vara bungas: Raksts par US zemessargu gatavības problēmām, 38 mācību dienas gadā, redz, viņiem ir par maz… Manuprāt šī problēma rodas tādēļ, ka paramilitārām vienībām uzkrauj regulārā, mobilā karaspēka uzdevumus. ZS spēks ir apvidus pārzināšanā, tiem ir jākaro (teritoriālā aizsardzība)+- tur, kur attiecīgā vienība ir izveidota, pārējais paliek regulārā karaspēka zi“ņā (PD+OMD). Savukārt mobilizācijas rezerve papildina ar kareivjiem un speciālistiem gan reulāro, gan zemessardzes karaspēku. Var strīdēties, bet pierādīt kaut ko var tikai caur reālistiskām mācībām un to objektīvo izvŗtēšanu.
[..] “one weekend a month and two weeks a year,” is no longer a realistic expectation for units that want to perform at the required level.
[..] The lack of externally evaluated exercises built into the strategy was the most significant problem and clearly resulted in a cascade of deficiencies. The absence of external evaluations during these robust multi-echelon exercises created a misplaced sense of overconfidence. [..]
Vai rakstītais neattiecas arī uz LV ZS? ZS ir tik liela, cik lielākajās mācībās ir piedalījušies, un tik spēcīga, cik novertējuši neatkarīgi eksperti.
Viss sākas ar vēlmēm un tām paredzēto finansējumu. Kā parasti dzīvē visas vēlmes ir ierobežotas finansēs.
Var just, ka viņiem trūkst patriotisma, tur arī visas problēmas.
Te var redzēt ierobežojumus brīvdienu karavīriem: 1-2 brīvdienas mēnesī un 2-3 nedēļas gadā + dažreiz pa vakariem. Ar šo var uzturēt rezerves vienību kaujas spēju, ja tie ir atvaļinātie PD un OMD kādus 10 gadus. Pārējie var sasniegt vien ierobežotu kapacitāti noteikto uzdevumu pildīšanā. Līdz ar to arī uzdevumi jāliek atbilstoši: piem. aizsargāt kritisko infrastruktūru, veikt partizānu darbību. Ja vēlās vairāk, tad tā jau ir daļēja slodze un jāiesaista sezonas darbinieki. Vēl ZS labums ir tāds, ka tie ir vismaz daļēji apmācīti un apdraudējumu periodā tos ātrāk var pievilkt līdz puslīdz normālam līmenim nekā pilnīgi zaļos gurķus.