vara bungas: Laba ievadlekcija gatavniekiem. Jāuzsver, ka tā ir tikai viena no versjām par to, kas ir būtiskākais un ar ko ir jāsāk. Šajā gadījumā pasniedzējs izceļ A- situatīvo modrību/plānošanu, B- resursus un prasmes, C- tīklošanos ar kaimiņiem. C ir visstrīdīgāka tēze un visgrūtāk organizējama, tomēr, ja izdodas un paveicies ar vietējo sabiedrību, krīzes pārvarēšanas būs daudz vieglāka. Un, jā, izmantojiet likumīgus ceļus, lai iegūtu šaujamieroču glabāšanas atļauju.
- Komentārs
- Reblog
-
Abonēt
Subscribed
Already have a WordPress.com account? Log in now.
vara bungas 
“Un, jā, izmantojiet likumīgus ceļus, lai iegūtu šaujamieroču glabāšanas atļauju.”
Slepkava Zikovs savulaik ieguva šaujamieroča glabāšanas un nēsāšanas atļaujas tieši tāpēc, ka aktīvi gatavojās kaut kādai nebaltai dienai (bija ar tipisku gatavnieka attieksmi). Ne tikai šaujamieroči viņu interesēja, bet arī pārtikas rezervju gatavošana utt.
Jo vairāk civilpersonu vidū ir šaujamieroči, jo lielāks risks, ka kinoteātrī tiek nošauts nevainīgs cilvēks.
Otrs aspekts – kā tieši vienkārša civilpersona (kurš, pieņemsim, nav pat zemessargs) varētu sev palīdzēt ar šaujamieroci kara situācijā, kādu mēs novērojam Ukrainā? Šaus ar pistoli pa raķeti, kas gaisā strauji tuvojas, vai pa tanku?
Mans vienīgais minējums – tāda civilpersona būs pirmajās rindās izlaupīt veikalus… Pie reizes arī aplaupīt citas civilpersonas (savus tautiešus). Pirms vēl okupanti to sāks darīt …
Piebildīšu, ka sabiedrības aizsardzība pret marodierismu jānodrošina policijiai (vajadzības gadījumā piesaistot zemessargus). Kaimiņš ar legāli iegūtu šaujamieroci, kurš nav nedz policists, nedz karavīrs, ir lielāks apdraudējums, nekā drošības garants.
Ja kāds gribēs nodurs tagad arī ar nazi, masveidā nogalināt var arī ar mašīnu pūlī iebraucot vai dabūs tāpat ieroci nelegāli miera laikā. Ņemot vērā, ka Latvijā ir stingri ieroču aprites likumi, slepkavības pēc 2017 gada datiem ir 4,7 uz 100 000, salīdzinot ar Čehiju, kur ir 0.6 uz 100 000 un daudz brīvāki ieroču likumi. MAD princips balstīsies tāpat arī sadzīvē, neviens negribēs līst, cita īpašumā, ja var uzrauties uz kādu kam ir šaujamais. Ja būs tie pāris gadījumi klāt, kad ar legālu ieroci kādu nejauši vai tīši nogalinās, tad tas tāpat būs lielā mērā ok. Tas ir tas pats, kā alkohols nogalina cik simtus cilvēkus tieši un netieši Latvijā gadā, bet visi to uzskata par normu, jo tā ir cena par brīvību. Kā pašlaik sieviete vai 60 gadīgs var teorētiski aizstāvēt savu īpašumu vai dzīvību? Izsaukt pēc notikuma policiju? Tas, kas būtu jādara ir tieši janormalizē ieroču lietošana, jāveido, kas līdzīgs amerikāņu second amendmentam, jāattīsta šaušanas klubi un šaušana, kā hobijs.
Kā civilpersona var palīdzēt? Teritoriju tāpat kādam būs jātur, patruļas, piegādes tāpat veiks, tur arī ir iespēja kādam mugurā iešaut. Varbūt bullšits, bet tagad nesen bija girkina intervija, kur viņš teica, ka bija epizodes, kur civilie ar ieročiem bija izdarījuši diezgan lielus zaudējumus.
Katrā ziņā, ja Krievija iebruks Latvijā, tad skaidrs, ka nekāda brāļu tauta mēs nebūsim un civilos tāpat šaus nost. Ja nebūs paspēts nomirt kādā uzlidojumā vai artilērijas apšaudē un tādā gadījumā pat 10% paņemt varbūt vēl kādu ienaidnieku līdzi ir labāk nekā padoties un būt nošautam kādā bedrē.
tās 4.7/100k slepkavības lielākoties nav dzērumā sobutiļņiku ar cirvi? Pēc sajūtām ar šaujamieročiem ļoti reti.
Tā arī ir. Lielākā daļa no slepkavībām Latvijā ir t.s. “sadzīves slepkavības” (pārsvarā dzērumā). Mērķtiecīgas slepkavības ir retas.
neviens miera laika pakalpojums nemērogojas uz kara laiku. Pāpēc okupācijas laikā bija dažādi derīgu prasmju apguves mehānismi bērniem un jauniešiem – ugunsdzēšanas sacensības, pirmā palīdzība utt. Šaušanai jābūt tādam pašai pamatprasmei kā peldēšana.
Piemēram – bobsleja un kamaniņu naudas ir jānovirza šaušanai, biatlonam u.tml. derīgām lietām.
Drīz arī nodzēst uguni vai patstāvīgi pamest degošu māju nedrīkstēs, un peldēt mācīties nedrīkstēs, jo jā(!)būt taču daudzskaitlīgam un perfekti ekipētam VUGD, kurš viennmēr būs sekundes attālumā, un uz kuru tad nu attiecas šādas lietas. Un par slīcēja glābšanas prasmu apgūšanu, vai ugunsdzēšamā aparāta un dūmu detektora iegādi un glabāšanu, neesot attiecīgu dienestu darbiniekam, būs jānokļūst VDD redzeslokā kā potenciāli bīstamam, radikalizētam subjektam. Savukārt pats “kaimiņš” (sabiedrība) attiecībā uz jebkādiem “gatavniecības” (bet patiesībā normālām lietām, kas tikai nosacīti ir “ārkārtas”) jau de facto arī ir šitik stulba – ugunsdzēšamie aparāti mājās un auto, bērnu iepazīstināšana, ar to, kas tie tādi ir, un kā tos lietot, kā arī labi peldēt, apgriezt apgāztu laivu un iekļūt tajā, ir lietas, kuras esmu izdarījis, un kuras pa reizei dažos gados atsvaidzinu, bet par kurām apkārtējie uzskata par ķertu. Šķiet, ka nozākājot darītāju, kompensē savu slinkumu un gļēvumu pašiem atzīt dažādu problēmu eksistenci dzīvē un savu atbildību to priekšā, un darīt ko lietas labā.
