vara bungas: Būtu ļoti dīvaini, ja plānojot ofensīvu pret UA, RU visnieki aizmirstu, ko viņiem mācīja PSRS karaskolās par DE zaudējuma iemesliem Staļingradas kaujā. Arī UA vecākie un augstākie virsnieki, kas pabeidza tās pašas karaskolas šos iemeslus labi zina. Salīdzinot 1942. ar eventuālo 2022. gada kaujas lauku, jākonstatē, ka tā ir tā pati teritorija un vide, tas pats operatīvais dziļums, apmēram tā pati sākotnējā spēku samēra proporcija, tā paša līmeņa motivācija vieniem (patriotiskais karš) un apziņa par neataisnīgu karu otriem (te es domāju ungārus un rumāņus vācu dienestā). Vienīgais tagad vietam apmainījās pluss un mīnuss. 1942,gadā DE klupšanas akmens bija pārrēķināšanās ar karaspēka virzīšanās tempu (blitzkrieg neizdevās), apdzīvoto vietu piemērotība aizsardzības kaujām, partizānu operācijas, loģistikas trūkumi, kā rezultātā vasarā iesāktais uzbrukums iestiepās ziemā un beidzās ar aplenkumu un vēsturisku kapitulāciju. Zaudējumi bija milzīgi abās pusēs, kopā ap 2 miljoniem karavīru. Būtiskākā atšķirība starp “tad” un “tagad” – tagad vieniem nav pamata, bet otriem spēju veikt bumbvedēju operācijas (carpet bombing) 2,PK mērogā. Arī situācija pasaulē nav tik labvēlīga uzbrucējam kā 1942.gadā. Attiecīgi, ir ticams apgalvojums, ka RU šobrīd nav nepieciešams un nav samērīgi iet plašā uzbrukumā uz Kijevu vai Odesu, jo nav tādu mērķu, kurus kremlis nevarētu sasniegt UA nemilitārā ceļā pretstatā riskam ar blīkšķi zaudēt un atkāpties, lai neatkārtotu Hitlera kļūdu. Neskatoties uz to, šobrīd militārs apdraudējums Harkovai, Mariupolei un neokupētiem Doņeckas un Luganskas apgabalu rajoniem saglabājas augsts – arī PSRS uzvarot kauju uzreiz neatguva visu iepriekš zaudēto teritoriju. Sīkāk šeit:
-
Sekojiet
Sekojiet
Already have a WordPress.com account? Log in now.
vara bungas 
Ja ir interese veltīt laiku, var youtube paskatīties satura radītāja: TIK history Staļingradas sērijas.
Te vēl arī viena cita (man liekas) svarīga nianse…..tā brīža Wermachts bija tiešām pamatīgs lielu kauju veterāns ar pieredzi no nesenajām kampaņām pa visu Eiropu (Polija, Belgija, Norvēģija, Francija). Nedomāju, ka Rus armija atbilst šādam kalibram. Visas līdzšinējās Rus militārās operācijas kopš 91.gada bija pilnas problēmu un neprofesionalitātes visos iespējamos līmeņos. Un ne reizi Rus armijai nav bijusi nopietna klope ar daudz-maz līdzvērtīgu pretinieku
Toties ihtamņeti gan labi zin un var pastāstīt rus armijai ko nozīmē klope ar līdzvērtīgu pretinieku – https://en.wikipedia.org/wiki/Battle_of_Khasham
Ņemot vērā to cik vāji līderi ir pie varas Eiropā un ASV, tad domāju, ka Putinam ir daudz lielākas iespējas sasniegt savus mērķus draudot ar karu, nekā pašu karu. Pie tam man šķiet,ka viņš jau ir uzvarējis. Jautājums vai Zeļenskis padosies Baidena spiedienam kapitulēt un neuzsāks savu spēli, kas ir vēl riskantāka par Krievijas iebrukumu. Pie tam ZE ir tāds pats miera balodītis, kā Baidens. Vēl viens gājiens būtu, ka ZE atsakās no Krimas un Donbasa apmaiņā pret dalību NATO, bet tāds variants laikam apspriests netiek! Kaut gan, manuprāt Ukraina varētu daudz labāk attīstīties bez šiem problemātiskajiem rajoniem un zem NATO lietussarga.
