Ģenerālis Pēteris Radziņš par kādu varbūtību

Ģenerāļa Pētera Radziņa (1880.gada 2.maijs — 1930.gada 7/8.oktobris) pārdomas par nākotnes Latvijas armiju,  kas 1920.gadā vairākos turpinājumos  publicētas  avīzē “Latvijas kareivis”.  Aktuālas vēl šobaltdien…

[…] Ziņas par kavalērijas iebrukumu nāks vispirms no robežu sargiem, bet ļoti retas un nepilnīgas. Retas tādēļ, ka jau vakarā priekš iebrukšanas, ienaidnieka slepenās organizācijas būs daudzus telefonus un telegrāfus izpostījušas. Nepilnīgas ziņas būs tādēļ, ka ziņotāji būs pārāk uztraukti par nejaušību, pie kam daudz posteņi būs atgriezti, daudzi būs izkliedēti. Tādēļ mūsu priekšniecība nedabūs daudzmaz pareizu ainu par to, kas notiek.[…]

Ģen. P.Radziņš

„Latvijas Kareivis” 21.decembris 1920.gads N#254 (254)

Kāda varbūtība.

                Pēc laikrakstu ziņām visas Latvijas austrumu robežas tuvumā atrodas diezgan prāvi padomju Krievijas spēki, sagrupēti Pleskavā, Ostravā, Sebežā un Polockā. Šā karaspēka starpā daudz latviešu un igauņu komunistu. Bez tam vēl uz Latvijas robežas rajona, pēc drošām ziņām, virzās visa 6.padomju Krievijas armija. Padomju Krievija izskaidro šo karaspēka grupēšanu Latvijas robežas tuvumā ar to, ka tai neesot citur pietiekoši daudz kazarmu priekš karaspēku daļu novietošanas. Miera laikā gan Krievijas armija šinī rajonā nekad novērota nebija. Tikai Pleskavā stāvēja trīs kājnieku pulki. Tā tad šinī rajonā nekādā ziņā nevar būt izdevīgu kazarmu priekš karaspēka pastāvīgas novietošanas. Turpretim Iekškrievijā šo kazarmu ir daudz tur, kur miera laikā stāvēja Krievijas armija. 1910.gadā liela daļa no Krievijas armijas, kura atradās Vācijas un Austrijas robežu tuvumā, tika pārvesta uz Iekškrieviju. Tā tad būtu jādomā, ka arī tagad Krievijas armiju būtu visizdevīgāki novietot vecās kazarmās. Bet padomju Krievija atrod par izdevīgāku novietot lielus spēkus Latvijas robežas tuvumā – nabadzīgā apgabalā ar mazu skaitu māju un pilnīgi bez kazarmām. Ņemsim tagad tādu gadījumu: rajonā starp Igaunijas robežu un Ostrovas – Pitalovas dzelzceļa tiek savilkti prāvi spēki. Ņemsim tādus, kādus padomju Krievija bez grūtībām var savilkt – sešus kavalērijas divīzijas un tikpat daudz kājnieku divīziju. Pirmā līnijā no 5 -10 verstīm no mūsu robežas kavalērija un kājnieki tūlīt iepakaļ vai blakus uz galvenajiem ceļiem. Šī savilkšana var notikt ātri un mums pilnīgi nezinot. Padomju Krievijas kara vedējiem ir tagad diezgan svabada vieta priekš šāda plāna izstrādāšanas. Tad vienā gaišā mēnešainā naktī šī kavalērija iesāk ātru, – īsti kavalēristisku pāriešanu pār robežu: divas kavalērijas divīzijas caur Kačanovu uz Seidenecu un Mālupi; noiedamas ap 30 -40 verstes[1] viņas no rīta būs ar priekšējām daļām uz Pedeles tilta pie Malupes un ar sekojošām daļām pie Seideneces. Divas divīzijas ies caur Muraveino uz Kuprovu un no rīta arī viņu priekšējās daļas būs pie Kuprovas. Divas divīzijas ies caur Opitišu uz Bātniekiem iepakaļ ejošie kājnieki, nogājuši 15-20 verstes, arī būs visā rajonā pāri par Latvijas robežu.

