[..] These regional sources are sensitive to the possibility that by moving toward a Russian model they are simultaneously drawn away from the “Iranian model.” The “Iranian model” refers to the many militias that were often mobilized and motivated by local, sectarian, and defensive principles without direct regime sponsorship. In many cases, members of the Iranian Revolutionary Guard Corps themselves may have organized and trained these units. A potent 4th Assault Corps that put these militias directly under SAA command would certainly have political overtones.[..]
vara bungas: no raksta izriet, ka Asada spēki ilgu laiku bija organizēti līdzīgi kā mūsu AS 90-s gados, armija pati par sevi, ZS kaut kur paralēli. ZS iekļaušanai NBS arī bija “politiskā rezonanse”. Tomēr apvienot zemessardzes un armiju nav tik grūti, kā panākt puslīdz vienādu spēju līmeni ne tikai materiāli tehniskajā nodrošinājuma ziņā, bet arī tā kvalificētā izmantošanā. Asads spiests miksēt trieciena korpusa spēkus, bet ar katru kilometru, ko zemessardzes attālināsies no saviem reģioniem, mazināsies to kaujas spējas un motivācija. Secinājums ir tāds, ka zs labi noder aizsardzībā, bet uzbrukuma/trieciena operācijas prasa PD vienības.
vara bungas 
it kā ideja saprātīga un loģiska, tikai reālā dzīvē mēdz būt savādāk
1. uzbrukuma vēlamā proporcija ir 3:1. pieņemot ka mums ”kādreiz būs dārziņš” (6 pilni bataljoni) šis spēks knapi pietiks, lai izrēķinātos 1000 pretinieka karavīriem (2 bataljoniem). kas ir tik maz ka nav pat vērts iespringt uz uzbrukuma spēju attīstību.
2. 14 gadā mums mācībās bija zs un suv apvienotā operācija. zs bloķē ceļu suv tīra telpas. dzirdēju ka suv zaudējumi bija negaidīti lieli. Pēc procedūras zaudējot 30% no sastāva vienība vairs nav kaujas spējīga. Secinājums PD varbūt arī pietiks vienai operācijai. bet jau nākošā operācija būs jau uz zs pleciem.
3. vēl viens piemērs, lai saprastu cik ātri iztrūks profesionāļi. Piemēram, Mores kaujā rotu komandieri bija leitnanti, pāris mēnešus vēlāk Kurzemes katlā vadu komandieri bieži vien bija kaprāļi un dižkareivji. Seržanti varēja būt jau rotas komandieri. Ne gluži viņu līmenis, bet labāku nav.
Ukrainā arī izrādījās, ka brīvprātīgie ir krietni kaujas spējīgāki nekā regulārā armija.
Par Asadu Sīrijā tur ikvienam karavīram vajag būt motivācijas problēmas zinot, ka pretinieks galvenokārt ir paša tauta.
tā ka ilgstošākā un skarbākā konfliktā ātri pazudīs atšķirība starp zs/pd un ”DAUDZ” būs galvenais kvalitātes rādītājs.
Tavi aprēķini tikai apstiprina jau šeit teikto – ZS ir ok aizsardzībai (!) darbojoties dzimtā novada. Jo tālāk, jo atkarība no loģistikas lielāka, vide nepazīstamāka, infra sveša, efektivitāte zemāka.
Ne visur piekrītu. Loģistika dzimtā pusē labāka, jo ir čomi/kolēģi/radi, kas palīdzēs, ja centralizēta loģistika nestrādās (šobrīd nestrādās 100%), bet “Asads spiests miksēt trieciena korpusa spēkus, bet ar katru kilometru, ko zemessardzes attālināsies no saviem reģioniem, mazināsies to kaujas spējas un motivācija” nedomāju, ka Latvijas mērogā ir būtiski atšķirīga vide. Sīrijā un Irākā ir klanu, kopienu, ticību valstis. Nācija ir sekundāra. Nav mans klans, nav mani ticības brāļi (šīti vs sunniti vs kristieši vs pārēji). Latvijā tomēr mēs uztveram sevi kā vienu nāciju. Reliģija un izcelsmes vieta ir sekundāra. T.i. Rogovkas čangalis katolis būs gatavs kauties par baptistu ventiņu un otrādi.
cilvēka daba un psiholoģija nemainās. Lai kā man patiktu Alūksnes puse, mājas man ir pierīga. Šo vidi es pārzinu tieša nozīmē. Alūksnes vidi nemaz.Un neaizmirsti ka zs ir karotājs no brīva prāta, t.i. viņš var izvirzīt savas prasības, jo visiem ir ģimenes, aprūpējamie, bet juridiskas saistības pret NBS ir vājas. izņemot protams, ja zs tiek mobilizēts. Tas ka tu esi gatavs karot jebkur tas tā kā skaidrs, bet parunā ar “ģimenes” zs, kā minimums daļa tev teiks, ka labprātāk pildītu aizmugures uzdevumus savā reģionā. daļa būs gatava braukt. Bet tā ir daļa. PD ir līgums un izpratne no sākta gala ka var aizsūtīt jebkad un jebkur.
Daļā tiešām labprātāk darbosies pie mājās, bet ja reāla karadarbība sāksies, tad tak būs obligāts pasākums bez izvēlēs iespējām (noteikti kaut kādi rezerves karavīri tiks iesaukti, kaut kādi paši atnāks)
Piem. Ukrainā labi brīvprātīgo bataljoni Dombasa (formēta pārsvarā no AUkrainas brīvprātīgajiem), Aidara (izveidoja Maidana laukumā, vairāk centrālās un RUkrainas cilvēku), Ukrainas brīvprātīgo korpuss (Labējā sekota vienība, vairāk centrālās un RUkrainas cilvēku) parādīja aptuveni vienādu efektivitāti.
“Donbasa” 🙂
nekorekts salīdzinājums PS, Maidans, Aidars apakšvienības ir zemessardze no zemessardzes, īpaši motivēti, īpaši atlasīti. Tādi arī no ZS savāksies, bet runa ir par “parasto zs” masu, no kuras triecienvienībam piekritīs tikai daļa, vēl daļu paši nepaņemsiet.
Profesionālais dienests ir labums, kas ātri izbeidzas. ja algu maksā morāle turēsies un ja algu nemaksās arī pd būs grūti. ārpus valsts vienlaicīgi ir tikai rota- tā ka šis ir bezjēdzīgs kritērijs.
Secinājums – zemīši brīvprātīgi vai piespiedu kārtā dabūs tos pašus uzdevumus ko pd . skarbā vidē – zaudējumus vajadzēs aizlāpīt ātri. ar ko aizlāpīs caurumus ar ”2. šķiru” – rezervisti, nepienācīgi apmācītie, brīvprātīgie utt. – tipisks zs/omd kontingents.
Lai jau iet pd uzbrukumā, bet domāt ka tie būs diži efektīvāki nekā Debaļceve un Ilovaiska varētu būt pārsteidzīgi. tā ka pēc pāris operācijām 2 šķiras karaspēks tiks automātiski paaugstināts līdz 1 šķirai un būs spiests iznest visu kauju smagumu. Tāpēc dalījums PD/ZS ir diezgan lieks.