UA atteikšanas no Krimas un kaut vai no visa kreisā krasta netiek apspriesta, jo Krimas aneksijas atzīšana neatrisina nekādus RU stratēģiskos mērķus. RU ir vajadzīga UA visa, sliktākajā gadījumā UA bez Aizkarpatiem, Voliņas un Ļvovas apgabaliem. Ar neitrālu FI, praktiski kabatā esošu BY (tāpat GE un MD) un pakļautu UA, RU pievērsisies 3B “sakārtošanai” un izveidos ap sevi tādu kā intermariumu otrādi. Formāli visas minētās valstis saglabās valstiskuma atribūtus, bet tiks demilitarizētas (izņemot FI) un tās pārvaldīs valdības, kas ir draudzīgas kremlim. Kamēr ir NATO un ES ar 3B tikt galā nebūs viegli, bet RU nestaidzas, mums ir jāsteidz izmantot atlikušo laiku maksimāli efektīvi, lai nebūtu visu laiku jāapelē pie starptautiskās sabiedrības, kuras simpātijas var nebūt viennozīmīgi mmūsu pusē, nav vairs 1991.gads. Baidenam nebūs jārisina 3B problēmu, cerams arī Trampam nē, iespējams, ka arī ne Putinam. Tā kā pagaidām varam mierigi vērot, kas notiks ar UA un gatavoties kolektīvai pašaizsardzībai pēc dažiem gadiem.
LSM jau ir draudzīga krievijai, lielie iepirkumi arī neletāli. Fait accompli?
Tu nesaprati domu. Ja Ukraina atsakās no okupētajām teritorijām, tas NATO atņem formālus ieganstus neuzņemt Ukrainu. Korupcija nav nopietns arguments, jo nedomāju, ka Albānija vai Bulgārijā vai pat Latvijā tā ir mazāka. Mēs pat atļāvāmies finansiāli caur savām bankām atbalstīt Ziemeļkoreju!!! Ja Ukraina atsakās no šīm teritorijām, tad Krievijai paliek vai nu samierināšanās vai uzbrukums, jo tai tad pazūd draudu ietekmes līdzekļi uz Ukrainu un Rietumiem. Savukārt Rietumiem Krievijas iebrukuma gadījumā, kad Ukraina ir piekāpusies, saglabāt kaut kādas cieņas kripatiņas ar “dziļu norūpēšanos” būs par mazs. Ukrainai piekrist Minskas vienošanai uz ko Baidens, Šolcs un Makrons spiedīs vai/un centīsies nopirkt (ar 20 milj. robežas būvēm) Zeļenski, bet Ukrainai pieņemt Minsku ir pašnāvība. Ukraina nevar ne Krimu, ne Donbasu paņemt atpakaļ īpašā statusā, jo tad Krievijai vienmēr kontrolēs situāciju Ukrainā.
Oficiālais UA “negatavības” NATO iemesls ir tieši korupcija,
[..] “To be a NATO member, you need to meet the NATO standards,” Stoltenberg said. “We help them with organizing fighting corruption, but 30 allies have to agree, and we do not have a consensus agreement in NATO now on inviting Ukraine into becoming a full member.”[..]
bet ne tikai, LGBT tiesības arī nāktos atzīt.
[..] Euro-Atlantic integration entails transformation of the defense and security sector, alongside a wider set of commitments. A country aspiring to NATO membership is also expected to deliver on democratic procedures, rule of law, efficient anticorruption policies and tools, human rights protection, equality, and tolerance.
https://uacrisis.org/en/why-ukraine-is-still-not-in-nato
Par atteikšano no okupētām teritorijām var runāt GE gadījumā, jo tur Abhāzijā un D-osetijā ir izteiktas etniskās ašķirības un miera ar gruzīniem nebūs nekad, bet pat GE nav neviena nopietna politiķa, kas uzdrošinātos runāt par atteikšanos, jo tā pa gabaliņam var visu valsti izmainīt, iemesli kārtējām okupācijām vienmēr atradīsies.
UA jau ir parakstījusi Minskas vienošanos un ļoti to nožēlo, bet vilciens ir aizgājis. Tagad vienošanos var tikai denonsēt, ko UA nedara, jo ilgi runāt ir labāk nekā īsi karot. Minskas vienošanās vispār neko nerunā par Krimu, bet paredz autonomijas statusu Donbasam UA sastāvā, ja kas šī neizpildāmā vienošanās uzpiesta UA tieši Trampa dežūras laikā. Šobrīd Minska ir strupceļā dēļ tā ka UA nepiekrīt vēlēšanām ORDLO PIRMS pārņemta robežas kontrole, bet RU nav gatava atdot robežu PIRMS notikušas vēlēšanas. Strupceļš, bet ārā no vienošanās neviens nestājas.
https://euromaidanpress.com/minsk-agreements-faq/
Ar atteikšanos no teritorijām nekas netiks līdzēts, jo RU atradīs jaunu Novorosijas perēkli, kuru UA netrūkst.