Ja vēl es ieviestu ieroci, un tas nāktu zināms, tad vispār nodedzinātu kā raganu, ha ha.
Tad nu par veselīgu mūsu sabiedrības attieksmi pret ieročiem un attiecīgām prasmēm kaimiņam vai pašiem varam vispār nesapņot. Pat par tīklošanos un nebruņotu gatavību nē. Ja notiks attiecīgs referendums, tad 98% palēkdamies aizskries nobalsot par šaujamieroču aizliegumu valstī. Cik ir tādu, kuri momentā automātiski neiecels Elbakjanu par varoni un skrējēju par ķertu nenormālo, un kaut vai pieļaus iespējamību, ka var būt citādi? (Es attiecīgo gadījumu nevaru iztiesāt,kā tieši bija, tas tīri piemēram. Visā savā radu un paziņu lokā neredzēju nevienu, kuram nākošajā sekundē pēc ziņas izskanēšanas nebūtu skaidrs, ka ja reiz skrējējam vispār bija pieejams ierocis, tad “viņš automātiski ir ķerts, vainīgs un sodāms”. Tīmekļos pa kādam kautrīgi pretējam viedoklim laikam bija gan.
Starp citu, pa pusei humoram – varbūt jārēķinās, ka šāda sabiedrības muļķība ar attiecīgo “politisko pasūtījumu”, kuru šādos “pielādētos” jautājumos tomēr attiecīgās struktūras ar lielu inertumu, bet tomēr kādreiz pilda vai vismaz no tā ietekmējas, var skart arī iekšlietu struktūras un NBS – pēc gaškām nāks teizeri, ha ha.
Tāpat arī sabiedrības spiedienam var izrādīties lielāks spēks nekā varētu šķist, jo principā neprasa arī lielas likumdošanas izmaiņas – civilieroču gadījumā pietiek ar attiecīgās politikas un darba stila maiņu VP vadībā un atbildīgajos inspektoros.
Man nav precīzu datu, 98% noteikti nē, bet, jebkurā gadījumā, ir liela sabiedrības daļa (mana versija ap 30%) kas labprāt aizliegtu visus privātos ieročus, medību ieročus ieskaitot un arī pašas medības.
Apmēram zinu, cik novadā ir policistu. Viņi fiziski nevar nodrošināt pat ne pašvaldības objektu apsardzi visā teritorijā, tā ir kaut kāda pilnīga atrautība no realitātes, vēlmju domāšana, ko te raksti.
LV uz rokām ir tūkstošiem nereģistrētu ieroču, kam gatavojas to īpašnieki ? Ar ko viņi ir labāki par gatavniekiem, kas iegūst legālu ieroci? Žikovs ir ekscess, psihiatru brāķis, nevis tendence, gadu griezumā vispār statistiskās kļūdas ietvaros. Par savu rīcību ar ieroci likuma priekšā katrs atbild pats, viena cilvēka noz.nodarījums nav iemesks ierobežot citu cilvēku tiesības uz bruņotu aistāvēšanos. Otrs aspekts nerelevants, jo runa ir par civilperonas pašaizsardzību pret citu , bruņotu civilpersonu, vai kara noziedznieku close quarter battle apstākļos, kad īsstobrs ir labākā opcija. Veikalu izlaupīšanu galējās nepieciešamības apstākļos ir attāisnojama tāpat kā pašaizsardzība. Likums neparasa mirt bada nāvē pie pārtikas noliktavas durvīm,
KL 32.pants. Galējā nepieciešamība
Galējā nepieciešamība ir darbība, ko persona izdara, lai novērstu kaitējumu, kas apdraud valsts vai sabiedrības intereses, šīs personas vai citas personas tiesības, kā arī šo vai citu personu, ja attiecīgo kaitējumu konkrētos apstākļos nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem un ja radītais kaitējums ir mazāks nekā novērstais. Galējā nepieciešamība izslēdz kriminālatbildību.
Nu palasi pats, kas tad tajā pantā ir rakstīts! Tur ir vārdkopa “lai novērstu”. Galējas nepieciešamības piemērs ir notriekt ar automašīnu cilvēku, kurš šauj uz citiem. Nevis nošaut legālās pašvaldības norīkotu sargu pie pārtikas noliktavu, lai legālā pašvaldība varētu pārtiku iedot arī tādām vecenītēm, kuras nav pievienojušās bruņotām bandām un kurām nav ieroča. Ja pie pārtikas noliktavas durvīm nevienu negrasies nošaut, tad no bada nāves var izvairīties ar vienkārša laužņa palīdzību.
Lasi no panta ne tikai to, kas atbilst tavai tēzei. Zagt vai piesavināties no jebkādas piederības noliktavas (kaitējums), lai nenomirtu badā (tiesības) ir attaisnojami. Piemērs ar “pašvaldības noliktavas sargu” ir tavs nevis mans, bet ja to ņem par pilnu, tad laupīšana pielietojot vardarbību vai ieročus netiks atzīta par galēju nepieciešamību, jo kaitējumu “bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem” (prasīt pašvaldībai) un radītais kaitējums nev vērtējams kā “mazāks nekā novērstais” (ja rezultātā ir nogalinātie vai cietušie).
