CĪŅA PAR VARU VALSTĪ, TO IZNĪCINOT. Indīgā sociāldemokrātu tablete un ģen.Roberta Kļaviņa vervēšana. — Mazās piezīmes


(Skolēni, pastāstiet šo Latvijas vēstures skolotājiem. Rūgta tablete starpkaru Latvijas mācībās. Patiesi, latvieši var iztikt bez ārējā ienaidnieka, jo vienmēr ir pieticis savu muļķa sūdabrāļu, piemēram, Mavrika Vulfsona, valsts klupināšanai, kompromata pārdošanai okupantiem aklā un kurlā marksistu riestā. Izlasot ģen. R.Kļaviņa lietu (kuru 1940.gada jūnijā okupācijas vara iecēla par Latvijas tautas armijas komandieri), man nākas […]

CĪŅA PAR VARU VALSTĪ, TO IZNĪCINOT. Indīgā sociāldemokrātu tablete un ģen.Roberta Kļaviņa vervēšana. — Mazās piezīmes

20 domas par “CĪŅA PAR VARU VALSTĪ, TO IZNĪCINOT. Indīgā sociāldemokrātu tablete un ģen.Roberta Kļaviņa vervēšana. — Mazās piezīmes

  1. Kā caur sūdiem izrakos… Tomēr arī vēstures liecība. Visu nokrāsu sociķi un kreiļi ir mūsu lāsts. Visvairāk šajā stāstā fascinē B.Kalniņa tālredzība un R.Kļaviņa stulbums. Viens jauki aizvadīja vecumdienas pie nīstajiem buržujiem, otru nošāva kā suni “savējie”.

    • Izrakos tikai caur trešdaļu… Vilku līdzības ar “aizvainotajiem antivakseriem” un arī citiem “aizvainotajiem”, kuri varētu dēļ kkāda aizvainojuma valsti nodot. Aizvainojums šādiem indivīdiem tikai nav formāls iemesls piemērotā brīdī? Darbs būtu komandieriem un psihologiem, kuriem būtu jāizvērtē katra karavīra psiholoģiskais portrets un noturība. Jo augstāk kāpj, jo vairāk jāvērtē…

    • Nu Brunis Kalniņš savu vainu izpirka pēc tam pa pilnam, lai arī tas nemaina to, ka viņš ir pretrunīga personība.

      Visinteresantākais Mošķim būtu zināt vai Ziemas kara laikā LV nopietni apsvēra likvidēt Padomju garnizonus LV vai tā tomēr vairāk leģenda? Kā atstāts tas minēts vairākos avotos, bet pierādījumu tam (tāpat kā LV radioizlūkošanas speciālistu palīdzība Somijai Winter War laikā) nav. Kaut gan droši vien pierādījumi arī nedrīkstētu būt par to 😦

  2. Jā, ar šādu aizmuguri ir jāsaprot, ka Latvijas armijai nebija nekādu reālu iespēju aizstāvēties kaut nedaudz pret PSRS okupāciju 1940. gadā. Krievi visticamāk zināja par katras daļas atrašanās vietu daudz labāk nekā mūsu dienesti par viņiem. Skumji, bet tā bija bezcerīga situācija.

      • Precīzi. To bija pamanījuši arī ārzemnieki. Ka gan tradīcijas mūsu ģenerāļiem tās pašas kā cara armijā bija (ieskaitot kāršu spēli un žūpošanu). Gan arī sarunās netika slēpts, ka labāk tomēr ar Maskavu nekā Berlīni, ja kas, viņi maršēšot.

    • Iespējas bija, bet mēs nekad neuzzināsim kādas un cik nopietnas tās iespējas bija un kā īsti viņas izpaustos reālajā karā…….daudzi arī domāja, ka Somijai nekādu iespēju nav un ka krievi pārskries tai pāri dažu nedēļu laikā maksimums. Karš jau principā ir tāds ļoti neprognozējams pasākums, kur baigās teorētiskās teorijas ”noteikti būtu šitā, tāpēc ka cipari burtnīcā tā saka” mālēt pa realitāti ir naivi. Tur ir 100 un viena nianse un apstākļu sakritības, kas var visu pasākumu apgāzt kājām gaisā.

    • 40. nebija, kara mašīna jābūvē sistemātiski un ilgstoši, un radziņu, nevis baložu vadībā. Ar tādu pretizlūkošanu spēle vienos vārtos.

    • Tavs komentārs vēlreiz pierāda – cik labi, ka esam Eiropas Savienībā un NATO. Bet vislabāk būtu, ja būtu Baltijas valstu, Polijas un Ziemeļvalstu Ūnija!
      Zigfrīds Anna Meierovics uz to tiecās, bet nesanāca. Tagad Kārlis Ulmananis un Zigfrīds Anna Meierovics aplaudētu, ka mums sanāca un ka mēs esam Eiropas Savienībā ar vienotu valūtu uz kuras ir Brīvības Pieminekļa Brīvības Dieviete. Par “Mildu” Brīvības Simbolu nicinoši saukāja tikai zociķi, kuri gulēja Daugavmalā zem laivām, nestrādāja un uz kurpju zolēm ar krītu bija uzrakstījuši – “bez pieci lati nemodināt!” un daži viņu pārstāvji Saeimā (skatīt tā laika Saeimas plenārsēžu stenogrammas!).

