Vispirms jāatgādina lasītājiem, ka pašreizējais militārais saspīlējums uz RU-UA robežas nav pirmais un visticamāk tas nebūs pēdējais. Aptuvenais krīze–atslābums solis ir divi gadi, proti, apdraudējums pieaug ik gadu, kad RU notiek mācības no Kavkaz vai Zapad sērijas. Šā gada pavasarī mēs tikpat padziļināti sekojām notikumiem ar RU karaspēka grupēšanos pie UA robežas, analizējām to izvietojumu un iespējamos scenārijus.
Būtiskākās UA un mums visiem labvēlīgas un nelabvēlīgas atšķirības starp situāciju 2021.gada pavasarī un 2021.gada ziemā ir šādas:
- Nelabvēlīga. BY atklāti demonstrē gatavību karot RU pusē pret UA vai vismaz piedāvāt savu teritoriju RU karaspēkam.
- Nelabvēlīga. RU diez vai iegūs prasītās juridiski nostiprinātās garantijas NATO nepaplašināšanai nākotnē. Tas sašaurina politisko risinājumu spektru, kas vienlaicīgi ļautu RU “saglabāt seju”. RU var sarīkot lokālu sadursmi tikai tādēļ, lai it kā negribīgi piekristu kārtējiem vispasaules lūgumiem to pārtraukt.
- Nelabvēlīga. Rēķinoties ar gaisa spēku un citu spēku veidu atbalstu 175K liels RU grupējums ir pietiekams, lai sasniegtu minimālo mērķi – iekarotu UA teritoriju līdz Dņepras upei, tomēr šādu grupējumu nevar turēt gatavībā lauka apstākļos gadiem ilgi. Šis apstāklis steidzina politiskā lēmuma pieņemšanu (uzbrukt/neuzbrukt) tagad.
- Nelabvēlīga. RU ekonomiski un tehniski ir gatava starptautiskai izolācijai.
- Labvēlīga. Vasaras sākumā uzsāktā kaujas darbība ir daudz izdevīgāka sauszemes operācijas veikšanai nekā ziemas-pavasara sezona, jo starpsezonu laika apstākļi negatīvi ietekmē tehnikas apvidus caurejamību (jo īpaši UA austrumos), izlūkošanas un kaujas aviācijas izmatošanu.
- Labvēlīga. RU 2022.gadā Rietumu un Dienvidu kara apgabalos nav stratēģiskā līmeņa plānoto apvienotā karaspēka mācību, kuru laikā paaugstinātā kaujas gatavībā atrodas faktiski visi RU bruņotie spēki.
- Labvēlīga. RU iekšpolitiskā situācija. RU sabiedrībā tieši šobrīd nav konstatējams masu atbalsts iespējamam asiņainam karam ar UA.
- Labvēlīga. Ja pieņemam par ticamu informāciju par 175K lielu RU grupējumu (nevis 95K kā tika ziņots agrāk), tad jāsecina, ka šo grupējumu nav iespējams nokomplektēt tikai ar kontrakta (profesionāliem) karavīriem, savukārt OMD karavīru izmantošana ārpus RU teritorijas nevar neizsaukt RU sabiedrības negatīvu pretreakciju.
- Labvēlīga. Ar visu demonstratīvo gatavošanos lielajam karam RU ir pazaudējusi operatīvā pārsteiguma momentu. Nepieciešams saspīlējuma atslābums, lai to atjaunotu.
Kopumā vērtēju lielā iebrukuma risku kā zemāku par sadursmes uz robežas risku (artilērijas apšaudes), bet augstāku par RU karaspēka grupējuma demobilizāciju bez acīmredzamas Rietumu piekāpšanās RU prasībām. Autoritāriem režīmīem ir tā priekšrocība nerēķināties ar veslo saprātu un politisko pragmātismu. Tādēļ neņemos spriest būs karš vai nebūs, tas ir zināms tikai dažiem cilvēkiem kremlī. Tehniski viss ir gatavs.