šobrīd bāžot visus vienā maisā maskē nespēju un nevēlēšanos izveidot un attīstīt minimālo nepieciešamo SZS PD vienību skaitu – 2 brigādes. ZS bataljoni varētu būt ts kadrētās daļas, kurās miera laikā ir tikai kodols: PD komandējošais, instruktoru sastāvs un brīvpratīgie, bet lai būtu ar ko papildināt šos bataljonus nepieciešami oMD apmācītie, kuru pats zini nav. Rezultātā nav nedz normāla PD, ne pietiekamu ZS spēju un smelties rezerves nav kur.SE jau apmuļļā ideju atjaunot OMD, ja tā notiks mēs būsim vienīgie “viedie” visā reģionā.
Es saņēmu atbildi uz savu jautājumu Latvijas armijas fb lapā. Diskusiju turpat var arī redzēt. Mans jautājums: “Vai tādā gadījumā sanāk, ka Lietuvā un Igaunijā esošais OMD ir sliktāks variants? Arī Zviedrijā izskan varianti par OMD ieviešanu…”
LA atbilde: “Ir dažādi valsts aizsardzības modeļi, dažādi militārā dienesta organizācijas principi. Mums ir savādāks, bet tas nenozīmē, ka tas ir sliktāks. Mēs pirmie Baltijas jūras reģionā pārgājām uz profesionālo dienestu un pirmie un praktiski vienīgie piedāvājam militārās zināšanas ikvienam apgūt BRĪVPĀTĪGI Zemessardzē, bet savus bērnus – Jaunsardzē. Kas attiecas uz Zviedriju, tad OMD atjaunošanas iemesls tur ir vairāk civils, nevis militārs mērķis – politiķi ir ieinteresēti bēgļu jautājumu risināšanai izmantot OMD iesauktos.”
2 brigādes ir 3000 vīri. un nav pat vienas pilnas
prasītos vēl vismaz kādas 4 uz zs bāzes. no kurām jau 3 (katrs novads) ir ar nepienācīgu apgādi.
bet gan jau kā kā tajā dziesmā “es ceru, kā kādreiz man dārziņš būs……”
tā ka būtu vērts saprast, ka patreiz galvenā armija ir zs nevis pd. Lai nav tāds disbalanss ka ap 60% no armijas ir zemessardze, kura saņem ap 10%? no aizsardzības budžeta. bet nu jau kādu laiku situācija “labojas”.
es nedomāju hobitu brigādes, bet divas normālas king size motorized infantry brigādes, kurās abās tad būtu vismaz 6 tūkstoši durkļu. tieši apmēram tik cik šodien (!!!) jau ir PD. Neko daudz tas valstij nemaksātu.
Tiešām patreiz zs nomināli ir NBS galvenais spēks, bet pateicoties tīri grāmatvediskai pieejai – 8000 zs, bet pēc būtības pats zini.
Situācija labojas, bet nekad pie sādas sistēmas neuzlabosies kardināli, jo ZS kvalitatīvai izaugsmei un spējam ir robežas (zs dienestā ir vidēji 10 gadus pa vidēji 13 dienām gadā), bet PD efektivizēšanas rezerves ir daudz lielakas.
par pd efektivizēšanu, kamēr
nelikvidē gaisa un jūrasspēkus
dāmām neliek tādus pašus fiziskos normatīvus, kā vīriešiem
štābos&ministrija personāls nepārsniedz 400 cilvēku
– esmu pietiekami skeptisks 😉
kāds būs kopējais pd skaits, lai panāktu 6000 organizētus durkļus ?
Pie zemīšiem to tomēr ir vieglāk izdarīt. Struktūra ir veselīgāka. atliek tikai dubultot esošo apmācību skaitu. tas katrā novadā varētu prasīt kādas 15 papildu amata vietas instruktoriem.
Turklāt Tevis pieminētais armijas apmērs izņems pārāk daudz darbaspēka no tirgus. Tātad diezgan nereāls pasākums 😉
dubultosi apmācību skaitu pazaudēsi 2/3 saraksta azs personāla. paliks fanātiķi un aktīvisti, kuri kāda pārpratuma dēļ nekuplo PD skaitu.
Ārrindas zemessargs savā attīstībā iziet četrus posmus 1. pirms laulībām (aktīvākais un ražīgākais posms) 2. pēc laulībām, kad savu dalību ZS jāsaskaņo ar sievu 3. posms, kad piedzimst bērni un pat bez sievas vaimanām pienākums spiež vairāk strādāt un pavadīt laiku ar berniem. 4. bērni izauguši, sieva pieradusi vai jau ir prom, ZS kā vieta socializācijai.
Tu šobrīd kurā posmā esi? 😉
Formulējums par 4. attīstības posmiem ir ļoti precīzs. Es pats esmu zs 3. stadijā, no kuras arī sāku.
2-kāršot apmācību skaitu droši vien tiešām neizdosies, jo tāpat cilvēki ies uz tik apmācībām, uz cik varēs.
Manuprāt, vēl ir kur piestrādāt pie apmācību kvalitātes.Viens, kas man liekas acīmredzami, ka auditoriju lekcijas (vismaz pamatapmācībā tādas bija) vajag aizstāt ar tālmācības materiāliem (kurus var saražot centralizēti – tātad, iespējams panākt gan labāku kvalitāti, gan arī ietaupīt uz instruktoru un kursantu DUI). Otrs – nemāku noformulēt kā, un nezinu kā, bet, man ir pārliecība, ka daudzus elementus no tā, ko mēs darām poligonā, var trenēties arī ikdienā. Vienkārši, šie treniņi ir jāorganizē, un tiem ir jābūt kaut kādai metodikai.
Ja ir bērni, tad arī darbdienu vakari tā apkārt nemētājas, tomēr, uz tiem ir vieglāk izrauties, nekā izrauties uz vēl vienu lieku vīkendu.
Nu tak sākam ar elementārāko – apmācību PIEEJAMĪBU fanātiem: gribi šaut – kaut katru dienu; gribi iziet sakarnieka, rezerves virsnieka, štāba darbinieka, paramediķa snaipera, šofera, diversanta-spridzinātāja kurus – lūdzu, grupas tiek regulāri komplektētas. Principā tas pats attiecas uz PD – fanātiem jāpiedāvā visplašākās pilnveidošanas iespējas, piem. šobrīd ir kāds ir jauns strēlnieks nodaļā, bet ļoti vēlās uz SUV – lūdzu, pa brīvdienām ir pieejami izpletņlēcēju, ūdenslīdēju u.c. kursi.
Jā, tas būtu ideāli, ka ZS būtu reāli un regulāri pieejami dažādi kursi, jo šobrīd ir tā, ka pa lielam gandrīz viss, ko tu minēji it kā ir pieejams, bet kaut kur pazūd birokrātijas un informācijas (ne)aprites juceklī, turklāt lielākā daļā specializēto ZS kursu notiek tikai 1reiz gadā un pat tad tie pārklājas viens ar otru. Tāpat ZS iespēja kkur aizbraukt ir ļoti atkarīga no tā kāds rotnieks – ja trāpās kāds no sliņķu kolēģijas, kas izkopis nekā nedarīšanu līdz mākslas līmenim, tad zs var būt fanātisks cik uziet, tāpat nekur netiks.
Respektīvi vajadzētu izbeigt praksi, kad par ZS rotniekiem un PD insturktoriem ZS amatos tiek likti tie kadri, kas kaut ko nogrēkojušies vai no kuriem neviens jau vairs neko necer sagaidīt.
Nu, tas, ka nogrēkojies nenozīmē, ka laidīs gurķi 😀 !
Par kursiem – te nevis birokrātija batiņā vai rotnieks-sliņķis vainīgs, bet gan budžets, jebšu tā trūkums, jo uz speciālistu kursiem parasti aizbrauc neliela saujiņa zemessargu tieši dēļ tā, ka tikai dažu cilvēku apmācībai no valsts tiek piešķirti līdzekļi.
