgiem jaunsargiem bija savi uzdevumi. Piem. man un kaimiņam bija jāuzspridzina dzelzceļa tilts, ja pamata ZS spridzinātāju grupa to nepagūtu/nevarētu izdarīt. Tad bija jāatkāpjas uz pēdējo tikšanās vietu, lai pārgrupētos un saņemtu jaunus uzdevumus.
Es gan redzu, ka viņš tieši piedāvā Gladio un Werewolf kā mugurkaulu Hezbollai. Tikai, manuprāt, pie mums Hezbolla nesanāks. Vairāku iemeslu dēļ:
1. Nav tā demogrāfija. Tur ir daudz jauno maziglītoto vīriešu, kuriem nav kur iet un kuriem var viegli kompostēt smadzenes.
2. Cilvēki tur pieraduši dzīvot ļoti primitīvos apstākļos. Nolaižot dzīves līmeni līdz viņējam, mums 1/3 populācijas atmetīs kedas. Mums ir kur mukt un samērā labi tur var dzīvot. Nav citu, kuri būtu gatavi tur braukt dzīvot.
3. Agresors šeit ielaidīs krietni vairāk un agresīvākus kazbuļļus nekā vietējo skaits. Salaidīs no Vidusāzijas, Kaukāza u.c. “brīvprātīgos”, kuriem būs atļauts viss. Viņus šaus ārā pakām, bet tur tādu daudz… Regulārie Krievijas spēki centīsies tikt galā ar labi organizēto pretestību.
4. Cīņās Afganistānā karotāji spiesti ievērot kara likumus. Šeit būs izdedzinātās zemes taktika. Ja kāds ciemā pretojās, tad iznīcināts tiks viss ciems. Ja pagastā darbojas partizāni, tad likvidēs visus pagasta iedzīvotājus.
Tas scenārijs ilgtermiņa okupācijai šeit es redzu sekojoši:
1. Iebruks, sakaus vietējos spēkus.
2. Radīs visiem pārējiem neciešamos dzīves apstākļus (bandas, jebkādas saimnieciskās darbības liegšana, visa vērtīga izvešana, infrastruktūras sagraušana, veselības aprūpes sagraušana, likuma varas neesamība, apvidus mīnēšana). Mērķis nav nogalināt, bet izspiest visus, kuri kaut ko no dzīves vēlās un nogalināt visus ietiepīgos. Daļa aizmuks uz Krieviju, liela daļa uz Eiropu. Paliks dārzeņi, vai tie, kuri pratīs pielāgoties jaunajai varai. Lielā skaitā ielaidīs laimes meklētājus no Krievijas un satelītvalstīm. Skat. LNR un DNR. Visi sakarīgie aizmuka 1,5 gada laikā. Uz LNR un DNR emigranti rindā nestāv, bet uz Baltiju stāvēs gan.
40-tajos PSRS šeit vajadzēja lauksaimniekus, kuri saražo pārtiku. Šobrīd Krievijai šeit neko nevajag no saimnieciskā aspekta, tāpēc nav vērts šeit ko saglabāt.
Pie šī scenārija aicinu rēķināties ar 1,5 gadu kas mums ir valstiskuma atjaunošanai.
Nekonvencionālai spēku organizācijai, ko viņš piedāvā, es piekrītu un pēc šī principa ZS ir jābūvē. Apvidus pielāgošanai arī piekrītu.
Turpat tekstā arī atbilde
“These countries must […] get rid [ … ]of rank structures
Tātad faktiski jāplāno visa valsts aizsardzībā tā, lai reālā pretestība sāktos tikai pēc pilnīgas vai daļējas valsts okupācijas. Tomēr mūsu demogrāfija un nelielā teritorija neļaus šādu taktiku piekopt ļoti ilgi. Pat ja esam pilnīgi sagatavojušies.Veiksmes gadījumā gan var pamatīgi traucēt un dezorganizēt jebkādu pretinieka darbību šeit.
Daļēja va pilnīga un ilgstoša O nav mūsu izvēles opcija, bet saprātīgs plānošanas apsvērums. Plāni kas beidzas ar tūlītēju 5.panta iedarbināšanu ir daudz par īsu.
Šis raksts nav eye opener vai bezalternatīva. Vnk jāņem vērā, kādu tautas kustību mums vajag vienlaicīgi ar NBS.
