Nepārejošās rūpēs par saviem karavīriem AM nākusi klajā ar likumprojektu (VSS-253), kas ir tiešā un pārnestā nozīmē sāpīgs.
Citāts no likumprojekta anotācijas:
“Aizsardzības ministrija (AM) sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) ir izskatījusi jautājumu par karavīru vienreizējo pabalstu piešķiršanu vieglu traumu gadījumā. Pašlaik līdz 70% vieglās traumas tiek gūtas sporta nodarbību laikā, turklāt, kā rāda izsniegtās darba nespējas lapas, šādos gadījumos darba nespēja ilgst no 7 līdz 10 dienām, t.i., ļoti tuvu likumā noteiktajām 7 dienām. Lai motivētu karavīrus atbildīgāk izturēties pret savu veselību un fizisko sagatavotību, AM un NBS kopīgi nonākuši pie secinājuma, ka ir nepieciešams diferencēt iespēju saņemt vienreizējo pabalstu par viegliem veselības bojājumiem. AM un NBS ierosina izdarīt grozījumus Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 21.panta otrās daļas 3.punktā, nosakot dažādiem traumas gūšanas apstākļiem atšķirīgus pabalsta apmērus, tā motivējot karavīrus būt uzmanīgākiem un atbildīgākiem sporta nodarbībās.”
Par to, ka AM sekmīgi apgūst propagandas mākslu liecina “NBS” piesaukšana vietā un nevietā: “sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem”, “AM un NBS kopīgi nonākuši pie secinājuma”, “AM un NBS ierosina” , tas viss atgādina vecos sliktos laikus, kad cenu paaugstināšana šņabim tika pamatota ar “darbaļaužu lūgumiem”. Īstenībā likumprojektu izskatīšanai Ministru kabineta komitejas sēdē vai Ministru kabineta sēdē virza Ministru kabineta loceklis un NBS pieminēšanai nav nekādas praktiskas nozīmes, ja nu vienīgi, lai norādītu uz “malējo”.
Ko tad AM piedāvā grozīt? Šobrīd Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 21.panta otrās daļas 3.punktā noteikts, ka karavīram, kurš aktīvā dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus, guvis veselības bojājumus, bet kuram nav noteikta invaliditāte, izmaksā vienreizēju pabalstu viegla veselības bojājuma gadījumā — 200 latu apmērā, ja pārejošā darba (dienesta) nespēja ilgst vairāk par sešām dienām.
Pēc AM ierosinātiem likuma grozījumiem (ja tie tiks pieņemti pašreizējā izskatā) norādītā panta 3.punkts izskatīsies šādi:
“3) viegla veselības bojājuma gadījumā, ja pārejošā darba (dienesta) nespēja ilgst vairāk par desmit dienām:
a) un tas gūts individuālos sporta treniņos vai treniņnodarbībās – 25% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas,
b) un tas gūts sporta pasākumos (sacensībās, čempionātā, spartakiādē, sporta spēlēs) – 50% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēnešalgas,
c) pārējos gadījumos – valstī noteiktās minimālās mēnešalgas apmērā.”
Tātad no sešām līdz 10 dienām palielināsies darba nespējas periods pēc kura karavīrs var pretendēt uz pabalstu un pabalsta apmērs samazināsies, ja taruma gūta sporta nodarbībās vai mistiskajās “treniņnodarbībās“. Saskaņā ar Sporta likumā noteikto sports ir visu veidu individuālas vai organizētas aktivitātes fiziskās un garīgās veselības saglabāšanai un uzlabošanai, kā arī panākumu gūšanai sporta sacensībās. Tāpat likums definē ka sporta treniņš (nodarbība) ir process prasmju, iemaņu un spēju iegūšanai, saglabāšanai un pilnveidošanai sportā.
Un šeit sākas jautājumi:
– vai ziemas forsētais pārgajiens pilnā uzkabē ir sporta veids? Tas stiprina vai gandē veselību?
– trauma, kas gūta nakts mācību (manevru) laikā ar aci uzduroties zaram, tiks uzskatīta par “pārējo gadījumu” vai orientēšanās sporta traumu?
– kas ir likumā nekur nedefinātā ‘treniņnodarbība”? Militārā tuvcīņa, kā likums nav tīra veida bokss, karatē vai džudo un nodarbības tuvcīņā notiek profesionālo iemaņu apgūšanai nevis “fiziskās un garīgās veselības saglabāšanai”. Neskaidras definīcijas, ļauj prognozēt konfliktus un nesaprašanos attiecībā uz to, kādas profesionālā karavīra fiziskās aktivitātes uzskatīt par sportu (veselībai) un ko attiecināt uz “citiem gadījumiem”.
Mēs turpināsim sekot šai tēmai un, ja likmprojekts pašreizējā izskatā aizies līdz Saeimai, informēsim deputātus, kuriem ir pieredze un zināšanas par karavīru traumām.