vara bungas 
Vērtīgs argumentu apkopojums. Jāsaka gan, ka katram no tiem droši vien ir savs svars. Manuprāt, RU “sabiedriskās domas” sašutums par iebrukumu UA varētu būt, taču neliels un tikai atsevišķos sabiedrības segmentos (piemēram, pāris lielo pilsētu iedzīvotāju progresīvākā daļa) RU pēdējos gados ir ievingrinājusies opozīcijas apspiešanā un, iespējams, uzskata, ka ar jebkādām protesta izpausmēm un tiks galā. Turklāt arī pašu RU sabiderību nenovērtēsim par zemu – jāatceras, ka pēc Krimas aneksijas “prezidenta” reitings… pieauga.
Tas, kas uzbrukuma gadījumā ir liels jautājums – pat ja izdodas iekarot teritoriju līdz Dņeprai, ko tālāk? Kā to visu uzturēt un finansēt? Kā pārvaldīt? Kā apspiest partizānu un dažādu citu kombatantu uzbrukumus, sabotāžas, terora aktus? Cik bruņoto spēku un nacgvardes tam vajadzīgs? Vai tam pietiks resursu, turklāt, iespējams, visbargāko jebkad piemēroto sankciju apstākļos? Vai teritorijas ieguvums attaisno zaudējumus, to skaitā, ārpolitiskās sekas, tādas kā Rietumu pārliecību, ka ir darīšana ar jaunu Hitleru, bruņošanās programmas, SE un FI iespējamu iestāšanos NATO? Man šī bilance viennozīmīgi izskatās negatīva, bet, kā jau vienmēr, ar prātu RU nesaprast.
Pievienojos. 70% krievi iet gulēt briesmīgās bloķenēs, bet ar pārliecību par veļīkāju ģerzāvu, jo, būsim reālisti, nā cita tur nav ne tagad, ne tālā perspektīvā. Tur visi tie 70% tikai ekstāzē auros, kad klope ies vaļā. Vēsturē vienmēr kariņš sākumposmā ir ievērojami uzpumpējis pozitīvi jebkuru nāciju. Protams, ja neizdosies tikt galā samērā ātri, tad kara izraisītās negācijas ir nogāzušas ne vienu vien monarhu. Bet tāpēc sagatavosies ar 150% garantiju, lai viss notiek ātri un pieciešami sāpīgi. Puzlē te ieliekas arī tas, kāpēc bija nepieciešams ar indēm un slepkavībām likvidēt īstu opozīciju. Jo zina, ka nestabilitāte tuvojas.
Also, in the background, Belarus is being swallowed up.
Well it was swallowed long time ago, de facto by integration in RU economy and making it completely non competitive without cheap RU resources, and de jure, by signing one-state papers even before that. However big part was played by Luka. Luka did his homework well by not allowing serious opposition, strengthening state bureaucracy clerks and passing final exam with excellence when managed to put down riots year ago. Now we are seeing results of years and years of work.
This is not about territory, but control.
Russia does not want Ukraine to successfully align with the west. Occupying parts of the country will ensure that Ukraine will never be able to fully integrate to the EU and NATO alliances. That is the goal.
+++
>>> Man šī bilance viennozīmīgi izskatās negatīva, bet, kā jau vienmēr, ar prātu RU nesaprast.
Vienkarši krievi ir pārliecināti, ka sitot sievu tu viņu mīli patiesi. Piekam netikai kremlī bet arī tautā. Tāpat arī ukraiņi ir daļa no krievu pasaules un nekur neliksies. Arī pēc kara. Tāda mentalitāte. Viņi ir pārliecināti, ka visu to anti krievu narratīvu uztur pāris rietumu marionetes un varbūt 20% ukraiņu.
Kāpēc viņi tādai tuftai tic? Tāpēc, ka tā ir vienīgā iespēja nezaudēt veselo saprātu. Cilvēki ticēs jebkam, lai piebarotu to pasaules redzējumu, kam viņi tic. Jo TĀDA IR CILVĒKA DABA. Evolūcijā cīnās ne tikai gēni, bet arī idejas. Uzvarēt tu vari ticot savai idejai līdz nāvei, savādāk – zaudējums.