Aizbrauca 3? Skaidrs, tātad tikai 3 no visa bataljona šo lietu valsts spēj nosponsorēt.
Un tā gadu no gada, patiess stāsts iz pieredzes.
varbūt tā ir Latgales specifika, bet zemessargu vidējā atlīdzība ir krietni virs vidējās algas 😉 tā ka motivācija ir diezgan laba
tad vēl noteikti ir jābūt sistēmai, ka normāls zemesargs var pietiekami brīvi savākt izdienas 20 dienas lai pēc gadiem 20 tiktu pie pensijas. Pagaidām tie ir tikai reti izņēmumi, kuriem tas izdodas- jo dienu nepietiek.
Noteikti ir jāpiedomā pie apmācību kvalitātes piemēram mūsu novada pamatapmācība diez ko neatpalika no izlūkvadu apmācības. viens un tas pats apmācību personāls un izdomāja noslinkot 😉 vienu scenāriju abiem. gribētos žīdu kursu standartā un gan jau vēl kas interesants atrastos. tā teikt radīt motivāciju un iespēju tiem, kuri tiešām vēlas.
vai visi gribētu pārcelties uz PD arī tāds slidens jautājums- dienests ilgtermiņā mēdz visiem apnikt. Neesmu vēl redzējis nevienu, kurš 18 izdienas gadā ar sajūsmu runātu par armiju 😉 un diezgan normāls dienests, kurš nepaspēj apnikt un ir tuvu mājām ir liela priekšrocība.
tā ka palielinot apmācību skaitu var iegūt patieso zs spēku. aktīvākajiem 1. rota mazāk aktīviem visas pārējās.
Man pašam 2-3-4 posms vienlaicīgi izpildās.
Sievai ordeni ar briljantiem 🙂
Jā, ar tām dienām ir tiešām negodīgi – ja nesalasu tās 20 dienas gadā, tad man pie izdienas tās dienas neskaita un nākamajam gadam arī klāt neliek, sanāk, ka tīri no sociālo garantiju puses ja man gadā nesanāca 20 dienas(jo mācību intensitāte ir zema un nemaz nesanāk 20 dienas, ja vien neaizbrauc uz speciālistiem uz 3+ dienām), tad es to gadu tīri no sociālo garantiju skatpunkta esmu nodrellējis pa tukšo un par to man nekas nepienākas 😉 !
Negribu būt kritisks, bet… Ja motivācija ir dui, tad vai tā strādās, sākoties karam? Pamatapmācībā – izlūku apmācība? Ja teorija, tad vai nav par daudz? Jeb viss poligonā kārtīgi atstrādāts? Pēc kā var salīdzināt batiņu kvalitāti? Viens, kopīgas mācības. Otrs – sacensības? Ārona, šaušanas sacensības. Kas vēl? Jo, negribu būt ļoti kritisks, par cik esam vienā pusē, bet – vismaz šais divās jomās jums ir vidēji rezultāti. Tātad, tur īsti nav no kā mācīties. Ja vēl ņemam vērā, ka kara gadījumā ar visu mūsu partizāņu taktiku mums pretī būs elites vienības, kas dara to pašu ikdienā. Žīdeni, jā, tādus treniņus es biju domājis. Bet regulārāk, nekā pamatapmācība
Sacensības nav īsti objektīvs rādītājs 😉 Gribētu redzēt vadu, kurš visu trasi smuki noiet pa mežu. Visi brašie izlūki bizo tur pa ceļu 😉 ieliktu tur pusdistancē 2 slēpnīšus uz ceļu teju visi Latvijas zs izlūki tur iekristu. ja nu kādam vadam paveiktos nomukt no ceļa tikai tāpēc ka redzētu/dzirdētu kā viņu priekšā izkapā citus. vismaz puse no vadiem atbrauca ar nepiešautiem ieročiem. pretinieks arī nebija manāms. Saprotu ka mācību mērogs varbūt pa lielu priekš viena bataljona, bet var taču ielūgt papildspēkus no kaimiņu bataljoniem. un tad uzspēlēt kariņus pa īstam. mežā čum un mudž no diversantiem un uz ceļiem ir 3-4 draudzīgi vadi- nu tad lai pie reizes izmēģina koordinēšanos- diversantu ķeršanā. Ja izlūki iekristu , lai vaino paši sevi. Kā minimums vai nu stundu smags apļa treniņš, vai mērcēšana grāvī.
no izlūkvadiem gan jau kāda puse izstātos, bet gan jau personālu atlasītu. it sevišķi ja zinās, ka gadā salasīs nevis 13 dienas, bet apmācība paredzēta uz 25. lai pat dažas izlaižot vajadzīgās 20 salasītu un tā 20 sezonas pēc kārtas.
pēdējās apmācībās pirmā diena (šaušana, orientēšanās, novērošanas postenis ar nepārtrauktu ziņošanu) bija iekļauts pamatapmācības vasaras nometnē.
tā ka uzreiz ir arī izaicinājums par apmācību kvalitāti. un tad zemessardzē var sanākt bilde, ka caurmērā karavīriem ir 20 apmācību dienas, kas 20 gados ir gads un 2 mēneši. ja visas mācības paiet poligonā- cik ilgā laikā kājnieku bataljoni sasniedz šādu apmācību biežumu? pieļauju, ka viņi gadā varbūt salasa ap 50-80 poligona dienas.
un tad es teiktu, ka normāls zemessargs ar pāris pilnām sezonām ir zinoša karavīra līmenī.
Sākam nopietnus treniņus pilsētās! 1. zemās intensitātes karadarbība, kur pa vidam grozās civilie un bandīti, vietējās stihiskās pašaizsardzības grupas, sabiedrotie, ienaidnieka freikorpi, ienaidnieka speci-diversanti u.c. 2. Konvenciāla karadarbībā, kur mēs arī ar mūsu mazajiem spēkiem kādu laiku varam noturēties lielajās apdzīvotās vietās.
atņem profesionālajiem karavīriem algu 😉 redzēsi kāda motivācija paliks.
paliks normāls obligātais dienests par kuru nemaksā. un motivācija tur pārāk liela nebūs. Tieši ar to arī atšķirās profesionālais dienests no obligātā 😉
Tā ka karavīriem, kuri regulāri uztur/uzlabo savas prasmes ir jāmaksā- lai viņi ar to varētu nodarboties – neatraujot kumosu no ģimenes galda.
Nezaimo. Tad jau nevarēs deldēt astesvietas dažādās pavēlniecībās un štābos. Kurš tad ģenerēs papiru kalnus? Kurš pieprasīs atskaites par atskaitēm? Kurš uzskaitīs katru zeķi un pogu?
Un, galvenais – gribēšu redzēt štābiņu un pavēlniecību personālu fizo ieskaitēs un lauka mācībās ziemā. 30% aizies uz slimības lapām jau pirms mācībām. Vēl 40% aizies uz lapām mācību laikā vai īsi pēc. 20% piecietīs. Un 10% tās pat patiks.
Lai gan principā piekrītu tev, vairs neceru, ka tas jebkad notiks. Esmu zaudējis cerību, un arī fakti liecina, ka tas nenotiks.
