vara bungas: Obligāta lasāmviela katram patriotam. Galvenais vispirsms: ar patriotismu valstī viss ir kārtībā (pazīmju patriotisms un nacionālpatriotisms), bet diemžēl pareizais patriotisma paveids – pilsoniskais nīkuļo. Tauta mīl dabu, sportistus un sevi, bet nemīl valsts pārvaldi un politiķus. To ir steidzami jālabo. Par sevi konstatēju, ka esmu retas šķirnes patriots, bet ar defektu. Vienalga jūtos lepns. Pētījums ir noderīgs ar zinātnisku patriotisma definīciju, tajā var lasīt dažus spilgtus citātus par Jaunsardzi, bet galvenais, ka katrs var sevi pašidentificēt.
Izlasīji?
BALSOŠANA TIKAI ŠODIEN, TE NAV KO ILGI DOMĀT
UPD1 Spriežot pēc aptaujas rezultātiem, nacionālpatrioti VB ir vairākumā, kas nav brīnums – atbilst bloga tematikai un ievirzei. Pilsoniskie patrioti deficītā, tāpat kā valstī kopumā -atbilst pētījuma secinājumiem. “Es mīlu šo zemi, bet nicinu šo valsti” šeit mazākumā, lai gan noteikti tas ir populārs trends. Ja valsts plāno palielināt pilsonisko patriotu skaitu vieglākais ceļš būtu apstrādāt “nacionāļus” , kā ? To mēs drīz redzēsim 🙂
vara bungas 
Aha, cita veida patriots vai nepatriots – kas tā par izvēli? Šito vajadzēja izdalīt divās.
ar patriotu šķirnēm kā ar genderiem, vai nu viens, vai otrs, vai trešais. Sāksim sīkāk dalīt ” esmu Dinamo patriots, bet kad iedzeru esmu nacionālpatriots” tad dabūsim vēl 80+ paveidus. Tā kā izvēlies.
Piedod par tiešumu, taču vārdkopa “tā ka izvēlies!” man rada iespaidu par manipulatīvas saskarsmes metodēm, kādas ir raksturīgas cilvēku sabiedrībai, neraugoties no vēstījuma, un kas ir elements noteiktās sociālās spēlēs. Tādās kā autoritārisms. Kas viņam, tavuprāt, jāizvēlas?! Loma tavā un tavu paziņu spēlē?
Pieļauju, ka daudzi pirms šī pētījuma izlasīšanas operēja ar bināru pāri patriots-nepatriots. Izrādās, ka patrioti zinātniski pamatoti iedalās vismaz 3 kategorijās. Tātad tā kā vairums šeit ir patrioti, tad domāju, ka katram PAŠAM SEV būtu interesanti atbildēt uz jautājumu “kāds patriots es esmu”. Nav spiesta lieta. Kategorijasne ne es definēju, bet NAA pētnieki. Tā kā vēstījumā būtu jāraugās. Jebkuru divu vai vairāk indivīdu komunikācija vienmēr IR apzināta vai neapzināta manipulācija.
PS Pie tava tiešuma esmu pieradis, vari neatvainoties 😉
+++
Fundamentāli svarīga tēma
1. Vai par patriotiem var saukt tos latviešu zemessargus, ja tie ir formastērpā un pilda dienestu, bet sarunājoties ar citiem zemessargiem, kuri pēc tautības ir krievi – pāriet uz krievu valodu? Uz aizrādījumiem šie atbild, ka tā nabaga krieviņam būs vieglāk saprast un izpildīt uzdevumu, un tas esot normāli un tā jau tāda tradīcija, ka Latvijā latvieši ar krieviem runā krieviski? It kā viņi (minētie latviešu ZS) ir patrioti, bet ar zemu latvisko pašcieņu un savā valstī uzvedas kā minoritāte – nožēlojami.