                Priekš tam, lai kavalērija noietu 35-40 verstes, viņai ir vajadzīgs 6-7 stundas, rēķinot, ka viņa ies tikai 6 verstis stundā. Šis ātrums ir pilnīgi iespējams, ieskaitot arī nelielas saduršanās ar ienaidnieku. Pie tam tagad visi purvi un upes ir aizsaluši un tādēļ var iet pār visiem ziemas ceļiem un celiņiem un apejot vietas, kur atrodas mūsu karaspēka daļas. Šī kavalērija viegli pārraus pirmo robežsargu līniju, bet ar stiprajām mūsu daļām, ja tai neizdosies nejauši satikt, tad kauju neuzsāks, bet apies tās un atstās sev aizmugurē. Tā tad, ja kavalērija iesāks plkst. 2 naktī no plkst. 8-9 tā būs norādītās vietās. Ziņas par kavalērijas iebrukumu nāks vispirms no robežu sargiem, bet ļoti retas un nepilnīgas. Retas tādēļ, ka jau vakarā priekš iebrukšanas, ienaidnieka slepenās organizācijas būs daudzus telefonus un telegrāfus izpostījušas. Nepilnīgas ziņas būs tādēļ, ka ziņotāji būs pārāk uztraukti par nejaušību, pie kam daudz posteņi būs atgriezti, daudzi būs izkliedēti. Tādēļ mūsu priekšniecība nedabūs daudzmaz pareizu ainu par to, kas notiek. Tomēr pieņemsim, ka gaismai austot visas mūsu karaspēka daļas būs pilnīgā kaujas kārtībā tanīs vietās, kur tās ir novietotas, jo nekādas kustības un pārvietošanās tās vēl nekādā ziņā nebūs izdarījušas laika trūkuma dēļ un arī tādēļ, ka priekšniecība atrodas pilnīgā neskaidrībā par notikušo. Ja kavalērija maršu iesāktu plkst. 2 naktī, tad plkst. 3 tā pāries pār robežu un tādēļ augstākos štābos pirmās ziņas sāks ienākt plkst. 3 ½ – 4. Cik paies laika, kamēr vīrus uzmodinot, izdot rīkojumus, pavēles un ieņemt kaujas kārtību, ņemot vērā nopostītos telefonus un telegrāfus sāks postīt arī kavalērija un zināms uz vietām atrodošās slepenās organizācijas sāks strādāt atklāti un droši.

                Labās kolonas kavalērijas divīzijas visu dienu mierīgi atpūtīsies un vedīs izlūkošanu. Vidus un kreisā kolona vedīs visu dienu vieglu izvairošos kauju ar savām priekšas daļām, kamēr galvenie spēki atpūtīsies. Ienaidnieka kājnieki būs nonākuši noteiktās vietās šaipus Viļakiem, kur ieradīsies arī no rīta ap plkst. 8. Līdz plskt. 15 tie atpūtīsies un tad iesāks tālāko maršu. Vēlu vakarā ap plkst.20-21 tie būs nonākuši līdz savai kavalērijai. Tagad kājnieki pārņems no kavalērijas kauju ar mūsu karaspēku un tā atsvabinās kavalēriju priekš tālākas darbības.

                Kavalērija atpūtīsies līdz pulksten 2-3, iesāks tālāku gājienu. Labā kolona uz Alūksni, ieņems to un ies tālāku uz Pleskavas – Rīgas šosejas pusi. Ja pie Alūksnes tā būs aizstāvēta, tad tomēr tā no rīta nonāks Alsviķos. Otrā un trešā kolona ies uz Vecgulbeni, kur arī ieradīsies ap plkst. 8-9 no rīta. Tā tad otras dienas rītā ienaidnieka kavalērija būs uz līnijas Alsviķi – Alūksne un viņa kājnieku divīzijas uz līnijas Pitalova-Kuprava. Tāds būs izejas stāvoklis priekš kara iesākšanas.