Tiem, k runā par uzbrukšanu “kādam”. Ar ko no tā, kas tagad ir LR NBS jūs taisaties uzbrukt mehanizētajiem spēkiem ar artilērijas un aviācijas atbalstu????? Vai tiešām te kāds tik tālu no realitātes dzīvo, ka domā par ubrukšanu. Aizsardzība, kavēšana, slēpņi, reidi – jā, bet uzbrukums??? Nu neesiet smieklīgi. Visfanīgāk ir dzirdēt, ka par uzbrukšanu runā zemessargi.
agresori noteikti būs daudz , ka nobloķējot viņus pierobežā viņi uz ceļiem paliktu ”garās desās”. Kaut kā līdzīgi kā somu karā. no 3:40 minūtes https://www.youtube.com/watch?v=VjfbJpZBi3Y tā lai paši sev traucē un nespēj izvērsties dēļ sava skaita.
tas ka štāba personāls būs fiziski pavāji (lai gan pats dienot 4 gadus tur- fizo caurmērā bija diezgan pieņemams) tā tā mazākā kaite. Galvenais, lai tie š’tābi ir nelieli un viss aiziet uz kaujas vienībām.
Apgaismo lūdzu par ieskaitēm: vai nav tā, ka ja esi bijis uz slimības lapas, tad pēc tam tik un tā jākārto ieskaite? Vai nav rotācijas starp štābu un apakšvienībām? Piem. ja komandē rotu 1. KB, tad pēc kāda laika uz štābu, tad atpakaļ uz bataljonu.
štābos pieredzējušāki virsnieki parasti bija ar bataljonu pieredzi, bet sāka parādīties vajadzības pēc nebeidzamām atskaitēm un palielinājās vajadzība pēc jaunajiem virsniekiem- priekš papīriem un tad viņus pārsvarā jau sāka ņemt pa tiešo no akadēmijas . Turklāt labos kadrus (jaunos virsniekus no bataljoniem diez cik viegli vaļā nelaida). tad kad mūs sadalīja 2005. gadā ja atmiņa neviļ tad piedāvājums no kaujas vienībām šķiet ka bija tikai 3. (Ādaži, kur pat tas vads reāli nepastāvēja) , Alūksnē vada komandieris un Kolkā. un pārējie 5 amati bija visādi administratīvie. tātad jau sadale nepareiza.
Pēc tam kad esi padienējis štābā iekārtojies pēc dienesta vietas, tad pārcelties uz Ādažiem jau diezgan neērti un apgrūtinoši. Tad vēl faktors ka daļa no jaunajiem virsniekiem dotības vada komandēšanā ir visnotaļ nelielas un pārceļoties uz vada komandiera amatu “štāba žurkas” būtu īpaši uz grauda paņemtas 😉 tas viss neveicināja, ka cilvēki no štābiem rautos uz bataljonu.
fizo parasti bija normālā līmenī ;)tie kuri nevarēja izpildīt parasti bija labi speciālisti savā jomā un neviens viņus nečakarēja. tā ka ne jau ķibele ir tie pāris štābisti kas nespēj nokārtot fizo, bet nenormālais personāla skaits štābā. Mācību vadības pavēlniecība, nodrošinājuma pavēlniecība, jūras spēku š’tābs, gais spēku š’tābs, sauzsemzes spēku s’tābs, orķestris, apvienotais štābs. kad apkalpojošais personāls ir 70% no visa kopējā armijas daudzuma un reālais darītāju skaits ir niecīgs.
tad vēl ilgstošā draudzība ar krieviem 😉 kad kārtoju akadēmijā leitnanta diplomdarbu tēma bija kājnieku rotas sadarbība ar tanku vadu (laikam pilsētā) komisijā bija daudzi augsti kungi un saņēmu aizrādījumu, ka tēma ir realitātei neatbilstoša 😉 Proti nekad nevar būt tā ka Latvijā kājniekiem var sanākt karot kopā pāris tanciņiem. Jo visa taktikas izpratne bija tāda, ka dzenājam arābus ar trīskāršu pārspēku viņu ciemos 😉
Pēdējā rindkopa vienkārši zelts 😀 !
Uzbrukt mehanizētiem spēkiem ar aviācijas atbalstu bezjēdzīgi, bet kāpēc esi pārliecināts, ka konvenciālā darbība ir vienīgais kara veids, ka šeit var būt? Var būt iesūtītie GRU diversanti, var būt ar strēlnieku ieročiem bruņots freikorps Babaja-Strelkova vadībā.
tad kad Tev uzbruks kaimiņš ar saviem tankiem un kājnieku mašīnām- tad iespējams stundas laikā Tev pieleks 😉 ka vislabākais pretlīdzeklis, lai neatdotu teritoriju/ izdzīvotu/ nodarītu kaut kādus zaudējumus- izrādīsies saprātīgi izveidoti ierakumi 😉
gru diversanti atbildīs labi sagatavotu bandītu līmenim ar labu disciplīnu. viņi rada problēmas bet ne tos lielākos zaudējumus. Kamēr Ukrainā neparādījās Krievu tanki tikmēr viņiem pat gāja diezgan labi.
ja veicināsi pretinieka tehnikas iekļūšanu satiksmes korķī- tehnikas efektivitāte strauji kritīsies. bet šādi sakoncentrēt viņus var tikai pierobežā, kur ceļu tīkls ir mazs.
Ģenerālis Pēteris Radziņš:
“Jo mazāka armija grib aizsargāties no uzbrucēju lielās armijas, tad sekmīgi te var izdarīt tikai caur ātriem manevriem, lielu kustības spēju, straujiem uzbrukumiem, bet nekādā ziņā nav iespējams aizsargāties, sēžot uz vietas.”
un cik mēs esam gatavi ātriem manevriem?
Tas ir redzams kaujas gatavības pārbaudēs, par kurām zināms jau kādu laiku iepriekš, un pat tad kamēr visi saorganizējās, saņem kaujas komplektus utt… Paiet kāds brīdis… Vismaz attiecībā uz ZS
Vispār tas ir normāli vnk tā ir zs specifika ar ko ir jāreķinās visos plānos. Krīzes laikā būtu vēl lēnāk, cilvēkiem jātiek galā ar darbiem, biznesu konservāciju, ģimenēm utt. un no zs neko nevar tiešā tekstā pieprasīt, jo nekas arī netiek dots par dienestu, izņemot šādu tādu zaudējumu kompensāciju, jāsaka paldies par to vispār ir. Ar PD ir savādāk, ir līgums, nepārprotami pienākumi un atbildība. Ņemot vērā, ka laiks būs mērāms stundās nenormāli efektīviem, zvērīgi operatīviem un velnišķīgi mobiliem jābūt tieši PD.
nu vispār zs līgums no pd līguma nearko būtisku neatšķiras. zs ir mazs dienu skaits tāpēc arī nav atvaļinājuma, bet pa lielam tiesībās un pienākumos ir vienādi.
Kā jau te biedri ir teikuši – papīrs panes visu…
Ģenerālis P.Radziņš par Brīvības cīņām:
“Tā pakāpeniski pieradinot karaspēku uzvarēt, piespiežot ienaidnieku aprobežoties tikai ar defensīvi, uzspiežot ienaidniekam mūsu gribu un varu, – mūsu plāns tika izvest dzīvē. Mūsu karaspēka izturība un varonība auga ar katru dienu; auga arī izveicība un izveidojās taktiskie paņēmieni. Karaspēks iesāka kauju jauns un nepiedzīvojis, un tamdēļ arī tam sākumā bija mazs paļāvības uz saviem spēkiem; kauju beidz norūdīts, varonīgs un pašapzinīgs karaspēks.”