2. Ziemā Meža Mackevičos bija nometne jaunajiem zemessargiem no visas Latvijas. Un viens 18gadīgs jauniņais, laikam mācās Zilupes tehnikumā, apmācības daļas priekšnieku virsnieku tā normāli, bez kompleksiem un publiski pasveicināja ar “Zdrastje!”. 2 vai 3 dienas kursanti esot staigājuši ar triecienšautenēm bez siksnas. Kaut kas nav kārtībā ar “patriotisma sietu” un notiek dzīšanās pēc kvantitātes, ja iekš ZS uzņem tādus, kuri neciena latviešu valodu. Laikam šajā 4.maijā virsnieks dabūja 3 zvaigžņu ordeni – ar latvisko stāju viņam viss kārtībā un tas priecē.
Jābūt izpratnei, ne politiskai, ne nacionālai, bet militāri praktiskai, ka ru-valodīgo zs interesēs ir apgūt latviešu militāro valodu, jo reālā darbībā nesaprašanās var apdraudēt paša un citu dzīvības. Tas viss pilnā mērā attiecas uz lv-zs un lv-ru-zs spējām sazināties angliski kaut vai ar ee-zs un lt-zs. Babilonijas komunikācija strauji samazina kaujas spējas, lai vai kādi harisi būtu babiloniešiem.
tikko bija Saber Strike sižets, kur kopā “karoja” USA kadeti ar mūsu “ādažniekiem”. Pēc dažām dienām USA frīki jau esot mācējuši pamatkomandas latviski 😀
Tā kā nevēlos sev piekarināt klišeju / lozungu ‘patriots’, tad nelasīju. Taču virsraksta iespaidā vēlos uzdot man personīgi interesantu jautājumu domājošiem cilvēkiem. Proti – vai tas ir labi vai slikti, ja cilvēks nav patriots vai, vismaz, neuzskata sevi par patriotu, bet ir visādā ziņā godīgs un to – godīgumu – uzskata par svarīgu apstākli savā dzīvē?
Vienkārši, lai saprastu domājošu cilvēku skatījumu no malas.
Protams, nav runa par tādu cilvēku, kurš atgādina “noderīgo idiotu”. Jautājums ir par sociālās spēles kategorijām.
Esi mierīgs.Jebkura valstī ir slānis, kas nav/neuzskata sevi par patriotiem, bet ir lojāli pilsoņi, kas cenšās maksāt nodokļus, nečurāt uz pieminekļiem vai galējā izpausmē nespridzina sliedes – nenodarbojas ar kaitniecību. Par to viņiem liels paldies, bez jokiem. Es pat teiktu – dzīvo šeit, ievēro likumus, nedarbojās citas valsts interesēs – mūsu cilvēks – “pazīmju patriots” ready.
“Pazīmju patrots”, “slānis”… Klišejiskā domāšana rullē, kā jau pierasts.
Es nesaņēmu [vismaz nesaklausīju] atbildi uz jautājumu.
Nav runa par kaitniecību, par sliežu spridzināšanu. Jautājums ir par to, kas ir pareizāk savā pašapziņā – censties būt patriotam vai censties būt godīgam?
Protams, ikviens var pateikt, ka jautājums nav korekti uzdots. Loģiku te varam muļļāt ilgi. Taču vēstījumu, domāju, ikviens uztvēra.
Nekautrēšos argumentēt ar konkrētu piemēru – Parādnieks.
Tādus piemērus varētu ļoti daudz minēt.
“censties elpot” tas pats kas “censties būt patriotam”. Ar centibu te neko nepanāksi. Ir-ir, nav – nav. Pētījumā pateikts, ka patriots ne obligāti ir apmierināts ar iekārtu vai varu, patriots var būt kritiski noskaņots, tātad var palikt godīgs pret sevi. Nav tā ka obligāti jāliekuļo, lai skaitītos patriots.
A ko Parādnieks? Vai Brigmanis, vai Āboltiņa vai vēl kāds cits – dažiem patīk, citiem nē, tas ir normāli.
Par pirmo tavas atbildes rindkopu izsaku sapratni.
VB: “Jebkura valstī ir slānis, kas nav/neuzskata sevi par patriotiem, bet ir lojāli pilsoņi, kas cenšās maksāt nodokļus, nečurāt uz pieminekļiem vai galējā izpausmē nespridzina sliedes – nenodarbojas ar kaitniecību.”