PS Likumprojektam ir arī pozītiva ietekme. Ja pabalsta apmērs tiks sasaistīts ar minimālo mēnešalgu, tas novērsīs nepieciešamību bieži grozīt likumu nosakot jaunus (ekonomiskai situācijai atbilstošus) pabalsta apmērus.
vara bungas 
Interesanti. Bet vai nevarētu painteresēties, kāpēc vēl joprojām (cik man zināms) kompensacijas apmērs ir atkarīgs tikai no traumas smaguma pakāpes, bet ne veida kā tas iegūts- nu tas ir absurds, ja karavīrs esot misijā iekļūstot slēpnī tiek ievainots saņem tādu pašu kompensāciju kā karavīrs kurš savā brīvajā laikā skrituļojot pakrīt un salauž kaulus. Vai tiešām CMEK un citām iestādēm tas šķiet normāli??
Neveiksmīgi skrituļojot brīvajā laikā nedabūsi neko. Tas pats, bet aktīvā dienesta laikā, pildot dienesta pienākumus, tad gan pabalsts būs rokā. Misiju laikā vēl papildus nāk apdrošināšana. Sociālās garantijas karavīram ir, bet bagāts no tām nekļūsi.
Tur jau tā ironija, ka oficiālās sporta nodarbības karavīram nav nemaz tik daudz, bet piemēram intensīvas nodarbības lauku apstākļos poligonā gan dienas, gan nakts apstākļos ir stipri vairāk. Bet tās vairs nav sporta nodarbības, bet taktiskās nodarbības un citas. Kā tiek un tiks risināti šajos gadījumos gūto traumu apmaksu aprēķini? Standarta garantija, ka tiks veikta bezmaksas medicīniskā aprūpe? Smieklīgi.
Škēršļu joslas pārvarēšana ir gan sports, gan profesionālo iemāņu uzturēšanas līdzeklis. Traumatisks pēc velna.
Kā NBS grāmatvedība rēķinās pabalstu, ka “sportā” vai “citos gadījumos” iegūto.
Interesanti…. vai te spēlē princips – labā roka nezina ko dara kreisā roka…. vai kas cits?
http://www.sargs.lv/Zinas/Latvija/2013/03/14-1.aspx#lastcomment
Baidos, ka abas rokas ļoti labi saprot ko dara. Viss notiek pēc plāna.
Ko vajag sporta federācijām no šādas sadarbības – naudu, ko var piedāvāt AM – naudu.
Vispirms apcērpjam pabalstus un izd.pensijas karavīriem, radot spriedzi un pazeminot mil.dienesta pievilcību, iegūto naudu izšaujam gaisā komandējumos Riodežaneiro. Sporta fani staro un pareizi balso vēlēšanās. Vienlaikus noziņojam NATO ka strauji virzamies uz 2% no IKP aizsardzībai. Saņemam no NATO uzmundrinājumu “good job guys”.Tomēr valsts aizsardzība no tā praktiski neko neiegūst. Rezervisti-renegādi no krūmiem rāda fakus. Tas ir slikti,bet var paciest. Tomēr no
kaimiņvalsts saņemam ordeni vai pat divus. Par centību. Tas savukārt priecē.principiāli es atbalstu domu, ka nepieciešams nedaudz koriģēt šo kompensāciju sistēmu, bet tad ir jādomā nedaudz plašāk, un precīzāk definēt kategorijas un to nosacījumus…
Tajā pat laikā ir jāpakustina arī jautājumi, kas skar veselības aprūpi un karavīra veselības kapacitātes noteikšanas kritērijus kā arī veidu un kas to nosaka (pagaidām tas vairāk izskatās pēc tīri subjektīviem vai pat vienpersoniskiem spriedumiem).
Komentāri pēc definīcijas nepretendē uz objektivitāti augstākajā pakāpē.
Kas attiecas uz situāciajs izklāstu, lai katrs pats izdara secinājumus.
Nu visi šie “uzlabojumi” pabalstu piešķiršanā nav atraujami no kopējā Valsts stāvokļa. Reālas naudas paliek arvien mazāk, un tādēļ neizbrīna jebkuri centieni, kaut kā ierobežot izmaksas. Protams, ievainojums misijā nav tas pats, kas trauma sporta laukumā, bet tas automātiski taču nenozīmē, ka jāsamazina izmaksas par vienkāršu sporta traumu. Normāli būtu palielināt izmaksas par ievainojumu, pie kam koeficientu sistēma algām jau pastāv, kāpēc to nepielietot traumām?
Šodien TV intervijā augsta ES amatpersona atzina, ka līdz šim piekoptā ekonomijas un izdevumu apgriezšanas politika ir izrādījusies neveiksmīga un radījusi tikai pieaugošu bezdarbu, nabadzību un ekonomikas stagnāciju ES. Praksē tas nozīmē, ka ir ievērojami samazinājusies reālās apgrozībā esoša naudas masa, ko mēs sajūtam kā ienākumu samazināšanās un nodokļu palielinājums. Latvijai, kā ekonomijas politikas pirmrindniecei šis sekas ir īpaši izteiktas. Totāla nabadzība. Valstij nav naudiņas ko maksāt pensijās, pabalstos un algās.