Es domāju, ka viss ir daudz vienkāršāk. Rietumiem pilnībā pietiek ar iemeslu, ka viņi vienkārši nevēlas Ukrainu NATO, tāpat kā, piemēram, nevēlas Turciju ES. Mums baltiešiem ir tāds nedaudz sentimentāls viedoklis, ka Rietumiem ir kautkāds pienākums Ukrainu, GE vai Mold. uzņemt vai integrēt ES vai NATO. Bet šāda pienākuma nav. Attiecībā uz Centrāleiropu un Baltiju vismaz daļēji šāds pienākums bija, jo tikām tomēr nedaudz “uzmesti” no Rietumiem Jaltā utt (ko īpaši ASV nereti uzsvēra saistībā ar NATO paplašināšanos). Lai arī mūs (īpaši Baltiju) vismaz NATO arī sākotnēji nepavisam negaidīja. Turklāt ir liels jautājums, cik tālu šīs organizācijas ir gatavas paplašināties. Attiecībā uz ES arvien vairāk izskan viedoklis, ka paplašināšanās ir beigusies (max Balkāni vel var uz ko cerēt)
EU un NATO vārdos neizteiktā, bet darbos noraidošā pozīcija pret dažāda statusa kandidātvalstīm ir liela problēma. Šajā valstīs, lai padarītu tās “gatavas” iestāties, ir jāveic reformas, kas, kā zināms, nozīmē garantētas īstermiņa sāpes pret iespējamiem ilgtermiņa ieguvumiem. Reformu veikšanu var pamatot, ja ir skaidrs, ka sekos “diploms” no ES vai NATO puses. Taču, piemēram, Maķedonija (nu jau Ziemeļmaķedonija), kas mainīja pat savu valsts nosaukumu, lai iztaptu grieķu nacionālistiem, tagad ir atdūrusies pret tādiem pašiem personāžiem no Bulgārijas, kā arī precīzi nedefinējamu ES “politisku negatavību” pat sākt iestāšanās sarunas. Nav brīnums, ka šur tur – piemēram GE, redzot šo, rodas šaubas par to, ko viņi Rietumos pīpē.
ES un NATO ir jāsaprot, ka, nepaņems viņi, paņems CN vai RU. Un tas ne pie kā laba nenovedīs.
Tas, ka vecās Rietumeiropas valstis nav entuaziama pilnas uzņemt kkādas bijušās psrs un Balkānu “banānu” republikas savā klubiņā, ir ļoti saprotami un pat apsveicami. Ja kādam šķiet, ka UA un 3B ir līdzīgs korupcijas līmenis, tad viņš varbūt nav bijis UA vai bijis tikai oficiālos pasākumos. Turklāt jau tagad ES ir grūti vienoties par kopēju viedokli naudas sadalē, sankcijām , liberālajām vērtībām utt. Ja kādai valstij tik ļoti nepatīk viendzimuma laulības, tad nafig stāties tādā savienībā, kur vairākums valstu to atbalsta?! Ja kādai kandidātvalstij šķiet, ka reformas (korupcijas apkarošanai, atkritumu apsaimniekošanā, sociālajā jomā, nekustamā tirgus jomā utt) ir vajadzīgas tikai tāpēc, lai iestātos ES, tad šī valsts noteikti vēl nav “gatava”. Aiziešana cn vai ru ietekmes zonā ir viņu pašu izvēle. ES tirgus un bezvīzu režīma atvēršana jau vien ir ļoti liels ieguvums, kas ļauj kandidātvalstij attīstīties daudz straujāk nekā bez šīm privilēģijām.
Redz pa tām vērtībām ir tā, ka es neuzskatu, ka ES būtu jāsāk daļa lietu regulēt vispār. Piem. nevajag ES līmenī regulēt gurķu līkumu (no tā jau atteicās), laulību jautājumu (ja kāds grib viendzimuma laulības – lūdzu, negrib – tā ir viņa darīšana) u.c.