Var būt vērts pamainīt pasaules redzējumu?
Tā notiek tikai tad, ja kāds piespiež. Piemēram, zaudējot karu. Un arī tad – lēnām. Cilvēka esence ir ticība savai unikalitāte un idejai. Pat tad, ja tā ir balstīta aizvainojuma un neticības radītā agresijā. Tā ir cilvēka daba – cīnīties par to, kam tic.
Lielbritānija netika uzvarēta un tomēr atteicās no impēriskās politikas.
Tikai un vienīgi USA spiediena rezultātā izbeidzās britu un citas rietumu impērijas. Impēriju un koloniju sistēmas izbeigšanās 20. gs. bija rezultāts USA spiedienam ar skaistiem vārdiem par cilvēktiesībām un nāciju vienlīdzību un ar savu resursu pārsvaru pēc 2. p.pk.
—–
USA realitātē tādejādi vienkārši likvidēja lieluma ziņā kaut cik līdzvērtīgus konkurentus.
—–
Un daudziem britiem doma par impēriju nekur nav pazudusi.
—–
Un vai rietumu impēriju likvidešana bija kas labs, es pat īsti nezinu. Stipri šaubos. Reszultātā rietumi no turienes aizgāja, bet tur ienāca daudz kur PSRS, bet tagad Ķīna. Rezultātā Āfrikas lielākā daļa valstu tik un tā faktiski ir kolonijas, tikai Ķīnai vai krieviem un daudz nežēlīgākā veidā, nekā esot kādas no rietumu impēriju sastāvā.
Var piekrist. Tā vai citādi briti karoja daudz un dikti, Bonaparte, zaudējums amerikā, kopumā nebija spīdošu uzvaru, nebija arī graujošu zaudējumu, tas viss nogurdināja. Tam, ka ASV likvidēja konkurentus aiz “dekolonizācijas” maskas – piekritīs visi, kas situāciju vērtē bezkaislīgi. Britus piespieda.
Lielbritānija labprātīgi īsti neatteicās no savas impērijas. To arī apliecina Suecas krīze 1956. gadā, kur Lielbritānija un Francija kopā ar Izraēlu mēģināja uzspiest savus noteikumus Ēģiptei, kad tās vadītājs Gamāls Abdels Nāsers izdomāja nacionalizēt kanālu. Rezultāts bija militāra intervence, kas beidzās ne ar ko, jo izrādījās, ka aukstā kara apstākļos Lielbritānija kopā ar Franciju bez ASV atbalsta vairs īsti uzspiest savus noteikumus nespēj. Piedzīvotais kauns noveda Lielbritānijā pie valdības maiņas un saprašanas, ka impērija vairs īsti nav impērija. Cepuri nost, ka angļi saprata, ka atkāpties vajadzētu labprātīgi, bez lielas asinsizliešanas – koloniālā impērija tika atbrīvota nosacīti mierīgi un joprojām vairāk kalpo kā labs piemērs, lai arī ne izcils, jo vairākās Āfrikas valstīs sākās cīņa par varu, balto apkarošana un pretreakcija un citi brīnumi – skatīties – Ugandas, Rodēzijas, Dienvidāfrikas republikas vēsturi… Franči to saprata mazliet vēlāk, nodrošinot karus Alžirījā, Marokā un arī Vjetnamā…
Vēl viens variants ir aiziet līdz Dņeprai, tad apstāties un izrullēt ultimātu: visu sankciju noņemšana, Krimas atzīšana par Krieviju, LNR un DNR neatkarība, varas maiņa Kijevā, Ukrainas ārpusbloku stāvokļa nostiprināšana, ūdens Krimai utt. Vienlaikus resursu piegādes apturēšana Eiropai pašā vēsākajā mēnesī un draudi aiziet līdz Polijas robežai. Pēc ultimāta pieņemšanas – atkāpšanās kopā ar vērtīgāko rūpnīcu izvešanu vai iznīcināšanu.