KL 32.pants. Galējā nepieciešamība
Galējā nepieciešamība ir darbība, ko persona izdara, lai novērstu kaitējumu, kas apdraud valsts vai sabiedrības intereses, šīs personas vai citas personas tiesības, kā arī šo vai citu personu, ja attiecīgo kaitējumu konkrētos apstākļos nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem un ja radītais kaitējums ir mazāks nekā novērstais. Galējā nepieciešamība izslēdz kriminālatbildību.
Hmm, pats izcēli daļu “šīs personas vai citas personas tiesības”. Man nav zināms, ka Latvijā kādam būtu tiesības uz svešu pārtiku. Ja mēs tādu tiesību nevaram konstatēt, tad tā veikala laupīšana/apzagšana nebūs galēja nepieciešamība. Ja nu vienīgi ir kāds cits tiesību avots, kas to pasaka…
Noz.nodarījums ir, atbildības nav. Ixlasi pantu līdz galam.
Es izlasīju pantu. Lai darbību attaisnotu ar galēju nepieciešamību, ir obligāti jāizpildās pazīmei “lai novērstu kaitējumu, kas apdraud [..] šīs personas vai citas personas tiesības”. Bez tā nevar iztikt. Ja tu apgalvo, ka pārtikas veikala apzagšana ir attaisnojama kā galēja nepieciešamība, tad es prasu – kas ir tā tiesība, kuru tu tādā veidā aizsargā? Es nesaku, ka tādas nav, bet man tā nav acīmredzama. Ja tu apgalvo, tad tev ir jāpamato.
Tiesības uz veselību un dzīvību piemēram
Zikova rīcību norakstīt uz psihiatru brāķi nav korekti. Krimināllietā veiktā psihiatriskajā ekspertīzē viņš tika atzīts par pieskaitāmu nozieguma brīdī. Viņš nebija psihiski slims. Paštaisna attieksme un vēlme būt gatavam iespējamiem apdraudējumiem (gatavnieka attieksme) nav psihiska slimība. Viņš tajā kinoteātrī bija, vienkārši izsakoties, dusmīgs un augstprātīgs. Bet tas ir ļoti plaši izplatīts noskaņojums cilvēku vidū. Dusmas un augstprātība nav psihiatru kompetencē. Ja ieroču komisijas psihiatrs nesaskata psihisku traucējumu pazīmes cilvēkam, kurš laipni un argumentēti paskaidro lietderību iegūt ieroča nēsāšanas atļauju, tad tikai no valsts politikas noteiktiem kritērijiem atkarīgs, vai tādu atļauju dot. Psihiatrs rīkojas to kritēriju un savas – ārsta – kompetences robežās.
Starp nepieskaitāms un nerekomendēju dot ieroci ir milzīga atšķirība
Atlikt. Zikovs bija oficiāli “ierobežoti pieskaitāms” statusā – nespēja visā pilnībā saprast savu darbību vai to vadīt, tas gan neizslēdz sodu kā būtu ar nepieskaitāmību, bet sods var tikt mīkstināts. Kā viņš dabūja ieroča atļauju palika noslēpums, iespējams tieši psihiatru brāķis.
https://www.apollo.lv/5707842/tiesa-nevertes-ka-zikovs-ieguvis-atlaujas-sesu-kaujas-ierocu-iegadei
LV ir 11000 tikai īstobra šaujaumieroču, 11 gadu laikā pēc/pirms Zikova keisa vari atminēties ko līdzīgu? Zikovi bija, ir un būs, tas nav pamats ierobežot tiesības aizstāvēties pret tādiem kā viņš. Būtu Eglem ierocis…
Ja Eglem būtu bijis ierocis, viņš tajā situācijā – cilvēku pilnā kinoteātrī to nemaz nedrīkstētu ņemt rokā.
Ieroču aprites likuma 66 panta (4) daļa:
“Aizliegts izmantot un pielietot šaujamieroci, ja to izmantošanas vai pielietošanas dēļ var ciest citas personas, pret kurām ierocis nav vērsts.”
Varu derēt viņš labprāt atsēdētu par to kādu gadiņu, ja vienīgais cietušais būtu uzbrucējs.
Hipotētiskā brīdī, kad Egle, pieņemsim, saprot, ka cilvēku pilnā kinoteātrī labāk būtu paņemt rokā savu ieroci, jo pret viņu Zikovs ir pavērsis ieroci, sanāk, ka Zikovs jau varēja paspēt izdarīt pirmo šāvienu. Nezinu, ko par to domā militārpersonas, taču, skatoties vesternus par mežonīgajiem rietumiem, man ir radies tāds iespaids – ja divi cilvēki nelielā attālumā viens pret otru pavērš šaujamieroci, tad iznākumam pietiek ar vienu šāvienu. Kurš pirmais izšauj, tam ir lielāka iespēja uzvarēt. Citiem vārdiem – pat ja Egle hipotētiski izlemtu aizsargāt sevi ar šaujamieroci, jau varēja būt par vēlu.
Daudz lielāku iespēju sevi aizsargāt sniedz tā sauktā ‘situational awareness’ jeb modra un adekvāta situācijas uztvere un tai atbilstīga rīcība.
Tev taisnība tajā ziņā, ka bauslis ir “do not draw on a drawn gun”. Bet ir arī cits bauslis – “wait for your opportunity, be prepared for it and act”. Uzbrucējam var notikt “blokidžs”, viņš var uz brīdi novērsties (konkrētajā situācijā apkārt noteikti bija daudz kā uzmanību novērsoša), turklāt ļauži, kuri aktīvi netrenējas, mēdz pat stresiņā nejauši uzlikt drošinātāju (konkrētajā gadījumā ar Glock neaktuāli) vai pat tēmēt ar nepārvilktu ieroci, vai gluži vienkārši netrāpīt, un vispār apstulbinošas muļķības darīt. Attiecīgi, ja esi daudz maz trenēts, iespēja izvilkt ieroci un izdarīt pretšāvienu, vai ieņemt aizsegu un iegūt laiku iztriperēties un izdarīt šāvienu – tā ir pavisam reālistiska iespēja. LV gadījumā vēl ir jāpārvelk aizslēgs, kas samazina izredzes, bet arī to var jūtami uztrenēt, turklāt revolvera gadījumā arī tā problēma atkrīt.