Reālai pretestībai jānotiek visos līmeņos. Inženiertehniski sagatavoto Rīgu mēs varam turēt vairākus mēnešus.
Rīgu varam turēt, ja būtu gribētāju turēt. ir radīti priekšnoteikumi brīvprātigajiem un apzinīgajiem, lai viņus apmācītu turēšanā, bet ZS bataljoni nekomplektējas tā, kā gribētos…
Raškai relaksētāka attieksme pret kara likumiem, varu derēt, ka dpils ogļračiem pieejami ķīmiskie ieroči
Sure. Asads gāzē uz nebēdu, tas gadījums par kuru Tramps iemauca ar tamahaukiem bija 1 no 1000.
Tad attiecīgi vajadzīgas gāzmaskas, ķīmiskās aizsardzības tērpi un izolētie bunkuri.
Latvijai uz 1940. gada 16. jūniju bija tuvu pie 400 tūkstošiem 20 gadu laikā OMD sagatavotu karavīru+70 tūkstoši karavīru ar Neatkarības kara un 1. pasaules kara pieredzi. No viņiem vismaz dažiem tūkstošiem bija reāla partizānu kara pieredze. Kādi 50 tūkstoši bija Aizsargos. Karaspēka vienības, ieroči un noliktavas bija decentralizēti. Aizsargiem uz rokām bija milzum daudz ieroču un munīcijas, kuru padomju okupanti mēnešiem uz Rīgu vezumiem veda un tāpat visu neizdevās konfiscēt. Patriotisms un pat nacionālisms sita augstu vilni. Bet veselu gadu līdz 1941. gada jūnijam vienīgie, kas kaut kādu pretestību mēģināja izrādīt bija neapmācītu un neapbruņotu skolnieku grupiņas. 14. jūnija deportācijas notika netraucēti. Laikam Lietuvā un Igaunijā 1940. gadā bija stipri līdzīgi, nav dzirdēts, ka viņu milzīgie OMD pūli un decentralizēto ieroču kvantumi līdz 1941. gada vasarai būtu transformējušies kaut cik vērā ņemamā partizanšinā. Varbūt ar Lietuvu bija citādāk, jo blakus Vācija, kura gatavojās iebrukumam PSRS.
Mūsdienās gatavošanās visaptverošam partizānu karam nav iespējama iekšpolitisku un daļēji ārpolitisku iemeslu dēļ. Ārpolitiski – mēs esam NATO sastavdaļa, 5. pants mūsu drošības pamats un mums ir nepieciešama regulāra konvencionāla armija (parādēm, godasardzēm, starptautiskajām misijām, savstarpējām mācībām ar NATO dalībvalstīm, goda šāvienam gaisā, ja nu 5. pants nenostrādā utt). Iekšpolitiski (pats galvenais) – bruņotu, apmācītu un pretestībai organizētu tautu var atļauties tikai tādas labklājības un demokrātiskas valstis kā Šveice, Somija vai Norvēģija. Neviens saprātīgs politiķis, nemaz nerunājot par partijām, neies uz to. Noārdoties vai vienā dienā pazūdot politiskajai struktūrai, protams, var izveidoties Hezbola vai mežabrāļu kustība, vai tautiskais Talibans, bet miera laika apstākļos mūsu politiskajā sistēmā tas būtu ļoti destabilizējošs faktors. Izeja – vai nu demokratizēt politisko sistēmu, lai rastos politiski priekšnoteikumi bruņotas tautas koncepta realizēšanai, vai arī ņemt piemēru no Gvardes leitnanta 90. gadu sākuma gaitām, kad notika gatavošanās “no apakšas” tam brīdim, kad politiskā sistēma ārējās agresijas rezultātā pēkšņi un radikāli nobruktu.
Latvijas vadība tajā laikā uzskatīja, ka reāli iesaukt un apbruņot var kādus 100 tūkst. un kara gaitā iesaukt vēl 50 tūkst.
Neredzu pretrunu starp NATO 5. pantu un gatavošanos partizānu karam.
Pretestībai organizēta tauta pastāv arī ļoti nabadzīgajās un nebūt ne demokrātiskajās zemēs.
Es esmu nesaprātīgs politiķis, es gatavotu daļu tautas bruņotai cīņai.
