Svētku dienas grauds

[..]Katram Latvijas karavīram ir jārūpējas un jāstrādā tikai priekš armijas un armijas spēka labā. Kas šo savu darbu izpildīs pēc sirdsapziņas, tam arī neatliks laika priekš citas nodarbošanās. Bet arī katram Latvijas pilsonim ir jāsargā armija – tāpat, kā armija sargā to. Armija ir tautas daļa, – daļa, kuras vienīgais uzdevums ir – aizsargāt tautu no ienaidniekiem, bet šis vienīgais uzdevums nav viegls, un armija būs spējīga viņu veikt tikai tad, ja viņa nebūs iejaukta kādos citos darbos – partiju savstarpējos strīdos.[..]

ģenerālis P.Radziņš

Propaganda un spiegošana karaspēkā

Jau divos gadsimteņos kari vairs neizceļas nejauši. Iemesli priekš kara rodas pakāpeniski; ja tie eksistē jau sen, tad tiek gaidīts kara uzsākšanai izdevīgs moments. Tādēļ uz karu parasti gatavojas ilgāku laiku, – vairākus gadus un gadsimteņus. Sagatavošanās tiek vesta kā savā, tā arī nākošā ienaidnieka valstī un visas valsts dzīves nozarēs, bet ne tikai karaspēkā vien. Viens no kara sagatavošanās darbiem ir propaganda un spiegošana ienaidnieka karaspēkā.

Pirms lielā pasaules kara gandrīz nemaz netika piekopta propaganda ienaidnieka karaspēkā. Pirmkārt, tas nebija iespējams pie mierlaika karaspēka stingrā iekšējā režīma un ļoti stipras iekšējās kontrizlūkošanas; otrkārt, armijas sastāvēja tikai no kadriem, t. i., no kara speciālistiem, kuri propagandai grūti pieejami, un no iesaucamiem 2–8 gadu apmācībai, kuros arī bija grūti vest propagandu, un tādēļ izdevīgāk bija dzīt propagandu valstī; vispār – caur to varēja tikt propagandēti kā apmācībai iesaucamie, tā arī apmācītie, t. i., no aktīvā dienesta atlaistie un ieskaitītie rezervē. Karaspēkā tika vesta tikai spiegošana, lai izzinātu visus sīkumus par nākošā ienaidnieka armiju, viņa sastāvu, lielumu, taktiku, apbruņošanu, mobilizāciju, operāciju plānus; priekšnieku raksturus un daudz citas kara vešanai ļoti vajadzīgās ziņas. Lai vājinātu ienaidnieka valsti, viņā tika vesta galvenā kārtā nacionāla un – tikai izņēmumu gadījumos sociāla propaganda. Tā, piem., Austrija veda Krievijas Ukrainā propagandu par ukrainiešu atdalīšanos no Krievijas; Krievija, no savas puses, veda Austrijā panslāvisko propagandu – par visu slāvu tautību atdalīšanos no Austrijas. Kā no kara redzams, tad no Austrijas vestai propagandai nebija ne mazāko sekmju; turpretim Krievijas propagandai bija lieli panākumi: tie paši karavīri, kuri tagad ir stājušies sabiedrībā ar Vāciju un Austriju, uz kara lauka bez viena šāviena padevās gūstā jau pie pirmās sadursmes.

Lielā kara laikā iesākās propagandas vešana ienaidnieka karaspēkā. Tā, piem., jau 1915. gada februāra mēnesī Ziemeļpolijā man nācās sastapt šādus gadījumus. Vietās, kur krievu un vācu ierakumi atradās ļoti tuvu vieni no otriem (ap 50 soļu), naktīs, kad viss bija klusu, no vācu ierakumiem tika – it kā no vācu kareivjiem – uzsāktas sarunas. Runātājs stāsta par visu, kas notiek Krievijā: kā Petrogradā un citās pilsētās krievu ģenerāļi un priekšnieki lepni uzdzīvojot un dzerot: ka viņi piesavinājušies valsts mantu, – ka viss, kas kareivim pienākas, tiek nozagts; un – tādēļ krievu kareivis ir slikti apģērbts, salst ierakumos, ir slikti paēdis, – ka tādēļ trūkst patronu, ka nauda priekš patronu iegādāšanas ir – nozagta. „Ejat, palūkojat, cik lepni uzdzīvo jūsu štābos; jūs tagad vada tāds un tāds ģenerālis (min vārdu), mēs viņu jau vairākas reizes sakāvām un arī tagad sakausim; jūsu priekšniecība guļ, neko nedara un neko nezina; bet jūs kā auni atdodat savas dzīvības, lai jūs apkauj.” Par tamlīdzīgiem tematiem runātājs stāstīja (lasīja) katru nakti, veselām stundām. Tādai propagandai gan bija mazas sekmes, jo katrs redzēja, kā tā nāk no ienaidnieka puses, un tādēļ tā varēja samusināt tikai tumšus un sliktus elementus, bet tomēr zināmu īgnumu krievu karaspēkā tas radīja. Krievijas iekšienē un karaspēka aizmugurē Vācija nebija spējīga vest propagandu.