Jā, tikpat reālistiska iespēja ir, ka viss būs slikti, un jā, kādreiz gadās, ka Tava rīcība beidzas sliktāk nekā bezdarbība, bet kādēļ uzreiz pašam atņemt sev iespējas un instrumentus, ja var neatņemt un attiecīgi pēc situācijas izmantot (vai neizmantot) un izdzīvot? Situational awareness – jā visu lietu pamats, bet tam jāiet komplektā ar pārējiem instrumentiem – lai tad mums ir iespēja, prasmes un aprīkojums, ar ko tad to “atbilstīgu rīcību” realizēt.
Neatbalstu, ka kincītī visi sēdētu ar ieročiem, kas jau ir pret likumu un saprātu, bet nenonivelēsim arī tagad visas situācijas, kurās ieroča esamība un izmantošana vai pielietošana ir gan likumīga, gan objektīvi pamatota, gan dzīvību glābjoša. Protams, kas par daudz, tas par skādi, bet vismaz šobrīd mēs LV esam tālu no tā. Ja varam izdomāt, kā uzlabot filtrus, bet tomēr paturēt reālistisku iespēju pilsonim izpildīt visas prasības un saņemt ieroča atļauju, tad diskutējam par to nevis, ka neko nafig nevajag.
Ir kaut kas mainījies psihiatra daļā ar visu veido ieročiem? Senāk tas bija formālisma iemiesojums, kur jābūt ar istabas temperatūras IQ lai izkristu.
Doma tāda, ka ar nopietnām psihes problēmām pacients agri vai vēlu nonāk mediķu predzeslokā. Veicot pārbaudi galvenais ir pārliecināties par pretendenta neesamību psihiatriskās vai narkoloģiskās palīdzības dienesta datu bāzē, nevis izmeklēt un diagnosticēt. Protams balto pelīšu tvarstīšana tiks pamanīta, IQ netiek mērīts un tam arī nav nozīmes. Vietējā policija gan daudz ko zina par pocienta dzīvesveidu.
Ļoti daudzi narkologi strādā privātpraksē un pieņem klientus anonīmi (paģiru un lomku atkačāšana), līdz ar ko nudien ne visi cilvēki, kuri bijuši psihotiskā stāvoklī, ir narkoloģiskā dienesta datu bāzē.
Šī situācija gan pašlaik pamazām tiek risināta.
Psihiatri ir ārsti; viņi ārstē slimības. Ja cilvēks ir psihiski vesels, bet viņam ir nihilistiska, kropla attieksme pret citu cilvēku interesēm, tad viņš psihiatra redzeslokā nenonāks.
Policijas resursi nav pietiekami, lai uzkrātu informāciju par visu cilvēku uzvedību un vēl to analīzētu, lai novērtētu viņu personību.
Tu gan esi tēmā 😉 Tomēr zikovam līdzīgu gadījumu skaits ir statistiskās kļumes robežās, mēs nepaliksim drošāki aizliedzot civilos ieročus.
Nekas netiks pamanīts, saruna ar psihiatru ir 2 minūšu garumā, ar jautājumu “nu, kā jūtaties”. Ja nav uzraudzībā/redzeslokā, ieroču atļauju sistēma neizķers neko. Virkne augsti funkcionējošu diagnožu tai 3 teikumu sarunai izslīdēs cauri bez aizķeršanās.
Tas līdzīgi kā pie narkologa visi gan uz tiesībām, gan uz ieroci, gan uz ZS melo par reālo alkohola patēriņu, jo citādāk nonāks uzskaitē. Visi to zina, attiecīgi ja neesi lohs – “glāze vīna pie vakariņām reizi mēnesī”.
Datubāzes pētīšana + īpaša uzmanība pret tiem, kuri melo par vīna glāzi pie vakariņām reizi mēnesī, tāda ir mana pieredze ar atļaujām. Vēlreiz, labs psihiatrs ir kā pieredzējis operis, uzvedības, runas, acu spīduma, gļotādu krāsas deviācijas pamanīs dažās sekundēs.
😀 Cik tādi psihopāti ir pret kopējo sabiedrības masu? Toties krimiķu ar ieročiem vienmēr pietiek. Un tieši pret tādiem vajadzīgi bruņoti civilisti.
Pirmkārt civilpersona varēs pasargāt sevi. Otrkārt bruņotās civilpersonas veido partizānu vienības. Ne jau pa raķeti jāšauj. Jāšauj par apgādes kolonnas karavīru, kas izkāpa pie koka pačurāt.
arī pa milici, kolaborantiem
Atkal izvilkts viens sliktais piemērs un projicēts uz visu sabiedrību. Visi ir potenciāli laupītāji un mežoņi. Nu cik var šos melus izplatīt.
Tu par Zemeņu sargs komentāru: “Toties krimiķu ar ieročiem vienmēr pietiek.”, vai ne?
Vai nē, to uzskati par korektu apgalvojumu? Proti – ka bruņotas laupīšanas ir tik izplatītas, ka civilpersonām nekas cits neatliek, kā vien masveidā bruņoties, lai pasargātu sevi?
Tas gan vairāk retorisks jautājums, jo skaidrs, ka katrs paliks pie savas pārliecības.
Piebildīšu vien, ka jēdziens “krimiķi” nemaz nav ar ļoti striktām, noslēgtām robežām, ko varētu nepārprotami pretstatīs “likumpaklausīga pilsoņa” jēdzienam. Man, piemēram, vairākkārt ir nācies runāt ar esošiem vai bijušiem Latvijas karavīriem, kuri kaut kādā brīdī ir izdarījuši vardarbīgus noziegumus, pat plānotas slepkavības…
Es par to, ka likumīgo ieroču īpašnieku esamība novērš un attur nelikumīgo ieroču īpašniekus no nozieguma krietni biežāk, nekā tiek pastrādāti noziegumi ar likumīgiem ieročiem.