________________
Nu šis kā reizi ir raksturojums cilvēkam nevis kā augstākai būtnei, bet gan vienkārši kā advancētākam dzīvniekam (ko tas nozīmē, skatīt manā komentārā zemāk).
Kas cilvēku atšķir no dzīvnieka? Valoda, kultūra, mentalitāte. Savukārt ekonomiskās intereses (komforts, labklājība) ir tikai apliecinājums tam, ka cilvēks ir advancētāks dzīvnieks.
Tādēļ valstij ir nozīme , lai 1) aizsargātu sabiedrību un nodrošinātu sabiedrības eksistenci (ekonomiskās intereses, aizsardzība u.tml.) un 2) lai aizsargātu valodu, kultūru, mentalitāti, dzīvesveidu. Pirmais ir dzīvnieciskais līmenis, otrais jau ir cilvēciskais līmenis.
Pilsoniskais patriotisms pārsvarā uzsver pirmo līmeni, un tādā gadījumā cilvēkam bieži vien nav būtiski, kuras tieši valsts pilsonim būt, galvenais lai valsts pamatnoteikumi atbilstu kaut kādiem vispārējiem loģikas kritērijiem. Un līdz ar to cilvēks var brīvi aimigrēt uz citu valsti, bērniem jau savu valodu vairs nemācīt utt.
Savukārt nacionālpatriotisms ir, kad cilvēkam ir nozīme abām lietām – gan pirmajam dzīvnieciskajam līmenim, gan otrajam līmenim, kas cilvēku padara par civilizētu (piederīgu noteiktai kultūrai), respektīvi – kas cilvēku padara par cilvēku.
Bet kas ir godīgums? Godīgums ir sabiedrībā tās funkcionēšanai ieviesto noteikumu (gan normatīvo, gan morāli-ētisko) ievērošana. Bet ar godīgumu vien nepietiek, lai būtu cilvēks, tas vien neatšķir cilvēku no dzīvnieka (it īpaši, ja morāli-ētiskie noteikumi tiek atstāti novārtā un cilvēki vadās pēc noteikuma – kas ar likumu nav aizliegts, tas ir atļauts) – tas tikai padara par augstākas kategorijas dzīvnieku, jo godīgums nepieciešams, lai veiksmīgāk funkcionētu sabiedrība, kas sastāv no vairākiem locekļiem, bet – vienalga kāda sabiedrība. Tomēr godīgums ir būtiska sastāvdaļa sabiedrības attīstības līmeņa raksturošanai. Tai pat laikā negodīgums attiecīgo sabiedrību padara par mazāk veiksmīgi funkcionēt spējīgu.
Tai pat laikā bieži vien ar jēdzieniem godīgs/negodīgs cilvēki saprot arī daudz ko citu un tos piemēro savām vajadzībām, piemēram, citus dēvējot par negodīgiem tikai tādēļ, ka tie rīkojas savādāk kā cilvēkam liekas pareizi. Bet objektīvi tas nebūt vienmēr nenozīmē, ka cilvēks rīkojas negodīgi.
Te tiešām var tālu aizfilozofēties 🙂
Bet par pazīmju patriotiem – tas ir vēl tuvāk dzīvnieciskajam līmenis, tur ir vēl mazāk pazīmju, kas nošķirtu cilvēku no vienkārši advancētāka dzīvnieka.
Pazīmju patriota definīija lieliski sevī var ietvert arī Tevis nosauktos otrā punkta vērtības.
2) valoda, kultūra, mentalitāte, dzīvesveids.
Pievilksim definīcijas vēlreiz, lai neveidojas putra.
pilsonisks patriotisms izriet no republikānisma idejām, ka valsts uzdevums ir kalpot pilsoņu kopējām labumam, un patriotiskas mīlestības objekts ir politiskās brīvības un institūcijas, kas tās nodrošina.
