Ģenerāļa Pētera Radziņa (1880. — 1930.) atminas par 1918.gada notikumiem Ukrainā, kas 1920.gadā tika publicētas avīzē “Latvijas kareivis”.
Notikumi, kas norisinājās pirms 96 gadiem, vienkārši fantastiski sasaucas ar šodienu…
[…] Pārliecinātu komunismu nebūs Krievijā vairāk par ½ miljona. Tā tas ½ miljona pārvaldība ne mazāk par 80 miljoniem pārējo iedzīvotāju. Lai šis noteiktais ļaužu skaits varētu valdīt, tad tiek izlietoti parastie cara laika paņēmieni, tad arī tāpat apmēram ½ miljonu liela pretējā šķira pārvaldīja Krieviju. Viens no šiem paņēmieniem bija karš jeb kara draudi. Lai novirzītu tautas uzmanību no iekšējā, tai tiek darīta uzmanība uz ārieni. Tautai tiek radīta ilūzija, ka citi ārēji spēki ir vainīgi pie iekšējā sliktā stāvokļa un ar šo naidīgo ārieni ir jākaro. Tautai tiek vesta karā, karš dod iespēju izlietot dažādus ārkārtīgus līdzekļus un ar karuno jauna var izskaidrot visas iekšējās grūtības. Tādēļ jādomā, ka Padomju Krievija vēl tuvākā nākotnē no kara neatteiksies, neskatoties uz visu iekšējo kritisko ekonomisko stāvokli. Ja tā arī varbūt labākā gadījumā nekaros, tad tomēr draudēs ar karu un uzturēs kara gatavību, lai gan ne viens no Padomju Krievijas kaimiņiem uz to tagad nedod nekāda iemesla. […]
„Latvijas Kareivis”1.decembris 1920.gads N#237 (237)
Petļuras un Baladovišta stāvoklis un izredzes
Rudenim iestājoties padomju Krievija atsvabinājās no Polijas, noslēdzot ar to pamieru. Pateicoties tam, padomju Krievijai rodas iespēja izrēķināties ar Vrangeli. Tikušai vaļa no Polijas un Vrangeļa padomju Krievijai paliek vairs tikai Petļura un Baladovišts. Pret šiem diviem viņai tagad ir iespējams izlietot visus savus spēkus. Vēl nekad padomju Krievija nav atradusies tik izdevīgā militārā stāvoklī kā tagad. Nekad viņas ienaidnieki nav ieņēmuši tik nelielu fronti kā tagad. Te gan jāpiezīmē, ka padomju Krievijas militārais stāvoklis sākot no 1917.gada ikgadus ziemā stipri uzlabojas, bet vasarās top vājāks. Izgājušā ziema bija pirmā, kad arī ziemā padomju Krievijas armija cieta neveiksmes no igauņiem, latviešiem un poļiem. Ja nu tagad padomju Krievijas stāvoklis ir ļoti labs, tad Petļuram un Baladovišam tas tagad ir ārkārtīgi slikts un tiem šimbrīžam nava ne mazākās izredzes uz kādiem nebūt panākumiem. Lai tiem tas atkals rastos, tad ir nepieciešami jāpārmainās visai tagadējai politiskai situācijai. Pašu Baladovišta un Petļuras stāvokļos šimbrīžam apmēram starpības nav, bet totiesu viņu dabās ir stipra atšķirība.
Baladovišts ir vienkāršs viduslaiku kondotjers[1] bez sevišķām nacionālām idejām. Viņš bija Judeniča armijā un cīnījās par veco Krieviju. Pēc tam tas atradās Igaunijas dienestā un aizstāvēja Igauniju. Tad atkal pārvērtās par ukrainieti, pāriedams ar visu savu karaspēku uz Ukrainu; tur tas nevarēja sadzīvot ar Petļuru kā senāk ar Judeniču, un tādēļ pārgāja Polijas dienestā. Kad Vrangels gāja uz priekšu un Polija iesāka miera sarunas ar padomju Krieviju, tad Baladovišts bija neziņā, uz kurieni, lai pārrietu, – līdz palika par Baltkrievijas cīnītāju. Ja tagad tam Lietavu piedāvātu izdevīgus noteikumus, tas bez šaubām pārietu uz Lietavu. Viņš ved karu pilnīgi patstāvīgi: ja kāds no kaimiņiem to pabalsta un uztura – tad labi. Viņš izmanto šo pabalstu un kā godīgs kondotjers arī nepieviļ savu pabalstītāju. Un ja viņš ne no viena nekādu pabalstu nesaņem, tad tādās reizēs tas prot patstāvīgi iegūt visus vajadzīgos līdzekļus. Viņš karo pēc devīzes: karš baro karu; ar karu var iegūt visu to, kas kara vešanai vajadzīgs.