Šaujamieroču apriti un politiku kūrēja un kūrē padomju miliči-FSB aģenti un viņu skolnieki. Vai viņiem ir izdevīga apbruņota tauta? Vatei ieroču slēptuves jau ir sagatavotas (ja vien nav notirgotas un noziņots uz augšu kā izdarīts) + pirms konflikta var atvest kādus jūras konteinerus pa kontrabandas kanāliem.
Ne SFB vien pie vainas. Mums milzīga sabiedrības daļa uzskata, ka visi, kam ir ieroči un tas nav saistīts ar profesionālo darbību – ir potenciālie slepkavas. Zemessargi – dzērāji. Mednieki – sadisti un dzērāji. Apsargi – debīliķi. Karavīri – salašņas, kuras citur nekur neņem.
jā, leftardēts pacifisms + nīkulības kults skolu programmā
kā var risināt to ka mums ir milzīgs procents 5.kolonna? psihiatram vēl vajadzetu noskaidrot cik bieži indivīds skatās krievijas tv!?..
Apdraudējumu valstij rada nevis indivīds ar ieroci, bet bruņota grupa, kas rīkojas saskaņoti kopīga mērķa sasniegšanai. Valsts redzelokā jābūt gan medību kolektīviem, gan šaušanas sporta apvienībām, kas atbilst noteiktiem kritērijiem. Kādiem? To zinās VDD.
Tie cilvēki, kuriem ir nereģistrēti ieroči, nebūt nav labāki. Gluži pretēji – viņus, ja policijai izdodas atklāt, par to krimināli soda.
Ja izdodas atklāj, ja nezidodas bruņotam noziedzniekam ir nepamatota, bet būtiska preikšrocība pret likumpaklausīgu pilsoni. Īsstobrus iegādājas tieši pašaizsardzībai un ierobežot to nav samērīgi ar cilvēka tiesībām uz dzīvību un pretrunā ar tiesībām uz pašaizsardzību.
KL 29.pants. Nepieciešamā aizstāvēšanās
(1) Nepieciešamā aizstāvēšanās ir darbība, kas izdarīta, aizsargājot valsts vai sabiedrības intereses, savas vai citas personas tiesības, kā arī personu pret uzbrukumu vai uzbrukuma draudiem tādā veidā, ka uzbrucējam tiek radīts kaitējums. Kriminālatbildība par šo darbību iestājas, ja pārkāptas nepieciešamās aizstāvēšanās robežas.
(2) Par nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanu atzīstama acīmredzama aizsardzības nesamērība ar uzbrukuma raksturu un bīstamību, kā rezultātā uzbrucējam tiek radīts kaitējums, kas nav bijis nepieciešams, lai novērstu vai atvairītu uzbrukumu.
(3) Kaitējuma radīšana uzbrucējam aiz neuzmanības, atvairot uzbrukumu, nav krimināli sodāma.
(4) Personai ir tiesības uz nepieciešamo aizstāvēšanos neatkarīgi no iespējām izvairīties no uzbrukuma vai griezties pēc palīdzības pie citām personām.
Jēdziens “likumpaklausīgs pilsonis” ir ļoti plašs – tas iekļauj arī bērnus, vecus cilvēkus un ļoti daudzus citus, kuri šaujamieroci efektīvi pielietot nekad nespēs.
Bez tam situācijas, kad tieši šaujamieroča pielietošana varētu būt efektīvākais pašaizsardzības veids, neaptver visas iespējamās bīstamās situācijas, kad noziedznieks uzbrūk ar ieroci. Kaut vai piemērs šajā video, kur uzbrukums ar ieroci bija negaidīts, straujš un uzbrucējs pieskrēja no aizmugures, savukārt auto sēdošais vīrietis, visticamāk, ieroci nevarētu pietiekami ātri satvert rokā, lai aizsargātos, pat ja tas būtu viņam bijis.
Ar to es gribu teikt, ka šī ideja – šaujamieroču plaša legāla nēsāšana izlīdzina likumpaklausīgo cilvēku un likumpārkāpēju iespējas – ir ilūzija.
Turklāt nepastāv skaidras robežas starp sabiedrības grupām “tādi, kuriem šaujamieroci nevajadzētu atļaut nēsāt” un “likumpaklausīgi pilsoņi”. Zikovs līdz slepkavībai nebija sodīts, citiem vārdiem – bija likumpaklausīgs pilsonis. Studēja doktorantūrā jurisprudenci.
Zikovs likumpaklausīgs, iespējams, bet ierobežoti pieskaitāms, noteikti. Kritēriji kā noteikt nederīgos ir un darbojas uz rokām LV ir 70+K privātie stobri, bet incidenti uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi, ja neņem vērā drošības noteikumu neievērošanu medībās.
Psihiatrijā jēdziens ‘ierobežoti pieskaitāms’ nav ar skaidriem kritērijiem. Jēdziens ‘nepieskaitāms’ nozīmē, ka cilvēks ir psihotiskā stāvoklī – atrauts no realitātes, nespēj apzināties savas darbības un/vai nespēj tās vadīt. Ja cilvēks nav atzīts par nepieskaitāmu, tātad viņš vismaz daļēji spēj apzināties savas darbības un tās vadīt. Jēdziens ‘ierobežoti pieskaitāms’ ir ļoti, ļoti nosacīts. To mēdz pielietot, ja psiholoģiskajā izpētē konstatēts, ka cilvēks tajā brīdī bija emocionāla afekta stāvoklī (afekta piemērs – māte skrien iekšā degošā mājā, lai glābtu savus bērnus).
Manuprāt, toreiz kinoteātrī Zikovs nekādā afekta stāvoklī nebija. Vienkārši dusmīgs un augstprātīgs. Man nav saprotams nedz tas, kāpēc viņam iedeva ‘ierobežoto pieskaitāmību’, nedz arī tas, kā konkrētajā gadījumā to vērtēt. Neizslēdzu, ka to viņam psihiatrijas eksperts iedeva galvenokārt tādēļ, lai tādā maskētā veidā koleģiāli novērstu nepatikšanas tam psihiatram, kurš bija viņam pirms tam bija iedevis šaujamieroča atļauju…
Toties jēdziens ir skaidri aprakstīts KL. Katrā gadījumā gluži normāls viņš nebija uz ieroču atļaujas viņam nevajadzētu būt.