Nacionālistisks patriotisms rodas no piederības nacionālai grupai un ir cieši saistīts ar nacionālas valsts ideālu. Attīstoties nacionālismam un nostiprinoties nacionālām valstīm, nacionālisms cieši savijās ar patriotismu un atstāja otrajā plānā republikānisma tradīcijās balstīto patriotisma izpratni. Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka patriotisma un nacionālisma mijiedarbība un šo jēdzienu nošķīrums ir plaši diskutēta tēma teorētiskajā literatūrā.
Pazīmju patriotisms ir mīlestība pret valsti dēļ tās īpašībām, piemēram, dabas skaistums, sociālās garantijas, personiskās identitātes saistība ar konkrēto valsti.
neredzu iespēju kā sevi cienošs cittautietis var kļūt par nacionālpatriotu. Idemāsimies kaut vai latviešu diasporu … da jebkur. Vai tad būtu pareizi, ja šie atmestu latviskumu un pāris paaudzēs kļūtu “tīrasiņu” briti (piemēram). Pazīmju patriotisms tiešām mazākais ļaunums, bet būtu labi, ja pilsonisko patriotu paliktu vairāk tieši uz cittautiešu rēķina. Kā? Nezinu un domāju pētijuma autori nezina.
man domāt dzīvē nebūs pārāk daudz ļaužu, kuri perfekti iegulsies, kādā no dalījumiem. Ir ļoti daudz robežvariantu, kur ir iespējamas pazīme no visiem katliem. Piemēram Latvijai lojāls šeit dzimis un audzis teiksim Lietuvietis būs pazīmju & pilsoniskais patriots, kurš ciena savas saknes, bet perfekti zin arī LV kultūru.
VB: “neredzu iespēju kā sevi cienošs cittautietis var kļūt par nacionālpatriotu.”
______________
Sen jau pierādījies, ka vienīgais reālistiskais integrācijas variants ir asimilācija – iekļaušanās vietējā valodā un kultūrvidē. Tas neliedz kopt savas vecāku tradīcijas, bet tās etiek nostādītas pret piederības valsti. Par latviešiem – visi latvieši, kas aizbrauca pēc II p.k. ir kļuvuiši par vietējiem – amerikāņiem, britiem. Jā, viņi kopj savas sākotnējās zemes tradīcijas svētdienā un brīvā laikā, bet ikdienā viņi ir amerikāņi, briti utt. un lojāli šīm valstīm un kultūrām, un piekopj vietējo kultūru – runā vietējā valodā, piedalās vietējos svētkos utt.
Manā skatījumā valstij nav jāatbalsta nekādas minoritāšu kultūras, tas ir jādara, ja ir vēlēšanās, pašām minoritātēm. Bet ja tās negrib iekļauties vietējā kulrtūrā, tad tām ir ceļš uz savu valsti, kur to kultūra tiek attīstīta un aizsargāta. Tādēļ nav jāceļ Eiropā nekādas musulmaņu svētnīcas vai kultūras centri un jāļauj viņiem publiski ikdienā uzvesties kā savā kultūrā. Un tas pats ir pie mums ar krieviem. Vispār, par minoritātēm ir jāatzīst tikai tās tautas, kam nav savas valsts. Pie mums tādi ir čigāni. Viņus valsts var atbalstīt. Pārējiem ir savas valstis.
Kas ir “amerikāņu kultūra”? Kas vispār ir “amerikāņi”? Vai ‘amerikāņi’ ir tāda pati tauta, kāda PSRS bija ‘padomju tauta’, vai arī ir kāda principiāla atšķirība starp šiem jēdzieniem?
Par asimilācijas efektivitāti nestrīdēšos. Taču bez tās, šķiet, svarīgs ir arī morāli ētiskais aspekts. Piemēram, kam būtu pareizāk censties asimilēt baskus – spāņiem vai frančiem? Citiem vārdiem – vai baskiem vajag būt Spānijas vai Francijas patriotiem?
viss ir relatīvi. Latgalietim ir jābūt vairāk Latvijas vai Latgales patriotam?