Petļura turpretim ir vārda pilnā nozīmē nacionālas idejas cīnītājs. Viņš sacēla tautu pret Hetmaņa valdību un to nogāza, kad pēdējā sāka svērties uz Deņikina pusi. No tā laika viņš ved nepārtrauktus karus ar padomju Krieviju. Pa visu laiku Petļura nav saņēmis pabalstus no ārienes, izņemot pagājušo vasaru saņemto Polijas palīdzību Petļura pārtiek tikai no Ukrainas līdzekļiem. Viņa armija sastāv vienīgi no ukrainiešiem – brīvprātīgajiem un mobilizētajiem. Bet pati galvenā starpība starp Petļuru un Baladovištu ir tā, ka Petļura neved tikai karu vien, bet ļoti daudz ir darījis un dara nacionālās kultūras laukā. Tiek izdoti laikraksti, grāmatas, dibinātas skolas. Un tas ir pilnīgi Petļuras nopelns, ka visā Ukrainā tagad tik augsti stāv nacionālā pašapziņa, kur pirms revolūcijas tā bija uzglabājusies tikai nelielā tautas daļā. Petļura tādēļ tiek atbalstīts no visas tautas un viņa armija ir tīri tautas armija, bet ne kondotjeru armija, kāda ir Balašovištam. Petļura acumirklī ir pazaudējis gandrīz visu savu teritoriju, bet ar viņu tas nav noticis pirmo reizi. Tādēļ arī tagad tas nebūt nezaudē cerības. Viņa pēdējo divu gadu neizdevībāmir viens un tas pats galvenais iemesls: nav ieroču, nav munīcijas, nav apģērba. Rudenī, kad Petļura bija ieņēmis gandrīz visu Padolijas un daļu Volinijas guberņu, Petļuram bija izdevies samobilizēt diezgan daudz, bet nebija ieroču ar ko varētu apbruņot samobilizētos. Šie jauniesauktie atradās papildu bataljonos, kur priekš apmācīšanas uz katriem 20 cilvēkiem bija tikai viena plinte. Vēl daudz sliktāk bija ar lielgabaliem un ložmetējiem, kas visi atradās frontē. Tādēļ Petļuras armija bija ļoti maza, lai gan aizmugurē atradās 60 000 neapbruņotu kareivju. Padomju Krievijas frontes ziņojumi, vēstīdami par gūstā kritušo Petļuras karaspēku, nebūt neziņo cik no tiem ir bijis apbruņotu kareivju. Patiesībā ziņas par gūstekņiem zīmējās gandrīz vienīgi uz neapbruņotiem papildu bataljoniem.
No paša sākuma Petļuras valdības rīcībā gan atradās diezgan daudz kara materiālu un arī finanšu. Kara materiāls tika nolietots un iztērēts kaujās, jo jauns ne no kurienes nepienāca. Kas attiecās uz finanšu līdzekļiem, tad par nožēlošanu jākonstatē, ka tie tika lielā mērā iztērēti nelietderīgi. Cik vienkārši dzīvo un pārtiek pats Petļura un viņa karaspēks, tik pat netaupīgi tiek izlietotas finanses uz daudziem augstiem vīriem. Ukrainiešiem, kā daudzām jaunām valstīm, ir paraša sūtīt lielas delegācijas un misijas uz visām Eiropas un pat Amerikas lielvalstīm un šis misijas pavisam nerēķinās ar Ukrainas grūtajiem apstākļiem. Ja tā nauda, kas tiek izlietota šo lielo un lepno misiju uzturēšanai, būtu izlietota priekš ieroču un munīcijas iepirkšanas, tad varbūt Petļuras fronte šimbrīžam vēl pārauta nebūtu un nebūtu arī pazaudētas Ukrainas teritorijas. Pēc Padomju Krievijas frontes ziņojumiem arī Baladovišta karaspēks tiek stipri vajāts un tādēļ jādomā, ka visā drīzumā kā Baladovišts, tā Petļura tiks pilnīgi izsisti no savas teritorijas un tiem būs jāmeklē glābiņš aiz Polijas robežas. Pēc pamiera līguma noteikumiem Polija viņu karaspēka atliekas internēs, vai arī pārsūtīs uz kādu citu valsti. Tā tad, ja Padomju Krievija grib mieru, tas arī iestāsies, jo nava nekādu šaubu par to, ka Polija radītu kādus šķēršļus galīga miera noslēgšanai uz noslēgtā pamiera noteikuma pamatiem; pat otrādi – Polija grib pēc iespējas ātri panākt mieru un ir jau demobilizējuši daļu no savas armijas. No Padomju Krievija puses tāda izturēšanās gan pavisam nav manāma: uz Polijas robežas tiek savilkts karaspēks un pati miera slēgšana tiek noteikti vilcināta. Ne bez pamata angļi jau sen pieturas pie ieskata, ka karš ir komunisma stiprākā barība un labākais komunisma apkarošanai – izbeigt karu visās Padomju Krievijas frontēs. Ir domājams, ka Padomju Krievija to it labi pati saprot un tāpēc pilnīgu kara izbeigšanos tā nebūt netiecas sasniegt.