Kad 1916. gada beigās Krievijas ķeizars bija nodomājis slēgt separātu mieru ar Vāciju, – Anglijas sūtnis Petrogradā Būkenens sagatavoja cara valdības gāšanu un arī izveda to dzīvē tanī brīdī, kad cars Nikolajs izbrauca no Petrogradas uz Mogiļevu, lai iesāktu miera sarunas ar Vāciju. Kad cara valdība bija nogāzta un sākās revolūcijas „padziļināšana”, tad atkal Vācija sūtīja stiprus palīga spēkus šai revolūcijas padziļināšanai, un Krievijā tas bija tad ļoti viegli izdarāms. Krievijas armija tika sagrauta ļoti ātri. Tātad pirmais plašos apmēros veiktais sociālās propagandas mēģinājums notika Krievijā un deva vislabākos rezultātus.

Turpmākajā karā šie mēģinājumi tika atkārtoti, bet viņi bija grūti izvedami, jo karojošo valstu robežas bija ļoti stingri noslēgtas, un tādēļ propaganda plašos apmēros nevarēja tikt ievadīta, dažas atsevišķas personas nevar sapropagandēt veselas tautas masas.

1918. gada marta sākumā Vācijas un Austrijas armijas iegāja plašajā Ukrainā, pār kuras robežām bija ļoti viegli tikt pāri. Marta mēnesī man gadījās diezgan daudz braukt pa Ukrainas dzelzceļiem un kā privātpersonai man bieži iznāca braukt vienā vagonā ar vācu zaldātiem. Ļoti bieži man nācās redzēt, ka jauns cilvēks, labi pārvaldīdams vācu valodu, iesāk ar zaldātiem sarunas, no sākuma par nevainīgām lietām un tad pakāpeniski pāriet uz karu, par tā pabeigšanu, valdības gāšanu utt. Trijos gadījumos (pasažieru kontrolē) man bija izdevība redzēt šo veiklo runātāju dokumentus, – tie bija atbraukuši no Londonas. Marta sākumā vācu zaldāti uzstājās ļoti noteikti par karu un galīgu uzvaru un šai propagandai nepadevās. Bet šī propaganda tapa arvienu plašāka un plašāka; jau marta beigās uz visu pilsētu ceļiem varēja redzēt, ka kāds nebūt privāts cilvēks ļoti enerģiski kaut ko stāsta vairākiem kopā salasījušamies vācu zaldātiem; – šo runu pastāvīgais saturs grozījās ap valdības gāšanu, nepakļaušanos virsniekiem un kara pabeigšanu. Kā ģenerālis Ludendorfs, tā arī maršals Fošs rakstīja, ka marta mēnesī vācu karaspēkā bijis sevišķi labs garastāvoklis, bet kopš jūlija vidus vācu armijā sākusies jau dezertēšana, rūkšana pret virsniekiem un tendences par kara izbeigšanas nepieciešamību. Tātad trijos mēnešos šī propaganda bija izplatījusies no Ukrainas pa visu Vāciju. Šo propagandu sekmēja tas, ka Vācija atradās sevišķi grūtos apstākļos; bet tomēr, pateicoties miera noslēgšanai ar Krieviju un uztura līdzekļu piegādāšanai no Ukrainas, – Vācijas stāvoklis bija drusciņ uzlabojies, bet nevis palicis sliktāks. Tikai caur propagandu ir izskaidrojama Bulgārijas, Austrijas un Turcijas armiju sabrukšana, jo šo triju valstu stāvoklis 1918. gadā bija samērā ar iepriekšējiem gadiem stipri uzlabojies un tādēļ citu sabrukuma cēloņu nevar būt.