Te nav dilemmas vai 1.vai 2. abiem jābūt kopā. Jo es piemēram esmu gan Latgales gan citu novadu patriots, jo nenodalu tos no LV tēla.
Reģionāls vai lokālpatriotisms ir nacionālā patriotisma sastāvdaļa. Tās ir papildinošās nevis pretstāvošas lietas.
Nesaprotu, kapēc baskam ir jābūt Francijas vai Sānijas patriotam. Lielākā daļa noteikti ir basku patrioti. Savā laikā, agrā jaunībā biju arī PSRS patriots, bet tas man ātri un neatgriezeniski pārgāja. Krievvaodīgajiem ir divi normāi varianti: asimilācija mūsu kultūrā vai čemodāns, stacija. Pārējie, kas neizvēlās šos normālos variantus – grib Krieviju šeit, tātad ir mūsu valsts ienaidnieki. Viss pārējais ir tukša politiska retorika tēmā par integrāciju.
Amerikāņi ir politiskā nācija. PSRS bija mēģinājums radīt “Padomju tautu”. Par nāciju es to nesauktu, jo pašnoteikšanas šai tautai nebija nekādas.
Te viena versija par amerikāņu nāciju, teksts no Tēvijas Sargu angliskās feisbuka lapas:
“Our local multiculturalist propaganda loves to point at the US as some sort of “successful example of immigration and multiculturalism” , while trying to impose anti-national policies on us and on our countries.
Indeed, US have large economy , powerful army, high living standards and other signs of successful country.
But the fact is , that despite popular myths and propaganda lies, for majority of its history America WAS NOT a multicultural, immigrant country, as it is portrayed in our left-liberal propaganda ( when they have to persuade us to abandon pro-national policies in favor of globalist ones ).
.
The US for a long time were a country of settlers, with a quite unified culture.
One of US founding-fathers , John Jay , wrote in this regard:
– “Providence had also been pleased to give this connected country to one united people, “a people descended from the same ancestors, speaking the same language, professing the same religion, attached to the same principles of government, very similar in their manners and customs. ”
United people, with the same culture , same ancestors and language.
See anything multicultural here?
In 1790 , the overwhelming majority of Americans, 98%, were protestant .
80 % were coming from British Islands , the rest were germans and dutch.
Nothing remotely close to multicultural mess of today`s “diversity oriented cities” , where they are trying to put people from completely different cultures and religions into one “multicultural paradise” (which is almost guaranteed to turn into violent and dangerous place, because reality has nothing to do with liberal fantasies) .
.
The USA were also a country that demanded assimilation into anglo-saxon culture, if you wanted to get somewhere and to achieve something worthy.
The US 26th president, Theodore Roosevelt, underlined this in his statement:
“We should insist that if the immigrant who comes here does in good faith become an American and assimilates himself to us he shall be treated on an exact equality with every one else, for it is an outrage to discriminate against any such man because of creed or birth-place or origin.
But this is predicated upon the man’s becoming in very fact an American and nothing but an American. If he tries to keep segregated with men of his own origin and separated from the rest of America, then he isn’t doing his part as an American. There can be no divided allegiance here. . . We have room for but one language here, and that is the English language, for we intend to see that the crucible turns our people out as Americans, of American nationality, and not as dwellers in a polyglot boarding-house; and we have room for but one soul loyalty, and that is loyalty to the American people. ”
So what do we see here? Nothing but an american, assimilation, no divided allegiance, no room for other languages, loyalty to american people… etc.
Sounds quite nationalistic, isn`t it? Basically, zero multiculturalism. There is one culture and language, that you have to accept.
No mentions of “poor refugees” having rights to impose their customs or to wave their flags and spread believes they bring from other continents.
That was the essence of US cultural approach to immigrants.
That is why US kept their original culture.
An interesting fact – even numerous German immigrants (who were still relatively close in cultural terms to americans of british descent) haven`t created a “second Germany” in the US and haven`t turned German language into second official language . They were assimilated to the degree of being non-distinguishable from other Americans.
So, these were policies that made US a superpower and the strongest Western country.