Pārliecinātu komunismu nebūs Krievijā vairāk par ½ miljona. Tā tas ½ miljona pārvaldība ne mazāk par 80 miljoniem pārējo iedzīvotāju. Lai šis noteiktais ļaužu skaits varētu valdīt, tad tiek izlietoti parastie cara laika paņēmieni, tad arī tāpat apmēram ½ miljonu liela pretējā šķira pārvaldīja Krieviju. Viens no šiem paņēmieniem bija karš jeb kara draudi. Lai novirzītu tautas uzmanību no iekšējā, tai tiek darīta uzmanība uz ārieni. Tautai tiek radīta ilūzija, ka citi ārēji spēki ir vainīgi pie iekšējā sliktā stāvokļa un ar šo naidīgo ārieni ir jākaro. Tautai tiek vesta karā, karš dod iespēju izlietot dažādus ārkārtīgus līdzekļus un ar karuno jauna var izskaidrot visas iekšējās grūtības. Tādēļ jādomā, ka Padomju Krievija vēl tuvākā nākotnē no kara neatteiksies, neskatoties uz visu iekšējo kritisko ekonomisko stāvokli. Ja tā arī varbūt labākā gadījumā nekaros, tad tomēr draudēs ar karu un uzturēs kara gatavību, lai gan ne viens no Padomju Krievijas kaimiņiem uz to tagad nedod nekāda iemesla. Šādu stāvokli tad arī domā izmantot Petļura un Baldovišs. Ja Polija nebūs pārliecināta, ka Padomju Krievija nava pret viņu ne mazāko agresīvo tieksmju, tad protams, Polijai arī būs jāpieņem kādi nebūt drošības līdzekļi – jābūt sagatavotai uz varbūtīgo karu. Uz ja šī varbūtība būs tāda kā tagad (Padomju Krievijas karaspēka savilkšana no Krimas uz Polijas robežām un miera slēgšanas novilcināšana), tad Polijai ir jābūt nopietni gatavai, lai tā netiktu pārsteigta. Kara gadījumā Polija vispirms centīsies pārnest karu uz Krievijas teritoriju – Ukrainu un Baltkrieviju. Šim gadījumam Polijai būs ļoti noderīgs Petļura un Balašovišts. Caur viņiem Polijai izredzes dabūt savā pusē iedzīvotāju simpātijas. Petļura un Balošovišts, karodami priekš sevis, karos arī Polijas labā un poļiem katrā ziņā labāk vest karu pret Padomju Krieviju ar Ukrainas un Baltkrievijas karaspēku, nekā ar savu. Padomju Krievija nevarēs arī protestēt pret poļu iebrukumu, jo Petļura un Balašovišts paskaidros, ka Polija palīdz nodibināt neatkarīgu Ukrainu un Baltkrieviju.
Šie ir tie motīvi, kādēļ Petļura un Balašovitšs vēl neuzskata savu lietu par galīgi izbeigtu, bet tikai uz laiku pārtrauktu. Tie nogaidīs, noorganizēsies, lai izdevīgā brīdī iesāktu no jauna darboties. Petļurampie tam ir daudz lielākas un labākas izredzes: pilnīgi neatkarīgas Ukrainas ideja ir dzīva visā plašajā Ukrainā un šī ideja savienota ar Petļuras personu.Petļuru zina un pazīst no Donas līdz Sanas upēm un Karpatiem, un visur ir Petļuras – neatkarīgās Ukrainas piekritēji. Šo piekritēju ir tik daudz, ka izdevīgā gadījumā Petļura var būt spējīgs sacelt visu Ukrainu pret komunistu valdību, kā tas 1918.gadā sacēla to pret hetmani. Petļura ir savas tautas dēls, strādā ar tautu un priekš tautas, bet ne tikai priekš zināmas tautas šķiras. Ne vien reiz vien viņš ir bijis izdzīts no savas tautas zemes, bet, pateicoties ciešajam sakaram ar tautu, tam pastāvīgi ir izdevies atkal atgūt, kaut arī nelielu, tomēr zināmu savas teritorijas daļu.
Es domāju, ka Zaporožjas kazaku pēcnācēji, cienīdami savu brīvību augstāki par visu, neatļaus sveštautiešiem ilgāku laiku valdīt pār brīvo Ukrainu.
[1] No itāļu valodas „kondotta” – algotā samaksa. Tā viduslaikos Itālijā sauca karavīrus algotņus un viņu vadītājus, kas viņus vervēja. (A.P.)
P. Radziņš
No vecās drukas (vācu gotiskais šrifts) rakstu adaptēja majors A.Purviņš. Lai saprastu, cik tas ir smags darbs pamēģiniet izlasīt avīzes raksta oriģinālu pēc hipresaites (zemāk).
vara bungas 
Tomēr, izskatās, ka ir cilvēks valdībā, kas arī pēta vēsturisko pieredzi un izdara secinājumus. Cerams rakstītais atbilst darbiem:
http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/rinkevics-baltija-krimai-lidziga-epopeja-ar-zalajiem-viriniem-nebutu-iespejama-14051013
Rinkevičs patiešām ir labākais, bet jautājumā par “zalājiem cilvēciņiem” spriež kā ierēdnis nevis karavīrs.
“Mums ir jāsaprot, ka attiecībā uz Baltijas valstīm tāda epopeja kā Krimā, kad atlido helikopteri ar “zaļajiem vīriņiem”, nebūtu iespējama. Atbilde būtu pietiekami ātra un asa.”