Tagad, pēc lielā pasaules kara, pēc revolūcijām un dažādiem atbrīvošanās un citiem kariem – visu valstu iedzīvotāju prāti vēl ir stipri uztraukti; tiem trūkst noteikta virziena, ir daudz neapmierinātu; un tādēļ tagadējā laikmetā ļaužu masas vieglāk padodas propagandai. Tagad visās valstīs ir no visas tautas izvēlēta vadība, tāpēc pretvalstiska sociāla propaganda tagad var nākt tikai un vienīgi no komunistu puses, – t. i., no padomju Krievijas. Bet toties padomju Krievija ved šo pretvalstisko komunistu propagandu visplašākos apmēros, nežēlodama priekš tās nekādus līdzekļus. Šīs komunistiskās propagandas vešanu atvieglina sekojoši apstākļi. Katrā valstī un tautā ir cik necik, – lai arī ļoti maz, – pārliecinātu komunistu. Tad vēl katrā valstī un tautā ir ļaudis, kuriem nav nekā ko zaudēt un kuri negrib pelnīties ar godīgu darbu, bet ar skaudību raugās uz katru, kurš ir ko nebūt ieguvis ar darbu, kuri aiz personīga naida vai atkal personīgu interešu labad ir gatavi pieslieties tur, kur tiem vairāk sola; – visi šie ļaudis grupējas ap pārliecinātiem komunistiem, – ap padomju Krievijas aģentiem. Ir neapšaubāmi, ka daļa no šiem ļaudīm dienē arī armijā. Komunistu aģentiem un darbiniekiem atliek tikai uzmeklēt šos ļaudis, nodibināt ar tiem sakarus, apgādāt tos ar naudas līdzekļiem kā algu – un – jauni komunistu darbinieki ir gatavi. Šādi darbinieki tiek meklēti katrā karaspēka daļā, štābā, iestādē un, kur viņi nav sastopami, tur tiek ievesti no citas karaspēka daļas vai iestādes. Kāds nebūt karavīrs sirsnīgi lūdzas, lai viņu pārceļ uz tādu un tādu daļu, kur viņam dienējot radinieki vai dzīvojot tuvumā tēvs, māte utt. Tādā veidā tiek pakāpeniski nodibināta komunistu organizācija vai, kā viņi paši to sauc – šūniņa, – katrā karaspēka daļā – no lielākajām līdz mazākajām. Šīm šūniņām tiek dotas pilnīgi noteiktas instrukcijas par to, kas viņām ir jādara. Zināms, šie komunistu darbinieki nekad neuzstājas par komunisma piekritējiem viņiem labi nepazīstamu cilvēku starpā, pavisam otrādi, sarunās ar svešajiem ir ļoti mēreni. Viņu pirmais uzdevums ir – zināt par visu, kas notiek karaspēkā; tātad šis uzdevums ir tas, kurš agrāk tika dots spiegiem–iesācējiem. Tālāk tiem ir jālūko vest sarunas par kritiskiem tematiem – par to, kas ir slikti, kas nepatīk, – ar ko un par ko karavīri ir neapmierināti. Tad jālūko visliktāko un nepatīkamāko – katrā gadījumā izskaidrot ar ļauniem nolūkiem no priekšniecības puses. Tad pamazām katrs priekšniecības rīkojums un darbs jāuzlūko kā slikts utt. Tādā veidā pamazām var radīt karaspēka daļā sarūgtinājumu un nemieru. Pie tagadējiem apstākļiem, kad ļoti bieži personīgās un partijas intereses tiek nostādītas augstāk par visu, tad šādu darbību bieži vien var uzskatīt un pieņemt par pilnīgi dabīgu un nebūt ne kā pretvalstisku. Caur rūguma un nemiera sacelšanu šūniņa var iegūt sev jaunus piekritējus. Šāds nu būtu tikai iesākuma darbs. Bet kad šī organizācija daudzmaz ir jau nostiprinājusies, kad zināmās vietās jau atrodas attiecīgie organizatori un vadītāji, tad sākas sistemātisks darbs. Šis darbs tiek vests paralēli karaspēka priekšniecības darbam: kad priekšniecība dod savu rīkojumu, tad reizē ar to arī attiecīgā komunistu organizācija dod savus rīkojumus, kā lai viņai padotās organizācijas reaģē uz priekšniecības rīkojumu, – kā lai to pūlas izskaidrot kareivjiem: kādas ziņa un kādā veidā ir jāizplata; kādas persona no valsts vīriem vai karaspēka priekšniecības jākritizē un kādas jāaizstāv, – tas viss tiek augstākā organizācijā nospriests un paziņots izpildīšanai. Tālāk tiek organizēti dažādi provokatoriski akti, lai paasinātu attiecības un izsauktu nemierus no dažādām pusēm. Pateicoties komunistu lielajai izveicībai, lielai praksei un plašiem naudas līdzekļiem, šis darbs tiek vests tik plaši, ka īsā rakstā to nemaz nav iespējams aptvert. Tanī pašā laikā šīs komunistu organizācijas izpilda arī visus agrāko laiku spiegu pienākumus, tas ir – savāc ziņas par karaspēka spējām utt. Šo darbu viņām ir daudz vieglāk izpildīt, nekā agrāko laiku spiegiem, pateicoties samērā daudz plašākai organizācijai un pateicoties tam, ka visas šīs organizācijas ietilpst karaspēka daļās: komunistu darbinieki ir tanī pašā laikā arī karaspēku daļu, štābu un iestāžu darbinieki, tādēļ viņi visu zina, redz un dabū savās rokās. Agrākajiem spiegiem nācās ļoti grūti uzpirkt cilvēku, kas šīs ziņas varētu dot vai nozagt kādu dokumentu. Tad vēl caur agrāko laiku spiegiem, sadabūjot kādu mobilizācijas plānu vai organizācijas štatus, nekad nevarēja zināt, vai šis sadabūtais plāns tiešām ir pēdējais un pareizais, vai tas nav jau atcelts un apmainīts pret citu, vai tajā ir ieviestas dažas pārmaiņas. Padomju Krievija caur savām komunistu organizācijām dabū zināt visu pēc kārtas un varbūt neko daudz vēlāk kā pašas valsts karaspēka daļas.