Nevajag brīnīties, ka šādi un līdzīgi projekti kļūs ar vien populārāki.
Piemēram es kādreiz neprasīju no valsts atpakaļ naudiņu par veselības aprūpi un čekus nekrāju – šogad pieprasīju visu. Agrāk man pietika šogad vairs nepietiek naudiņas lai nomaksātu rēķinus, un tādu kā es ir tūkstoši.
Par cik tad šogad pieaugs Valsts izmaksas?
Armija pati par sevi jau ieņēmumus nedod – kā teica Pabriks, tā ir sava veida apdrošināšanas maksa valstiskā līmenī. Tomēr šeit pastāv arī viena atšķirība, kura šobrīd netiek izmantota.
Uz visiem iepirkumi, kuri ir saistīti ar aizsardzības vajadzībām, neattiecas starptautiskie konkurenci neierobežošanas likumi (tiesa arī šeit jau AM ierēdņi ir gatavi skriet pa priekšu visiem un attiecināt šos likumus uz Latvijas aizsardzības sektoru, pamatojums – mums tāda nav).
Praksē tas nozīmē, ka precēm, kuras nepieciešamas Valsts aizsardzībai nav jārīko starptautiski tenderi. Šīs preces var pasūtīt savā valstī, tādējādi aizstāvot un stimulējot tieši savas valsts ekonomiku. Nauda, kura tiek tērēta šādā veidā ar uzviju atgriežas atpakaļ valsts kasē. Tiek stimulēta vietējā ražošana un zinātne, tās ir darbavietas, nodokļi un preču eksports.
Diemžēl līdz šim šāda iespēja tika izmantota reti. Tie gadījumi, kur šobrīd armijas vajadzībām tiek iepirktas Latvijas preces ir drīzāk izņēmumi, formastērpu šūšana, patruļkuģu korpusi, benzīnkannas nu varbūt vēl kas.
Daži varbūt teiks, Latvijā jau nav uzņēmumu, kuri ražotu militāra rakstura produkciju, nav militārās zinātnes un man viņiem gandrīz gribētos piekrist, tikai ar pāris iebildēm:
pirmkārt šādi uzņēmumi bija, bet tie tika plānveidīgi iznīcināti (prihvatizēti),
otrkārt šādi uzņēmumi ir un ir arī uzņēmumi, kuri gribētu un varētu ar šādu ražošanu nodarboties (protams tos nevar salīdzināt ar kādreizējajiem industrijas flagmaņiem VEF, RVR, RER u.t.t.),
un treškārt, ja vietējie militārās industrijas uzņēmumi netiks atbalstīti nacionālā līmenī tie arī vispār neattīstīsies.
Tāpat es saprotu, ka Latvijas armijas pasūtījumi nav pietiekami, lai nodrošinātu nopietnas ražošanas uzturēšanu, bet tikai caur vietējiem pasūtījumiem paveras vārti uz starptautiskajiem tirgiem un bruņojuma tirgus, kaut arī piesātināts, tomēr ir labs un sola lielas peļņas iespējas.
Piemēram, Latvijas ražotājam aizbraucot uz starptautisku bruņojuma izstādi ar Latvijā ražotām granātām, kurām ir visizcilākie rādītāji, pirmais eventuālā pircēja jautājums būs, vai jūsu valsts apbruņojumā tās ir – nē nav, un saruna beidzas.
Militārais biznes ir uzticības bizness un ja jau tev neuzticas paša valsts kāpēc jāuzticas kādam citam?
Diemžēl, bet Latvijā, aizsardzības izdevumi nekādu vērā ņemamu ieguldījumu valsts ekonomikā nedod, tā savā vairumā aizplūst uz ārzemēm un stimulē citu valstu ekonomiku. Tādēļ nevaram arī cerēt uz aizsardzības budžeta palielinājumu, ja visa Latvijas ekonomika smagi stagnē un tūkstošiem Latvijas darbaspējīgo iedzīvotāju strādā un maksā nodokļus svešās zemēs.
Viss ir likumsakarīgi. Nebarosi savu armiju, barosi svešu, neatbalstīsi savus ekonomiku, uzturēsi svešu.
Tā nu esmu aizgājis tālu no sākotnējās tēmas, bet nu kā pratu centos paskaidrot to, kā un kāpēc šādi lēmumi rodas un laikam jau turpinās rasties.
Diemžēl, taupības politika pie mums turpinās neraugoties uz to, ka visa pasaule atzīst tās neveiksmi, un gala tam es neredzu. Noteikti jāatzīmē, ka problēmas apjausma jau ir radusies arī valdošajai kliķei, par ko liecina kaut vai Aizsardzības un drošības industriju federācijas izveide, bet vai tas nav jau drusku tā kā par vēlu un lēnu – nezinu? Cerēsim, ka ne!
Dod mums visiem Dievs palikt pie labas veselības, nopelnītajām pensijām, un kaut nu nebūtu kara (vismaz Latvijā)!