Jautājums ar ko atbilde, kādiem spēkiem? SUV, Omega? Visu cieņu vīriem, bet viņu ir pārak maz. Iznīcinātāji notriekts helikopterus vēl gaisā? No šauļiem vnk nepaspēs pacelties, kaujas/transporta Mi-35, Mi-17, Mi-26t pārlidos robežu vairākās vietās vienlaicīgi līdz 50 km dziļumā un ātri aizvāksies. Bet oK pieņemsim ka gaisa telpa ir ciet. Bet ja SOF iefiltrēsies pāri zaļajai robežai? Robiņu teh.līdzekļi pamanīs? varbūt,ja būs pareizā maiņa, bet var arī nepamanīt (cigaretes ne visas pamana), turklāt arī tad reaģet nav ar ko. Zaļo cilvēciņu (ZC) vads ar visu bruņojumu, tā nav joka lieta. Daļa ZC var iebraukt legāli, ar autobusu. Tas pats ar jūras robežu, vairākas ātrlaivas, daļa ar prāmjiem un sagaidītāji krastā. Visa valsts var būt pilna ar ZC ļoti īsā laikā. Var piekrist, ka Krimas taktikai (faktiski 4GW) nepieciešams eskalācijas periods un vietējais atbalsts, ko var pamanīt un savlaicīgi pieprasīt atbalstu. Bet tas prasa profesionālas VDI, brīvas no korupcijas, no partiju ielikteņiem un šoferu dēliem. Mums tādas ir? Rinkēvičs iespējams domā ka ir. Mans uzskats, lai tur ir kā ir ar VDI (tsk suviem un omegām), bet lai reaģētu mums ir vajadzīgi savi NBS (vismaz divas pilnas PD brigādes), kas ir ne sliktākā kaujas gatavības līmenī par ZC, bet to neviens šajā valstī negrib saprast. Paļaujas uz 5.pantu, uz jaunsardzi, uz nato iznīcinātājiem, uz nabadzīgi bruņotiem ārrindas zemessargiem uz jebko, lai tikai nevajadzētu attīstīt savus BS. Rinkēviča “češīras runča” smaids mani nepārliecina.
Mūsu pašmāju 5.kolonna tādēļ arī aktivizējās (Lembergs, Melkonovs uc) un bļauj par “nato okupāciju” ka pat 1000 motorizēto strēlnieku no kādas nato valsts, kas pastāvīgi dislocēti LV var garantēti izslēgt “Krimas stila” operāciju. Tad atliek tikai pilnasinīgs konflikts – 3.PK, bet kurš to vēlas?
Tur tā lieta, ka “zaļie cilvēciņi” var parādīties ne jau no helikopteriem, bet no “puļa”. Latvijas gadījumā tie nebūs ekipēti tā, lai nekļūdīgi tiktu identificēti ar Krievijas BS, iebrauks legāli, iespējams caur trešajām valstīm. Ieņems D-pili un paziņos neatkarību. Formāli Krievija teiks, ka neko nezina un arī paši apgalvos, ka ir “pašaizsardzības vienības”. Kamēr NATO domās kā reaģēt, tikmēr daudz sūdu varēs sadarīt. Pirms NATO iejaukšanas nemanāmi pazudīs.
Praktisks piedāvājums. Kurš gatavs uz Krimas notikumu fona piedalīties manuāļa CONTRINSURGENCY latviskā varianta izstrādes, par pamatu ņemot ASV attiecīgos FM + CONTERINTELLIGENCE, CIVIL SUPPORT utt?
Zobārsti ir dārgi, varbūt sāksim sev paši zobus labot? Piedāvā strādāt MVPŠ vietā? Labāk būtu pūlējies panākt, lai AM nodarbojas ar to ko tai pienākas darīt. Bez COIN manuāļa ZS steidzami nepieciešams vēl daudz kas cits t.sk. taktikas (savas un pretinieka) rokasgrāmatas, tehnikas atpazīšanas rokasgrāmatas, savu strēlnieku ieroču lietošanas pamācības, sakaru procedūru instrukcijas, katrs no tiem ir vismaz desmitiem tūkstošu euro vērts projekts, ko nevar un nevajag meģināt aizstāt ar crowdsourcing. Nekas labs/kvalitatīvs no tā nesanāks. Tad jau labāk samest naudu un pieaicināt profus t.sk. no citām zemēm. Bet primāri ir likt strādāt tiem, kas par to manu un tavu naudu saņem. Ja šīs valsts vīri ir pārliecināti, ka var iztikt bez armijas, es varu iztikt bez valsts vīriem un aizeju gatavniekos t.i. uz individuālo līmeni.
Zobārsti ir pieejami un savu darbu dara. Sūdzību nav. Savukārt MVPŠ savu darbu nedara un es nevaru šobrīd viņiem to piespiest darīt, līdz ar to iztieku bez viņiem.
Piekrītu par profiem! Manuprāt valsts aizsardzības plānošana un uzturēšana nepamatoti ir nodota politiskai pārvaldīšanai, katrs jaunais ministrs grib ieviest jaunas reformas un pārtraukt iepriekšējā ministra uzsāktās. Un tas nebūt nav labi, ņemot vērā biežās ministru nomaiņas un politikāņu vājo izpratni par notiekošo.
Manuāļi ir laba lieta un tie ir nepieciešami, taču galvenais, kas ir jāizdara – ir jāveic pamatīga inventarizācija, lai apzinātu, kas mums ir un kā mums trūkst. Un pats galvenais, jāiemācās apieties ar ekipējumu. Gorteksi un NBSa Jeep Wrangleri ir laba lieta, taču, ja karavīri nemācēs lauku virtuvē uztaisīt ēst, vai iemācīties apieties KsP58, tad nekādi manuāļi nepalīdzēs.