Ir neapšaubāmi, ka padomju Krievijas kara veiksmes vislielākā mērā izskaidrojamas ar šīm organizācijām, to pastiprina tas fakts, ka pret nacionālām armijām padomju Krievijai karš nekad tā nav veicies kā pret krievu baltajām armijām. Pēdējās bija daudz vieglāk ievest šīs komunistu organizācijas un nostādīt tās sevišķi plaši. Balto armiju aizmugurē komunistu organizācijas varēja pat izsaukt sacelšanos un bruņotus uzbrukumus; nacionālo armiju aizmugurē tas līdz šim nav izdevies. Tādēļ arī vissekmīgākā pretdarbība šīm komunistu organizācijām var būt tikai nacionālo jūtu un nacionālās apziņas pacelšanā: katram tautietim, katram nacionāli domājošam karavīram ir jānostāda tēvijas intereses daudz augstāk par partijas un personīgām interesēm. Komunistu organizāciju ieviešanās un izplatīšanās armijā ir tikpat bīstama, kā diloņa baciļu ieviešanās un izplatīšanās cilvēku plaušās; ja viņas (organizācijas vai baciļi) netiks apspiestas pašā sākumā, tad viņas radīs nāvīgu slimību. Katram Latvijas karavīram ir jārūpējas un jāstrādā tikai priekš armijas un armijas spēka labā. Kas šo savu darbu izpildīs pēc sirdsapziņas, tam arī neatliks laika priekš citas nodarbošanās. Bet arī katram Latvijas pilsonim ir jāsargā armija – tāpat, kā armija sargā to. Armija ir tautas daļa, – daļa, kuras vienīgais uzdevums ir – aizsargāt tautu no ienaidniekiem, bet šis vienīgais uzdevums nav viegls, un armija būs spējīga viņu veikt tikai tad, ja viņa nebūs iejaukta kādos citos darbos – partiju savstarpējos strīdos.

ģenerālis P.Radziņš

 Latvijas Kareivis, Nr. 247 (1920, 12. decembris).

rakstu no vecās drukas adaptēja maj. A.Purviņš