Šī ir panākumu atslēga! Kā to panākt – tas ir cits un ļoti grūts jautājums, bet vienmēr jāpatur prātā šī ģenerāļa Radziņa doma:
“Kauju zaudē kaujas laukā nevis tas, kuram ir lielāki zaudējumu un vai mazāks karaspēks, bet tas, kurš pirmais sāk šaubīties par uzvaru.”
Ja nemaldos, Brīvības cīņās latviešiem bija ap 50 000 cilvēku liela armija (tā, kuru pieradināja uzvarēt).
Karš bija maķenīt cits, toreiz uguns blīvumu panāca ar masu un visi kaujas notikumi norisinājās strelnieku ieroču šaušanas attālumā. tagad nemobīla masa bez bruņām ir vnk viegls mērķis.
Lielisks Zemessardzes raksturojums – nemobīla masa bez bruņām.
Pilnīgi piekrītu. Vel nesen diskutēju ar savu komandieri par to, ka kārtējo reizi zemessardze pēc lielām sanāksmēm nospraudusi kārtējos debesu bīdīšanas plānus, tik un tik pieņems papildus PD karavīrus (lai gan infrastruktūras nav kā tādas vispār), tik un tik izveidos izlūku vadu/us, (lai gan izlūku vadam ir tikai viens automobilis, bet atbildības reģions gandrīz puse Latvijas), veidosim, veidosim, veidosim, līdz 2018 gadam šo un to, faaak, kā tas man jau bija apnicis PD laikā, kad klausījies ikfgadējos mākoņu stumdītāju plāniņus, bet realitātē nekad nekas nemainijās, jo kamēr sapņaini stumdam vel neesošas divīzijas, tikmēr pat tas pats humpalu ekipējums jau izdilis līdz nesalāpāmam stāvoklim. Jā jā, zinu, ir taču tagad savs ekipējums, savas uzkabes, BET ha hā, pie ekipējuma pat savu taktisko cimdu nav. Nav ziemas apģērba, kuru nebūtu bail iziet caur krūmiem vai notupties pie degošas mājas. Nav lietus drēbju, kas nečaukstētu kā vājprātīgs, kas nezaudētu savu pielietojumu pēc pirmajiem norāpotajiem simts metriem. Vel joprojām NBS auto parks sastāv no visām pasaulē atrodamajām mašīnu markām izņemot bentlijs un porše.
Par tēmu. ZS protams ir reģionālas nozīmes vienības, kuru priekšrocība ir – vietējo atbalsts, labas reģiona īpatnību zināšanas, iespējams vieglāks izlūkošanas režīms (vietējais galu galā) u.t.t. Pilnīgi visas ZS priekšrocības saistītas ar izvietojuma apstākli. Bet nepiekritīšu, ka ZS spēki der tikai aizsardzībai, jo, nav mums resursu aizsardzības veidošanai, ZS manuprāt labi der neliela izmēra militārām operācijām, kas parasti saistās ar slēpni, reidu, diversijām ieneidnieka aizmugurē. Tās visas taktikā klasificējas , kā uzbrukuma/agresijas operācijas. Sapulcināt visu bataljonu vienā vietā un dot pretinieku aviācijai un artilērijai paveikt slaktēšanu, vai izmantojot vietējo atbalstu plānot un īstenot mazo vienību taktikas, iznīcinot tiltiņus, celiņus, apgādes punktus, raidstacijas u.t.t.
Jā, par aizsardzību es varbūt neprecīzi izteicos ,mazo vienību taktika precīzāk tur ir viss, BET atkal uzsvēršu ZS pamatā jādarbojas savā reģionā, kur tā var balstīties ne tikai uz civilajiem, bet arī uz neaktīvo zs tīklu, ta iesaistot arī viņus. Vietējās situācijas pārzināšana un atbalsts no vietējiem( ne tikai apgādes zinā, sadarbība, kontakti utt) ir ZS priekšrocība, kuras nav PD.
”Sapulcināt visu bataljonu vienā vietā un dot pretinieku aviācijai un artilērijai paveikt slaktēšanu” tas pats attiecas uz Ādažu bataljoniem 😉
Mores kaujā pie labiem ierakumiem un pretinieka artilērijas blīvuma 300 stobri uz vienu frontes kilometru, kopā ar tanku un kājnieku uzbrukumiem aizstāvju zaudējumi šķiet ka 5 dienās bija 180 krituši un 600 ievainoti, Pretinieks bija zaudējis ap 12 000.
tā ka ja kaut kur gribēsim apstādināt pretinieku būs jārēķinās, ka dienā tas maksās ap rotu. ja šāds sāpju slieksnis mums nav panesams- tad tēriņus priekš armijas uzskatu par bezjēdzīgiem 😉
http://www.la.lv/atklaj-upuru-skaitu/ ”Rakstā “Kompensācija militārpersonām, kas piedalījušās karadarbībā Ukrainā 2014.–2015. gadā” atklāts, ka Krievijas valdība pieņēmusi lēmumu par naudas kompensāciju karavīriem, kas piedalījušies militārajās operācijās Ukrainas austrumos. Kritušā karavīra ģimenei paredzēta kompensācija trīs miljoni rubļu (37 800 eiro), bet ievainotā karavīra ģimenei 1,5 miljoni rubļu (19 000 eiro). Interneta vietnē “Delovaja žizņ”, atsaucoties uz Krievijas valdības lēmumu, apgalvots, ka līdz šī gada 1. februārim jau izmaksāta kompensācija vairāk nekā 2000 kritušo Krievijas armijas karavīru ģimenēm un 3200 smagi ievainoto karavīru ģimenēm. ” tātad krievu karavīru zaudējumi ir 5000 gadā.
droši vien, lai viņiem sāpētu arī mums būs jācenšas nodarīt līdzvērtīgus zaudējumus. ļoti ticams, ka zaudējumu apmērs mums būs līdzvērtīgs 1:1 ar pretinieku. tas nozīmē ja mēs sapulcēsim ap 15 000 durkļu. mūsu armija zaudēs 5 000 karavīrus jeb 30% no kopējā daudzuma. daļa no šiem karavīriem izveseļojoties spēs atgriezties normālā dzīvē. Piemēram ja šos zaudējumus ciestu tikai armija- tad profesionālās armijas mums vairs nebūtu. ja šos zaudējumus ciestu tikai zs tad tas nozīmētu 10 no 18 bataljonu iznīcināšanu. pieņemsim ka zaudējumi būs viena neliela kājnieku brigāde un pēc skaita 7 pilni zemessardzes bataljoni.
piemēram ukraiņi pat pamiera laikā zaudēja vienā dienā 9 kritušos 27 ievainotos. http://www.diena.lv/pasaule/ukrainas-armija-cietusi-smagakos-zaudejumus-kops-pamiera-sakuma-14071600
Mums taču nav šaubas, ka ukraiņu brīvprātīgie, kuri pēc daudziem kritērijiem atbilst zemīšu sagatavotībai un apgādei bija gan ielenkumos, gan arī ņēma uz sevi gan tanku uzbrukumus, gan artilērijas apšaudes- KAS MĒS MĪKSTĀKI? tikai tāpēc, ka viņi brīvprātīgie diez vai viņiem deva vieglākos sektorus un pat tas nepalīdzētu – ja pretinieku uzzinātu – kuriem it kā vajadzētu būt vājākiem. 😉
Pa vieglo cauri netiksim. sāpēs. un jāliek, lai sāp arī pretiniekam.
Brīvprātīgie bija galvenais spēks uz kā turējās divi karstākie punkti: Aidara bija pie Luhanskas elektrostacijas, Labējāis sektors bija lidostā un Peski ciemātā pie Doņeckas.