Es domāju šitam viņi gatavojas kā pedējam un visgrūtākajam planam, bet prom vedīs nevis tupa rūpnīcas, bet jebko, kas ir militārs jeb nodrošina kaut kādu UA suverenitāti. Bet visvairāk UA kā nacijas godu un ticību sev. Tas ir galvenais, kam atbrauks pakaļ. Beigti ukraiņi neivienam nav izdevīgi. Daudz ukraiņi katlos sabloķēti = masīvs profits sarunām. Vispār tagad krievu ĢŠ tur galvas kūp. Šādam meistarstiķim krievi nekad nav gatavojušies. Bet jāgatavojas.
par 7. punktu – televizors veikli prot paaugstināt temperatūru + nav ticamu datu par ru sabiedrisko domu
During previous large troop movement it didn’t seem fully plausible that Russia would try to invade because the operation lacked the necessary support and logistics. This time, things are slightly different, and that is why America is making a lot more noise. In addition to troop movements, the Russians are also preparing logistics (medical support, ammunition and fuel stocks, rail movement etc) for a more intensive escalation. This is something that can’t be ignored. Obviously nobody can be 100% certain that the Russians will invade, but the likelyhood is extremely high this time around. With an operation that is so large, the surprise element is never going to be there, so the Russians aren’t going to worry about it and will take their time for proper preparations. I think the danger for us is that Russia is not just going to escalate to a full war with Ukraine, but also prepare escalations on multiple NATO fronts to distract and preoccupy Ukraines supporters. If they invade, I would expect even further escalation on the Baltic borders (maybe some unexpected troop movements close to it as well), perhaps deepening conflict between Serbia and the other Balkan states, natural gas politics, Russian provocations at sea etc. Things might get really rough in the coming months.
Oh, well, when UA falls. Guess whos next. And im not kidding. Not a bit.
There are 0 reasons why not to start pushing fake states of EE,LV and LT and next targets. Because they are cute and nice? Right 🙂
UA is buying us time. We must use this resource wisely.
Cik nu izskatās, tad Lukašs galīgi sašļucis. Laikam ir sapratis neizbēgamo. Aizņemts ar cenas uzsišanu pirms lielās tirgošanās, bet, ņemot vērā, cik litrus urīna ir sačurājis putina zupas katlā pa gadiem, viņu sagaida īpatnēja izrēķināšanās, kas būs gan mācība citiem, gan arī fiziska neaiztikšana – savējais ir savējais, lai arī publiski piesmiets. Bet tas nav tuvāko mēnešu jautājums, tas viss nāks pēc jaunās konstitūcijas un miera perioda. Tālāk aneksija un BLR likvidēšana. Galvenais, ka nu tagad gan viņš ir iejāts un nekur neliksies kamēr citas lietas tiek risinātas.
Šobrīd situācija ir dinamiska, bet skaidrs ir viens – līdz kamēr UA jautājums netiks atrisināts – gaidam karu. Cik drīz, tas cits jautājums. Krieviem, domāju, ir pacietība un nauda turēt karapulkus bezgalīgi ilgi, jo tas viss ir nacionālās drošības jautājums, bet kam gan citam armija ir domāta? Tieši tā. Šādu jautājumu risināšanai. Un kas ir nauda? Nauda ir papīrīši, bet Lielā Krievu Civilizācija ir kas no pārakas dimensijas.
Mazais Pū jau sen ir sevi kā mesiju nokristījis. Lielākie viņa nopelni tikai būs, tā viņš zina. Un tur slēpjas irracionāla domāšana. Tiesa, pilna vēsture ar mesijām, kas tikai sūdus ir sataisījuši un cilvēku upurus.
Zintniek, labs vērtējums. Smieklīgas metaforas. Krieviem jau principā nekas cits ilgtermiņā arī neatliek kā iekarot teritoriju vismaz tādā apmērā, lai nodrošinātu ūdens piegādi Krimai, pie viena vēl pieķers klāt arī papildus teritoriju. Viņu skatījumā, droši vien, jo vairāk jo labāk, jo visu valsti tāpat neiekaros, bet atkārtot tik ātri nevarēs.