—
Now, the US indeed became more multicultural in the last decades.
But this was far from positive experience.
Having thousands of disloyal immigrants waving their own flags instead of US flag, immigrants openly threatening to undermine US territorial integrity (for example, ceding south of US to Mexico) , threatening to take over US, in most hostile, occupation-like fashion , fighting against Constitution, fighting to impose another official language, forming gangs, or terrorizing country that gave them asylum.
These are the fruits of multiculturalism policies being used instead of previous assimilation , and cultural unification policies .
Basically, we are being told, that the policies that have brought only troubles and threats – are the essence of US` might and success.
While in reality, it was completely opposite – the american path to success was about zero multiculturalism .
It was success of a country made out of united men , with very similar cultural background.
So, american success actually confirms european nationalist`s views.”
Te laba komentu virtene par US patriotismu 🙂
Tieši nacionālpatriotisms bija tas, kas saglabāja latviešus kā latviešus arī ārzemēs.
Manupràt, nav vērts izcelt (fetišizēt) jēdzienu ‘cilvēks’. Dzīvnieka būtība nekur nevienam nav pazudusi un nevar pazust; to lietderīgi vienmēr atcerēties, lai neiekristu ilūziju slazdos.
Manuprāt, nevar likt vienādības zīmi starp jēdzieniem ‘godīgs’ un ‘likumpaklausīgs’; šie abi ir pilnīgi atšķirīgi jēdzieni.
Manuprāt, patriotisms pats par sevi nevar veidot cilvēka personību; tas ir pakārtots motivācijas sistēmas pamataspektiem. Proti – primāri svarīgi ir iemesli tam, kāpēc cilvēks sevi uzskata un pozicionē par patriotu. (Piemēram, savulaik Latvijas PSR patriotu, vēlāk kļūstot par Latvijas patriotu…). Kas ir motivācijas sistēmas pamatā konkrētam cilvēkam.
Lai to novērtētu, manuprāt, vispirms jāvērtē tas, vai cilvēks ir godīgs. Vai vienkārši nemelo par savu attieksmi un motīviem.
naichez: “Manuprāt, nevar likt vienādības zīmi starp jēdzieniem ‘godīgs’ un ‘likumpaklausīgs’”
_______________
Godīgs ir likumpaklausīgs un morāli-ētiskās normas ievērojošs. bet ņemot vērā, ka mūsdienu bpasaulē viss ir noreducēts uz sapratni – ja ar likumu nav aizliegts, tad tas ir atļauts (un par morāli tiek aizmirsts), tad arī attiecīgi godīguma jēdziens ir sašķobījies un klasiskā izpratnē to, kas ir godīgums, daudzi ir atmetuši un neievēro, un tas tiek uzskatīts par normālu. Un visi tik atrunājas, ja kaut ko šaubīgu izdara – bet tas jau nav aizliegts. Savukārt par to, kāpēc ir tik populāri neievērot morāli-ētiskās normas, kas varēja kādreiz nodrošināt to ievērošanu un kā panākt to ievērošanu tagad – tas jau atkal ir atsevišķs filozofisks stāsts. Bet būtība tā pati – kaut kādu augstāku vērtību esamība par labklājību un drošība. Savukārt, plika pilsoniskā sabiedrība ir tā, kas faktiski arī nodrošina to, ka nekas vairāk kā labklājība un drošība cilvēkus neinteresē, un ka tiek piekopts princips – ja nav ar likumu aizliegts, tātad ir atļauts (tātad to var darīt). rezultātā sanāk, ka šī pati pilsoniskā sabiedrība bez augstākām vērtībām ir kā reiz tas, kas degradē godīguma jēdzienu.
Tiesības pamatā baltās uz sabiedrības vērtībām. Tās nevar būt pretrunā demokrātiskā sabiedrībā. Likumu pamatā ir godīgums. Tiesa, ja neievēro savas saistības un pienākumus (neesi godīgs), sabiedrība likuma/kārtības var vērst pret tevi represijas, kuras grūtos brīžos palīdz izdarīt pareizus un godīgus lēmumus.