Atvar, Ādažu garnizonam ir transports. Tur katra nodaļa lec savā GD u.t.t., kas dod mobilitāti. Bet ZS uz rotu divi smagie? Cmon.
Ģenerālis Pēteris Radziņš “Latvijas atbrīvošanās karš”:
“„….mūsu centrs katru dienu regulāri virzījās uz priekšu, kamēr abi flangi palika pilnīgi uz vietas – labais Bulduros, pie Lielupes ietekas jūrā, un kreisais – pie cementfabrikas. Caur to mūsu stāvoklis palikās ar katru dienu arvienu vairāk ielenkts, un mūsu fronte iztiepās garumā. Zināms, pagarinājās arī ienaidnieka fronte; un, ja vienas puses ir ielenkts, tad tāda pašā stāvoklī atrodas arī otras puses daļas. Izšķirošas sekmes un galīgs cīņas iznākums šādos gadījumos atkarājas pilnīgi no tam, kura puse prot labaki manevrēt un kurai pusei ir pietiekoši daudz morāliska spēka- izvest savus nodomātos plānus līdz galam, neskatoties ne uz kādām nejaušībām. Nekad nav iespējams gūt uzvaru, ja prāto par to, ko darīs ienaidnieks, un kas mums ir pret to jādara; – tas noved pie defensīves, kura beidzas ar neveiksmēm. Kas grib uzvarēt, tam ir jādomā par to, ko viņš grib panākt un, kā ienaidnieks var reaģēt uz viņa darbību: ir jāuzspiež sava griba un vara ienaidniekam; viņš jāpiespiež aprobežoties ar aizsargāšanos, – aizsargāšanos, kura tā kā tā reiz beigsies ar pilnīgu neveiksmi.”
Ģenerālis P.Radziņš “Latvijas atbrīvošanās karš”:
“”Mazākie” priekšnieki negaidīja aizrādījumus, bet strādāja pēc vispārīga uzdevuma. Šī katra priekšnieka pašdarbība un neatkarība no aizrādījumiem ir viens no galvenajiem noteikumiem, lai uzvarētu lauka kustības kaujās. Bet šī pašdarbība nedrīkst pārsniegt uzdevuma robežas, citādi iznāk jukas, kas apgrūtinās mērķa sasniegšanu. Šinīs operācijās gan dažreiz pašdarbība izgāja no robežām (Bauskas ieņemšana no Valmieras pulka un Rēzeknes pulka virzīšanās uz Saldu, jo Bauskāpēc 15 minūtēm ienāca Hasmaņa grupa un Saldu Liepājas garnizons jau bija ieņēmis). Šīm operācijām tas nu par ļaunu nebija, bet grūtos apstākļos tāda darbība mērķa sasniegšanai būtu bijusi kaitīga. Bet arī tādā gadījumā ar kritiku nevar nosodīt šo pašdarbību: ja vienā gadījumā viņa mērķim kaitēs, tad deviņos gadījumos droši vien tā būs ļoti svētīga, kā tas arī bija še, jo tikai pateicoties mūsu virsnieku pašdarbībai bija tik plašāfrontēiespējamsizvest tik plašas operācijas.”
P.S. Šis klasisks “Auftragstaktik” vadības apraksts, kurš tika pielietots atbrīvošanās karā. Šodienas Latvijas armijā tā pielietošana ir aizliegta (vai juridiski pareizāk – netiek atļauta) ar neskaitāmiem normatīvajiem aktiem un komandieri, kas cenšas pēc tās vadīties, neskatoties uz tās neapšaubāmo efektivitāti, agrāk vai vēlāk tiek sodīti un izņemti no aprites.
Ģenerālis P.Radziņš “Artilērijas un kājnieku kopdarbība”. 1923.g.:
“Lauka uzbrukuma (manevru. A.P.) kaujā stāvoklis daudz grūtāks: nav noteikti zināma ne ienaidnieka pozīcija, ne viņa spēku daudzums un novietojums; uzbrucējam nav arī tik daudz artilērijas, ka visā uzbrukuma frontē varētu iegūt noteiktu pārsvaru; munīcijas krājumi stipri ierobežoti, un nezinot sīkumos ienaidnieka stāvokli, nav iespējams ierīkot arī visai izdevīgus sakarus un novērošanu. Bez tam vēl lauka karā ir vienmēr jārēķinājas arī ar to, ka ienaidnieks var darboties aktīvi. Lauka karā pa lielākai daļai nākas iet uzbrukumā ne ar nepārtrauktu fronti, bet vajadzēs vest uzbrukumu no viena punkta uz otru, ar atstarpēm. Zināms, arī šinīs atstarpēs notiek uzbrukums, bet tikai tik, cik iespējams, turpretīm noteiktu pārsvaru var iegūt vienīgi nedaudzās vietās. Tādēļ priekšnieks savā pavēlē nevar dot kopdarbības rīkojumu uz ilgāku laiku un uz visu pozīcijas ieņemšanu; priekšnieka rīkojumi par kopdarbību laikā un vietā ierobežosies ar dažu tuvāko punktu ieņemšanu un ar aizrādījumu, kādā veidā panākama tālākā artilērijas un kājnieku kopdarbība.”
P.S. Nekur tālu mēs no tā visa neesam aizgājuši.
šaujamieroči ir ar tādu pašu šaušanas tālumu, kā toreiz. Luisa patšautene ap 50 patronu disks un svars ap 12 kg ne ar ko neatšķiras no mūsdienu ložmetēja.
tas ka negribēja un neražoja šos ieročus pietiekamā daudzumā (bailēs par munīcijas pārtēriņu? ir taktiskā atpalicība)
lielgabali toreiz šāva tikai 3-10 km kamēr tagad standarts ir 15 km?
nemācēja izmantot radiosakarus- tagad nemāk izmantot dronus.
mīnmetēju arī bija ,ļoti efektīvi, bet nepietiekamā skaitā.
tā ka nekādas atšķirības jau nav. nebija mobilitātes bija- vezumnieki nodaļu var pārvest. vilcieni .
kā tagad kājnieki uzbrukumā vai nu kolonā aiz tanka, kā Napoleona laikā tikai tad nebija tanks aiz kur slēpties 😉 vai arī smukās ķēdēs izvērtušies. šķiet kā vācieši 1.pk izdomāja uguni un kustību vieni skrien otri guļās.
tā ka nekas fundamentāli nav mainījies 😉 un joprojām ir novērojama taktiskā atpalicība no mūsdienās pieejamiem līdzekļiem.
nebija parūpējušies par tehniskiem līdzekļiem karavīri smuki ķēdītēs nāca virsū. kā mūsējie tagad ietu uzbrukumā? arī izvērsušies ķēdītē. aiz bruņmašīnām, kuras gandrīz var sašaut ar jebko.
vienīgā atšķirība kas ir iemācīta no tiem laikiem, ka nav normāli ja vienas dienas laikā no vienības nopļauj 30% personāla, un tie vēl nebija tie lielākie zaudējumi. ir dzirdēts ka ir nopļauts arī līdz 90%.
protams mūsdienās mākam karot daudz labāk, visās pozīcijās ložmetēji ir ar frontālo šaušanas virzienu, kas garantē ložmetējnieku atšaušanu mērkaķa ātrumā. atliek tikai pretinieka snaiperim iekārtoties. ložmetējnieki šādā izkārtojumā mirst ātri un 80% ar trāpījumu galvā. mūsdienās kaut kas mainīsies ? 😉 rēķināmies , ka 5 minūšu laikā mums vairs ložmetēju atbalsts nebūs. kamēr neiemācīsimies izkārtot tos flankējošā ugunī. ja ar cg jāizlien no ierakuma lai uzšautu pa tanku tad cg apkalpes mums izbeigsies vēl ātrāk nekā ložmetējnieki.