Principā vienīgais iemesls tam, kapēc viņi nevar bezgalīgi stiept gumiju ar UA stumdot karaspēku apkārt un riņķī, ir nevis nauda, bet tas riebīgais laika ritējums. Pat trakākie kara entuziasti saprot, ka tieši šobrīd ir RU spēka zenīts sasniegts un vienīgā iespēja RU ilgtermiņā neizjukt zem 100 problēmām, kas paliek arvien sāpīgākas, ir: 1) uztaisīt max komfortablas buferzonas un ietekmes zonas kā nu sanāk, tā ir nodeva pamatotai vai nepamatotai paranojai iz vēstures, kā kuram labpatīk; 2) ar uzkrātajiem taukiem 10-15 gadus pēctam dzīvot kā paipuisīšiem, jo pēc buferzonu izciršanas visi būs dusmīgi; 3) ielekt aizbraucošajā jaunās pasaules izkārtojuma 1.vagonā, kad viņus paaicinās atpakaļ klubiņā un ar investīcijām, gudru politiku, soft power aizbraukt ar Lada Kaļina pretī saulrietam, uz leju braucot filmas noslēguma titriem.
Vispar es esmu daudz domājis par to, kā izskaidrot krievus un to izskaidrojums ir samērā lakonisks.
Tā ir nenormāli cietusi un izvarota tauta, lielākoties no pašu krievu puses, mazāk no iebrucēju puses. Daudzajos karos labākie un pozitīvi domājošie ir tikuši nogalinati un ne jau gēni nodod kultūru, bet tie, kas ir blakus bērniem kas izaug. Karos labie tēvi gāja bojā skaistu ideju vadīti, bet to bērnus pēcāk audzināja visādi deklasēti elementi, kas izmuka no karadienesta, izlīferēja krīzēs. Tie bēnus samācīja pēc savas vērtību skalas. Tā ir tauta, kam naids un vardarbība ir cieši kultūrā, tā tiek nodota no paaudzes paaudzē. Visbnežēlīgākie un briesmīgākie ir tie, kuros deg aizvainojums, bailes un neticība sev. Un šie trīs elementi pāraug vienmēr aizsargreakcijā – agresijā. Principā tā ir vesela nācija, kas sastāv no smagi traumētiem vardarbības upuriem, kas labi apzinās savu nevarēšanu un kompensē to ar agresiju. Nežēlīgi un briesmīgi cilvēki dvēselē, kam maz kas ir godājams. Vismaz lielākā daļa. Eiropa jau sen to saprata un centās palīdzēt, bet tai iekoda rokā. Jo tāds vardarbības upuris ir irracionāls un dziļi traumēts.
Tagad ir izšķiršanās – vai sist nost garīgi slimo, kas nav vainīgs pie savas slimības, ja tas grib nodedzinat Tev māju?
man šķiet, ka iespējamā kara gadījumā jālīst tūkstošiem ru karavīru asiņu un tas varētu nesagremojams priekš ru auditorijas. šādu skaitļu priekšā ru propagondoni būtu bezspēcīgi.
programma MAX, ko ru var dabūt, ir okupēt Azovas jūras piekrasti (padarot to 100% par ru iekšējo jūru) un izcirst koridoru gar krimas kanālu līdz Dņeprai. ja UA zaudēs tikai šīs teritorijas, tas tikai paātrinās UA iestāšanos NATO.