Klau, kāpēc Tu pastāvīgi mini ļoti retus izņēmumus? Gan Zikovs rets izņēmums, gan pasūtījuma slepkavība ir rets izņēmums.
Varbūt tāpēc, ka esmu nodzīvojis ilgāk par pusgadsimtu un ne reizi neesmu saskāries ar situāciju, kurā varētu vispār apsvērt lietderību, ka man būtu šaujamierocis. Tāpēc nesaprotu tos, kuri uzskata, ka šaujamieroča nēsāšana ir svarīga. Kur, kādās situācijās jūs paredzat tā lietošanu?! (Filmu iespaidā izdomātas situācijas nav relevantas.)
Reiz tusiņa laikā diezgan liels puišu bariņš izdomāja salīdzināt, kuram kāds nazis ir. Izrādījās, ka es esmu vienīgais no tā bariņa, kurš nenēsā līdzi nazi…
Man šķiet, ka tā ir nevis mana problēma, bet gan to pārējo puišu problēma. Jo es kaut kā ne reizi neesmu saskāries ar situāciju, ka man būtu noderējis līdzi nēsāts nazis. Varbūt vienkārši jāpārstāj apkārtējo pasauli uztvert kā apdraudošu?!
(Protams, tas neattiecas uz policistiem, karavīriem, tai skaitā zemessargiem, robežsargiem un tml militāriem spēkiem, kā arī inkasatoriem, miesassargiem, svarīgu objektu apsardzes dienestiem utt., kur šaujaieroča nēsāšana ir vajadzīga un normāla.)
Es arī ikdienā savu ieroci nenēsāju, bet paņemu gadījumā, ja var būt neparedzēta situācija. Pāris reizes arī noderēja demonstrācijas līmenī, pielietot nevajadzēja (var būt arī bez ieroča viss beigtos labi).
Svarīgi, ka ierocis ir un to var paņemt. Kad ievajadzēsies, tad būs par vēlu.
Runa ir par kaut kādiem kindžaliem vai normāliem kabatnažiem, multitūļiem? Lai gan lai vai kā – ļoti jau negribās pietuvoties “ad hominem” robežai, bet, ja tik slimīgi vērsies pret jebko Tavuprāt gatavniecisku, visu pievelkot pie “tipiska gatavnieciskuma”, “iluzoras drošības meklēšanas”, “draudu meklēšanu visur” utt., tad šķiet, ka visticamāk esi no tiem tipāžiem, kas velobraucienā ar cīgīti un dzērienu maliņā pastāvēs, kamēr viens biedrs iedos Tavam ričukam kameru un otrs to nomainīs, savukārt pēcāk kādam nostriļīsi lietus mēteli, paēst un guļammaisu, bet beigās vēl visus par ķertajiem nosauksi, jo nebūsi tak no tiem tirliņiem, kuri pirms tam būs padomājuši uz priekšu un kaut kam gatavojušies, jo, nedod dies, tad vēl iznāks, ka Tev no kaut kā “bail” – no tehniskām ķibelēm, ūdens, bada nāves un nosalšanas mežā, ha ha. Īsts mačo taču iet cauri dzīvei tā, it kā viss ir naturāli pie kājas, vai ne…
Un jā, man multitūlis noder gandrīz katru dienu. Un, ja nenoder, nav tā, ka man “ir problēmas”.
Argumentācijas no sērijas “es ar Covid nesaslimu, tātad tas nepastāv”, “uz šī ceļa nekad neesmu avarējis ar auto, tātad avarēt nav iespējams”, “karu neesmu piedzīvojis tātad viņa nav” un no sērijas “ir taču autoservisi tātad ratu mainīt un nomukušu siksnu uzlikt atpakaļ nav jāmāk”, “ir taču NMPD, tādēļ spiedošs pārsējs un “anniņa” nav jāprot” manuprāt ir dziļi skumīgas. Par ko mēs pārvēršamies…
Protams, var teikt, ka bišķi sagrozu un nepareizi traktēju Tavus apgalvojumus, bet tā nu var iznākt, kad argumentē caur piemēriem un līdzībām.
Ka nedrīkst skatīties uz lietām rožaini, jāskatās piezemēti un kritiski, visam savs mērs, un ka katrai mūsu darbībai var būt dažādas sekas – uz to Tu, protams, pareizi vedini.
+++
Pirmkārt, tu tomēr pietuvojies ‘ad hominem’ metodei, lai gan teici, ka negribi. Savukārt ‘ad hominem’ metode parasti nozīmē, ka citu argumentu nav.
Taču es saprotu tavas emocijas – tu pārāk personīgi uztvēri domu, ka cilvēkiem, kuri staigā apkārt ar nazi, ir problēmas. Laikam jau man tiešām vajadzēja precizēt, ka runa ir nevis par multitūļiem, bet gan uzbrukumam [“pašaizsardzībai”] piemērotu nazi, turklāt naža pieminēšana bija garāmejot, jo pamatā es runāju par šaujamieroča nēsāšanu.
Otrkārt, tu stipri maldies par mani. Neizslēdzu, ka es pat vairāk praktiskas lietas protu izdarīt, nekā tu.
Taču man vienalga, kādas tev vai kādam citam ir projekcijas par citiem.
Treškārt, tu esi pilnīgi sajaucis tematus, jo es paužu attieksmi nevis par praktiskām prasmēm, bet gan par drošības aspektu. Ja nespēj izsekot tematam, varbūt pirms tastatūras dauzīšanas patrenējies latviešu tautas mīklu minēšanu – teic, ka tas attīsta atjautību.
Turklāt Zikovs nav vis rets izņēmums, ja runā par cilvēku attieksmi pret ieročiem. Pamatiemesls, kāpēc viņš gribēja nēsāt līdzi šaujamieroci, bija tas, ka viņš apkārtējo pasauli uztvēra kā apdraudošu. Gluži šāda pati sajūta ir lielākajai daļai to civilpersonu, kuri (ja vien nav mednieki vai šaušanas sporta entuziasti) gribētu dabūt šaujamieroča nēsāšanas atļauju. Bailes.