MVPŠ ir svarīgākas lietas, ko darīt:
http://iepirkumi24.lv/iepirkumi/tirisanas-uzkopsanas-pakalpojumi/2014-03-velas-mazgasana-nbs-mvps-nbs-jsmc
🙂 Grūti izskaidrojams fenomens, šādiem pasūtījumie tāču ir NP…
Tieši tā, marsieši atlidos ar helīšiem vai iebrauks caur kaimiņvalstīm, NATO nepagūs to novērst. Kas notiks tālāk? Viņi ieņems piem. Audriņu lokatoru, izdzīs no kuģu būvētavas kādu vraku un nogremdēs Daugavgrīvā. Ventspilī un Liepājā gan jau arī pastrādās cūcības un veiks visādas darbības, lai samusinātu pēc iespējas lielākas tautas masas.
Ukraiņi novēloti sāka pastiprināti kontrolēt robežpārejas punktus un pieļāva, ka valstī iebrauc sagatavoti provokatori. Kad beidzot to sāka darīt, tad arī asiņainie nemieri valsts austrumos sāka pierimt. Grozi kā gribi, aijoveidīgie ir jāizķer jau tagad un maksimāli jāierobežo aizdomīgu nevalstisko organizāciju darbība.
Marsiešiem būs nepieciešama apgāde, Krimā tās bija RU bāzes, Latvijā tie varētu būt loģistikas uzņēmumi, kas iespējams jau tagad ir piepildījuši sev vien zināmas noliktavas ar nepieciešamo ekipējumu. Iespējams, ka savu artavu situācijas destabilizēšanai sniegs pirotehnikas ražošanas uzņēmumi, kas savās ražotnēs var saražot oi oi oi ko. Tāpēc vīri – karavīri, asinam zobinus un prātus un turpinām apgaismot civilistus, kuri ir tikpat aizmiguši kā mūsu vecvecāki ulmaņlaikos, kad sviests un bekons tika vērtēts augstāk par valsts aizsardzības spējām! Lai to nepieļautu ir jābūt politiskai gribai un stingram mugurkaulam. Tīri labi pazīstu pāris latvju biznesmeņus, kas ar putām uz lūpām atbalsta NA un tajā pašā laikā būvē māju PBK činavniekam, kurš beigu beigās tos uzmet. Nauda un tās devējs, viņuprāt, nesmird 😀
Latvijas būtiska atšķriba no Krimas ir tāda, ka Latvijā nav Krievijas armijas bāzu. Krimā, turpretī, krievu armijas klātbūtne kā tāda bija ikdienišķa un es pieņemu, ka pirmajās dienās, kad `zaļie cilvēciņi` izvietojās vietās ārpus bāzēm, par vēl neviens nesatraucās. Cik zinu, tad tur gan bija nianse, ka Krievijas armija ārpus bāzēm pārvietojas (vai atrodas) tikai ar Ukrainas saskaņojumu, bet īstermiņā šo kavēkli var viegli apiet, uz lauka visu noveļot uz to, ka konkrētais saskaņojas `kavējas kaut kur augšās`.
Latvijas gadījumā Krievijas armijas bāzu nav, līdz ar to `zaļie cilvēciņi` nevar tā vienkārši izbraukt pa to vārtiem 🙂 Tā ka atliek vien pārējie varianti.
Krimā sākumā darbojās dažādu vienību izlūki un specnaz (pēc rupjas analoģijas US Special Forces), vēlāk (publikai redzamajā sektorā) vienkārši labākās apakšvienības. LV gadījumā vislielākais risks ir sastapties ar Sili Specialnih Operacij (SSO) (pēc tiešas analoģijas US Special operation Forces (SOF/ SOCOM))
SSO/SOF nav ne lābāki ne sliktāki par specnaz/SF viņi ir CITĀDĀKI. Ja ņem rupji specnaz ir “piegriezts” konvencionāla kara apstākļiem, SSO/SOF ir 4GW produkts. Vēl nesen RU oficiāli nebija tādas pavēlniecības kā US SOCOM, kopš 2013.gada ir izveidota. Par to rakstīju pirms gada sk. šeit.
Man jau liekas, ka tā atšķirība starp Specnazu un SSO ir diezgan nosacīta, vismaz taktiskā/laukā nozīmē. T.i., principā kā vienas, tā otras vienības var veikt vienus un tos pašus uzdevumus. Tā lielākā atšķirība ir augstākajā vadībā – ja Specnazs ir pakļauts kara apgabaliem/frontēm/armijām, tad SSO gan izskatās pakļauts citam kantorim (CSN vai CSO, ātrumā neatceros).
Katrā ziņā palieku pie sava: Krimas scenārijs pie mums neder, tur nāksies izdomāt kaut ko citu. Reālākais – krievu skolu/nepilsoņu protesti, kas pāriet `maidanā`, kuru izdzenājot rodas pirmie upuri un kura rezultātā nemieri un vardarbība tikai eksalējas. Un tad sākas oficiāla vaimanāšana no KF puses par genocīdiem un fašizmiem un visu pārējo.