Bet tieši tā jau tas arī ir, ka pozitīvs mērķis – iestāšanās, piemēram, ES vai NATO palīdz valstīm veikt reformas. Sauklim “jums/mums pašiem to vajag” ir sakars ar realitāti tikai ļoti retos gadījumos, vairākums valstu ir, citējot Saakašvili, aiz deguna jāvelk uz priekšu. Mūsu pašu LV gadījumā: 2000-o gadu sākums: hūte, bārda un šļosers dala “uzņēmējdarbības vidi”, vēlētājs balso par viņu partijām. Tiešām tad bija populārs viedoklis, ka mums pašiem vajag reformas? Bez ES un NATO burkāna nekas nebūtu izdevies. Mēs LV instinktīvi jūtam, ka mums vajag kādu, kas iedod pa pēcpusi, tāpēc arī vēlāk iestājāmies OECD un tāpēc arī tagad ir diskusija par to, ka vairs nav mērķu.
Kandidātvalstu gadījumā jāsaprot, ka vieta tukša nepaliks. CN, RU un pat TR ietekmes nostiprināšanās šajās valstīs nav Rietumiem labvēlīgs scenārijs. ES un NATO pat nav īsti skaidri deklarējuši kritērijus, kurus izpildot, valsts noteikti varēs iestāties (piemēram, ES gadījumā iestāšanās sarunas tiek uzsāktas, pamatojoties uz politisku lēmumu, kurš var būt pozitīvs vai negatīvs, neskatoties ne uz kādiem ārējiem faktoriem). Šāda “stratēģija” jeb precīzāk, tās trūkums, ir zara zāģēšana, uz kura pats sēdi. Dienas beigās tāpat ES un US būs jāšķipelē mēsli, kā piemēram, MN gadījumā, kas vairs nevar atdot kredītu par CN SOE būvētu un līdz galam nepabeigtu “ātrgaitas šoseju”.
Gruzija jau ir izvēlējusies Gruzijas sapni ar krievijas oligarhu Ivanišvili priekšgalā. Jau notiek tiesiskās palīdzības līgumi ar baltkrieviju u.tml. rašizācija – bez kārtējās asiņu nolaišanas tur nekas nemainīsies, zaudētas desmitgades.
Jā, jo kā stāsta turienes paziņas – ultimāts bija vienkāršs – vai nu Ivanišvili vai karš. No kara visi nobijās. Gruzija padevās.
Principā ar Zelenski varēja notikt tas pats. Viņš arī iegāja politikā ar solījumiem izbeigt karu. Nav sanācis.
Vispār runāt kategorijās “kādam citam ir pienākums” ir diezgan neproduktīvi. Pienākums rodas, kad konkrētā subjekta vēlētāji kaut ko vēlas vai atbalsta vai tos kaut kas REĀLI apdraud. Diez vai LV vēletājs vēletos, lai NBS dodas palīgā GR karot + tā normāli arī nomirt par kaut kādām salām velns viņu zina kur, jo TR izstājās no nato un uzbruka GR. LV vēletājam ir kaut kā pie pakaļas senā Grieķijas kultūra un viņu mūžsenie strīdi ar nejaukajiem kaimiņiem no Vidusjūras otras puses. Pareizi? Pareizi. Turki mūs nekupēs, pat tad, ja TR kļūst par mega vidusjūras impēriju. Kur mēs, kur viņi?
Tāpatām arī ir jasaprot, ka lielākajai daļai NATO valstu ir dziļi pie pakaļas mūsu problēmas, jo RU ir tālu un nekur tālāk diži par post-soviet telpu viņi nelīdīs, jo nav resursu, tātad viņus tas nerausta. Tāpat kā nerausta TR un GR problēmas mūs. Ir jābūt pilnīgas histērijas ietekmētam, lai izdomātu, ka krievi baigi pletīsies tālāk pa buferzonu. Buferzonas kopšana un kūrēšana jau apēdīs visus liekos resursus. RU NAV PSRS. RU ir maza ekonomika. Par ar visu pirkšanas paritātes korekciju tas nemaina to, ka brutāli nav ar ko tēlot PSRS. Pierobeža jā, – tālāk nē. Tas, ka lauzīs kompjūterus vai algos botu fermas, kas piemēslos IT vidi līdz pat Lamanšam – tie ir sīkumi.
NATO tika radīts, jo PSRS reāli varēja aiziet līdz Lamanšam. Visus vienoja reāli draudi. RU tagad aizklibot var līdz Vistulai. Apdraudējumi pavisam citi.