ložmetēju apkalpēm māca iekārtot pozīciju ar sānu šaušanas sektoru? un izbūvētu jumta segumu, kas sargā no artilērijas un novērošanas. lai gan šāds ierakums jau ir apskatīts Latvijas armijas ap 1930. gada lauka fortifikāciju reglamentā- kurš no mūsdienu ložmetējniekiem tādu mēdz iekārtot? un kurš vispār zin, ka tādas ir iekārtojams?
secinājums tāds pats kā toreiz- ka lielākā daļa virsnieku vismaz kara sākuma posmos labāk atbildīs slaktera nevis virsnieka pienākumiem. un nepratīs izmantot tās tehnoloģijas, kuras jau patreiz ir diezgan brīvi pieejamas.
cik no mums ir apmācīti, lai 15 sekundēs trāpītu kādiem 5 mērķiem 30-50 metru distancē? pietiekami tipiska situācija gan uzbrukumā, gan aizsardzībā.
tā ka varam godīgi sev atzīt, ka taktikā pagaidām nekur daudz tālāk par ww2 sākumposmu neesam tikuši.
kopš XIX gs nekas nav mainījies LV armijā, tas gan, bet pretinieka armijas izaugsmi domājams man tev nav jāskaidro. Tavi strēlnieki vnk netiks līdz šaušanai,kad jau būs iznīcināti,jā čuposies grupiņās pa 3000- 5000, pārvietosies kājām un būs bruņoti ar patšautenēm, kā tas reiz bija pieņemts.
Čupoties pa 3000 lielās brigādēs Tu pats piedāvā 😉
ar patšautenēm beidzot ir bruņoti visi un tās sver 3 mazāk nekā toreiz. (un patšauteni katram iedot varēja jau 1914. gadā), ja to varēja izdarīt 1945 tad to var izdarīt arī 1914. gadā- tas nekas ka aparāts 3 reiz smagāks. tomēr 1 pasaules karā izlēma spiest uz nemobilu artilēriju.
Piemēram angļu bataljonu standarts 1914. gadā bija 2 vikers ložmetēji uz bataljonu. tātad ja ložmetēji bija izgudroti un pielietoti tie varēja būt uzreiz vairāk. Nebija un par to maksāja ar asinīm. 1918.g. ložmetēju daudzums bija 36 uz bataljonu šāds skaitlis britiem jau varēja būt 3 gadus iepriekš. (vai mums vispār ir kādā vienībā tāds skaitlis?) .
Madsena patšautene sver tikai 9 kg https://en.wikipedia.org/wiki/Madsen_machine_gun krievi 1905 gadā nopērk 1200 gab. ieroči ir dārgi un krievi izlemj ka efektīvāk būs nebeidzamas kājnieku ķēdes ar parastu šauteni. un uz pirmo pasaules karu krieviem šie aparāti ir palikuši tikai 400.
uzskatīsim to par savlaicīgu nespēju sagatavoties karam.
Tanku taktikā arī kopš vāciešiem ww2 nekas būtisks nav mainījies- parādās jaudīgāki tanki parādās jaudīgāki prettanku ieroči ar lielāku darbības rādiusu. un visas izmaiņas vienmēr par labu prettanku raķetei 😉
vai mēs esam sagatavojušies tik labi cik varējām sava budžeta robežās – NĒ. un par to maksāsim.
vēl ir interesants tas britu ložmetēju standarts uz bataljonu – 36. droši vien noderētu tikpat snaiperšautenes, granātmetēji un rpg.
faktiski vienīgais jauninājums no ww2 ir vadāmie lādiņi. Te nu mēs varētu izpausties. piemēram noformējot sprāgstošu kvadrakopteru vadu.
Pa lielam nekas nav mainījies ne tikai kopš XIX gs, bet gan no Maķedonijas Aleksandra laikiem. Ar ko loka bulta atšķiras no triecienšautenes lodes, tikai ar attālumu un troksni ar ko tad arī ir jārēķinās, bet taktiskais pielietojums abām ir vienāds. Būtiski ir saprast šīs lietas par kurām raksta ģenerālis P.Radziņš:
“Katra kauja var vilkties ļoti ilgi, bet izšķirošais brīdis katrā kaujā ir ļoti īss – viņš mērojams minūtēs. Še es nerunāju par lielo kauju – armija kauju epizode rezultātiem. Šos īsos izšķirošos brīžos vajaga mācēt izlietot; šo īso brīžu rezultāti pierāda vai nu kopdarbības mākslu, vai trūkumu. Vienā minūtē pat noguruša uzbrucēja kājnieki noskries 150 soļus un 5 – 6 minūtēs ½ versti: tā tad ja artilērija nokavēs par 5 minūtēm savu uguni, tad viņas darbībai būs 0 vērtība šā uzbrukuma atsišanā. Ja kājnieki, gatavodamies uz izšķirošo triecienu, paģērēs artilērijai sagatavot uzbrukumu ar visstiprāko uguni un artilērija arī šaus ar vislabāki mērķētu viesuļu uguni 10 minūtes ilgi, tad gandrīz viss baterijas šāviņu krājums būs izšauti, un ja kājnieki šo momentu neizmantos, bet iesāks uzbrukumu 5 minūtes vēlāk, tad rezultāti būs bēdīgi. Kad šādas nesaskaņas notiek kara laukā, tad viņas vienmēr izsauc vislielāko abpusējo īgnumu: kājnieki apvaino artilēriju un artilērija kājniekus; kara laikā nāca priekšā, kad šādos gadījumos kā viena, tā otra puse pieprasīja izmeklēšanu, lai noskaidrotu kopdarbības nesaskaņas, par kurām uz vietas jāsamaksā ar lieliem zaudējumiem vai jācieš pilnīga neveiksme. Tomēr šādi piemēri karā ļoti bieži nāca priekšā. Ir ļoti daudzi kopdarbības trūkumi, kuri ne tika krasi krīt acīs ar saviem rezultātiem, bet tomēr atstāj ļoti lielu iespaidu uz darbības sekmēm. Bieži vien artilērija nezin, kur atrodas savējās priekšējās kājnieku daļas: uz vairāk verstes liela attāluma vislabākā tālskatā nav iespējams pēc ietērpa atšķirt savējos no ienaidnieka. Tādēļ dažreiz iznāk viens no diviem – vai nu artilērija nemaz nešauj, vai reiz pa reizei apšauda savējos. Kājnieki nepazīdami artilērijas spējas, bieži vien griežas pie artilērijas ar tādiem paģērējumiem, kurus artilērija nav spējīga izpildīt. Gājienā un atpūtā savstarpēji viens otru nepazīdami, neievēro otra intereses, caur ko notiek lieka nogurdināšana un lieks laika tēriņš. “
“Pa lielam nekas nav mainījies ne tikai kopš XIX gs, bet gan no Maķedonijas Aleksandra laikiem”. Tu tiešām tā domā? Tanki, aviācija, haubiču artilērija, REC, BPLA,GPS, medevac, spārnotās raķetes, NVG, augstas precizitātes ieroči… . XIX gs raksturīga ugunsjauda ir saglabājusies tikai LV armijā. Tehniskais progress tieši un nepārprotami ietekmē taktiku, kā to var nepamanit?