Labā ziņa ir tāda, ka bez latviešu nacionālradikāļu līdzdalības šis scenārijs ir diezgan grūti īstenojams 🙂
Noskaties vēlreiz kaut vai to pašu RTR sižetu, SSO uzdevumi ir ne tikai atrast un iznīcināt, bet arī sagatavot uz vietas tos, kas atradīs un iznīcinās. Salīdzini parasto gruntu darbību ISAF un SOF darbību turpat. Karavīriem nav jālauž galvu, kas tiks izmantots kā iegansts, iznākums visam viens – bruņoti nemiernieki, kuru apgāde un papildināšana notiek no ārpuses. Tik tiešām tas nav Krimas scenārijs.
Var viss notikt bez latviešu nacionālradikāļu līdzdalības. Ja tādu nebūs, tādi tiks radīti/inscenēti. Skat. Krimas piemēru.
Tas nu patiešām gan vēsturē, gan arī tagad Ukrainā ir pierādījies n-tās reizes, ka, neskatoties uz uzbrukuma objektu centieniem “neprovocēt”, Maskavai vajadzīgās aktivitātes un provokācijas notiks tur un tad, kad tās būs ieplānotas. Turklāt jo vairāk lieksies mūsu muguras, jo lielāka ir negatīva (priekš mums) rezultāta iespējamība. Vājums urlām, arī kremļa īpatņiem, izsauc nepārvaramu vēlmi veikt agresīvas darbības.
>varabungas
Nu, lai sagatavotu uz vietas bruņotus partizānus, nav nekādas vajadzības desantēt šādas vienības no helikopteriem. Tā vietā daudz vienkāršāk ir iesūtīt vīrukus uzvalkos, kuri tā vai savādāk iziet uz `ieinteresētajiem` un noorganizē viņus jau laicīgi, kamēr vēl par potenciālo krīzi nekas neliecina. Faktiski šajā laikā jau var notikt gan taktiskā, gan materiālā sagatavošana, maskējot to kaut vai zem tā paša airsofta. Savukārt līdz zobiem bruņotie onkuļi, kurus atved ar helikopteru, jau faktiski nodarbojas ar to, ka koordinē jau faktiski sagatavoto partizānu reālos uzdevumus īsi pirms to veikšanas. Un atved viņiem papildus inventāru.
>arī zemessargs, valters
Manuprāt, šeit apjomīgas provokācijas tomēr ir diezgan neiespējamas. Ok, provokatori var nosist vienu otru krievu aktīvistu, uzdodot to par latviešu nacionālradikāļu darbu. Var parādīties `nezināmas izcelsmes snaiperi` un atšaut pārdesmit bujanētāju, un pēc tam sākt kliegt par policijas brutalitāti. Bet ko provokatori NEVAR izdarīt, ir sākt izķert krievu tautības cilvēkus, stūķēt tos vagonos un mēģināt šos dzelzceļa sastāvus pārsūtīt pār Latvijas austrumu robežu.
Un vēl kā var 😀 Russia Today parādīs simtiem pāri robežai bēgošu asiņainu krievu ar paunām, kuri apgalvos, ka viņi knapi paglābušies no latviešu nacistiem, bet daudzus viņu radus izvaroja un nogalināja. Tiks nofilmēts pāri robežai pārbēdzis disedents, kurš apgalvos, ka Latvijā slepenajās koncentrācijas nometnēs tur cilvēkus un liek taisīt atombumbas. Utt. Utpj. Pēc dažām dienām iebrukumu Latvijā atbalstīs 80% Krievijas iedzīvotāju.
Ja kaut ko nevar sarīkot, tad tas tiks inscenēts.
Aktivizējās ar cerību, ka vēl sovokā dzīvojoši idioti noticēs par to “NATO okupāciju”..jo tikai tādi var tam noticēt..nezinot paša jautājuma (viss, kas saistās ar NATO un to spēku izvietošanu) būtību. Un izceļas krievu valodā rakstošā prese ar retiem izņēmumiem, kas VISU LAIKU “noliek” visu, kas saistīts ar Latvijas valsti.
ZC šeit domāju nebūs kā Krimā, pārāk uzkrītoši norāda uz to piederību. Pagaidām reālākais scenārijs ir saistīts ar Saeimas vēlēšanām rudenī (pašvaldību vēlēšanas nebija pārāk pārliecinošas), kuru sakarā jau šeit (?) tikai postēts viens dokuments – rīcības plāns, tas ir ar savu spēku nonākšanu pie varas mēģinās neuzkrītoši valsti pagriezt uz citu debess pusi (piem. SC + ?, ja pietiks koalīcijai). Bet ja neizdosies, tad ir iespējama kaut kāda eskalācija, un šajā gadījumā ir varianti, Latgalē visticamāk, darbs jau notiek nepārtraukti – http://www.delfi.lv/news/national/politics/krievu-kopienas-aktivisti-rezekniesiem-izrada-filmu-par-latgales-parlatviskosanu-vesta-raidijums.d?id=44351219 un http://www.delfi.lv/news/national/politics/krievijas-arlietu-ministrija-apsudz-latviju-nepilsonu-tiesibu-ignoresana.d?id=44372091
100% atbalstu. Tāpēc maksimāli būtu jāspiež, kur vien kurš var paspiest, lai tie 1000 NATO MS šeit ierastos un jo ātrāk, jo labāk!