“Es mīlu šo zemi, bet nicinu šo valsti” ir apziņas vīruss. Nemīlēt var tikai okupantu valsti. Sava valsts esi Tu pats un cilvēki Tev apkārt. Mīlēt tikai zemi nozīmē, ka “zeme jau smuka, tikai latviešu pārāk daudz”. Teorētiski tauta var izveidot savu valsti arī citā zemē, bet bez tautas šī zeme par Latviju nebūs.
šis ir bieži dzirdēts agresīvo krievvalodīgo vidē. Esmu šeit dzimis, audzis, Latvija ir mana zeme, tikai, maķ latišej fašistov ņenavīžu..
Aiz Zilupes ar pendeli.
Liela daļa cilvēku arī neizprot, kas ir valsts, domājot, ka valsts=valsts pārvalde/valdība/vara. Bet valsts sastāv no 3 elementiem – teritorija, tauta, pārvalde (vara). Turklāt rietumu sabiedrībā trešais elements – pāvalde – ir maināma. Tādēļ ja kaut ko lamā, tad ir jālamā valdība/parlaments/vara (valsts pārvalde), bet ne valsts, jo valsts galvenie elementi ir paši un zeme. Lamājot valsti sanāk lamāt tā kā pašiem sevi.
Bet šī definīcija ir vairāk rietumnieciska, savukārt krieviem un aziātiem tiešām valsts vairāk asociējas ar valsts varu, cars ir arī valsts, valsts ir tie tur kaut kādi, kaut kāda elite, un pretējā pusē esam mēs – tauta. Dēļ šādas izpratnes arī aziātiem totalitārisms ir normāla izpratne par lietu kārtību. Tādēļ no krieviem nesagaidīsiet, ka viņi asociēs sevi ar demokrātisku valsti, nav viņiem gēnos un mentalitātē tas. Un šī krievu mentalitāte ir ietekmējusi arī daudzus latviešus. Un jo vairāk mēs paši tiksim no šādas domāšanas vaļā, jo arī ātrāk lietas sakārtosies, jo kad saproti, ka lietas tomēr ir atkarīgas no paša, un ka valsts pārvalde ir domāta paša labumam, tad arī nāk atbildība un domāšana līdz, ko tiešām izvēlēties vēlēšanās, kā rīkoties u.tml.
cik gadus bija jātusē tuksnesī lai kaut kas mainītos?
Toreiz 40 gadi (lai izaug 2 jaunas paaudzes). Un tās 2 paaudzes tiešām ir jēdzīgs rādītājs. Tādēļ es to arī bieži saku, ka ejam pareizā virsienā un viss būs vairāk vai mazāk kārtībā vēl pēc 25 gadiem. 25 tādēļ, ka ta kopā būs ap 50 gadi, jo mūslaikos 2 jaunas paaudzes ir 50 gadi, ne 40.
ne tik optimistiski.. Redzu jaunās paaudzes pārstāvjus, kuri ir asinskārāki un bezprincipiālāki par iepriekšējo. Vecie partokrāti jaunajai elitei bieži var ūdeni pienest. “Tuksnesī” nebija internets. Sprūds un Bunkus nav gluži Brigmaņa vienaudži.
Bet pēc 25 gadi būs jau nākamā paaudze pēc Sprūda un Bunkus. Bet ir arī savas nianses, protams, jo kā jau minēju – ir diezgan degradēta morāli-ētiskā sistēma, kā rezultātā viss var arī ievilkties.
“nekas nav patiess, viss ir atļauts” – postpatiesības laikmets
Jap. Domāju mums visiem ir zināms teorētiskais jaunietis (radi, paziņas, kaimiņi utt), kurš knapi nomocījis videni, ir ar milzīgām ambīcijām vs nemāk neko. Stāv tāds tēls pie darba devēja modīgās drēbēs ar pēdējo ifonu rokā un prasa mega algu, pretī nevarot dot neko. Izslīd šādi kadri caur augstkolām un ar abām kājām iekš shēmām.