Rudenī būs iespēja LV vēletājam atbildēt uz jautājumu, vai esam gatavi maksāt par tiesībām dzīvot šeitan, vai arī esam labāk gatavi “sarunāt” un kas būs, tas būs. Bet nu visi jau saprot zemapziņā, ka sarunāt neko nevar, tā tāda ilūzija. Bet cilvēkiem patīk ticēt visādām ilūzinām, ka tik nebūtu jāpiepūlas.
Man gan šķiet, ka viena daļa patiešām tic, ka galvenais izstāties no NATO un ES, un uzreiz būs lētā gāze, elektrība, benzīns, bagātie krievi pirks villas, algos mūsējos par sulaiņiem, brauks krievu tūristi, varēs eksportēt savu produkciju uz Krieviju un pelnīt ar tranzītu. Toties viss pārējais paliks pa vecam.
Krievija + UA, BY, 3B un PL līdz vislai ir salīdzināma ar PSRS, tā kā nav tik rožaini.
Iztrūkst Bulgārija, Čehija, Slovākija, A-Vācija, Dienvidslāvija tāpat bija par sevi. Centrālāzija tomēr Ru ietekmes sfērā, tik cik Ķīna ielīdusi. Azerus Turki pievākuši.
Ne jau teritorija noteica PSRS jaudu, bet EKONOMIKAS izmērs attiecībā pret pasauli, teritorija + tās integrācija PSRS ekonomikā, loģistika. Un Varšavas pakta valstis. Ideoloģija. Piemēram, industrija ražošanas bija liels % no kopējā, kurpretīm tagad Ķīna ir faktors. Krieviem % no pasaules ekonomikas ir smieklīgs.
PSRS 80-tajos kopprodukts bija 2 triljoni + austrumu bloks. ASV tajā laikā bija 4 triljoni. Faktiski 80-tajos PSRS bija 2x mazāka ekonomika kā ASV. Tagad cipari: 1,7 krievi, USA – ap 22.
Tātad krievu spēks ir 13 reizes mazāks, ja salīdzina ar ASV ekonomiku izmēros, bet bija 2x mazāks. RU ekonomika nevar pat sapņot par vērienu, kas bija PSRS.
PSRS ekonomikas % no pasaules maksimums: 20% (neskaitot satelītus)
krievijas % no pasaules ekonomikas šobrīd: 1.95%
Krievi nevar nopietni realizēt tālāk savas ambīcijas kā cara dzelzceļš un pierobežas valstis.
Centrālāzija, atskaitot Tadžikistānu, ir tjurku padomē un kolektīvi pauda atbalstu padomes kolēģei Azerbaidžānai Karabahas karā (nevis nomināli sabiedrotajai Armēnijai). Tur varai ir reģionam atbilstošs varas instinkts, Uzbekistānā un Turkmēnijā krievijas politskā ietekme ir nulle un Kazahstānā ar to visai radikāli cīnās, nekautrējoties reāli tupināt krievu pasaules cīnītājus.
Un arī jau iepērk turku dronus, nevis bezanalogus.
Ekonomiski zem ru zābaka, militāri arī. Viesstrādnieki+resursu tranzīts.
Galvenā priekšrocība ir lēmumpieņemšanas ātrums+reālās spējas. Gejropā ir 10+x lielāks ikp, bet desmitiem viens par otru zaļāku politiķu, kas cierē uz vietu gazprom padomē + ldnr ogļračiem ir vairāk tanku nekā reiropā kopā.
Nav viss slikti, nav viss labi
nav tādas universālas tiesības tikt ielaistam klubiņā – teorētiski kluba biedru lēmums, praktiski viss cits pakļaujas, ja US ir pietiekama vēlme pēc konkrēta iznākuma.
Teorētiski NATO ļoti noderētu 100k+ kaujās rūdītu karavīru Eiropā. Bet tīri praktiski jānomainās paaudzei – briseles gaiteņos neviens RU karaskolu absolventus lielā skaitā negrib redzēt.
PSRS karaskolu absloventi, atskaitot ģenerāļus, jau ir pensijā, Ukrainā jau ir vairāki karalaika jaunāko virsnieku metieni.
Neticu, ka nebija kvalifikācijas celšanas kursi raškā gan armijai, gan sbu – slāvu brālība utt. Pagrieziens uz rietumiem pa pusei notika 2004. Oranžajā revolūcijā un tad 2014.
Pieskaitam pāris gadu inerci+piesātinājumu ar aģentiem – necik tālu jaunā maiņa nebūs tikusi.