Gribētos zināt, kāda ir, piemēram,”arī zemessarga” partijas operatīvā rīcība (izmantojot gan MEPus, gan visus vietējos resursus) šo jautajumu sakarā; vai ir darbības plāns (nedēļai, mēnesim, 3 mēnešiem), cik bieži notiek sanāksmes, utt.
Gaidam AM piedāvājumu.
skaisti, gaidiet vien. Partizāni mežos pēc IIPK arī gaidīja angļus un amerikāņus. Ilgi gaidīja. Nesagaidīja. Tikai, atšķirībā no jums, viņi sēdēja bunkuros nevis LR Saeimā, MK un Eiropas parlamentā (kurš traucē uzdot Zīlem brīvajā laikā starp plenārsēdēm apmeklēt vismaz 5 dažādus augsta ranga Nato ierēdņus (no galvenajām valstīm), stādīties priekšā kā norūpējušās Latvju tautas pārstāvim skaidrot mūsu situāciju un lūgt darīt to, kas mums vajadzīgs?) Viņš nezin, kur tāds hedkvorters ir? Varu palīdzēt: http://wikimapia.org/27220/NATO-Headquarters
Un ko Tu piedāvā darīt? Vēl vienu ultimātu iesniegt vai? Starp citu Zīle pie NATO ierēdņiem bija.
Ukraiņu karavīri Krimā arī gaidīja un sagaidīja…..
Kā parādās insurgenti: http://censor.net.ua/news/279582/v_luganske_sbu_zaderjala_voorujennyh_diversantov
To, ko nozīmē Rinkēviča “asi un ātri” varam novērtēt bēdīgi slavenās ANO Cilvēktiesību komitejas rekomendācijas sakarā:
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/504719-latvijas_krievvalodigie_steidz_izmantot_ano_pausto_kritiku
Citiem vārdiem – ārlietu ministrija ir kluso sabotieru kantoris
Līdz šim ĀrlietuM darbojās teicami, gan ātri reaģējā, gan 4.pantu iedarbināja. Vnk R. domā kā ierēdnis un runā kā politiķis priekšvēlēšanu riestā.
man tomēr šķiet, ka tie bija leiši ar igauņiem, kas to 4.pantu kopā ar poļiem iedarbināja.
Varbūt, bet gribētos ticēt. Bija viens links, kur minēta LV, slinkums meklēt.
Nu jau izskatās pavisam švaki ar Ukrainas pagaidu valdību. Praktiski nekādas nopietnas apsardzes par spīti neskaitāmiem brīdinājumiem, kas gaidāms nedēļas nogalē. Citāts no http://aillarionov.livejournal.com/664420.html
Pie mums viss tas pats. Mūsu līdzība Ukrainai ir taisni pārsteidzoša, līdz ar to scenāriji Latgalei varētu būt tuvi tiem, kuri šonakt un rīt tiks īstenoti Austrumukrainā.
“За прошедшие несколько недель стало довольно очевидно, как работает схема “реакции” на предупреждения, формулируемые хозяином этого блога: как здесь, так и на других площадках. Эта схема развивается примерно так:
Стадия 1. Это – паникерство, ничего подобного быть не может, потому что этого не может быть никогда.
Стадия 2. Это – подстрекательство к открытому конфликту, т.к. любая реакция в этом направлении спровоцирует агрессора и повлечет за собой жертвы.
Стадия 3. Это – вообще дезинформация, работающая в интересах,скорее всего, кремлинов и т.п., поскольку иначе зачем бы автор, впрямую с Украиной не связаннаый, стал посвящать ей столько времени?!
Стадия 4. Да, мы в курсе того, что только что произошло. Да, мы уже давно думали о такой возможности и предвидели ее. Правительство обсуждает необходимые меры
Стадия 5: Да, ситуация крайне напряженная, но никаких мер пока предпринимать нельзя, дабы не провоцировать агрессора
Стадия 6: Да, ситуация катастрофическая, но мы ведем переговоры с Западными партнерами, которые нас поддерживают.
Стадия 7: Да, мы утратили эти территории, но мы этого никогда не признаем и будем продолжать делать вид, что ничего не произошло, обсуждая в публичном пространстве не меры по обороне страны от агрессии, а условия создания благоприятного климата для мелкого и среднего бизнеса.
НАчиная со Стадии 4 имя хозяина данного блога, как автора изначального предупреждения и сбывшегося прогноза, вообще перестает упоминаться. Начиная с этой стадии все “анализы” и “прогнозы” исходят исключительно из недр каких-то (не всегда опознанных) политтехнологических лабораторий и гос. структур.
Этот процесс уже настолько отработан, что можно поставить эксперимент: опубликовать здесь какой-нибудь очередной прогноз, а затем просто отслеживать стадии реакции на него.
К сожалению, публика “ловится” на эту схему прежде всего потому, что прогнозы, публикуемые здесь, как правило а) правдивы, а, значит, не слишком оптимистичны, увы и, б) требуют каких-то немедленных и решительных действий.
Людям чисто психологически трудно постоянно жить с ощущением того, что все будет только хуже и жухе, и надо готовиться к чему-то совсем уж практически катастрофическому. Это трудно и понять, и принять.