Ko Tu domā ar politiskās sistēmas demokratizāciju? Manā skatījumā no “augšās” vairāk vai mazāk viss demokrātiski. “Apakšas” sniegtās iespējas nevēlās izmantot. Partijās ir 1% iedzīvotāju.
Bija paredzēti kara laikā kādi 150 tūkstoši 7 kājnieku divīzijās un pārējos formējumos ar iespēju palielināt līdz 180 tūkstošiem, tiesa gan bez smagā bruņojuma. Bet tā ir armija. Bija vēl policija, robežsardze un minētie aizsargi, kur reāli uz rokām bija milzum daudz ieroči pa mājām, sākot ar zobeniem līdz patšautenēm. Gan jau kādas kara laika trofejas arī bija labi pieglabātas x stundai.
Pretruna ir tāda, ka viss prasa resursus – gan gatavošanās 5. pantam (kaut vai “uzņemošās valsts infrastrutūras attīstīšana”, resursi kopīgām mācībām ar albāņiem, kuras ja nav 5. panta ir bezjēdzīgas utt utjpr), gan partizānu karš prasa resursus. Ja ir 2% un grib gatavoties abiem, tad nebūs gatavi ne vienam, ne otram. Kā tagad. Tajā ziņā rumānim taisnība – jāizvēlas viens. Nu un mūsējie arī izvēlas, jo 5. pants ir politiski spīdīgāks un arī politiski daudz drošāks variants, nekā masu gatavošana diversijām un bruņotai cīņai (it sevišķi tagad ar visādiem Sietlas, Dižonas un Štutgartes piemēriem).
Par nabadzīgām un nedemokrātiskām zemēm – domāta Ziemeļkoreja? Kādi ir tie piemēri vēl? Mums nav totalitārisma un tādas represijas kā tur te nav īstenojamas.
Sanāk tāds trijstūris: politiskā sistēma – labklājība – represijas. Ar labklājību (elite dalās ar proletariātu) var kompensēt politiskās sistēmas nepilnības vai represiju nepieciešamību. Bet tā kā mums nav ne īsti labklājības, ne represijas iespējamas, tad vajadzīga politiskā sistēma, kas var būt pietiekami stabila, lai neuztvertu bruņotu tautu par apdraudējumu. Negatīvs piemērs mums ir – 90. gadu zemessardze, kas politisku iemeslu dēļ tika nopresēta un transformēta. Bet zemessardze nemaz nebija tik labi apmācīta un apbruņota, un apgadāta ar moderniem tehniskajiem līdzekļiem, kā tas būtu nepieciešams šodien.
Manā skatījumā, “no “augšas”” mums nav demokrātiski. Netiek ievēroti varas dalīšanas principi, kas ir demokrātijas pamatā (izpildvara faktiski ir saplūdusi ar likumdevējvaru – cilvēki migrē no vienas uz otru, partijas kontrolē gan vienu, gan otru), faktiski likvidēti tiešās demokrātijas instrumenti-referendumi, manā uztverē arī pārstāvniecības princips netiek ievērots, kas daļēji izriet no vēlēšanu sistēmas nepilnībām, daļēji no vēlēšanām un partiju sistēmas kā tādas, pārāk mazas pilnvaras prezidentam, kas varētu bišķi līdzsvarot sistēmu. LKP un tās struktūrās 1967. gadā bija virs 5% iedzīvotāju, neredzu saistību starp dalību partijās un demokrātiju “no apakšas”. Neesmu arī novērojis, ka partijas baigi cīnītos par to, lai masas stātos to rindās, parasti uz plakātiem ir partiju līderu ģīmji nevis aicinājumi cilvēkiem par tādiem kļūt. Ja tev ir finanses, atpazīstamība vai smadzenes, tad, protams, tevi pat mēģina ievilkt partijā, bet citādi – cilvēks drīzāk ir lieks balasts. Vismaz tas ir tas ko es esmu novērojis. Tas arī ir loģiski un zinātniski pamatoti (skat. “oligarhijas dzelzs likumu” – https://en.wikipedia.org/wiki/Iron_law_of_oligarchy)
Vjetnamā un Afganistānā karo arī nabagi būdami.