                Kas notiks Rīgā? Agri no rīta Rīgā ienāks neskaidras ziņas par ienaidnieka iebrukumu. Pieņemsim, ka mūsu ārlietu ministrija iesniegs steidzošu noti Padomju Krievijas sūtnim. Sūtnis atbildēs, ka viņam nekas nav zināms un ka viņš ir steidzīgi pieprasījis Maskavu. Pēc pusdienas, jeb vakarā no Maskavas atnāks apmierinoša atbilde, ka Padomju Krievija nav domājusi uzbrukt Latvijai un ka tā frontē pieprasīs par notikumiem un ka vainīgie tiks saukti pie stingras atbildības. Mūsu ārlietu ministrija iesniegs otru noti. Nākošo rītu no Maskavas pienāks paskaidrojums ka Padomju Krievijas karaspēks pateicoties tam, ka karaspēka daļās ir bijis daudz zaldātu no tagad pie Latvijas piederošās teritorijas, uz savu galvu patvarīgi un pilnīgi pretēji padomju Krievijas rīkojumiem, ir pārgājis pāri robežu; ka padomju Krievija ir devusi visstingrāko kategorisko pavēli karaspēkam atgriezties uz savu teritoriju un ka ja šis karaspēks 36 stundu laikā neiesāks atkāpšanos, tas uzskatīt šo karaspēku, kā nepaklausošu padomju Krievijas valdībai. Šāda atbilde atnāks, tad kad kavalērija būs Alsviķos un Vecgulbenē.

                Tā tad Latvijai būs jāiesāk karš pie stāvokļa, kad kreisais spārns pilnīgi apiets. Kādi arī nebūtu rīkojumi un cik ātri arī nenotiktu karaspēka kustības, tad tomēr šī kavalērija arī otru dienu apturēta nevarētu būt un trešo dienu tā jau ierastos mūsu kreisā spārna Palcmaru rajonā; no Vec-Gulbenes tā virzītos ar vienu kolonu uz Jaun-Piebalgu, ar otru kolonu uz Cesvaini. Tā būtu tieši apdraudētas Cēsis, Ieriķi un zināmā mērā Pļaviņas. Par no kavalērijas attaisītiem vārtiem svabadi plūstu iekšā viss tas karaspēks, kurš savilkts Pleskavas-Ostravas rajonā, virzoties uz Vec-Gulbeni un tālāk izplešoties uz rietumiem un dienvidrietumiem.

                Kā nu uz šo lietu ar neskatās, tomēr mūsu armijas stāvoklis atrastos ārkārtīgi grūtos apstākļos.

                Varbūt mūsu armija tomēr atrastu līdzekļus priekš ienaidnieka apturēšanas, priekš tam lai tālāko tēvijas aizsargāšanu varētu vest plānveidīgi un ar sekmēm.

                Bet tā pie vienas, tā pie otras varbūtības būtu jāskaita par pilnīgu neuzmanību jeb nolaidību, ja mūsu armija patiesi nokļūtu augšminētā kritiskā stāvoklī.

                Es ticu, ka šāda jeb tamlīdzīga varbūtība ir paredzēta un pret to ir sperti attiecīgi soļi, bet tomēr neskaitu par pilnīgi lieku darīt uzmanīgus uz šādu varbūtību.

P.Radziņš

Redakcijas piezīme. Redakcija tur par vajadzīgu atzīmēt ka pēc viņas ieskata mums nav nekāda iemesla domāt, ka padomju Krievija, valsts ar kuru mums saista miera līgums un kura šo līgumu ir vairākkārt apsolījusies godīgi turēt, būtu spējīga uz tik apkaunojošu līguma laušanu, un latviešu karavīrs būtu no jauna spiests mūsu tuvajam austrumu kaimiņam pierādīt savu nesalaužamo varonību un uzticīgo kara laimi. Tādēļ negribot nemaz mazināt mūsu uzticību pret tagadējo Krieviju, mums tomēr jāatzīst, ka mūsu neatkarīgās valsts stāvoklis prasa, lai mēs būtu nomodā pret visām varbūtībām, ievērojot arī vēl to, ka acumirklīgas Krievijas politiskais stāvoklis nebūt nav uzskatāms par sevišķi stabilu. Izejot no šī tīri tehniskā mūsu robežu aizsardzības viedokļa augšējam mūsu militārās autoritātes rakstam kā tādam nevar noliegt ievērojamu interesi.

[1]Versts (krievu: верста) ir sena krievu garuma mērvienība, kas atbilst 500 asīm jeb 1500 aršīnām. Metriskajā sistēmā viena versts atbilst 1066,8 metriem. 1 kvadrātversts = 1,138 km² jeb 113,8 ha

No vecās drukas (vācu gotiskais šrifts) rakstu adaptēja majors A.Purviņš. Lai saprastu, cik  smags ir šis darbs pamēģiniet izlasīt avīzes raksta oriģinālu pēc hipresaites (zemāk).

Click to access LatvijasKareivis1920-254.pdf