Civiliedzīvotāju baiļošanās līmenis ir tieši proporcionālas apdraudējumam un apgriezti proporcionālas policijas darba efektivitātei. Think abut that.
Katrai medaļai ir divas puses. Daļa civiliedzīvotāju nevis netic policijas darba efektivitātei, bet gan attiecas noraidoši pret policiju, tai skaitā daļa pat politisku iemeslu dēļ. Viens te komentēja, ka ieroči būs vajadzīgi kolaborantu apšaušanai. Pilnīgi piekrītu – kara laikā kolaborantus vajag ja ne nošaut, tad vismaz pakārt. Tikai problēma tāda, ka var izrādīties – viens otrs no kolaborantiem būs miera laikā ieguvis legālu šaujamieroča atļauju.
Labāk būtu bijis, ja apbruņoti cilvēki ir tā vai cita komandiera kontrolē. Piemēram, zemessardzē.
Savukārt miera laikā cilvēkiem nereti mēdz būt maldi un ilūzijas. Arī ideja, ka policija strādā tik neefektīvi, ka nevar uz to vispār paļauties, daļēji ir iluzora. Sen vairs nav deviņdesmitie gadi.
Cik ilgi pie Tevis uz lauku māju brauks policija?
Kolaborantiem ieročus kara gadījumā uzbrucējs iedos. Tādi jau noglabāti.
Ak jā, policija Austrumukrainā 2014. gadā lielā skaitā pārgāja ienaidnieka pusē. Ar visiem ieročiem.
Par lietderību glabāt šaujamieroci tiem, kuri dzīvo lauku mājās, daļēji varētu piekrist.
Taču tikai ar atrunu, ka tad cilvēkam jāgatavojas tikpat kā rembo tipa dzīves veidam un atbilstīgai aizsardzībai. Tai skaitā jānolīmē stikli ar pretizsišanas plēvi un jāierīko kārtīgas durvis, lai laupītāji naktī nevar strauji iekļūt mājā. Jo, kā bija laupīšanā Rembātē, trīs bruņoti laupītāji naktī strauji iekļuva mājā caur izsistiem stikliem. Ja arī tās mājas saimniekam būtu seifā šaujamierocis, viņš to nebūtu paspējis efektīvi pielietot (tas pats, par ko norādīju kinoteātra situācijā). Tātad, ierocis pastāvīgi jāglabā zem spilvena…
Taču, ja mājas logi un durvis ir nodrošināti pret ātru uzlaušanu, tad varbūt var sagaidīt arī policiju.
Cits apstāklis – lai aizsargāt sevi ar šaujamieroci, tas jānēsā līdzi visu laiku, visos ikdienas darbos. Arī vasarā karstā laikā apģērbies kā miesassargs.
Taču arī tas nedod pilnīgu drošību. Kā parādīja laupīšana Mārupē, kurā nošāva advokātu, bijušo tiesnesi, laupītāji mēdz novērot māju un ielauzties tad, kad tur palikusi tikai vecmāmiņa. Kad saimnieks atgriezās, tad pilnīgi negaidīti sastapa bēgošos laupītājus.
Lai visās tādās situācijās būtu priekšroka, cilvēkam visa sava dzīve jāorganizē kā militāra operācija, vai ne.
Ar to es gribu teikt, ka daļēji var piekrist, ka atsevišķos gadījumos varbūt šaujamierocis var noderēt. Taču tikai tad, ja pastāvīgi tiek kontrolēti arī visi citi drošības aspekti ikvienā situācijā, kurā atrodies. Ja tas nav nodrošināts, tad šaujamieroča glabāšana vai nēsāšana dod vien iluzoru drošības sajūtu. Emocionālu mierinājumu.
Savukārt, ja pastāvīgi cenšas kontrolēt visus drošības aspektus ikvienā situācijā, tad sevi var noskaņot līdz tādam stāvoklim, kādā bija Zikovs, kad viņš Egles rīcībā saskatīja apdraudējumu, bet savā rīcībā – Krimināllikumā paredzēto nepieciešamās aizstāvēšanās nosacījumu. Kā latvieši teic: “bailēm lielas acis.”
Kāds te pieminēja šaušanas gadījumu, kurā bija iesaistīts Elbakjans. Ziniet, es daudzus gadus esmu skrējis pa Biķernieku mežu, tai skaitā suņu tuvumā, kuri tiešām mēdz pievērst uzmanību skrienošam cilvēkam. Taču ne reizi neesmu piedzīvojis reālu suņa uzbrukumu. Ja rīkojas adekvāti, tad tie suņi nemaz tik traki necenšas iekost, lai man rastos vajadzība aizsargāties ar šaujamieroci.
Tu zīmē pārāk agresīvās ainas. Ļoti lielā daļā gadījumu tās tādas nav. Lauku mājā iekļūst nevis profesionālie kaujinieki, bet bailīgie zagļi/narkomāni. Viņi var nogriezt no bailēm, bet nezina kur kas mājā izvietots, kur saimnieki utt. Pistole darbosies pret urliķiem, kas ārdās, nevis pret profesionāliem kileriem. Un tā arī ir lielākā noziegumu daļa. Ja ar šo iedzīvotāji tiek galā, tad policijai paliek nopietnākas lietas. Īsāk sakot, palasi ASV legālo ieroču pielietošanas statistiku. Ar ieročiem tiek novērsts ļoti daudz noziegumu, kur pretī nav augsti organizētā mafija.
Es nekādas ainas speciāli nezīmēju. Visi manis minētie piemēri ir viegli gūglējami.
https://lvportals.lv/dienaskartiba/340754-kriminalvajasanai-nodota-lieta-par-brunotu-laupisanu-rembate-2022
uz izsaukumu par bruņotu laupīšanu brauks vēl ilgāk, jo brauks no rajona centra, nevis vientuļais vietējais inspektors
Un tagad iedomājies situāciju – tak tie bandīši laupīt sētu, suns sāk riet, bandīti vai nu nošauj suni vai nu aizbiedē, nāk iekšā, sit stiklu ārā. Un mājas saimnieks pa to laiku paguva izvilkt ieroci un izšaut viņu virzienā. Laupītāji bēg. Ne jau SWAT team stilā lauzās iekšā. Šajā gadījumā ierocis noderētu.