Neviens monarhs, neruājot par kaut kādu veģetāru autokrāteli, nav pārdzīvojis ilgstošus konfliktus, kas sagādā daudz līķu. Ja uzvara, tad cita lieta. Es domāju, ka ir reāli krieviem tikt līdz Dņeprai bez pārmērīgiem liķu kalniem. Iespaidīgās vidējā darbības raķešu kaudzes, elektroniskās cīņas iespējas, SOFi dod labu šansi nošaut 2 zaķus ar 1 šāvienu: 1) daudz ukraiņi katlos; 2) ieņemta liela teritorija. Abi punkti iesmērēs jebkuras sarunas kremlim vēlamā virzienā. Krievi vienkarši apbrauks apdzīvotās vietas un ar savu manevru panāks logistikas sabrukumu oponentam. Nu goda vārds – manevram ir baigais spēks, to pierādījusi visa militārā vēsture! Var izmanevret stiprāku pretinieku! Protams, karš ir karš, visādi var sanākt, bet es, ja godīgi, neteiktu, ka viņiem ir sliktas iespējas. Ja PU ies līdz Dņeprai, es viņu par pārgalvi nesauktu. Par riskētāju – jā. Bet kas neriskē, tas …
pēc manevra jāseko apgādei. vēl lielākas izredzes nokļūt katlos būs ru priekšējām vienībām, kurām beigsies degviela un munīcija. lai noturētu iekarotās teritorijas, nekavējoties būtu nepieciešams piesaistīt miljonu omd un nacionālo gvardi, kuri vairs nav tik labi apmācīti.
domāju, ka Ukrainā ir pietiekami daudz sprāgstvielu, ko ierokot zemē vai aizšaujot pretinieka virzienā, noteikti katru reizi ies kāds bojā vai tiks ievainots, neskatoties uz viņa RECiem, SOFiem utt.
visdrīzāk putins pats tagad ir apmīzies no domas, ka būs jākaro. grūti pašam iziet no paša izveidotās situācijas- līdzīgi kā lukašenko ar migrantiem…
Cik es saprotu, šobrīd no rietumiem nav uzstādījuma krieviem atvilkt armiju vai par krievu armijas atrašanās vietas ierobežošanu (ja neesmu ko alaidis garām), bet visi runā tikai par neiebrukšanu Ukrainā. Krievijā iekšienē savukārt ir retorika, ka Ukraina gatavojas uzbrukt – ORDLO, baltkrieviem utt.
—–
Va nevar būt tā, ka ja rietumi būs pietiekami stingri šobrīd pret iebrukšanu Ukrainā un Putins saprot, ka draud smagas sekas, ja iebruks – vai pašreizējais solis nevar būt tāds, ka Putins pēc sarunas ar Baidenu paziņo, ka panācis, ka amerikāņi turēs grožos Ukrainu, bet tomēr drošības pēc, lai nodrošinātu drošību ORDLO republikām un Baltkrievijai no Ukrainas iebrukuma, izveidos OEDLO un Baltkrievijā pastāvīgas bāzes un šobrīd savesto karaspēku tur atstās pastāvīgi?
—–
Tādējādi būs ievērota prasība neuzbrukt Ukrainai, sankciju nebūs (no rietumiem nebija uzstādījuma atvilkt armiju, tā kā iebilst neko nevar), un Krievija vēl pagaidām ne de iure, bet jau de facto būs pievienojusi sev Batkrieviju un ORDLO. Kārtējais solīts uz priekšu un pagaidām iztikšana bez reālas karadarbības.
—–
Un tad jau nākamgad vai citā brīdī varēs atkal taisīt jaunu kašķi, lai mēģinātu iet tālāk kādā virzienā – pēc situācijas – Ukraina, Polija, Baltija.
Cik saprotu, tad Krievija ir no Sibīrijas atvilkusi savu 41.armiju, kuru novietos uz patstāvīgu dislokāciju pie Ukrainas robežu. Iespējams, ka tā tur atrodas divu mērķu vadīta. 1) Atturēšana – pieaugot Ukrainas kaujas spējām, politiķiem var rasties kārdinājums ar ātru uzvaru paņemt atpakaļ ORDLO. 2) Nolemjot, ka plāns iekļaut ORDLO Ukrainā ar īpašo statusu nerealizēsies, var tikt realizēta to iekļaušana Krievijas sastāvā, kas jau palēnām notiek ar Krievijas pilsoņu vairošanu šajā apgabalā un jau ar atklātu piedalīšanos Krievijas domes vēlēšanās. Tas nostādīs Ukrainas un arī rietumu valdības smagas izvēles priekšā – karot vai samierināties.
vismaz rietumi jau sen grib aizmirst par ORDLO
Abhāzija, D-osetija, Transnistrija joprojām nav RU sastāvā, kādēļ gan ar ORDLO būtu citādi.