Pat Nīniste acīmredzami saniknojās savā Jaungada uzrunā.
https://www.presidentti.fi/en/speeches/president-of-the-republic-of-finland-sauli-niinistos-new-years-speech-on-1-january-2022/
Now the feel is different. The ultimatums Russia gave to the U.S. and NATO in December concern Europe. They are in conflict with the European security order. Spheres of interest do not belong to the 2020s. The sovereign equality of all states is the basic principle that everyone should respect.
Un galvenais:
And let it be stated once again: Finland’s room to manoeuvre and freedom of choice also include the possibility of military alignment and of applying for NATO membership, should we ourselves so decide. NATO’s business is the so-called Open Door policy, the continuance of which has been repeatedly confirmed to Finland, also publicly.
Ja RU iebruktu UA “for effect”, FI iekšpolitiskais svaru kausss nosvērtos par labu dalībai NATO, ko tad RU iesāks? Kolas pussala RU nac.drošībai ne mazāk (bet vairāk) svarīga kā Voroņeža vai Rostova. Cik garš tik plats. Visas pretrunas atrisinātu patiešām liels karš (RU+CN pret Rietumiem), ellīgi riskanti, bet tā būtu pasaules kārtības (sistēmā kurā sen sakrājušās kļūdas) “perezagruzka” un pamats jaunai Versaļai un Jaltai 2.0. Tādā gadījumā RU nevar atļauties gaidīt momentu, tai to ir jāveido, citādi nāktos vispirms mainīt savu savuekonomisko modeli, lai pārapbruņotu nevis tikai modernizētu armiju utt. Bet tad pēc vēl 20 gadiem tā būtu pavisam cita valsts un cita pasaule tai apkārt. Bet Pukinam vajag tagad. Vot i rasustās.
Ru jau 8 gadus ir iebrukusi ua, viņi nevar iebrukt, tikai turpināt
Pašlaik runāt par iebrukšanu ir raškas naratīvs, ko rietumi pārņēmuši
Labi varam saukt atklātu konvencionālu iebrukumu par RU okupētā placdarna paplašināšanu, iebrukuma 3.etapu vai kā savādāk, bet kopumā visi saprot par ko ir runa neskatoties uz to, ka Minskas un Normandijas formātā RU netiek uzskatīta par konflikta pusi.
Barbarosa vispār bija ārprātīga avantūra un kā tāda nepārprotams izmisuma solis, kura patiesie motīvi vēl arvien ir mīklaini. Jau 1941. gada augustā vāciešiem nebija pārsvara dzīvajā spēkā, bet tehnikas, pirmkārt tanku, bija 8 reizes mazāk no paša sākuma. Frontes garums nepārtraukti auga un pārsniedza 4000 km 1942. gada beigās, tāpēc katastrofa varēja notikt jebkurā vietā, bet sagaidāmi notika visizstieptāko komunikāciju rajonā. Manšteins atceras, ka degvielas transporti pa ceļam nosvilināja vairumu savas kravas.
Grūti to salīdzināt ar pašreizējo krievu stāvokli pie Ukrainas robežas.
Bet nu pat Krievijā strādā ‘nepieņemamu zaudējumu” politiskais faktors, kura karalaikā nebija. Pohoronka pārsitīs televizoru jebkurā ģimenē.
Nevajag salīdzināt, bet paralēles var vilkt. Interesanti sanāk. Vēsture tiešām iet pa spirāli no traģēdijas uz farsu.
Bez barbarosas vācija nebūtu sadalīta, bet gozētos staļina saulē kopā ar lielāko daļu fr, visu it utt
Neapšaubāmi, savāds ir pats moments – Hitlers pavēlēja Paulusam izstrādāt plānu tūlīt pēc visnotaļ draudzīgās Molotova vizītes 1940. g. novembrī.
Piedodiet, ka es pilnīgi apstrīdu jūsu visu teikto. Kāpēc apstrīdu? Atceros savu sarunu ar Didzi Šmitu tagad Saeimas deputāts) kaut kad deviņdesimito vidū, beigās – Didzis pauda – ja tas būs politiski vajadzīgi, Latviju pieņems NATO bez visiem noteikumiem. Īsti neticēju, pagāja daži gadi (paldies arī Latvijas valsts prezidentei Vaira Vīķei Freibergai) un Latvijas Valsts iestājās NATO.
Ja vajadzēs, NATO iestāsies ar Ukraina un Sakartvelo (Gruzija).