Izlīdzina gan. Jo noziedznieks nevar zināt vai vai viņa upuri ir ierocis un vai tas pagūs to pielietot. Tas, ko Tu rādi video ir ārkārtīgi rets gadījums, kad tā ir mērķtiecīga slepkavība, ko izpilda zinošie cilvēki. Pret tādu ierocis nepalīdzēs, bet cik Latvijā tādu cilvēku, kam tas aktuāli? Parastam cilvēkam aktuāli ir urliķi, dzērāji un zagļi.
Eiropā visvairāk ieroču rokās ir somiem, šveiciešiem, arī vāciešiem. Slepkavību skaits nekorolē ar ieroču skaitu, bet laikam kultūru.
Baltijas valstīs ieroču skaits ir zem vidējā, bet slepkavību skaita ziņā Baltija ir pirmajās vietās. Bail pat iedomāties, kas notiktu ja ieroči būtu brīvāk pieejami.
Iespējams, ka nekas nenotiktu. Kontingents nosit viens otru ar cirvjiem, tad atšautu. Collateral damage risks lielāks, bet nedaudz
Gan Baltijā, gan Krievijā pamatā slepkavības notiek alkohola kopīgas lietošanas laikā starp ne īpaši labvēlīgām personām. Tiek izmantotas pudeles, virtuves naži un viss kas pa rokai. Šādiem cilvēkiem ieroču parasti nav.
Offtopics,bet….lietuvieši lemj ierīkot par bumbu patvertnēm jaunajos ēku projektos (kuri tiks būvēti).
https://www.lrt.lt/en/news-in-english/19/1695665/lithuania-mulls-installing-bomb-shelters-in-new-public-buildings
Izraelā ir drošās istabas katrā kāryīgā jaunā dzīvoklī. Bet viņiem ir draudi. Mums visaptverošā aizsardzība un darudu nav.
To VARABUNGAS
Droša telpa dzīvoklī ir laba doma, bet es īsti nesaprotu to “drošās istabas” konceptu piem. 5-jā stāvā? Ja trāpīs no lielgabala tā drošā istaba gāzīsies lejā ar visu ēkas stūri. Jeb tur kāda cita ideja?
Daudzstāvu monolītā betona ēkuas konstrukciju gruti sagraut ar vienu diviem trim trāpījumiem. Turklāt atseviškas ēkas konstrukcijas elementi ir notutīgāki par citiem. Tur arī izvieto dzīvokļa drošības kapsulu. IL prakse rāda ka cilvēki pēc dažām trauksmēm vienas nakts laikā vairs nav atsaucīgi aicinājumiem katru reizi paņemt 72 st somu un doties uz bumbu patversmi. Risku mazināšanai un cilveku ērtībai dzīvokļos tiek veidotas drošās istabas, uz kurām var nokļūt dažu sekunžu laikā naktssvārkos un ar visu cisu maisu.
https://www.timesofisrael.com/the-safest-room-in-the-house/
5stāvenes Kāpņutelpu līdz 1 stāvam mariupolē sabrucināja 500kg vai 1t aviobumbas, nevis artilērija – ne tā?
Var būt tā vai ne tā, bet 500 kg un smagākas aviobumbas pret civilo sektoru nav tik izplatīta parādība kā artilērijas apšaudes, tīri matemātiski. Ar 122mm vai 152 mm munīciju betona māju tā uzreiz nenogāzīsi vajag dolbīt ilgstoši.
Tēma par to vai civilajiem vajag ieročus ir sena un vienmēr ir bijis tā ka pastāv dažādi riski, jo “reizi gadā izšauj pat slotas kāts”.
Varas struktūras pārstāvji labāk redzētu ka stroķu mazāk, jo mazāk iespēju ka kads kaut kur izšaus. Loģika šeit dzelžaina, jo mazāk ieroču jo mazāka iespēja ka kaut kur šaus.
Tomēr, ja neskaita to gadījumu ko iepriekš minējāt ar to Zikovu, tad no legāliem ieročiem kaitējums statistiki nav liels, kaut vai tāpēc, ka neviens jau netaisīs sūdus ar ieroci, kurš ir datu bāzē.
Tai pat laikā tiesības uz ieroci ir valsts varas uzticēšanās savai tautai. Jā tie stroķi var nonākt 5. kolonas rokās, bet es arī piekrītu viedoklim, ka 5. kolonai bagādtīgi automātiskos ieročus nodos iebrucējs.
Zikovs starp citu ja pareizi atceros bija pat publicējis pat rakstu, kurā argumentēja, ka automātiskie ieroči civilajiem arī ir tīri ok. Labi vien bija, ka viņam automātu nedeva. Es domāju likumdevējs šeit loģiski nedod jaudīgus stroķus tiem, ka vajadzīga pašaizsardzība.
Vispār mūsienu pistole, kā no Kolta kunga laikiem izlīdzina iespējas. Muskuļainiem hiligāniem nu nākas atkāpties, kad dāmas rokās parādās Walther. Tai pat laikā domāju izplatīta problēma ir tā ka cilvēki iedomājas ka pietiek jau ar ieroču iegādi. Neesmu novērojis, ka šautuves būtu pārpildītas ar cilvēkiem, kas uztur savas iemaņas formā un tas norāda uz risku pielietošanas gadījumā.
Ja nācijā būtu plaši apbruņota un būtu cieņā šaušanas sporta veids, tas būtu arguments, kas agresora valstij būtu jāņem vērā. Ja nu viņi vispār ko izvērtē.
Tomēr attiecībā uz civilo ieroču noderīgumu kara gadījuma esmu skeptisks. Kaut arī redzot tās šausmas kas notiek, rādās, ka labāk ir krist kaujā nevis ar sasietām rokām.