  3. Stipri interesanti – nebiju detaļās lasījis Kļaviņa lietu.

    Ārpus tā, ka rezultātā čalis izdomāja nodot valsti – par Ulmaņa režīmu jau viņš ir diezgan precīzās domās. Nepotisms, ego spodrināšana un režīmam lojālās ierēdņu šķiras pavairošana, kā minimums.

    Pārējais – grūti teikt ko gaidīja socdemi (kas paspēja arī ar komunistiem apspriest pagrīdes darbību 1934), bet ka krievu iesaiste varētu beigties ar nevis uzsūkšanu PSRS, bet gan socdemu valdību – to teiksim sagaidīja arī manējie, kas domāja ka atlaidīs hipotēku. Beigās vecvectēvs uz gadiem 6 devās uz Intu par teļa pārdošanu. Kamarādam sencis bija Kirhenšteina kabinetā, esot gājis ar domu, ka citādi saliks krievus. Beigās pats pēc kara nacpartizāniem paiku uz mežu nesa. Tā kā hren varēja saprast vidusmēra cilvēks kas 1939/40 notiek.

    Interesants un grūti atbildams jautājums ir ne tikai Kļaviņa loma tajā kas sovkām bija zināms par militāro stāvokli – bet gan par virsnieku nostāju utt. T.b. vai varbūt viņa bubināšana ka Ulmanis tikai gaida iespēju krievus pēc bāzu līguma uzmest & visi virsnieki ir provāciski un gatavojas tūlīt ielenkt Liepāju un Ventspili – varbūt tas spēlēja lomu gan Litenes traģēdijā, gan 24. korpusa atbruņošanā ienākot vāciešiem – gan ģenerāļu “apmācībās” Maskavā. Tā teikt, insaidera infa tika likta lietā.

    • Kopsaucējs tam visam, ka gan tie, kuri ticēja krieviem, gan tie kuri cerēja uz vāciešiem jau vidēja termiņā varēja justies vīlušies, mazliet vēlāk vilšanās komplektam pievienojās briti un amerikāņi. Ulmaņa piekritējiem gan viss kā pīlei ūdens, “nu, nesanāca…”. Kas attiecas uz infu par armijas noskaņojumiem, tad jāskatās vai sava Litene, Katiņa vtml bija EE un LT, es tik labi nezinum bet domāju ka bija. PSRS savējos netaupīja, ko tad teikt par svešajiem.

      • Jāpalasa vēsture, bet domāju, ka PSRS rīkojās pēc SOP visās okupētajās valstīs, un elites iznīcināšana tur ir top3 uzdevums

  4. Nu, trimdā kā latviešiem piedienas tāpat visi sašķēlās. Ulmanisti nerunāja ar demokrātiem, socdemi ar pilsoniskajiem – un bonusā čangaļi vēl savā starpā šķēlās. Protams, visi sirsnīgie nacistu draugi (nejaukt ar karavīru virsniekiem kā Janums) rebrendojās uz patiesajiem latvju tautas aizstāvjiem, tāpat kā socdemi, jas 1940. gadā ar sovkām satusējuši.

    Ulmaņa cerības uz britiem pa lielam balstījās uz neko un uz kaut kādu cerību uz 1919. gadu v2 – nekas nebija solīts, un briti uz Baltijas diktatoriem skatījās ar neslēptu riebumu, un nevēlējās runāt. Skandināvi tāpat. Nu, un ja iedziļinās, tad neteiksim ka bez pamata.

    Par to, vai EE un LT bija savi Kļaviņi un savas Litenes -labs jautājums, jāmēģina papētīt. Jo tiešām nav izslēgts – ja reiz tik augsta profila ziņotājs – ka tieši uz tā pamata tika izlemts ka latiši ir pa lielam neuzticami. Visādi Ūdentiņi jau arī paspēja būt Padomju varai lojāli. Nu, un mans favorīts Skaistlauks, kas pie sovkām dabūja ģenerāļa pagonus, bet beigās dienēja leģionā kā pulkvedis (jo vācieši neatzina 1941. gada pakāpi).

    Ar Ūdentiņu vispār cirka raksts ir… 60ajo gados, laikam? Kur šis stāsta kā cīnījies pret fašistiem RKKA pusē – un [cietumā esošais] Balodis deva padomus sarkanajiem partizāniem. Protams, kāpēc Balodim ļāva nodzīvot mūžu vasarnīcā Saulkrastos – arī labs jautājums.

    • Balodim par labu vismaz runā fakts, ka šis atšķirībā no Muntera atteicās no visiem iestāžu piedāvājumiem rakstīt “memuārus” un “atmiņas” par pirmskara laiku. Bet tas, ka šamo 60-tajos gados apbedīja Meža Kapos un tik centrālā vietā ar ir nedaudz dīvaini

    • Es domāju, ka gan Munteru, gan Balodi pietaupīja gadījumam, ja Rietumi spiestu šeit izveidot kādu Austrumbloka valsti.
      Jā, secinājums no visa ir, ka no vēstures elite iemācījusies to, ka laicīgi jāprot sajust vējš un ar visiem sarunāt.

    • Par baloža nogali saulkrastu vasarnīcā nav jautājums, bet atbilde. Visus latvijai lojālos vipus novāca no trases pirmajā nedēļā vai dienās, palicēji visi dažāda mēra kolaboranti. Var jau būt, ka daži plānoja graut no iekšpuses

Leave a reply to Albrehts Atcelt atbildi

Šajā vietnē surogātpasta samazināšanai tiek izmantots Akismet. Uzziniet, kā tiek apstrādāti jūsu komentāru dati.