+
Nav ko demonizēt vai glorificēt šobrīd esošo varu, tā ir mūsu vēlēta, akceptēta un atbilst sabiedrības vidējam. Nav ko lamāt spoguli, ja ģīmis šķībs. Es uzskatu, ka ja rīt pazustu visi vēlētos amatos esošie vai bijušie, visi politisko partiju biedri, visi, kuri jebkad partijām ziedojuši, tad nākošie būtu par 80% iepriekšējiem līdzīgi. Jo vēlētāji ir tie paši ar visām savām labajām un sliktajām īpašībām.
+
Es nebiju domājis, ka par katru cenu ir jālamā valdība un ka tā pie visa ir vainīga, un es piekrītu, ka vara koncentrētā veidā atspoguļo sabiedrību. Es tikai runāju par principu – ja kaut ko lamā, kaut kas neapmierina, tad jālamā ir vara, nevis valsts.
+100
Es uzskatu, ka latviešiem pirmkārt jābūt nacionālistiem. Jo tikai tā tauta, kurai ir sava valsts – ir nācija. Ja zaudēsim Latviju, tad mēs vairs nebūsim nācija, bet viena maza tautiņa ar ierobežotām tiesībām visdrīzāk kādas aziātiskas impērijas sastāvā.
Savukārt sava valsts nav mērķis, bet optimālākais un drošākais līdzeklis, kas nodrošina vislabākos apstākļus tautas kultūras aizsardzībai un attīstībai.
Un, ja salīdzina “mehānismus”: 1.tauta; 2.valsts; 3. cilvēks, tad tie pēc svarīguma ir tieši šādā secībā. Cilvēkus dažu mēnešu laikā var sadzemdēt un dažu gadu laikā tiem galvā var ielikt jebkādu kultūru, valodu un zināšanas. Valstis var dibināt, likvidēt, atjaunot, apvienot – šis process var ievilkties uz dažiem gadu desmitiem, bet to cilvēki var noorganizēt un tas ir daudz grūtāks un sarežģītāks darbs nekā sadzemdēt cilvēkus. Savukārt, lai izveidotu tautu – tur vajag gadu desmitus un simtus, un izveidot tautu ir megagrūtāk nekā valsti vai mazu bērniņu. Vēsture parāda, ja kāda tauta (piemēram mūsu brāļi prūši) aiziet bojā, tad neatgriezeniski un to praktiski vairs nevar atjaunot (tāpēc lai ilgs mūžs Latvijas autohtoniem līviem!). Latviju mēs 1940.gadā kaunpilni pakāsām, bet vēlāk atjaunojām. Bet ja visa latviešu tauta būtu deportēta, lielākā daļa izkauta un izvarota, un izkaisīta pa pasauli, tad nezvai mums būtu tāds spēks kā piemēram izraēļiem, lai no visas pasaules vāktos kopā un ar ieročiem rokās vēlreiz radītu savu valsti savā etniskajā dzimtenē. Un es neticu, ka latvieši pārcietīs vēl vienu okupāciju – asimilācija svešajos būs neapturama.
Ebrejiem bija spēcīgs dzinulis – vajāšana visā Eiropā kā rezultātā viņi bēga uz Palestīnu. Nebūtu vajāšanu, iespējams, nebūtu arī Izraēlas valsts.
Žīdiem bija ļoti spēcīga reliģija, kurai pateicoties tie spēja sevi sagabāt!
Piekrītu, jo mēs vēl labu laiku nedzīvosim tik labi kā citur, kur ir iespēja aizbraukt un dzīvot labāk, kļūt par jaunās mītnes zemes pilsonisko patriotu. Mēs dzīvojam nedrošā teritorijā, kur riski ir krietni lielāki. No labklājības viedokļa tādai Latvijai vispār nebija jābūt. Tieši tāpat kā Izraēlai. Izraēla eksistē tikai dēl nacionālām jūtām un reliģijas. Arī Latvija, vismaz labu laiku, varēs eksistēt tikai uz nacionālām jūtām balstīta.