Именно этим и пользуются государственные СМИ, а также ресурсы некоторых кандидатов в президенты: они транслируют убаюкивающие, успокаиващие волны. Типа, ситуация под контролем. Народ может расслабиться. Мы обо всем подумаем и предпримем все меры.
Когда меры не предпринимаются – ну, значитн, не сложилось.
Тяжело все это наблюдать, особенно понимая, как и почему это работает:(“
“Людям чисто психологически трудно постоянно жить с ощущением того, что все будет только хуже и жухе, и надо готовиться к чему-то совсем уж практически катастрофическому. Это трудно и понять, и принять.” – precīzi par mūsu jaunatni.
“транслируют убаюкивающие, успокаиващие волны. Типа, ситуация под контролем. Народ может расслабиться. Мы обо всем подумаем и предпримем все меры. Когда меры не предпринимаются – ну, значитн, не сложилось.” – precīzi par mūsu politiķiem un valdību.
+ ja kāds no politiķiem ceļ brēku – to visi nolamā par radikāli, stāsta, ka “tādiem kā viņš tik karu vajag” un beigās vēl pašu padara par vainīgu “dēļ tiem radikāļiem viss sākās”.
Ar Ukrainas valdību ir pilnīgā d. Tikai ar idiotismu, nolaidību vai sabotāžu var izskaidrot, ka krievu diversanti 15 minūtēs (pēc tam, kad Turčinovs vakar “personīgi ieņem valsts drošības kantori “karstā” pilsētā:
http://www.unian.net/politics/904729-separatistyi-zahvatili-sbu-v-donetske-ukreplyayut-ognevyie-tochki-i-gotovyatsya-k-shturmu.html
papildinājums – Turčinovs vakar personīgi uzņēmās pārraudzību un virsvadību Austrumu separātistu apkarošanā
Nu jau viss ok, kā Ilarionovs prognozēja – vajadzēja gan tikai 12h noturēt: http://russian.rt.com/article/26756
Neceļam paniku, “Putin pomogi!” pagaidām neskan pārliecinoši.
Cerēsim. Ziņas no kaimiņu puses – psyops Somijā: http://www.helsinkitimes.fi/finland/finland-news/domestic/10096-researcher-finnbay-activities-may-be-part-of-psychological-warfare.html
Reportāža no Harkovas nemieriem (menti joprojām nekustina savas resnās sovoku pakaļas):
Nepareizais links iepriekšējā komentā! Lūdzu, izdzēst. Šis ir pareizais: http://uainfo.org/yandex/304826-znaete-a-oni-ved-nas-ubivat-priehali-svdok-shturmu-harkvskoyi-oda.html#sel=
Vai nu Ukrainas pagaidu valdība ir nekompetenti muļķi vai arī tieši otrādi, tādus tēlo, jo Ukrainas liktenis ir sen izlemts un tai valstij būs būt sašķeltai, tādēļ arī neko reālu nedara un nedod pavēles par titušku izsišanu no pilsētām!
Iespējams, ka šis teātris tiek spēlēts lai ukrainas tauta nesatrakotos par to, ka valsts patiesībā jau sen sadalīta un tagad notiek šīs pārdales īstenošana reālajā dzīvē atdodot pusi valsts Krievijai.
Tas pats kas krimā, nav pavēles. Menti tur neko nerisina.
Domā mentiem vajag pavēli, ja tiem blakus kādam krauj ar lomiku pa galvu?
Es vnk to zinu. Pirms šāda (un jebkāda) nopietna pasākuma policija tiek instruēta par “rīcības brīvību” katrā situācijā. Ja pūlī policista acu priekšā, kā viņam šķiet, kādu nogalina un policists sāk vainīgā aizturēšanu, pasākums var pāraugt vēl lielākos nemieros ar vairākiem bojāgājušiem, nemaz nerunājot, ka škietamā “nogalināšana” varēja būt provokācija – inscenējums. Tādēļ UA šobrīd vērojama “dīvaina” policijas taktika, kad viņi vnk fiziski ar saviem rumpīšiem nošķir puses. Tas nenozīmē, ka viņi nezinātu kā vai negribētu reaģēt vnk tāds ir IeM plāns. Btw šāda taktika austrumu UA policijai ļoti izdevīga nav jānostājas nevienā pusē. Tas man atgādina LPSR miliciju 90.gados. Un vēl, atceries ko pro-krievi bļāva kad dauzīja “berkutu”?
60-70% милиционеров Донецка и Луганска работают на сепаратистов, – источник
http://ipress.ua/ru/news/6070_mylytsyonerov_donetska_y_luganska_rabotayut_na_separatystov__ystochnyk_58540.html
Ukrainas valdība arī tikko netieši atzinusi, ka austrumu menti sadarbojas ar krievu diversantiem. Jāsaka gan, ka ar rotācijām tur daudz nepalīdzēs, ravēt vajag un vietā likt uzticamus kadrus no citiem apgabaliem…
http://censor.net.ua/news/279903/v_silovyh_strukturah_luganska_donetska_i_harkova_budut_kadrovye_rotatsii_senchenko
Lustrācija ir tas ko savulaik neizdarīja LV.
Tas nekas, LPSR milicijā proporcija nebija labāka. Ja Kijeva uzvarēs/nomenedžēs situāciju proporcija uzlabosies.