Kas tad īsti mainās, ka viss notiek ātrāk?
bija kaujasrati- pēc Gaugamelu kaujas tie vairs nopietni netika izmantoti- jo tie nespēja pārvarēt blīvu maķedoniešu pretuguni – vienā rindā noliktu šķēpu blīvumu. Mūsdienās ir identiski mūsdienu bruņotā tehnika arī nespēj pārvarēt blīvu pretuguni. piemēram tanki t72 pret spaikiem.
Vai arī lokšāvēji nespēj šaut tikpat ātri cik triecienšautenes, bet savā laikā viņi tāpat bija visātrākie ieroči, kurus atēnieši pie Maratonas kaujas neitralizēja 400 metru sprinta skrējienā ar vairogu virs galvas. Mūsdienās sasēžamies bruņotā tehnikā un kājnieku ieroči arī būs bezspēcīgi pret to ātrumu un bruņām.
tā ka viss izmaiņas ir tikai uz ātruma un precizitātes izmaiņām. bet cilvēka prāts faktiski paliek nemainīgs. Viņš tehnikas piedāvātās iespējas nespēj izmantot pilnvērtīgi un reizēm tehnika pieviļ vissāpīgākajā brīdī.
Piemēram 16.gs spāniešu tercijas atgriezās pie romiešu leģiona izkārtojuma, neskatoties ka romiešiem nebija lielgabalu un arkebūzu. pāris . vēlāk strēlnieki izkārtojās vairākās ķēdēs, Napoleons pierādīja, ka ķēdi var pāraut ar īsu artilērijas uguni un karavīru izkārtojumu bataljona kolonā. Lielgabali kļuva efektīvāki, kāds izdomāja, ka varen gudri kājniekiem ir likt ierakties.
pēc tam izrādījās ka šādus kājniekus vairs nevar pāraut un tāpēc izdomāja tankus un faktiski atgriežas pie Aleksandra lielā taktikas, kurš ”toreizējo tanku” uzbrukumu apstādina ar saviem šķēpnešiem. Kad iedomājos skatu – ka zirgs pilnos auļos frontāli ieskrien šķēpnešu falangā- tur bija gaļas mašīna. Tomēr aleksandrs saprata, ka tas ir vienīgais veids- pretinieka mobilo ratu apstādināšanai un uzvarēja.
a tagad, kad zemīšiem piedāvā sagaidīt pretinieka tankus savā ierakumā- tad liela daļa ir gatava paraut pēdu – jo tas lūk nav zemīšu uzdevums izturēt pretinieka bruņuratu un šaujamierocu kombinēto uzbrukumu.
diez vai mūsdienās tanku uzbrukums izskatās briesmīgāks nekā http://filmix.net/play/10452 54:09 minūte.
tā kā mēs iespējamā konflikta laikā nebūsim 1. vijole- tad pretinieks ar savu ”kavalēriju” var uzskriet virsū mūsu zemīšiem. Tad paliek 2 varianti izdzīvošanai ”raut pēdu” un iegāzt citus. Vai arī izdzīvot tur kur mēs stāvam.
Protams ar visu tehnoloģisko pārspēku ir viegli karot līdzenā tuksnesī. Bet kalni un meži ievieš būtiskas izmaiņas.
tā ka taktikā jau 2500 nekādas būtiskās pārmaiņas neesmu pamanījis 😉 ātrums un precizitāte gan. bet pretlīdzeklis ir atkal lielāka savējo izkliede. ka var būt pat 20-50 metri pārim no pāra, kamēr senākos laikos bija plecs pie pleca.
tieši tāpēc veco karavadoņu operācijas ir neatņemama sastāvdaļa mūsdienu virsnieku sagatavošanā.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Karadarb%C4%ABbas_paaudzes
Bērnu taisīšanā arī jau nekas pa lielam nav mainījies 😉
pat tad kad ir internets un auto- ar visādām iespējām ātri koordinēties. 😉
“…ložmetēju apkalpēm māca iekārtot pozīciju ar sānu šaušanas sektoru?”
Man mācīja, kad biju uz nedēļu Ādažu poligonā, taisot ierakumus, vai tiešām PD to nemāca :D? Pie tam, to mums mācīja vienkārši kā ābeci, nevis kā ekskluzīvi ložmetējniekiem.
Nu, mana izpratne par CG lietošanu ir tāda, ka, ja pretinieks ir atklājis pozīcijas(ar nolūku vai bez no mūsu puses tikt atklātiem), tad tādās ar CG nav īsti ko darīt, vienreiz izšāvi un vairs galvu ārā nebāz.
Tādās vietās, manuprāt, būtu jāstrādā ar TOW/NLOS tipa prettanku ieročiem, kur atliek uz “ātru roku” notēmēt un izšaut un pazust.
šāvāt “krustā” arī?. viens ložmetējs no viena sānā otrs no otra un vidu uguns pārklājas. vai pozīciju ar jumta segumu arī mācija taisīt ?ložmetējnieks tik dārgs, ka jāsargā , kāvien var.
ar cg jābūt iekārtotām papildus šaušanas vietām- vienreiz izšāvu , aizgāju uz blakus pozīciju izšāvu, vēlreiz nomainu un eju atpakaļ uz pirmo. ja Tev ir kārtīgs brustvērs- Tevi no priekšas neredz. un ja tu uzbrūc Tu taču skaties uz priekšu nevis pagriezies uz sāniem? jau ejot cita sektorā un riskējot noķert ”draudzīgo uguni”. bet ja Tevi neredz tad no vienas pozīcijas var izšaut arī vairāk. izcila apkalpe 2 lādiņus no cg izšaus 4 sekunžu laikā.
un ja Tev nlos ir kuru pagaidām mums ir ļoti maz, brauks bmp Tu šausi ar 100 000 eiro lādiņu pa tādu, vai tomēr to pataupīsi tankiem un pa bmp šausi ar savu gustaviņu? vai arī šausi ar gustaviņu un nlos arī kādu lādiņu izšaus. Paturam prātā likumu ”ka viss labais parasti nenormāli ātri beidzas” 😉 tā ka galvenais prettanku ierocis būs cg 😉
Mums tikai pozīcijas mācīja, tas bija tā saucamais 2.līmenis zs Ādažos.
Par šo:
“izcila apkalpe 2 lādiņus no cg izšaus 4 sekunžu laikā.” – tas saucās SCIENCE FICTION 😀 ! <- Pārlādēt var, izšaut arī, ja ir uz ātrumu trenējušies, bet ne jau trāpīt un/vai nomainīt pozīciju. Tas ir nereāli.
Pozitīvā lieta http://www.weforum.org/agenda/2016/01/this-is-what-gun-ownership-looks-like-around-the-world/?utm_content=bufferdacb7&utm_medium=social&utm_source=twitter.com&utm_campaign=buffer no ex PSRS un Varšavas bloka līdz ar čehiem esam bruņotākā nācija!
Tā jau interesanti, bet vai labāk nebūtu ņemt piemēru no meža tehnikas, kur 4×4 platformai uzliek virsū noņemamās kāpurenes pa virsu riepām?
Ja kāpurene pušu, paliek vēl rati+vienkāršāk un lētāk remontēt, jo īpaši pie sūdīgas apgādes un zema budžeta, kā pie mums.
Šajā gadījumā, var meklēt risinājumus 6×6/8×8 platformām, vai tur var vai nevar pa virsu uzmest kāpurenes uz riepām?
Piekrītu, bandvagen tipa lētie risinājumi ir lieta, ko mēs priekš Latvijas ZS varam pavilkt.