Izpildvaras saplūšana ar lēmējvaru ir novērojama visā kontinentālā Eiropā. Referendumu iespējas mums ir lielākas nekā lielā daļā veco demokrātiju un tad vēl + un – sarakstos. Partiju izveidot ir viegli. Par partijām atkal Eiropā gluži normāla parādība ar nosacīti “vājo” prezidentu un “stiprām” partijām. Tāpēc – normatīvajā regulējumā ne ar ko mēs neizceļamies no attīstītām valstīm.
A priekš kam aicināt par katru cenu kādu stāties, ja tas kāds neko nav gatavs darīt? Partijas darbā regulāri saskaros, ka cilvēks domā, ka ar iestāšanās brīdi viņam nu tūlīt būs baigā teikšana, neko no sevis neieguldot. Vajadzīgi darītāji, bet tādu ir ļoti maz, ja pretī nekas netiek dots.
Caurmērā Eiropas “vecās demokrātijas” tērē mazāk par 2% aizsardzībai, caurmērā armijas nav kaujasspējīgas un partizānu karam negatavojas. Kāpēc lai Latvijā, politiskā ziņā sekojot “veco demokrātiju” paraugam, būtu citādi?
Vajag aicināt nevis kādu, bet visus. Un visiem dot arī vienādu ietekmi (gan “darītājiem”, gan “nedarītājiem”) uz partijas dzīvi un procesiem, citādi partija ļoti ātri pārvērtīsies izteikti nedemokrātiskā struktūrā ar savu ģenerālsekretāru un politbiroju. Nezinu, laikam pasaulē nav valsts kurā politiskajās partijās būtu vairāk par 50% iedzīvotāju, tad piekrītu, droši vien varētu runāt par partiju demokrātiju, bet tā – oligarhija ar lielākām vai mazākām demokrātijas piešpricēm.
Vjetnamā un Afganistānā represiju sastāvdaļa vienādojumā bija ļoti liela. Plus miera laikā viņiem nebija uzdevums radīt spēcīgu pretošanās tīklu (atšķirībā no tās pašas Šveices), viss tika darīts kara laikā, kad viegli izmantot piespiešanas metodes. Nešaubos, ka mums tas arī būs pa spēkam, dažas nedēļas vai mēnešus pēc x stundas.
Karaspēka uzbūve atkarīga no apdraudējumiem, nevis pārvaldes formas. Beļģijai vai Spānijai partizānu karš nav aktuāla lieta.
Oi, nekad nepiekritīšu neko dot visiem! Pretējā gadījumā sarodas visādi gudrīši, kuri māk pamācīt, kaut gan paši neko nemāk un nedara. Sākt tādiem klausīt ir muļķīgi, jo viņu viedoklis ir muļķīgs.
Eiropā caurmērā partijās ir 5% iedzīvotāju. Igaunijā arī. Austrijā ir 15%.
Mjā, paristi&Co max pratīs pretošanās prezentācijas izcept, bet ne soli tālāk. Konsenss varētu būt tāds, ka KL ietvaros nevajā tos, kuri šādu kustību “no apakšas” organizē. Protams, valstij saglabājot zināmu kontroli par procesu (pozitiva motivēšana). Piemērs LT Strēlnieku savienība. Bet tas, ko mēs redzam realitātē iet tieši pretējā virzienā – airsofta kriminalizēšana, mil.apmācības ārpus NBS aizliegums, ieroču mācība no 18 g.v. utt Oficiālais pamatojums, lai nelojālie neiemacās šaut un taktiski pareizi pārvietoties. Tajā pat laikā deguna priekšā notiek šis Runa nav par to,ka šautuve ir slikta, bet par to, ka to kontrolē RU investors no Panamas saraksta. Viss,kas notiks šajā vērienīgajā būvē, ko protams izmantos arī LV spēka struktūras vai augstākminētie entuziasti, būs zem RU lupas. Tā kā pagaidām vienīgā iespēja entuziastiem ir stāties ZS. Slikti, ka tie kuri vēl nezina, ka KĻŪS par entuziastiem X stundā, šobrīd šādu iespēju brīvprātīgi neizmantos. Savukārt nebrīvprātīga militārā analfabētiskuma likvidācija mūsu liberāli demokrātiskā valstī dažiem nav iedomājama. Atliek cerēt uz mazāk demokrātisko sabiedroto pendeļiem “the United States’ Special Operations Command Europe recently developed a Resistance Operating Concept to help enable countries to deter and resist any potential Russian aggression.”