ORDLO krievijas sastāvā – tikai problēmas. ORDLO nesaprotamā statusā – tikai bonusi.
Bet vai nav, ka Abhāzijā, D-osetijā, Transnistrijā krievu armija ir iekšā tā sakot oficiāli, bet ORDLO ir statuss “mūsu tur nav”, un pašreizējo situāciju var izmantot, lai ievestu armiju ORDLO “drošības nolūkos, lai pasargātu to no Ukrainas” un būt tur ar armiju iekšā oficiāli? Un tad ORDLO būs de facto Krievijas sastāvā, bet ne de iure – tieši tā, kā tas ir ar Abhāziju, D-osetiju, Transnistriju?
Šāds variants ar mieruzturētājiem pastāv, tas ir visiem pieņemams, jo neko pēc būtības nemaina.
Vēl var pieprasīt no Ukrainas visu Dņepras kreisā krasta demilitarizāciju.
Pieprasīt var jebko, bet priekš tā ir pretinieks kārtīgi aiz olām jānogrābj tā vai citādi. Attiecīgi prasījumi “izaug” no tā, cik labi būsi noķēris aiz olām. Vāji noķēris – maz prasījumi, kartīgi noķēris – vairāk kā cerējis būsi. Bet aiz olam noķer meh. kajinieki. Tā izsenis cilvēcē ir bijis. Tiesa, ķerot aiz olām var paslīdēt kāja. Tā arī ir ne mazums bijis vēsturē. Ir, ir, par ko kremļa saimniekam domāt. Bet pamata principu, ka diplomātija izaug no stobra – neviens nav atcēlis. Varbūt utopiski aizmirsis bija.
niansēs maina – tad krievijai būtu jāsēž arī pie mazā galda ar ukrainu kā pusei; pašreizējais formāts ir L/DNR + UA, bet RUS sēž pie lielā galda Normandijas u.c. formātos
+ LNR un DNR formāli dabūt iekšā Ukrainā, bet ar tādu formālo autonomiju un faktisko stāvokli, lai faktiski Ukrainas varas tur nebūtu, bet LNR un DNR pārstāvji Ukrainas parlamentā būtu. Tai skatā saņemtu dotācijas, pensijas un citus budžeta maksājumus. Paši budžetā maksātu minimumu.
Laiks pārlasīt Boisto plānu…
Kā tad nemaina?! Ja Krievija tur ir oficiāli, tad, pirmkārt, Ukraina noteikti nevar iestāsties NATO, otrkārt jebkādus Ukrainas centieusi atgūt šīs teritorijas Krievija var izmantot kā ieganstu, ka it kā notiek uzbrukums Krievijai, treškārt, Krievija var oficiāli pretendēt uz vietējo vēlēšanu kontrolēšanu, ceturtkārt, Krievija var oficiāli savillkt tur tik daudz militāro spēku, cik grib. Vai tad tā nav? Manuprāt, tieši tāds arī ir pašreizējās situācijas ticamākais sagaidāmais iznākums.
Tas ka UA “noteikti nevarēs iestāties” jau tagad it kā nosaka Krimas aneksija un inkorporācija, bet formali šāds stāvoklis pats no sevis nav šķerslis, daudzām NATO valstīm ir nesakārtoti robežstrīdi, piemēram LV ar LT un EE ar RU. Situācija KDLO šajā ziņā vispār šausmas. Nu nostāsies ORDLO RU vai KDLO mieruzturētāji, šaudīšanās būs mazāk, bet juridiski bez izmaiņām. Cita lieta, ka daudziem Rietumos UA neatrisinātās problēmas dod skaistu ieganstu ne atteikt, bet atlikt NATO ceļa kartes izsniegšanu UA. RU atklāta ieiešana ORDLO tieši tādēļ ir iespējama, ka izskatās kā grandiozs solis, lai gan būtībā tikai nofiksē de jure stāvokli, kas jau ir noticis de facto.